Nūbijas valsts (~3000.g.pmē.-350.g.)
Vēsturisks novads ar savu valstiskumu dienvidos no Senās Ēģiptes, tagadējā Sudānas teritorijā.
Strukturētas sabiedrības veidošanās ap 3000.g.pmē. Tā bija sena valsts Nīlas ielejā tagadējās Sudānas teritorijas ziemeļos. Grieķi to sauca par Nūbiju. Tā ir senākā urbanizētā civilizācija uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Tā bija neparasta, jo spēja uzturēt spēcīgu politisko un militāro varu bez rakstības un sakārtotas birokrātiskas sistēmas. Tā kā paši nūbieši par sevi rakstītas ziņas nav atstājuši, informāciju var smelties tikai no ēģiptiešu avotiem.
Pirmā pakļaušana Ēģiptei ap 2500.g.pmē. Ap šo laiku Ēģipte sāka pakļaut Kušas valsti un Tutmesa I valdīšanas laikā no 1506.-1493.g.pmē. Tā kļuva par Ēģiptes koloniju.
Nūbijas valsts izveidošanās. Tā esot notikusi ap 2000.g.pmē.
Kari pret ēģiptiešiem (no 1539.g.pmē.). Senie ēģiptieši savās Jaunās valsts vēstures perioda sākumā faraona Jahmesa I (1539.-1514.g.pmē.) vadībā veica 3 karagājienus uz Nūbijas ziemeļiem un pakļāva šo teritoriju savai varai.
Nūbija ēģiptiešu varā. Iekarotajā Kušā valdīja senēģiptiešu vietvaldis Merimoze (Merimose), XVIII dinastijas faraona Amonhotepa III valdīšanas laikā. Nūbijas provinču augstākais pārvaldnieks XVIII dinastijas faraona Tutanhamona valdīšanas laikā 1333.–1323.g.pmē. bija kāds Amonhoteps-Hujs. Hujs tika iecelts par “Kušas ķēniņa dēlu, dienvidu valstu pārraugu” – tas ir, par Kušas vicekarali. Hujs uzcēla Tutanhamona templi Lejasnūbijas pilsētā Farasā, kas bija senēģiptiešu administratīvais centrs, no kura tika pārvaldītas Nūbijas provinces.
XVIII dinastijas sākumā, kad hiksu iebrucēji bija padzīti no Ēģiptes ziemeļiem, faraons Amonhoteps I nolēma nostiprināt savu ietekmi Nūbijā un padarīt to par koloniju, iekarojot seno Kušas karalisti. Jauno provinci, ko sauca par “Ta-Seti” (Loka valsts), jo tās iedzīvotāji izmantoja raksturīgu ieroci – loku un bultas, tieši pārvaldīja ēģiptiešu ierēdņi, kuri savukārt bija pakļauti Nūbijas vicekaralim, ko ēģiptieši apzīmēja ar titulu “Kušas karaļa dēls, dienvidu valstu pārraugs.” Kušas vicekaralim darbā palīdzēja divi armijas komandieri “Kušas strēlnieku priekšnieki”: pirmais atbildēja par ziemeļiem (Vavatu, Lejasnūbiju), bet otrs – par dienvidiem (Kušu, Augšnūbiju).
Ēģiptieši, protams, atšķīra Lejasnūbiju (Vavatas valsti), kas atradās starp pirmajām (Asuāna) un otrajām krācēm, un Augšnūbiju (Kušas valsti), kas stiepās no otrajām līdz ceturtajām krācēm. Ēģiptiešu vara tur beidzās. Tādējādi Huja pakļautībā nodotā teritorija pletās no Neknebas (Elkab) līdz Nesutavai (Nesuttauy), līdz galapunktam vietā, ko sauca par Karoji (Karoy), kas, iespējams, atbilst Barkala kalnam (Jebel Barkal).
Nūbijai bija ļoti svarīga vieta Senās Ēģiptes lielvalsts ekonomikā, jo tā bija galvenā zelta piegādātāja, īpaši no Vavatas valsts. Alakas ielejas reģions bija Nūbijas galvenais zelta avots. Nūbija arī nodrošināja vergu darbaspēku un deva Ēģiptes armijai un policijai labus strēlniekus.
