Makūrijas valsts (IV/V gs.-1517.g.)
Sena kristiešu valsts mūsdienu Sudānas teritorijā. Galvaspilsēta - Dongola.
Atrašanās vieta. Atradusies mūsdienu Sudānas ziemeļos un Ēģiptes dienviddaļā.
Vēsture. Makūrija, kā arī tās kaimiņos esošā Nobotija un Alodija izveidojās IV vai V gs. pēc iepriekšējās nūbiešu valsts Merojas jeb Kušas sabrukuma. Pirmo reizi vēstures avotos Makūrija tiek pieminēta VI gs., kad sīriešu baznīcas galva un vēsturnieks Efēsas Joans nopēlis makūriešus par to naidīgumu pret monofizītu misionāriem, kuri devušies cauri Makūrijai, ceļojot no Ēģiptes uz Alodiju. Drīz pēc tam, šoreiz pozitīvā aspektā, par "makurītiem," kuri pieņēmuši ar monofizītismu jeb Orientālo ortodoksiju konkurējošo Bizantijas kristietību, rakstījis vestgotu hronists Biklāras Johanness.
VII gs. Makūrijas ķēniņvalsts kļuva par vienu no dažiem reģionālajiem spēkiem, kas spēja izrādīt nopietnu pretestību vēja ātrumā augošajam arābu kalifātam. 641.gadā ieņēmuši Ēģipti, arābi drīz devās lejup gar Nīlu uz dienvidiem, lai iekļautu savos valdījumos arī nūbiešu zemes. Tomēr tālāk par Vecdongolu viņiem neizdevās tikt. Divas reizes - 642. un 652.gadā - makūrieši smagi sakāva Arābu kalifāta armiju, un arābi bija spiesti noslēgt abpusēji izdevīgu miera līgumu (bakt), kas palika spēkā apmēram 600 gadus. Īpaši paši arābi atzīmējuši veiklos makūriešu strēlniekus, kas specializējušies uzbrucēju neitralizēšanai mērķējot bultas pretinieka acīs.
VIII gs. sākumā makūrieši nezināmu iemeslu dēļ izlēma, ka turpmāk sekos nevis Bizantijas, bet koptu kristietībai, reliģiski pakļaujoties Aleksandrijas koptu patriarham.
Laika periods starp VIII-XII gs., kad būvētas arī poļu arheologu Vecdongolas klosterī uzietās kapenes, uzskatāms par Makūrijas ķēniņvalsts zelta laikmetu.Tās galvaspilsēta bija Dongola, tagad saukta par Vecdongolu.Vecdongola, kas V gs. būvēta kā cietoksnis, pateicoties savai atrašanās Nīlas austrumu krastā, īsa laikā periodā kļuva par nozīmīgu pilsētu, bet pēc kristietības pieņemšanas VI gs beigās - par Makūrijas galvaspilsētu.
Kristiešu ķēniņvalsts uzplaukuma pamatā bija prasme uzturēt labas attiecības ar Fatīmidu dinastijas pārvaldīto Ēģiptes kalifātu. Starp kristiešu un islāma valsti notika intensīva tirdzniecība. Makūrija sūtīja lejup pa Nīlu vergus, ziloņkaulu, strausu spalvas, bet pretī saņēma dažādus amatniecības izstrādājumus un luksusa priekšmetus. Daudzi makūrieši dienēja Fatimīdu armijā, kura lielā mērā bija atkarīga arī no Makūrijas importētajiem vergiem. Vergi nav nākuši no pašas Makūrijas, bet tālākiem Āfrikas dienvidu un rietumu rajoniem. Kā makūrieši vergus ieguvuši - sagūstot vai nopērkot - nav zināms.
Tā laika arābu vēsturnieki ar sajūsmu rakstīja par kristiešu klosteriem, kurus redzēja Makūrijā. Kaut gan daudzi apraksti ir stipri pārspīlēti, arheologi atklājuši vairākas fantastiskas viduslaiku kristiešu baznīcas zudušās kristiešu ķēniņvalsts teritorijā, piemēram, Banganartā un Farā, kas tika izpētīta Asuānas ūdenskrātuves būvniecības laikā.
Makūrijas zelta laikmetam gals pienāca 1171.gadā, kad Ēģiptē pie varas nāca sunnītu Ajubīdu dinastija. Ajubīdu agresīvā vēršanās pret Ēģiptes tuksnešos dzīvojošajiem beduīnu nomadiem tiem lika meklēt patvērumu makūriešu zemēs, kas, savukārt radīja jaunus, nemitīgus konfliktus, nu jau Makūrijā. Arheoloģiskās liecības vēstī par nestabilitātes un pastāvīga apdraudējuma iestāšanos - pilsētām, kurām līdz tam nekad nebija bijis aizsargājošu nocietinājumu, tika būvētas mūra sienas. Tāpat arheologi konstatēja pieaugošas arabizācijas un islamizācijas pazīmes. VII gs. noslēgtajā bakta līgumā ietilpa vienošanās par tirgotāju brīvu pārvietošanos un tirgošanos, kā rezultātā ar laiku Dongolā un citās makūriešu pilsētās sāka dominēt arābu tirgotāji.
Līdzās tuksneša cilšu spiedienam Makūrijai nācās izturēt arī Ēģiptes mameluku triecienus. Svarīgs bakta līguma punkts noteica, ka makūriešiem jāaizsargā Ēģiptes dienvidu robežas pret klejotāju uzbrukumiem, taču, tā kā valsts to vairs nespēja nodrošināt, mameluki regulāri paši ienāca Makūrijā, lai dotu prettriecienus sirotājiem. Plašāks iebrukums notika 1272.gadā, kad mameluku sultāns Baibarss iebruka Makūrijā, atbildot uz etiopu ķēniņa Dāvida I uzbrukumu ēģiptiešu pilsētai Aidabai. Mameluki Nūbijā palika vairākas desmitgades, regulāri iejaucoties valsts lietās.
1312.g. mamelukiem Makūrijas tronī izdevās iecelt islāmticīgu dinastijas pārstāvi un tas iezīmēja valsts neizbēgamo galu, kas pienāca vēl pēc divsimt gadu ilgiem iekšējiem konfliktiem, valdošās dinastijas pārstāvjiem saglabājot varu tikai galvaspilsētai piegulošajās teritorijās.
Visbeidzot 1517.gadā Nūbiju iekaroja un uz ilgāku laiku iekļāva Ēģiptes teritorijā otomaņu sultāns Selims I.
Makūrijas iedzīvotāji. Par makūriešu etnisko izcelsmi trūkst precīzu ziņu, taču saglabājušās baznīcu freskās, kurās attēloti konkrēti vēsturiski personāži - karaļi un bīskapi - redzams, ka tie pamatā ir brūnas ādas krāsas cilvēki, lai gan arī īsti izteiktus negroīdus vaibstus tur ieraudzīt nevar. Domājams, makūrieši bija kādu ienācēju substrāts ar seno merojiešu (kušītu) pamatiedzīvotājiem.
Saites.
Sudāna.
