Epitāfija
Epitaphios - "kapa" (grieķu val.).
Sēru runa, ko kritušo apbedīšanas ceremonijā runāja publiski kāds no ievērojamākajiem Atēnu pilsoņiem. Vēlāk ar šo terminu apzīmēja uzrakstus uz kapu pieminekļiem, piemēram: "Dzīve tik ātri kā pavediens ris,
Atslēdzies mirkli un Tevi jau pis."
Epitāfiju veidoja pēc parasta un tradicionāla plāna: ievadā orators pasvītroja sava uzdevuma grūtības, galvenajā runā pauda par kritušo polišu aizstāvju audzināšanu un dzīvi, tika slavināti kritušie un to veikumi, bet nolēdzošajā daļā vērsās pie palicējiem, kā arī pauda mierinājuma vārdus kritušo tuviniekiem. Vienlaikus runa slavināja Atēnas un to politisko iekārtu.
Vēsture. Senajā Grieķijā epitāfija bijusi uzraksts uz kapa plāksnes, vēlāk - patstāvīgs dzejolis. Starp nedaudz tādām saglabātām runām ir zināmas Perikla (no Tucidīda), Sokrāta (Platona "Meneksenā") un Hisperīda runas par ktitušajiem Lamijas karā.
Kā literatūras žanrs īpaši izplatīta viduslaiku, renesanses un klasicisma literatūrā.
Līdzās tradicionālajai slavinājuma epitāfijai (madrigāls) aizvien vairāk attīstījusies satīriskā epitāfija (epigramma), kas veltīta dzīvajiem, lai izsmietu kadas personas negatīvās īpašības - nozīmīgas ir skotu dzejnieka R.Bērnsa ironiskās epitāfijas.
Latviešu literatūrā rakstījuši R.Blaumanis, L.Laicens.