Kušas ciltīm bija interesanti un iespaidīgi nosaukumi: “Rētas,” “Bižu nēsātāji,” “Tie, kas ģērbjas ādās,” “Apdegusī Nehesju seja,” “Cirtaini mati.” Ja Nūbijas elite bija padevīga un lojāla Ēģiptei, tad šajos reģionos dzīvojošas ciltis gan nebija tik lojālas; tās bieži un regulāri sacēlās pret Ēģiptes koloniālo varu, apdraudot zelta piegādes. Ēģiptes varas iestādes šādas sacelšanās apspieda ar policijas vai armijas palīdzību. Nemiernieki tika savaņģoti un nosūtīti uz Ēģipti, kur viņus izmantoja kā vergus.
Kušītu iebrukums Ēģiptē (VIII gs.pmē.). Ap 780.-755.g.pmē. kušītu ķēniņš Alara apvienoja valsti un pakļāva Ēģipti. Kušas ķēniņš Pije kļuva par faraonu un Ēģiptes XXV dinastijas pamatlicēju.
Kušas atšķelšanās no Ēģiptes. Pēc asīriešu iebrukuma Ēģiptē 671.g.pmē. Kušas valsts atdalījās no Ēģiptes.
Napatas nopostīšana. Nepilnu gadsimtu pēc Kušas atdalīšanās ēģiptieši nopostīja Napatu – Kušas valsts galvaspilsētu.
Kušas valsts bojāeja. Tiek uzskatīts, ka tā gājusi bojā ap 350.g., kad to kārtējo reizi iekaroja kaimiņi.
Arheoloģiskie pētījumi. Sudānas valdība būvēja milzīgu gandrīz 200 km ūdenskrātuvi valsts ziemeļos, tādējādi drīz tiks appludinātas plašas teritorijas ar daudziem arheoloģiskajiem pieminekļiem. Būvniecību paredzēts pabeigt 2008.gadā. Aizkavēšanās gan sanāks arī tādēļ, ka vietējie iedzīvotāji nelabprāt izmitinās no appludināmās teritorijas. Tādēļ arheologiem jāsteidz pētīt kas paspējams. No apmēram 2500 apmetnēm paspēs izpētīt vien dažus desmitus.
Nūbiešu rakstība. Pašiem tādas nebija. Visas rakstveida ziņas ir tikai no ēģiptiešu avotiem.
Zelta ieguve Kušas valstī. Kušas valstī bija diezgan bagātīgas zelta ieguves vietas. Vienu tādu arheologi uzgājuši Sudānas ziemeļos Nīlas upes krastā 360 km uz ziemeļiem no Hartūmas.
Te tika atrasti 55 maļamie akmeņi, kas bija lielāki par graudu maļamajiem akmeņiem, domājams, zelta rūdu saberšanai, kad rūdu ar āmuriem atskaldīja zelta raktuvēs. Izgatavoti laikā starp 2000. un 1500.g.pmē. Tāpat atrasti arī āmuri. Saberztā rūda pēc tam tikusi skalota ūdenī, lai iegūtu zelta plēksnes.
Nūbija bija slavena ar zelta iegulām. To pakļāvušie ēģiptieši simtiem, varbūt pat tūkstošiem kg dzeltenā metāla izveda uz Ēģipti. Laika posmos, kad Kušas valsts nebija pakļautā, tā pati izmantoja zeltu tirdzniecībai. Vēl šodien zelta skalošana ir tradicionāla nodarbe šai reģionā.
Pie zelta ieguves vietas, kas darbojusies 400 gadu, atrodas arī kapenes ar 90 cilvēku mirstīgajām atliekām tuvējā Elvidajas ciemā. Tur tika atrastas arī krūkas un tulpju zieda formas kausi no Kermas pilsētas.
------------------------------------------------
Nūbija bija antīka vergturu valsts tagadējās Sudānas.
