Kurši
Pirms ienākšanas tagadējā Latvijas teritorijā kurši visdrīzāk piederēja pie tā saucamajiem senprūšiem, un tika saukti par heruļiem.
Ierašanās Kurzemē. V gs. gar Baltijas jūras krastu no Kuršu kāpu puses ieradās prūšiem radniecīgā heruļu cilts, kas ieguva nosaukumu „kurši” pēc apmešanās vietas. Ienākuši, tie atspieda uz ziemeļiem somugrus.
Grobiņā arheoloģiski izpētīti un ar V-VIII gs. datēti kuršu skeletkapi.
Galu galā kuršu apdzīvotās zemes izvietojās mūsdienu Latvijas un Lietuvas rieteņu daļā gar Baltijas jūru. Uzskata, ka viņu kultūras centrs atradies Lietuvas ZR stūrī.
Kuršu valoda visvairāk atšķīrās no citām Latvijas cilšu valodām un vairāk laikam līdzinājās senprūšu valodai (iespējams pat, ka kurši bija tie paši senprūši, bet tas jau ir tehniskas terminoloģijas jautājums!).
Skandināvu mēģinājumi nostiprināties kuršu zemēs. Laiks ap 600.-700.g. raksturojās ar kariem un nemieriem Kurzemē, kas pretojās skandināvu spiedienam.
Pirms VII gs. sakarus ar skandināviem galvenokārt uzturēja tirgotāji.
Kā izriet no Snorres Stūrlasona (Snorre Sturlasson) Hervaras sāgas (Hervararsagan) un Norvēģijas vēstures (Historiae Norvegiae), sveņņi un dāņi pastiprināja mēģinājumus nostiprināties Baltijas jūras austrumu krastā.
Hervaras sāga pirms 700 gadiem stāsta, ka dāņu vikings Ivars Vīdfamne (Ivar Vidfamne) (mir. ~700.g.) sāgās pieminēts kā varonis, kas esot iekarojis "Kurzemi, Sakšzemi un Eislandi, un visas zemes Karēlijā gar Krievzemi."
~650.g. sveņņi un gotlandieši nodibināja koloniju pie Grobiņas (pie Liepājas), kas pastāvēja līdz 9.gadsimtam.
Ar skandināvu ietekmi var izskaidrot kuršu pāreju no skeletkapiem uz ugunskapiem.
Dāņu siras. Rimberts (Rimbert) savā Vita sancti Anscharii liecina, ka spēcīga dāņu flote Horeka vecākā Godfredsona (Hārek d.ā. Godfredson) vadībā 852.gadā uzbruka Kurzemei. Jau 845.gadā viņš bija izlaupījis Hamburgu. Kaujā dāņi cieta smagu sakāvi, un kurši iznīcināja pusi viņu flotes. Pašam Horekam izdevās paglābties, bet kuršu rokās palika bagāts kara laupījums.
Kad sveņņu karalis Ūlofs (Olof jeb Olef) Birkā izdzirdēja par Horeka neveiksmi, viņš sapulcināja lielu karaspēku un devās karagājienā uz Kurzemi. Kauja notika pie Apoles Dienvidkurzemē un ilga veselas 9 dienas. Pēc sarunām kurši tomēr sevi atzina par uzvarētiem un atdeva sveņņu karalim Horeka bagātības. Tomēr sveņņi kuršu zemē nevarēja nostiprināties un to pameta.
Pēc arheoloģiskajiem atradumiem vien nav iespējams izšķirt, kur beidzās tirdzniecība un kur sākās sirojumi. iespējams, ka tirdzniecība notika tā, ka abas puses vienojās uzturēt mieru, un tirgojās tik ilgi, līdz miera līgums beidzās. Pēc tam varēja būt visādi - abas puses atkāpās vai arī kāda no pusēm nolēma otrai uzbrukt.
Kuršu sirojumi. Sākot ar VII gs. kurši iesaistījās militāros sirojumos uz Skandināviju. Ap 750.gadu kuršu flotē jau ir vairāki simti kuģu ar kuriem tie snieguši jūtamu atbalstu zviedru karalim Sigurdam Ringam Brovallas jūras kaujā. Sākot ar IX gs. daudzkārt pieminētas kuršu kaujas ar dāņu vikingiem.
