Buršanās, zintniecība, maģija
- Detaļas
- 6445 skatījumi
Vārds radies no grieķu valodas vārda, kas nozīmē "buršanu," "zintniecību."
Maģisku darbību veikšana, rituāls ar mērķi iesaistīt pārdabiskos Citpasaules spēkus, lai panāktu sev vēlamas izmaiņas fiziskajā pasaulē - ietekmētu cilvēkus, dzīvniekus, dabas parādības, garus un dievības, atvairītu no sevis vai uzsūtītu citam kādu ļaunumu u.tml.
Citpasaules spēku iesaistes dēļ pret šādām darbībām ar bijību un aizdomām izturējušies visos laikos.
Maģiskie rituāli, kas izplatīti pie visām zemeslodes tautām, ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Tos var iedalīt vairākās grupās pēc to mērķiem:
- ražošanas maģija;
- dziednieciskā maģija;
- melnā maģija - buršanās ar ļauno spēku pieaicināšanu, ar mērķi nodarīt kādam ko nelabu.
Katrai no šīm kategorijām ir pašai savas materiālās saknes, kam sakars ar cilvēka dzīves konkrētajiem apstākļiem.
Savukārt islāma reliģiskās organizācijas rīko baltās maģijas, rukjas kursus, kuru laikā dalībnieki tiek apmācīti, kā dziedināšanas vai aizsardzības nolūkā pareizi skandējams korāns.
Vēsture. Par reliģijas pirmo formu angļu etnogrāfs Frēzers uzskatīja maģiju. Priekšstati par pārdabiskiem spēkiem izraisīja pirmatnējā cilvēkā vēlēšanos likt šiem spēkiem darboties viņam vajadzīgajā virzienā. Bieži vien, nezinādams pareizo ceļu viena vai otra praktiska mērķa sasniegšanai, cilvēki lika cerības uz buršanu. Materiālisti uzsver, ka tieši maģijā īpaši spilgti izpaudās pirmatnējā cilvēka bezspēcība cīņā pret dabu - galvenais, kas lika dzimt reliģijai. Viņi arī norāda, ka maģijas būtība dibinās "uz nepietiekami skaidru atšķirību starp to, kas notiek cilvēku galvās, un to, kas norisinās īstenībā," tā "sajauc objektīvas parādības ar subjektīvām" (G.V.Pļehanovs, "Raksti par reliģiju," 1925.g., 28.lpp.).
Buršanās balstās uz tautas ticējumiem, un tās pirmsākumi radušies pirmatnējās kopienas sabiedrībā.
Jau 2000 gadu pirms mūsu ēras vēdiskās reliģijas ietvaros indiešiem bija atsevišķs maģisko formulu un riebjamo vārdu apkopojums - Atharvavēda (viena no 4 vēdām).
Kristieši ķeceru, burvju un raganu iznīcināšanu, saskaņā ar žīdu Toru (Veco derību) apsveica kā Dievam tīkamu darbu. „Burvi tev nebūs pamest dzīvu.” (Otrā Mozus gr. 22:18, Vecā Derība.) „Sievietes no dabas ir Sātana ierocis. Visas burvestības ceļas no miesaskārības, kas sievietēm ir neremdināma” („Raganu veseris”). Sieviešu erotisko varu uzskatīja par sevišķi draudīgu burvestību līdzekli, un uzskati par raganu seksuālo izlaidību parādījās raganu prāvu aprakstos.
Sv.Augustīns darbā „Par Dieva valstību” vēsta, ka maģija ir iespējama, tikai saistoties ar dēmoniskiem spēkiem. Tādas spējas var rasties, slēdzot līgumu ar dēmonu.
Viduslaikos kristīgā baznīca postulēja, ka buršanās notiek ar velna palīdzību un kopā ar laicīgo varu bieži vien nesaudzīgi vērsās pret personām, kas tika apsūdzētas burvestībās.
Vizionārs Edvards Kellijs no garu hierarhijas XVI gs. beigās saņēma ēnohiskās maģijas versiju.