Nosaukums. Senie ēģiptieši šo zemi sauca par Nūbiju vai Jamu. Vārds "Nūbija" atvasināts no nūbiešu vārdiem "zelts" un "melns." Nūbija ir arī šīs zemes grieķu nosaukums.
Pēc iekarošanas ēģiptieši Nūbiju pārdēvēja par Kušu.
Teritorija. Saskaņā ar jaunākajiem vēsturnieku priekšstatiem Nūbijas valsts atradās Nīlas upes ielejā un to var iedalīt divos reģionos:
- Lejasnūbija - stiepās no Asuānas Augšēģiptē dienvidu virzienā līdz pat mūsdienu Ēģiptes-Sudānas robežai;
- Augšnūbija - stiepās no robežas līdz mūsdienu Sudānas galvaspilsētai Hartūmai.
Vēsture.
Pirmās valsts organizācijas Nūbijā. Pirmā strukturētā sabiedrība te bija izveidojusies jau ap 3000.g.pmē. Nūbijas valsts izveidojās Augšnūbijā - tagadējās Sudānas ziemeļos Nīlas ielejā. Tā ir senākā urbanizētā civilizācija uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Tā bija neparasta, jo spēja uzturēt spēcīgu politisko un militāro varu bez rakstības un sakārtotas birokrātiskas sistēmas. Tā kā paši nūbieši par sevi rakstītas ziņas nav atstājuši, informāciju var smelties tikai no ēģiptiešu avotiem.
Galvenie centri bija Napata, Meroje un Kerma, as dažādos periodos ir bijušas Nūbijas galvaspilsētas. Nūbijas valdnieku ietekme izplatījās mūsdienu Etiopijas, Somālijas un Ugandas teritorijā. Īpašas attiecības Nūbijas valstij bija ar Seno Ēģipti, ar kuras hegemoniju tā bija ilgu laiku spiesta rēķināties, bet gadījās, ka pat pārspēja militārā ziņā.
Jau Senās valsts laikā faraoni organizēja pusmilitāras, pustirdznieciskas ekspedīcijas uz Nūbiju (Kušu).
Pirmā senēģiptiešu ekspansija Nūbijā. Liekas, ka pirmais senēģiptiešu faraons, kas iekaroja daļu Nūbijas - tā saukto "divpadsmitjūdzi`" - bija Džosers (~2780.-~2760.g.pmē.), kas šo daļu atdeva dieva Hnuma priesteriem. Uz dienvidiem no 1.Nīlas krācēm Džosers uzbūvēja nocietinājumu līniju.
Citas senēģiptiešu ekspedīcijas uz Nūbiju. Citas senas (varbūt tomēr senākās?) ziņas par ēģiptiešu ekspedīcijām uz Nūbiju atrodamas nomarha Hufhora autobiogrāfijā (XXIV gs.pmē.), kas uzrakstīta uz viņa kapeņu sienas. Tā vēsta kopumā par trim faraona Merenra sūtītajām Hufhora ekspedīcijām uz Nūbiju. Nozīmīgākais šo ekspedīciju panākums bija tas, ka Hufhors bija atklājis nepazīstamas zemes līdz Nīlas trešajai krācei un parādījis kādas milzīgas bagātības - zeltu, smaržvielas, ādas, ziloņkaulu un vergus - var iegūt jaunatklātajās zemes. Šo bagātību dēļ Vidus valsts un Jaunās valsts faraoni ilgstošos un grūtos karagājienos iekaroja Nūbiju līdz piektajai krācei, tur, kur Nīlā ieplūst tās lielākā pieteka Atbara.
Faraona Senusreta III karagājieni uz Nūbiju (~1878.~1840.g.). Vidējas valsts XII dinastijas piektais faraons Senusrets III, kurš valdījis apmēram starp 1878. un 1840.g.pmē., bija viens no varenākajiem šīs dinastijas faraoniem un savas valdīšanas laikā veicis vismaz 4 karagājienus uz Nūbiju. Ziņas par to iegūtas no akmens stēlu uzrakstiem. Pirmo karagājienu uz Nūbiju Senusrets III organizēja samērā agri, jau 6.valdīšanas gadā.
