Aliens

Viduslaiku nūbiešu mūku kapenes Sudānā sargāja maģiski uzraksti uz sienām

Šodien Sudāna pamatā ir musulmaņu valsts. Pēc vikipēdijā publicētiem datiem, kristietību par savu reliģiju atzīst tikai ap 16% sudāniešu. Taču tā nav bijis vienmēr - pirms islāma nostiprināšanās Nūbijā, kā senāk sauca Sudānu, apmēram 1000 gadus pastāvēja trīs maz zināmas, tagad - gan pārnestā, gan tiešā nozīmē - vēstures putekļu pārklātas, savdabīgas kristiešu ķēniņvalstis. Nozīmīgākā un rakstītajos avotos no šīm trim valstīm visbiežāk minētā ir Makūrija, kuras senajā galvaspilsētā Dongolā jau no XX gs. 60.gadiem veic izrakumus arheologi no Polijas. Kā vienu no interesantākajiem, Dongolā izdarītajiem atradumiem poļu pētnieki izceļ klostera piebūvē atrastās kapenes, kurās XII gs. sākumā guldītos mūkus sargājuši uz sienām uzgleznoti maģiski uzraksti.

Skatīt Melnās Āfrikas civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Zudusī kristiešu ķēniņvalsts Makūrija

Kristiešu ķēniņvalsts Makūrija atradusies mūsdienu Sudānas ziemeļos un Ēģiptes dienviddaļā. Tās galvaspilsēta bija Dongola, tagad saukta par Vecdongolu.

Par makūriešu etnisko izcelsmi trūkst precīzu ziņu, taču saglabājušās baznīcu freskās, kurās attēloti konkrēti vēsturiski personāži - karaļi un bīskapi - redzams, ka tie pamatā ir brūnas ādas krāsas cilvēki, lai gan arī īsti izteiktus negroīdus vaibstus tur ieraudzīt nevar. Domājams, makūrieši bija kādu ienācēju substrāts ar seno merojiešu (kušītu) pamatiedzīvotājiem.

Makūrija, kā arī tās kaimiņos esošā Nobotija un Alodija izveidojās IV vai V gs. pēc iepriekšējās nūbiešu Kušas valsts sabrukuma. Pirmo reizi vēstures avotos Makūrija tiek pieminēta VI gs., kad sīriešu baznīcas galva un vēsturnieks Efēsas Joans nopeļ makūriešus par to naidīgumu pret monofizītu misionāriem, kuri dodas cauri Makūrijai, ceļojot no Ēģiptes uz Alodiju. Drīz pēc tam, šoreiz pozitīvā aspektā, par "makurītiem," kuri pieņēmuši ar monofizītismu jeb Orientālo ortodoksiju konkurējošo Bizantijas kristietību, raksta vestgotu hronists Biklāras Johaness.

Vecdongola, kas V gs. būvēta kā cietoksnis, pateicoties savai atrašanās Nīlas austrumu krastā, īsa laikā periodā kļuva par nozīmīgu pilsētu, bet pēc kristietības pieņemšanas VI gs beigās - par Makūrijas galvaspilsētu.

VII gs. Makūrijas ķēniņvalsts kļuva par vienu no dažiem reģionālajiem spēkiem, kas spēja izrādīt nopietnu pretestību vēja ātrumā augošajam Arābu kalifātam. 641.gadā ieņēmuši Ēģipti, arābi drīz devās lejup gar Nīlu uz dienvidiem, lai iekļautu savos valdījumos arī nūbiešu zemes. Tomēr tālāk par Vecdongolu viņiem neizdevās tikt. Divas reizes - 642. un 652. gadā - makūrieši smagi sakāva arābu kalifāta armiju, un arābi bija spiesti noslēgt abpusēji izdevīgu miera līgumu (bakt), kas palika spēkā apmēram 600 gadus. Īpaši paši arābi atzīmējuši veiklos makūriešu strēlniekus, kas specializējušies uzbrucēju neitralizēšanai mērķējot bultas pretinieka acīs.

VIII gs. sākumā makūrieši nezināmu iemeslu dēļ izlēma, ka turpmāk sekos nevis Bizantijas, bet koptu kristietībai, reliģiski pakļaujoties Aleksandrijas koptu patriarham.

Laika periods starp VIII-XII gs., kad būvētas arī poļu arheologu Vecdongolas klosterī uzietās kapenes, uzskatāms par Makūrijas ķēniņvalsts zelta laikmetu.