Pirmie kristīgie misionāri Kurzemē. Ar dāņu karaļa Svena Estridsona atbalstu uzcēla pirmo kristiešu baznīcu (domājams - mūra!) Kurzemē, tās atrašanās vieta mums nav zināma. Tomēr kristīgie misionāri nekādus vērā ņemamus panākumus neguva, baznīca tika pamesta un aizmirsta. Tā palikusi kā viena no mūsdienu Latvijas vēstures mīklām - pirmās baznīcas atrašanās vieta šodien nav zināma.
Kurši rūnakmeņos. Vikingu laika liecības par kuršiem saglabājušās divos Gotlandes rūnakmeņos. Ap 1000.gadu uzstādītajā Šonhemas rūnakmenī minēta Ventas grīva. Ar XI gs. vidu datētais Mērvallas rūnakmens vēsta par tirgotāju, kas braucis ap Kolkas ragu.
Kurši sāgās. Sirojumi Egila sāgā. Tā laika rakstu avoti stāsta par daudziem sirojumiem, no kuriem pazīstamākais ir apraksts "Egila sāgā." - tā stāsta par Egila piedzīvojumiem Kurzemē.
Minēti vairākās skandināvu sāgas, īpaši islandiešu Egila Skalagrimsona sāga, kuras 46. nodaļā stāstits par Egila un Torolfa jaunības sirojumu kuršu zemēs, krišan gūstā un veiksmīgo izglābšanos. Domājams, darbība risinās ap 925.gadu. šai sagā ir interesanta norāde, ka Torolfs savu „zobenu bija ieguvis Kursā, un tas no visiem zobeniem bija vislabākais”.
Kurši minēti Haralda Hordrodes un Magnusa Labā sāgās. Pamatā kurši posta Dāniju un Zviedrijas dienvidu apgabalus. Tomēr par zviedru zemi sāgās ir tikai viens pieminējums – Olava Trigvasona teika stāsta, ka šo zemi posta kurši un somi. Iespējams, lai gan tas nav pierādāms, kurši bija starp nenosakāmiem pagāniem, kas 1187.gadā nopostīja Sigtūnas pilsētu.
Ar „Heimskringlu jeb Pasaules loku” saistās viens no izplatītākajiem mītiem par kuršu varenību un ietekmi Baltijas jūras telpā. Virkne ievērojmu latviešu arheologu un vēsturnieku – M.Gimbutiene, F.Balodis A.Švābe, A.Spekke u.c., atsacoties uz Inglingu sāgu vai arī cits uz citu, citē dāņu lūgšanu „Dievs, (pa) sargi mūs no kuršiem!” Tomēr nekur šādas ziņas nav atrodamas.
Parādīšanās Eiropas hronikās. I un II gadu tūkstoša mijā kurši parādās ziemeļu hronikās saistībā ar militārām akcijām. Viņus sauc visai dažādi: Bremenes–Hamburgas arhibīskaps Rimberts, rakstot par 854.g., viņus dēvē par Chori, Brēmenes Ādams savā nozīmīgākajā darbā „Hamburgas bīskapijas vēsture” sauca par Chori, Indriķa hronikā 1220.gados – Curones, XIII gs. beigu „Atskaņu hronikā” – Kuren, bet XV gs. sakumā Lanuā piezīmēs – Corres.
Brēmenes Ādams (mir. ~1080.gadu) pielikumā Gesta Hammaburgensis ecclesiae pontificum attēlojis kuršus kā mežonīgus un stūrgalvīgus pagānus.
Pirmais plašākais un vēsturiski ticamākais pieraksts par Austrumbaltijas iedzīvotāju militārajām aktivitātēm Zviedrijas un Dānijas ūdeņos attecināms uz 1170.gadu, kad dāņu flote devās meklēt Baltijas jūrā pirātus un sastapās ar tiem pie Jarnolkas Zviedrijas Ēlandes salā. Te divas dienas ar mainīgām sekmem norisinājās kauja, līdz „barbaru” pirāti tikuši iznīcināti līdz pēdējam vīram. Par šo kauju vēsta Saksis Gramatiķis un Knitlingu sāga, taču nav vienisprātis, vai pirāti bija kurši un igauņi vai arī tikai kurši.