Senusreta III 8.valdīšanas gadā Semnā uzstādītā stēlā vēsta par faraona uzvaru pār nūbiešiem un dienvidu robežas nostiprināšanu. Cita stēla, kura arī atrodas Semnā, datēta ar Senusreta III 16.valdīšanas gada 3.mēnesi un stāsta par karagājieniem - gan uz Nūbiju, gan uz Kānaānu. Stēlā faraons paziņo, ka tikai tas uzskatāms par viņa cienīgu pēcteci, kurš spēj nosargāt robežas, kuras viņš ir pavirzījis daudz tālāk uz dienvidiem, nekā tas izdevies viņa priekštečiem.
Iekarotājās nūbiešu zemēs Senusrets III uzcēla daudz cietokšņu, piemēram, Buhenu, Semnu un Uronartu.
Senusreta III pēdējais karagājiens uz Nūbiju notika viņa 19.valdīšanas gadā. Tas gan nebija tik sekmīgs, kā iepriekšējie, jo, sakarā ar tajā gadā zemo Nīlas ūdens līmeni, karagājienu nācās pārtraukt.
Kari ar ēģiptiešiem (no 1539.g.pmē.). Senie ēģiptieši savās Jaunās valsts vēstures perioda sākumā faraona Jahmesa I (1539.-1514.g.pmē.) vadībā veica 3 karagājienus uz Nūbijas ziemeļiem un pakļāva šo teritoriju savai varai.
Nūbijas pilnīga pakļaušana un pirmā pievienošana Senajai Ēģiptei. Tā notika faraona Tutmesa I valdīšanas laikā no 1506.-1493.g.pmē.
Jaunās valsts faraona Ramzesa II valdīšanas laikā (1292.-1225.g.pmē.) ēģiptieši okupēja Nūbiju (otro reizi?), kuras galvaspilsēta Meroje atradās ne visai tālu uz dienvidiem no Baltās un Zilās Nīlas satekas vietas. Acīmredzot faraoniem bija jāorganizē vairāki karagājieni, lai pakļautu bagāto Nūbijas zemi. Pēc iekarošanas ēģiptieši Nūbiju nosauca par Kušu. Iekarotās dienvidu zemes pārvaldīja augsts faraona ierēdnis, kam tik piešķirts skanīgs tituls „Kušas faraona dēls un zelta zemes vietvaldis.”
Arheoloģiskie izrakumi Sudānā pierāda, ka Kušā senēģiptieši būvēja ceļus, cēla tempļus un cietokšņus, kuros izvietoja garnizonus un ierēdņus. Karavīru un ierēdņu galvenais uzdevums bija izlaupīt bagāto Kušu. Vietvaldis Haja (14.gs.pmē.) uzrakstā stāsta, ka „viņš nācis no Kušas ar šīm skaistajām dāvanām [faraonam], kas labākas par citu zemju veltēm.” Šīs „dāvanas” iemūžinātas sienas gleznojumā: dārgakmeņi un ziloņkauls, ādas un strausa spalvas, dzīvas žirafes un leopardi, pērtiķi un vergi, ļoti daudz zelta.
Vienotā Nūbijas un Ēģiptes valsts. Kādus piecsimt gadus pēc Ramzesa II paši Nūbijas valdnieki sāka sagrābt Ēģiptes dienvidu apgabalus. Kušītu ķēniņš Alara, kas valdīja no 780.-755.g.pmē., apvienoja Nūbijas valsti un pakļāva Seno Ēģipti. 725.g.pmē. Nūbijas valdnieks Pianhs pilnībā iekaroja visu Ēģipti un nodibināja XXVI dinastiju. Rezultātā izveidojās milzīga valsts, kas pletās no Nīlas deltas līdz mūsdienu Etiopijai un Ugandai.
Pakļāvusi Ēģipti, Nūvbja kļuva par pasaules lielvalsti. Tā uzturēja intensīvus tirdzniecības sakarus ar Tuvo Austrumu valstīm, Āfrikas ciltīm, tajā skaitā ar Keniju, kuras ziemeļu robežām cieši piegūlās nūbiešu zemes. Gandrīz simts gadus Ēģiptē valdīja faraonu dinastija no Nūbijas.
