Senprūši, prūši
Viena no baltu tautām, kādreizējie Austruprūsijas pamatiedzīvotāji. Izmiruši, jo tikuši vācu iznīcināti un asimilēti. Vēstures literatūrā prūšus arī dēvē par senprūšiem, lai tos atšķirtu no vēlākās vācu Prūsijas iedzīvotājiem, kuru liela daļa vēl mūsdienās sevi dēvē par prūšiem.
Vēsture.
Prūšu mītiskā vēsture. Prūšu leģendāro pirmtēvu - Prūtena un Vudevuta ierašanos Prūsijā un viņu darbību, Grunavs savā hronikā attiecina uz lielās tautu staigāšanas laikmetu Eiropā (IV–VI gs.), kaut gan arheoloģiskās liecības rāda, ka prūšu senči Prūsijas teritorijā ienāca ap 2500 g.pmē. un mūsu ēras sākumā bija sasnieguši augstu materiālās kultūras līmeni, kas neatbilst hronikā minētajiem Prūsijas pirmiedzīvotājiem - mežoņiem, kuri pat neesot pratuši būvēt mājas. Bez tam nav sastopamas arheoloģiskās liecības par sveša etnosa ienākšanu Prūsijā VI gs. sākumā, kad, kā vēstīts Grunava hronikā, Prūsijā no Gotlandes ieradās “kimbri” Prūtena un Vudevuta vadībā. Vai šie nostāsti nav balstīti uz vēsturisku faktu - baltu ienākšanu Prūsijā 3000 gadus agrāk, kurš viduslaiku hronistiem nebija zināms? Jāņem vērā arī tas, ka tautas atmiņā ievērojami notikumi nebija noslāņojušies hronoloģiskā secībā, bet sajaukušies ar agrākiem vai vēlākiem notikumierm un personībām, kuri spēlēja lielu lomu tautas vēsturē. Tā Prūtenam un Vudevutam piedēvēta prūšu uzvara pār apvienoto slāvu un avāru karaspēku VII gs. Galvenais prūšu izcelsmes un varoņu leģendu saglabāšanas mērķis bija tautas pašapziņas un pašvērtības saglabāšana, uzmundrinoša parauga sniegšana. To var attiecināt arī uz citu tautu varoņteikām.
Pirmās dokumentālās ziņas par prūšiem. Vārdu prūši sāka lietot vikingi pēc IX gs. klejojumiem laupot pa Baltijas jūras piekrasti. Taču no tā netapa skaidrs cik plašu teritoriju prūši apdzīvo.
Prūšu apdzīvotās zemes. Pēc Duisburgas Pētera hronikas ziņām senprūšu ciltis apdzīvoja 11 (vai 12?) plašus novadus: Pamedi, Pagūdi, Varmi, Natangu, Sembu, Nadrovu, Skalvu, Sudāvu, Galindu, Lielo un Mazo Bārtu, Kulmas Lubavu un Sasnu jeb Sasu.
Vara un bronzas laikmets. Tas Prūsijā iesākas vienlaicīgi ar laivas cirvjiem, aukliņas keramiku, apbedījumiem megalītu kapenēs (Kujavas kapenes). Ļoti agri sāka celt pāļu būves upēs, ezeros un purvos.
Kari ar poļiem (1015.-1161.g.). Boļeslavs I Drošsirdīgais uzskatīja par pienākumu nest kristīgo ticību arī citām tautām. Ar šādu nolūku viņš 996.gadā sūtījis kā misionāru uz senprūšu zemēm čehu bīskapu Adalbertu (dzimtajā vārdā - Voicehu). Ieradies pie prūšiem (pēc dažām ziņām - Sembijas novadā), Adalberts sācis pulgot senās dievības, neraugoties uz brīdinājumiem pārtraukt tautas svētumu zaimošanu un atstāt šo zemi ar mieru. Rezultātā saniknotie prūši centīgo misionāru nogalinājuši, un Boļeslavs I it kā esot par lielu summu izpircis bīskapa mirstīgās atliekas. Līdzīgs liktenis 1008.gadā piemeklējis arī citu misionāru – Adalberta dzīves aprakstītāju, bīskapu Bruno, pazīstamu arī kā Bonifāciju (daži avoti norāda, ka Bruno-Bonifācijs gājis bojā 1009.gadā Lietuvas teritorijā).
Militāras poļu-prūšu cīņas sākās ap 1015.gadu, kad Boļeslavs I Drošsirdīgais, pēc misionāru neveiksmēm, ar lielu karaspēku iebrucis prūšu zemēs, postīdams ne tikai ciemus, bet iznīcinādams arī senās svētvietas. Nemitīgi militārie konflikti starp kristīgajiem poļiem un “pagāniskajiem” prūšiem turpinājās apmēram līdz 1161.gadam, pie tam nereti prūšu karotāji nopietni apdraudēja pašu Poļu valsti, tad, pēc kādas lielākas sakāves, poļu iebrukumi prūšu zemēs un mēģinājumi tās kristianizēt mitējušies.