Kristiešu ķēniņvalsts uzplaukuma pamatā bija prasme uzturēt labas attiecības ar Fatīmidu dinastijas pārvaldīto Ēģiptes kalifātu. Starp kristiešu un islāma valsti notika intensīva tirdzniecība. Makūrija sūtīja lejup pa Nīlu vergus, ziloņkaulu, strausu spalvas, bet pretī saņēma dažādus amatniecības izstrādājumus un luksusa priekšmetus. Daudzi makūrieši dienēja fatimīdu armijā, kura lielā mērā bija atkarīga arī no Makūrijas importētajiem vergiem. Vergi nav nākuši no pašas Makūrijas, bet tālākiem Āfrikas dienvidu un rietumu rajoniem. Kā makūrieši vergus ieguvuši - sagūstot vai nopērkot - nav zināms.

Tā laika arābu vēsturnieki ar sajūsmu rakstīja par kristiešu klosteriem, kurus redzēja Makūrijā. Kaut gan daudzi apraksti ir stipri pārspīlēti, arheologi atklājuši vairākas fantastiskas viduslaiku kristiešu baznīcas zudušās kristiešu ķēniņvalsts teritorijā, piemēram, Banganartā un Farā, kas tika izpētīta Asuānas ūdenskrātuves būvniecības laikā.

Makūrijas zelta laikmetam gals pienāca 1171.gadā, kad Ēģiptē pie varas nāca sunnītu Ajubīdu dinastija. Ajubīdu agresīvā vēršanās pret Ēģiptes tuksnešos dzīvojošajiem beduīnu nomadiem tiem lika meklēt patvērumu makūriešu zemēs, kas, savukārt radīja jaunus, nemitīgus konfliktus, nu jau Makūrijā. Arheoloģiskās liecības vēstī par nestabilitātes un pastāvīga apdraudējuma iestāšanos - pilsētām, kurām līdz tam nekad nebija bijis aizsargājošu nocietinājumu, tika būvētas mūra sienas. Tāpat arheologi konstatēja pieaugošas arabizācijas un islamizācijas pazīmes. VII gs. noslēgtajā bakta līgumā ietilpa vienošanās par tirgotāju brīvu pārvietošanos un tirgošanos, kā rezultātā ar laiku Dongolā un citās makūriešu pilsētās sāka dominēt arābu tirgotāji.

Līdzās tuksneša cilšu spiedienam Makūrijai nācās izturēt arī Ēģiptes mameluku triecienus. Svarīgs bakta līguma punkts noteica, ka makūriešiem jāaizsargā Ēģiptes dienvidu robežas pret klejotāju uzbrukumiem, taču, tā kā valsts to vairs nespēja nodrošināt, mameluki regulāri paši ienāca Makūrijai, lai dotu prettriecienus sirotājiem. Plašāks iebrukums notika 1272.gadā, kad mameluku sultāns Beibarss I iebruka Makūrijā, atbildot uz etiopu ķēniņa Dāvida I (???) uzbrukumu ēģiptiešu pilsētai Aidabai. Mameluki Nūbijā palika vairākas desmitgades, regulāri iejaucoties valsts lietās.

1312.gadā mamelukiem Makūrijas tronī izdevās iecelt islāmticīgu dinastijas pārstāvi un tas iezīmēja valsts neizbēgamo galu, kas pienāca vēl pēc divsimt gadu ilgiem iekšējiem konfliktiem, valdošās dinastijas pārstāvjiem saglabājot varu tikai galvaspilsētai piegulošajās teritorijās.

Visbeidzot 1517.gadā Nūbiju iekaroja un uz ilgāku laiku iekļāva Ēģiptes teritorijā otomaņu sultāns Selims I.

Klostera piebūvē atklāj kapenes

1993.gadā Stefana Jakobeļska vadītā poļu arheoloģiskā ekspedīcija, izpētot Vecdongolas klostera ziemeļrietumu piebūvi, tur atklāja trīs, iepriekš nezināmas kapenes. Arheologi uzskatīja, ka tās ir daļa no Dongolas augstākā garīdznieka, arhibīskapa Georgija piemiņas kompleksa vai kapenēm. Katrā kamerā bija vairākas, dabiski izveidojušas mūmijas, dažas ietītas audumos. Dienvidu kapeņu sienas sedza uzraksti grieķu un koptu valodā. Arheologi kapenes fotografēja un iekonservēja to saturu, līdz 2009.gadā cita poļu arheologu komanda, šoreiz Vlodzimiera Godļevska vadībā, atsāka to izpēti.