1187.gadā pagānu flote, kas ļoti varētu būt kuršu flote, esot iebraukusi Mēlārezerā (Mālaren) un izlaupījusi un nodedzinājusi Sigtūnu – Zviedrijas „vikingu laiku” galvaspilsētu. Hronists Indriķis stāsta, ka pa ceļam no Vācijas uz Rīgu krustneši sastapuši igauņu pagānu kuģus, kas bija sirojuši Dānijā un Zviedrijā - nolaupījuši baznīcas zvanus un baznīcas sudrabu, "kā igauņu un kuršu pagāni mēdza darīt Dānijas un Zviedrijas karaļvalstīs" (Chronica Livoniae, VII, 1.). Tas pats avots vēsta, ka pāvesta legāts Vilhelms (Wilhelm) braucienā uz Visbiju sastapis floti no Sāmsalas, kas bija sirojusi Zviedrijā un atgriezās mājā ar bagātīgu laupījumu un sagūstītām sievietēm. Tās vēlāk ņemtas par blakussievām vai pārdotas kuršiem (Liv., XXX, 1., 2.).
Indriķa hronika pastāsta par epizodēm ar kuršu un sāmsaliešu pirātiem, kas sirojuši Baltijas jūrā, vai kurus krustneši sastapuši pie Gotlandes, piemēram 1203. un 1226.gadā. Kuršu un sāmsaliešu nodarbe risinājusies vēl pēc krustnešu ierašanās Austrumbaltijā, acīmredzot tā bija kļuvusi tradicionāla.
Svētā Anskara dzīvesstāsts. Tajā aprakstītas zviedru un dāņu cīņas IX gs. par Jūrpili un kuršu maksātām nodevām.
Mītiskā Braveliras kauja. Viens no hronoloģiski senākajiem notikumiem. Pēc seno ziemeļnieku tekstiem tā bija lielākā, smagākā un arī neskaidrākā kauja, kas izcīnīta ziemeļzemēs, ietverot visu Ziemeļeiropu. Šai kaujā zviedru karaļa pusē cīnījušies arī kurši un igauņi, pēc dāņu hronista Sakša Gramatiķa liecībām. Knitlingu sāga gan tos nemin.
Kuršu valsts. 1230.gada dokumentā dots Kuršu zemju uzskaitījums: Vanema, Ventava, Bandava, Piemare, Duvzare, Ceklis, Meguva un Pilsāti. Pēdējās 3 zemes 1920.gadā Latvija nodeva Lietuvai, lai atvērtu tai ceļu uz jūru. Vēl minēta arī devītā zeme, kas atbilst tagadējam Saldus rajonam. Kursā dzīvoja arī zemgaļi.
Kuršu klātiene konstateta arī senās lībiešu Rīgas apmetnes arheologiskajā izpētē.
Līgums ar vāciešiem. Romas pāvesta legāts Alnas Balduīns 1230.gadā noslēdza līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu. Līgums paredzēja, ka kurši maksās tādas pašas nodevas bīskapam kā gotlandieši (tātad mazākas nekā pārējie zviedri), un nebūs pakļauti Zviedrijas vai Dānijas karalistēm. Ir 1253.gada Kursas dalīšanas grāmatas.
Līgumi ar vāciešiem pāvesta un ordeņa stīvēšanās laikā. 1230.gadā pāvesta Gregora IX legāts Alnas Balduīns pats ieradās Rīgā. Tolaik ordenis, Rīgas Doma kapituls un pilsoņi veda sarunas ar kuršiem no Ziemeļkurzemes. Pāvests nebija apmierināts ar sarunu gaitu: balstoties uz atsevišķām detaļām līgumā (veidu, kādā kristīt un aplikt ar nodokli jaunatgrieztos), pāvests kritizēja bīskapu Nikolaju, jo tas, kurš kristīja pagānus, varēja sev pieprasīt tiesības uz virskundzību jaunkristītajos apgabalos. Tādējādi Balduīns pārņēma iniciatīvu un saskaņā ar Svētā Krēsla politiku noslēdza līgumu ar vietējiem valdniekiem.
Un tā 1230.gada 28.decembrī noslēdza konversijas līgumu ar kuršu ķēniņu Lameiķinu no Viduskursas un 1231.gada 17.janvārī citu līgumu (laikam tomēr ar tādiem pat nosacījumiem!) ar Ziemeļkursu, kur Rīgas pilsētai un ordenim jau bija līgums. Saskaņā ar līgumiem kuršu vecākie ar vicelegāta starpniecību nodeva sevi, savas zemes un savus ķīlniekus pāvesta varā un apsolīja divu gadu laikā uzņemties ceļojumu uz Romu, lai vienotos ar pāvestu par Kursas turpmāko statusu. Tālāk tiktu iecelti amatā vicelegāta izraudzītie mācītāji un vēlāk arī pāvesta izvēlēts bīskaps. Garīdzniecības uzturēšanai būtu jāmaksā 1/10 daļa (tāpat jau bija Gotlandē, bet tas bija mazāk nekā parēja Zviedrijā). Kurši arīdzan solījās piedalīties krusta karos pret pagāniem, par ko viņiem tika apsolīta „mūžīga brīvība un neatkarība,” viņi nebūs pakļāuti Danijas vai Zviedrijas karalistēm.