Prūsijas karš. Vācu iekarotāji pakļāva prūšus XIII gs. Vāvu krustneši prūšu zemes iekļāva Vācu ordeņa valstī.
Durbes kaujas sakāves rezultātā 1260.gada 13.jūlijā ordenis neatgriezeniski zaudēja pirms tam iekarotos Kursas un Zemgales dienvidus, kas savienoja ordeņa Livonijas daļu ar Prūsiju. Tūdaļ sākās arī kuršu un prūšu sacelšanās.
Priekšstats par Prūsiju un tās novadiem nāk no hronikām, kas sacerētas XIII–XIV gs. Prūsijas karu sakarā. Duglošča 1483.g. hronikā un Mehovas Mateja 1523.gada hronikā pieminēti Brūs kā „burvji,” ka šī „buršanās” notiekot Prūsijas Ramotē (Pruscarii Ramote). Senprūšus iznīcināja piecu Eiropas valstu krustneši Romas katoļu pāvestu vadībā.
Prūsija Vācijas sastāvā. Ģermāniskās Prūsijas karaļi 1701.gada dokumentu titullapās vēl rakstīja Borussia vai Borussi. Citos ģermāņu karaļu dokumentos lietots termins Borussia jeb Sembria, ar to pasvītrojot prūšu piederību sembriem.
Leišu rakstniecei Birutei Baltrušaitītei ir stāsts "Zem dienvidrietumu debesīm," kurā stāstīts par pēdējo prūsi, kas vēl runā prūsiski, tomēr mazbērni vairs jau nesaprot savu vectēvu.
Akmens būves. Cēla megalītiskas kapenes – Kujavas kapenes. Uzstādīja menhīrus un šūpakmeņus. Svētkalnos lietoja dobakmeņus. Bija savi kalendāra kalniņi ar akmens krāvumiem jeb kromlehi, pat observatorijas.
Lopkopība. Par tās pirmsākumiem liecina atradumi bronzas laikmeta apmetņu atkritumu bedrēs, kuras atradās ārpus mītņu zonas. Lopkopība sākumā bijusi tikai kā palīgnozare, jo vairums bija meža zvēru kauli.
Kuģošana. Senprūši pārvietojās jūrā un pa upēm buru kuģos un laivās.
Keramika. Lodveida, apaļa dibena un plakana dibena māla trauki, pelnu urnas, antropomorfas urnas, amforas, kausi, krūzes, šķīvji, kas rotāti ar vītas aukliņas nospiedumi, ķemmītes tīklojumi jumīšu veidā vai arī pār visu trauku šķērsām, precīzas formas bedrīšu virknes un rindas, podu un krūku antropomorfas osiņas, gliemežnīcu lausku inkrustācijā un apaļu piciņu rindas.
Amatniecība. Visā prūšu teritorijā izplatīta laivascirvju senkultūra. Apmetņu vietās atrod daudz rotu, zirglietu: sedlu metāla piederumus, zirga mutes laužņus un iemauktu rotājumus. Naži ir ar ieapaļu asmeni un taisnu muguriņu, slīpētus vietējā krama, Polockas un lielkaļu krama, pelasgu vulkāniskā stikla laivascirvjus.
Pa zemes ceļiem pārvietojās vienjūga vai divjūga divričos vai divasu ratos, sēdēja greznos sedlos.
Senprūšu valoda. Indoeiropiešu saimes baltu grupas valoda, līdzīga latviešu un leišu valodai.
Vsalodnieki uzskata, ka, visticamāk, prūšu valoda skanējusi vēl XIX gs.
XX gs. 70.gados valodnieku ekspedīcija vienu tradicionāli pārmantotu prūšu vārdu konstatējusi Ukrainas Poļesjē. Turienes vietējā izloksnē bija ieviesies vārds geitka, kas neko nenozīmē ukrainu un citās slāvu valodās, bet prūsiski tas nozīmē "maize." Senākos laikos tur bijuši ceļojošie skroderi, kuriem maksājuši graudā - ar geitku.
Viens no retajiem vārdiem, ko latvieši aizguvuši no senprūšiem - "ķermenis."
Senprūšu apmetnes. Elblonga (IX gs., Polija).
Pētījumi. Zviedru valodnieks K.Ū.Falks pētījis jātvingu un prūšu toponīmus.
Senprūšu pēdas Baltkrievijā.
Pinskas rajona Sininas ciemā baltkrievu arheologi atrada senus prūšu kapus – prusskije moglicy. No tiem ar arheologa Jura Urtāna palīdzību izdevās uziet divus vecus kapakmeņus. Vienā no tiem ar cilvēka roku darināta gareniska rene.
Līdz 60.gadiem Pinskā bija Mindauga kalns, bet XIV gs. te valdīja Ģedimina dēls Narimunts.
Avoti.
Simona Grunava prūšu hronika.
Duisburgas Pētera hronika.
Saites.
Baltu tautas.