Georgijs - viens no diviem zināmajiem Nūbijas arhibīskapiem

Vienās no XII gs. celtajām kapenēm poļu arheologi atrada septiņus dabiski mumificējušos vīriešu ķermeņus. Pēc Varšavas universitātes pētnieka, antropologa Roberta Mālera novērtējuma, apbedītie bija apmēram 40 gadus veci vīrieši. Spriežot pēc hroniku liecībām un deģeneratīvu slimību pēdām, pat vecāki. Arheologi uzskata, ka viena no mūmijām, viņi gan nezina, kura tieši, varētu būt arhibīskaps Georgijs. Epitāfija uz stēlas, kas uzstādīta līdzās kapenēm, vēstī, ka viņš miris 1113.gadā 82 gadu vecumā.

Georgijs, teikts enciklopēdiskajā izdevumā "Dictionary of African Biography" ievietotajā, arhibīskapam veltītajā rakstā, bijis viens no nozīmīgākajiem kristīgās Nūbijas klerikāļiem. Cik zināms, tikai divi nūbieši savulaik tikuši pagodināti ar šo titulu, ko tie varēja saņemt no Bizantijas vai Aleksandrijas patriarha.

Salīdzinājumam der atcerēties simts gadu vēlāk par Georgiju dzīvojušo Rīgas bīskapu Albertu, kurš, neskatoties uz visiem pūliņiem un panākumiem Livonijas iekarošanā, tomēr savas dzīves laikā tā arī nekļuva par arhibīskapu.

Mūki dzīvoja askētiski

Neskatoties uz to, ka mūmiju apģērbs bija ļoti slikti saglabājies, audumu speciāliste Barbara Czaja-Švecaka, noteica, ka vīrieši bija tērpti ļoti vienkāršās, galvenokārt linu auduma drānās. Vismaz viens no apbedītajiem valkāja krustiņu.

Kapenes izmantotas daudzus gadus. Pēc tam ieeja kapenēs tika noslēgta, to aizmūrējot ar sarkaniem ķieģeļiem, žurnālā "Polish Archaeology in the Mediterrenean" raksta izrakumu vadītājs V.Godļevskis.

Maģiskie uzraksti aizsargāja kapenes un mirušos pret dēmoniskajiem spēkiem

Uzraksti uz kapeņu sienām bija grieķu un koptu valodā. Tie bija uzgleznoti ar melnu krāsu uz plāna nobalsināta slāņa. Uzraksti paver īpaši aizraujošu skatu zudušās Makūrijas ķēniņvalsts reliģiskajā kultūrā. Uzraksti sedz visas četras kapeņu sienas un ir labi saglabājušies, izņemot atsevišķus bojātus laukumus. Uzrakstu autors ir „Joaness,” kurš uz trim sienām (ziemeļu, austrumu un dienvidu) zem grieķu un koptu tekstiem atstājis savu vārdu. Iespējams, ka viņš savus parakstus atstāja arī uz ceturtās rietumu sienas, bet tie nav saglabājušies.

Acīmredzot Joaness labāk pārvaldīja koptu valodu, nekā grieķu valodu. Grieķu valodā rakstītie tekstu fragmenti ir pilni ar kļūdām. Dažus kļūdaini uzrakstītus grieķu tekstus viņš pārklājis ar balsināmo kaļķu šķīdumu un pārstrādājis, kas liek domāt, ka Joaness mēģinājis kopēt tekstu. Savukārt tas noved pie pieņēmuma, ka viņš izmantojis vai nu klostera vai arhibīskapa privāto bibliotēku.

Uzraksti uz rietumu sienas sākas ar lūgšanu Svētajai Trīsvienībai. Zem tās rakstītais definējams kā maģiska formula pret vājumu, nespēku. Tad seko maģiski simboli, un zem tiem divi saraksti: pirmais satur skaitliskas eņģeļu un Dieva vārdu attēlojošas kriptogrammas, bet otrs - atsevišķus maģiskus vārdus. Nākošie ir citāti grieķu valodā no evaņģēlijiem un lūgšanām. Viena no lūgšanām, kuru teikusi Jaunava Marija, ir labi zināma koptu un arābu valodā, bet arhibīskapa Georgija kapenes ir pirmā vieta, kur tā atrasta grieķu valodā. Tā kā šī lūgšana oriģinālā bija rakstīta grieķu valodā, tad tas ir ļoti svarīgs atklājums. Lūgšana pēkšņi apraujas ar maģiskā rituāla piesaukšanu, nolūkā padzīt no kapenēm ļaunos garus.