Līgums parādīja, ka Balduīns gribēja šķirt Kursu no Rīgas bīskapa jurisdikcijas un padarīt to par valsti pāvesta protekcijā. Līgumos nav minētas nekādas saistības pret ķeizaru, ordeni, Rīgas bīskapu, ne arī pret vācu firstiem.
Kad jaunais bīskaps Nikolajs 1231.gada vasarā ieradās Rīgā, šo līgumu dēļ starp viņu un Balduīnu izcēlās ass konflikts. Nikolajs neatzina Balduīna līgumu ar kuršiem, un īsi pēc tam zobenbrāļi atkal iebruka Kursā. Kuršu sūtņi, kas devās pie pāvesta, Gotlandē tika saņemti gūstā.
Balduīns ieradās Romā un ziņoja par notikumu gaitu. 1232.gada sākumā pāvests apstiprināja viņa līgumus ar kuršiem un iecēla viņu par savu legātu Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, Igaunijā, Somijā, Gotlandē un kaimiņzemēs, kas nebija kristītas (nebija kristītas vēl Zemgale, Žemaitija un visa pārējā Lietava, daļa Kursas un Igaunijas). Turklāt pāvests viņu iesvētīja par Zemgales bīskapu, kas bija liels gods, un uzdeva valdīt arī pār Kurzemi. Praktiski viņš kļuva par pāvesta vietnieku šais zemēs.
Balstoties uz jaunajām pilnvarām un, par spīti augošajai pretestībai, Balduīns soli pa solim mēģināja īstenot pāvesta nodomus. Visnoteiktāk viņam pretojās ordenis, kas jaunajā politikā saskatīja ordeņa nozīmes un ietekmes samazināšanos. Lūzums iestājās, kad 1233.gada vasarā Balduīns ieradās Ziemeļigaunijā un pieprasīja, lai zobenbrāļi atstāj Tallinu. Ordenis atteicās. Balduīns atgriezās Rīgā un sasauca sinodi, kas nolādēja vainīgos. Zobenbrāļi tik un tā nepadevās, un tas izraisīja jaunas varmācības.
Šāda rīcība tika vērtēta kā atklāts dumpis pret Svēto Krēslu. Gregors IX izsauca visas iejauktās puses uz Romu. 1234.gada 8.septembrī sākās nopratināšana kūrijā, un 1235.gada februārī pāvests pasludināja savu spriedumu. Par spīti tam, ka balduīns bija rīkojies pēc Vatikāna norādījumiem, pāvests atcēla viņu no legāta amata – tā vietā iecēla Vilhelmu no Modēnas. Zobenbrāļiem nācās uzņemties atbildību par ķildām un nepaklausību.
Pēc pamatīgas izmeklēšanas pāvests pārliecinājās, ka dāņu karalis Valdemārs II tomēr nekad nesaņems vairs atpakaļ Ziemeļigauniju ar Tallinu no zobenbrāļiem. Tomēr savam uzticīgajam sabiedrotajam pāvests gribēja atgriezt īpašumus par katru cenu. Tādējādi spiediens uz ordeni Ziemeļigaunijas jautājumā pastiprinājās, vienlaikus „maiņas veidā” ordenim par prieku nomainīja Alnas Balduīnu, viņa līgumi ar kuršiem tā arī nestājās spēkā, ordenim kursā palika rīcības brīvība.
Kuršu kari ar krustnešiem. 12.gs vidū Latvijas piekrastē sāka piestāt vācu tirgotāju kuģi, tas gan vairāk skāra lībiešus ap Daugavu, bet gluži bez ievērības nepalika arī kurši.
1210.gada 12.jūlijā kuršu kuģi iebrauca Daugavā pie Rīgas nocietinājumiem, ar mērķi padzīt svešzemniekus. Sākās nežēlīga cīņa. Kuršu karotāji, nesaņēmuši gaidītos palīgspēkus, bija spiesti atkāpties. [1;46.-47.]