Nūbijas-Ēģiptes vienotā valsts gan ilgi nepastāvēja, jo 671.g.pmē. Ēģiptē iebruka asīrieši. 666.g.pmē. asīrieši nonāca līdz Lejas Ēģiptei. Nūbijas armija nespēja pretoties asīriešu dzelzs ieročiem un atkāpās līdz dienvidiem, tādējādi Nūbijas valstij izdevās saglabāt savu neatkarību.
Gandrīz gadsimtu pēc atdalīšanās ēģiptiešu ķēniņi nopostīja Napatu - Nūbijas valsts galvaspilsētu.
Vēlāk gan Nūbijas valsts sabruka, taču tās galvaspilsēta Meroje plauka līdz III gs. beigām, kad sāka nostiprināties Aksūma - senākā etiopu valsts.
Nūbijas valsts beigas. 350.gadā Aksūmas valdnieks Ezana sagrāva Meroji un to arī vēsturnieki uzskata par Nūbijas valsts beigām.
Ēģiptes kultūras ietekmē. Ziemeļsudānas nēģeru ciltis, kuras VIII-IV gs.pmē. radīja vareno valsti Napatu un Meroji, pārņēma seno ēģiptiešu hieroglifu rakstību, faraonu valsts pārvaldes sistēmu, reliģiskos rituāls, kā arī aizguva ēģiptiešu valodas vārdus un tēlotājas mākslas principus.
Lai arī Ēģiptē apmēram tūkstoš gadus vairs necēla piramīdas, XXVI dinastijas dibinātājs Pianhs lika virs sava kapa uzbūvēt piramīdu. Iespējams, ka Pianha ķermeni mumificēja. Izlaupītajās kapenēs uzgāja kanopes, kurās parasti tika ievietotas mirušā iekšas.
Pētījumi bijušas Nūbijas valsts teritorijā. Pirmos sistemātiskos arheoloģiskos izrakumus bijušās Nūbijas valsts teritorijā, tas ir mūsdienu Sudānā, XX gadsimta 20.gados veicis amerikāņu arheologs Džordžs Rainzners. Arheologs iekļuvis Nūbijas valdnieku kapenēs, taču arī šeit tāpat kā arheologus Ēģiptē, viņu bija apsteiguši laupītāji. Kapenes bija izlaupītas.
Sienas rotāja rituālās ainas ar dievietēm Izīdu un Neftīdu, kā arī hieroglifu teksti. Mirušajam faraonam pārejot citā pasaulē tika izspēlētas mistērijas. Divi priesteri, uz kuru pleciem bija uzrakstīti dieviešu Izīdas un Neftīdas vārdi, izpildīja raudu dziesmu. Kapenēs tika atrasti arī vērtīgi priekšmeti, kurus acīmredzot laupītāji steidzoties bija pazaudējuši kā, piemēram, faraona (kura faraona - Pianha?) vienas sievas Taharkas zelta maska, šī paša faraona zelta gredzens ar svētā talismana – Kalna acs attēlu, zelta pektorāle ar Izīdas attēlu, cilindrs, kas saturēja maģisko papirusu, statuetes no malahīta un kvarca. Šie un citi atradumi pašlaik glabājās muzejos Kairā un Hartūmā.
Sudānas valdība būvē milzīgu gandrīz 200 km ūdenskrātuvi valsts ziemeļos, tādējādi drīz tiks appludinātas plašas teritorijas ar daudziem arheoloģiskajiem pieminekļiem. Būvniecību paredzēts pabeigt 2008.gadā. Aizkavēšanās gan sanāks arī tādēļ, ka vietējie iedzīvotāji nelabprāt izmitinās no appludināmās teritorijas. Tādēļ arheologiem jāsteidz pētīt kas paspējams. No apmēram 2500 apmetnēm paspēts izpētīt vien dažus desmitus.