Uzraksti uz austrumu sienas grieķu valodā citē fragmentus no Lūkas evaņģēlija. Pēc tam seko gabals koptu valodā par Jaunavas Marijas nāvi. Fragments no IV gs. koptu valodā rakstīta, savā laikā populārā svētā Jeruzālemes Kirila darba attēlo Marijas dzīves pēdējo epizodi, kurā viņa īsi pirms savas nāves skaita lūgšanu. Atšķirībā no citām šī stāsta zināmajām versijām, kas saglabājušās līdz mūsdienām, uzraksts kapenēs satur vienu interesantu detaļu. Lūgšanai beidzoties, Jaunavai Marijai nāve parādījās "gaiļa veidolā." Saskaņā ar šo tekstu, Marija kopā ar Jēzu Kristu uzbrauca debesīs.

Maģisko simbolu parādīšanās liecina par kristietības dekadenci

To, ka vecdongolieši ar maģiskiem simboliem centās nodrošināt savu kapu aizsardzību pret dēmoniskiem viņsaules spēkiem, arheologi atklāja jau 1984.gadā, kad tika izpētīti divi kapi, kas atradās Svētās Trīsvienības klostera ziemeļu daļā. Vienā no tiem (TNH-1) apbedīšanas telpas sienas bija apmestas ar nekrāsotu dubļu apmetumu, uz kura vēl pirms sacietēšanas tikuši uzvilkti latīņu krusti - uz katras sienas viens.

Vēlāk, līdzīgas Georgija kapenēs uzietajām, ar maģiskiem simboliem un zīmēm papildinātas epitāfijas tika atrastas arī citviet Nūbijā.

Interesanti, bet nebūt ne pārsteidzoši (ņemot vērā, ka pirmskristīgā nūbiešu reliģija jau II g.tk.pmē. vidū bija lielā mērā pārņēmusi Senās Ēģiptes reliģijas dievus un kulta elementus), ka šī prakse atgādina senēģiptiešu apbedīšanas tradīcijas, kuras mums zināmas no Vecās valsts Piramīdu tekstiem, Vidējās valsts Sarkofāgu tekstiem un Jaunās valsts Mirušo grāmatas. Būtisku šo tekstu daļu sastādīja maģiskas formulas un buramvārdi, kuriem vajadzēja aizsargāt mirušo tā pēcnāves ceļā pie Ozīrisa un pasargāt no t.s. "otrās nāves" briesmām.

Vecdongolas mūku kapenēs Ozīrisa vietā, protams, bija stājies Jēzus un Jahve, taču priekšstati par dvēseli apdraudošajām briesmām, pret kurām nepieciešams nodrošināties ar īpašu buramvārdu palīdzību, kā redzams, bija dzīvi vēl 500 gadus pēc kristietības pieņemšanas. Turklāt tie bija nevis vienkārši dzīvi, bet tos par svarīgiem, ja ne obligāti nepieciešamiem uzlūkoja pats baznīcas virsvadītājs - arhibīskaps.

Viens no poļu arheologiem, Bogdans Zuravskis, rakstot par šo puspagānisko tradīciju parādīšanos XI gs. kristīgajās Nūbijas valstīs, norāda, ka tās liecināja par kristietības dekadenci, ko izraisīja Nūbijas baznīcu un Aleksandrijas patriarhāta saišu vājināšanās un no tā izrietošā izglītotu klerikāļu skaita samazināšanās.

Kopumā Vecdongolas klostera arhitektūras un tekstu ansamblis ievērojami paplašina zināšanas par XI-XII gs. kristiešu priekšstatiem un bēru tradīcijām Āfrikas ziemeļaustrumos.

Augšējais attēls: Skats uz Vecdongolu no Nīlas pretējā krasta. Panoramio.com.

Avoti:
livescience.com
thehistoryblog.com
historiesofthingstocome.blogspot.com
en.wikipedia.org 
i-cias.com
Zurawski, Bogdan. Nubian mortuary complex of the Christian Period. 

Pirmo reizi publicēts 01.01.2014.