Pāvesta Honorija III sūtītais legāts Vilhelms ap 1226.gadu centās parliecināt zemgaļu valdnieku Viesturu pieņemt kristīgo ticību un uzņemt savā valstī katoļu garīdzniecību. Ķēniņš dažās lietās piekāpās un deva atļauju celt pilis Jelgavā un Mežotnē. Tomēr tas noveda pie konfrontacijas ar zemgaļiem. Tie apvienojās ar kuršiem, ieņēma un izlaupīja Daugavgrīvas klosteri, kas bija nocietināts un aizsargaja jūras ceļu uz Rīgu.
Uzbrukums izraisīja ordeņa soda ekspedīciju uz Ziemeļkurzemi. Vācu karaspēks, 1229. un 1230.gados iebruka Kursas zemēs starp Ventu un Abavu. Vācieši piespieda vietējos iedzīvotājus pieņemt kristīgo ticību. Kuršu valdnieki un vecākie bija spiesti noslēgt ar vāciešiem padošanās līgumus. Šis līgums paredzēja, ka kurši saglabās savu līdzšinējo brīvību un patstāvību. Kurši vairākas reizes mēģināja atbrīvoties no svešzemnieku jūga. [1;47.]
Pēc militārajām neveiksmēm krievu virzienā (sakāve pie Ņevas un Ledus kaujā) Vācu ordenis atkal pievērsās Kursai un Zemgalei. Kurzemes ziemeļu un vidus daļas jau bija iekarotas, un 1244.gadā legāts sadalīja zemi tā, ka 2/3 piekrita ordenim, bet 1/3 - bīskapam. Lietuviešu Žemaitijas novads un Dienvidkursa traucēja abu Vācu ordeņa teritoriju apvienošanai.
1945.gada pāvesta bullā bija teikts, ka Kurzeme kļūs par Prūsijas sastāvdaļu, un Mindaugs no savas puses Žemaitiju bija atvēlejis ordenim.
Ir 1253.gada Kursas dalīšanas grāmatas.
1260.gadā Kurzemē siroja žemaiši, bet atgriežoties mājās, pie Durbes tiem ceļu aizšķēŗsoja ordeņa spēki. Un tā - 1260.gada 13.jūlijā te notika slavenā Durbes kauja, kura ordeņa spēki tika smagi sakauti. Tas bija iespējams tamdēļ, ka pirms kaujas izcēlās nesaskaņas starp vāciešiem un kuršiem, kamdēļ pēdējie pārgāja žemaišu pusē.
Neatkarības cīņas pēc Durbes kaujas. Pēc Durbes kaujas no jauna sacēlās ne vien kurši, bet ari prūši, zemgaļi un sāmi. Tad mestrs uzsāka otrreizēju Kursas iekarošanu, kas ilga 7 gadus. Šoreiz ordenis bija nolēmis panākt uzvaru ar terora līdzekļiem, netaupot ne ievainotos, ne zēnus, vecākus par 11 gadiem; gūstekņus vai nu nogalināja vai deportēja, ar ko plaši apgabali tika pārvērsti par neapdzīvotām postažām, sevišķi Kuldīgas komturijā, kuru pēc tam kolonizēja ar uzticīgiem lībjiem, jo aicinājums vācu bruņiniekiem un zemniekiem ierasties šo apgabalu kolonizēšanai neatrada atbalsi. [2.]
Kursa atguva zaudēto brīvību, bet tikai uz dažiem gadiem, jo 1261.g. vācieši atkal iebruka. 1267.g. kuršu pretošanās tika pilnīgi apspiesta, 1267.gadā tika noslēgts miera līgums. Līdz ar šo līgumu Kurzemes ziemeļu daļa zaudēja savu politisko rīcības brīvību, bet senās kuršu augstmaņu dzimtas (ķoniņi) paturēja daudzas privilēgijas un saglabājās līdz pat 20.gadsimtam.
Dienvidkurzeme - Cekļa novads - nekad netika pakļauts vācu iekarotājiem, bet apvienojās ar Žemaitiju un vēlak kļuva par Lietuvas sastāvdaļu. Tadējādi tomēr Vacu ordeņā prūšu un livoniešu atzarojumi nespēja apvienoties un Livonija nepiedzīvoja Prūsijas likteni, kas tika kolonizēta ar vācu zemniekiem.