Kušas valsts ekonomika. Nūbijas faraonu valdīšanas laikā Ēģiptē spēcīgi attīstījās daudzi arodi. Attīstījās metalurģija, tā nomainīja akmens apstrādes tehniku. Statuetes, traukus, darbarīkus un ieročus izgatavoja gandrīz vienīgi no metāla. Pašā Nūbijā, Kermā, tika uzietas kausētavu krāšņu paliekas. Uz šo kausētavu krāšņu sienām bija saglabājušas izkausētā, iztecējuša metāla daļiņas. Metāla analīzes uzrādīja neparasti augstu alvas saturu. Interesanti, ka alvas ieguves vieta nav noskaidrota, bet varš tika iegūts netālu no Kermas.
No kušītiem lielākā daļā Sudānas un citas Āfrikas ciltis uzzināja dzelzs ieguves noslēpumu. III-I gs.pmē. Napata un Meroje bija lielāko dzelzs kausēšanas centru skaitā Āfrikas kontinentā. Angļu arheologs Seiss Nūbiju nodēvēja par „senās Āfrikas Birmingemu.”
Līdztekus augsti attīstītajai metalurģijas nozarei plauka arī aušanas bizness, porcelāna ražošana, parfimērija. Nūbijā no baltajām lilijām mācēja iegūt īpašu eļļu, kuru daļēji izmantoja ierēdņu iesvaidīšanai, kuri stājās pie savu amata pienākumu pildīšanas.
Zelta ieguve Nūbijas valstī. Nūbijas valstī bija diezgan bagātīgas zelta ieguves vietas. Vienu tādu arheologi uzgājuši Sudānas ziemeļos Nīlas upes krastā 360 km uz ziemeļiem no Hartūmas.
Te tika atrasti 55 maļamie akmeņi, kas bija lielāki par graudu maļamajiem akmeņiem, domājams, zelta rūdu saberšanai, kad rūdu ar āmuriem atskaldīja zelta raktuvēs. Izgatavoti laikā starp 2000. un 1500.g.pmē. Tāpat atrasti arī āmuri. Saberztā rūda pēc tam tikusi skalota ūdenī, lai iegūtu zelta plēksnes.
Nūbija bija slavena ar zelta iegulām. To pakļāvušie ēģiptieši simtiem, varbūt pat tūkstošiem kg dzeltenā metāla izveda uz Ēģipti. Laika posmos, kad Kušas valsts nebija pakļautā, tā pati izmantoja zeltu tirdzniecībai. Vēl šodien zelta skalošana ir tradicionāla nodarbe šai reģionā.
Pie zelta ieguves vietas, kas darbojusies 400 gadu, atrodas arī kapenes ar 90 cilvēku mirstīgajām atliekām tuvējā Elvidajas ciemā. Tur tika atrastas arī krūkas un tulpju zieda formas kausi no Kermas pilsētas.
Napata un Meroje. Senās Nūbijas valsts galvenie centri. Meroje atradās netālu no Baltās un Zilās Nīlas satekas vietas. Pēc Asīrijas impērijas sabrukuma galvenie Nūbijas valsts centri no VI-Vgs.pmē. pārvietojās uz Meroji, bet Napata palika reliģijas centrs. Napatā notika valdnieka kronēšanas rituāls.
Ievērojamākie Nūbijas valsts ķēniņi.
Kušas apvienotājs ķēniņš Alara (780.-755.g.pmē.).
Pianhs - Ēģiptes iekarotājs (725.g.pmē.), XXV faraonu dinastijas dibinātājs.
Grieķu vēsturnieki rakstīja par meroītu ķēniņu Ergameni, kurš bija ieguvis grieķu audzināšanu un filozofisku izglītību. Savas valdīšanas laikā viņš iznīdējis vecās paražas, saskaņā ar kurām vecajam valdniekam pēc priesteru pavēles bija jāmirst. Vēsturnieks Sicīlijas Diodors rakstīja: „Iemantojis valdnieka cienīgu domāšanas veidu, viņš nogalināja visus priesterus un, iznīdēja šo paražu, pārtaisīja visu pēc saviem ieskatiem.
Saites.
Nūbijas ķēniņi (?-350.g.).
Nūbieši.
Nūbiešu valsts kultūras centri.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