Savulaik viena no populārākajām reliģijas izcelsmes teorijām bija Teilora animistiskā reliģijas izcelšanās teorija - par reliģisko priekšstatu viņš uzskatīja pirmo veidu ticību dvēselei un gariem. 1871.gadā viņš publicēja savu darbu "Pirmatnējā kultūra," pēc kura zinātnē ieviesās termins animisms. Pēc Teilora domām animisms radies no pirmatnējā "filozofējošā mežoņa" mēģinājumiem izskaidrot sev miega, nāves u.c. parādības.
Kā negatīva reakcija uz animisma teoriju zinātnē XIX gs. beigās un XX gs. sākumā radās preanimisma teorija, ko pārstāvēja angļu filozofs R.Marets, vācu zinātnieki K.Preiss un A.Fīrkants. Viņi apgalvoja, ka pirms ticības dvēselēm un gariem pastāvējusi ticība vienotam bezveida spēkam: melanēziešu mana, Ziemeļamerikas indiāņu orenda un manitu utt. kritizēdami animistisko viedokli, preanimisti apgalvoja, ka pirmatnējā domāšana nespēja uzreiz radīt tik sarežģītus abstraktus priekšstatus kā dvēsele, gars. Viņi uzsvēra emociju un jūtu nozīmi pirmatnējā reliģijā.
Reliģiskās izcelšanās annimistiskās teorijas kritika bija arī Frēzera darbā "Zelta zars: pētījumi par maģiju un reliģiju" (1890.g.). Viņš uzskatīja, ka ideoloģijas pirmā forma bijusi maģija, kas esot pastāvējusi pirms reliģijas.
Buršanās mūsdienās. Mūsdienās maģija ir kulta pamats visām reliģijām - kristietībai, islāmam, budismam u.c. Tā, piemēram, kristietībā aizlūgumi par lietu, ražas svētīšana un citi rituāli, svaidīšana, mirēja iesvaidīšana, svētceļojumi uz svētajiem avotiem utt. nav nekas cits kā ražošanas un dziednieciskā maģija. Uz dziednieciskās maģijas pamata radās priekšstati par gariem un dieviem - slimību dziedinātājiem. Palieka no maģiskās ticības amuletiem kristietībā ir paraža valkāt uz miesas relikviju maisiņus, krustus utt.
Pirmatnējā veidā buršanās mūsdienās sastopama vairumā Āfrikas un Āzijas zemju, Okeānijas salu, Austrālijas aborigēnu un Latīņamerikas iedzīvotāju vidū.
Buršanās Latvijā. Cilvēkus, kas nodarbojas ar buršanu, latvieši dēvē par burvjiem, raganām, zavetniekiem, zinteniekiem, burtniekiem, sāls pūtējiem. Buršanās plaši atspoguļota latviešu teikas, nostāstos, gadskārtu un ģimenes godu ieražu aprakstos, tautasdziesmās, pasakās.
Grāmatas.
Frensiss Kings, "Rituālā maģija Anglijā." 1970.g.
Frensiss Kings, "Maģijas atdzimšana." 1982.g.
Frensiss Kings, "The Rites of Modern Occult Magic."
Alisters Kroulijs, "Maģija teorijā un praksē." (Magick in Theory and Practice) 1929.g.
Aleksandra David-Neel. "Mystiques et magicians du Tibet." Pirmā publikācija franču valodā iznākusi 1929.gadā.
Moses Gaster un Samuel Daiches. "Three Works of Ancient Jewish Magic."Sākumā izdota ar nosaukumu "Ritual Magic In England: 1887 to the Present Day."
Francis King,. "The Rites of Modern Occult Magic."
Francis King, Isabel Sutherland. "The Rebirth of Magic." 1982.g.
Eliphas Levi. "The History of Magic." 1860.g.
Saites.
Buramvārdi un maģiskās formulas.
Šamanisms.
Garu pasaule.