Runas par iedzīvotāju pievēršanu kristīgajai ticībai bija tikai aizsegs, lai varētu iegūt jaunas teritorijas. Iekarotājus vilināja tirdzniecības ceļi un auglīgās zemes. Tos, kuri nevēlējās pievērsties kristīgajai ticībai nogalināja un piesavinājās viņu mantu. Vāciešiem tomēr izdevās pakļaut tautu, jo viņiem bija nesalīdzināmi labāks militārais aprīkojums un karavīri.
Kurši Livonijas laikā. Kad senlatviešu ciltis tika pakļautas, Kursas teritorijā tika nodibināta viena no piecām Livonijas reliģiskās konfederācijas valstiņām - Kurzemes bīskapija. Tā bija vismazākā no visām piecām - tikai 4500 km2.
Pēc politiskās un reliģiskās brīvības zaudēšanas 13.gs. vietējie iedzīvotāji nebūt nezaudēja savu personisko brīvību, īpašumus vai tiesības nēsāt ieročus. Arī vietēji kungi un bajāri, kas pieņēma kristīgo ticību, paturēja lielu daļu savu tiesību. Vecās sabiedriskās iekārtas noārdīšana bija lēns process. Vietējie dižcilši vispirms pazaudēja tikai politiskās rīcības brīvību, bet ar laiku mainījās vasaļu uzdevumi un stāvoklis. Ilgie miera gadi un šaujamieroču ieviešana noveda pie tā, ka bruņinieki kļuva lieki. Bruņinieks pārvērtās par muižnieku un tiecās izmantot savu varu, lai sasniegtu arvien lielāku labklājību un politisko ietekmi uz sava lēņa kunga un savu zemnieku rēķina. Šī tendence kā sarkans pavediens vijas cauri visai Livonijas muižniecības vēsturei un noteica tās attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem, šai gadījumā - kuršiem.
Šīs pārmaiņas skāra arī vietējos bajārus: mazākā daļa tika uzņemta vācu muižniecībā un pārvācojās, pārējie pamazām nonāca zemnieku stāvoklī. Kuršu īpatnība ir tā, ka šeit izveidoja atsevišķa un nozīmīga brīvzemnieku grupa (laikam jau tā saucamie ķoniņi).
Kurši Pirmajā Latvijas valstī. 1921.gadā pirmās Latvijas Republikas robežu noteikšanas procesa laikā Lietuvai tika atdota Sventāja - izsenis kuršu apdzīvota vieta pie jūras.
Atradumi. Kuršu sabiedrība bija visai militarizēta. Apbedījmos liela nozīme ir ieročiem. Kurzemes teritorijā uzieti vairāk kā 120 divasmeņu zobeni, no 50 Latvijā zināmajām X-XIII gs. āvu atradumu vietām 30 atrodas Kurzemē. Neliels piekariņu īpatsvars. Plaši izplatīti bijuši bronzas un dzintara cirvīši. Starp Vilkmuižas ezerā trastajām senlietām bieži sastopami āvas cirvīši, kuri, iespējams, saistāmi ar zēnu un pusaudžu apmācību tiem vingrinoties karamākslā.
Kuršu apbedījumu paražas. Līdz X gs. kuršiem bija raksturīgi skeletapbedījumi. Laikā no X-XI gs. skandināvu ietekmē skeletkapus pamazām nomainīja ugunskapi ar kremāciju. Teritoriāli ugunskapi ziemeļu virzienā sasniedza Dundagu. Kuršu kremācijas tradīcijas bija tik noturīgas, ka vēl pat XV gs. franču bruņinieks Žilbērs de Lanuā savās ceļojumu piezīmēs norādīja uz šādu noturīgu kuršu pagānu tradīciju.
Daudz kuršu ugunsapbedījumu atrasts Talsos Vilkumuižas ezerā, šeit iegūti vairāki tūkstoši senlietu, kas pilnībā atgādina ugunskapu materiālu. Līdzīgi atradumi ir arī citās vietās – Ēdolē, pie Kazdangas u.c.
Ar skandināvu ietekmi Kurzemē izskaidrot arī kuršu pāreju no skeletkapiem uz ugunskapiem.
Avoti.
Nestora/Kijevas hronika "Pagājušo gadu stāsts" ir hronoloģiski senākais avots, kas sniedz tagadējo Latvijas teritoriju apdzīvojušo cilšu uzskaitījumu - zemgaļi, kurši, latgaļi un līvi (lībieši). Tāpat būtiska ir norāde, ka daļa šo tautību atradās meslu atkarībā no Krievzemes kņaziem.
Saites.
Baltu tautas.
