Aliens

Nibiru "atklājējs" Zakarijs Sitčins

Žīdu rakstnieks Zakarijs Sitčins (1920.-2010.g.) ir slavens ar to, ka balstoties uz paša tulkotājiem seno šumeru tekstiem, rekonstruējis sarežģītu un līdz šim nezināmu Zemes un cilvēces rašanas vēsturi. Sitčins apgalvo, ka Saules sistēmā eksistē astronomiem vēl nezināma tā sauktā divpadsmitā vai desmitā planēta, kura senajos šumeru tekstos dēvēta par Nibiru.

Astronomi nezina par Nibiru eksistenci, bet tie nedaudzie, kuri iesvētīti senos noslēpumos, ar savām zināšanām nedalās ar pārējo pasauli. Nibiru nav parasta Saules sistēmas planēta, tā nekustas pa apļveida orbītu, kā citas, bet gan pa ļoti ekscentrisku, komētai līdzīgu orbītu, reizi 3600 gados pietuvojoties Zemei. Daudzi tic, ka kaut kad nākotnē Nibiru atkal pietuvosies Zemei. Daži pat ir pārliecināti, ka tas jau ir noticis 2003.gada maijā, bet cilvēki par to neuzzināja, jo varas iestādes slēpj informāciju. Pavisam nedaudzi no šīs grupas apgalvo, ka paši novērojuši Nibiru planētas kustību.

Biogrāfija īsumā

Viens no pazīstamākajiem Paleo SETI hipotēzes popularizētājiem, žīdu rakstnieks Zakarijs Sitčins piedzima 1920.gada 11.jūlijā tolaik Azerbaidžānas PSR, uzauga Palestīnā, pabeidza Londonas universitāti, kur ieguva grādu ekonomikā. Pēc tam Sitčins kā žurnālists un redaktors strādājis Palestīnā. No 1952.gada līdz pat savai nāvei 2010.gadā Sitčins dzīvoja Ņujorkā, kur kādā kuģu kompānijā strādājis par direktoru, vienlaikus studējot šumeru ķīļraksta tekstus un apmeklējot dažādas arheoloģiskas vietas.

Sitčina pirmā grāmatā "Divpadsmitā planēta" iznāca 1976.gadā, aizsākot sēriju "Zemes hronikas," kurās autors, balstoties uz paša tulkotājiem seno mezopotāmiešu tekstiem, piedāvā pavisam fantastisku Zemes un cilvēces vēsturi.

Seno tekstu moderna interpretācija

Sitčins senos šumeru mitoloģiskos tekstus atzīst par vēsturiskām hronikām, kurās dokumentēti tālas pagātnes notikumi. Gan šumeru teksti, gan Bībeles visas piecas Mozus grāmatas patiesībā ir zinātniski un vēsturiski apcerējumi, kuriem viņš sniedz korektu interpretāciju. Pēc Sitčina domām, akadēmisko zinātnieku veiktie seno ķīļraksta tekstu tulkojumi ir nepareizi. Piemēram, vārds "dievi" būtu tulkojams kā "debesu ceļotāji" vai "astronauti." Seno šumeru tekstu mitoloģiskā un reliģiskā interpretācija ir novecojusi, jo radās XIX gadsimtā, kad zinātniekiem, kuri tos tulkoja, nebija nekāda priekšstata par kosmiskajiem lidojumiem. Šīs kļūdainās interpretācijas vietā Sitčins piedāvā savu, kosmisko lidojumu laikmetam atbilstošāku seno tekstu tulkojumu.

Sitčins uzskatīja: "Ja kāds saka, ka piecdesmit cilvēku grupa Enki vadībā nolaidās Persijas līcī, izbrida krastā un izveidoja apmetni, kāpēc man būtu jāapgalvo, ka nekas tāds nav noticis un ka tā ir metafora, mīts, iztēle, un kāds to vienkārši izdomājis, nevis būtu jāatzīst, ka stāstījums vēsta par to, kas noticis."

Sitčins sevi uzskatīja par izcilu lingvistu, kurš spēja izlasīt dažādās seno semītu valodās rakstītus tekstus. "Vienīgā atšķirība starp mani un zinātnieku sabiedrību - es runāju par asiriologiem, šumerologiem utt. - ir tā, ka viņi tekstus, ko es uztveru tiešā nozīmē, uzskata par mitoloģiju," - viņš sacīja.

Lai arī Sitčins savu fanu acīs joprojām ir izcils lingvists, kurš bija viens no nedaudzajiem, kas spēja precīzi izlasīt to, kas ķīļrakstā rakstīts uz seno mezopotāmiešu māla plāksnītēm, viņa kritiķi ir citās domās.

Amerikāņu Bībeles pētnieks Maikls Heizers (Michael S.Heiser) Sitčina veiktajos seno tekstu tulkojumos atradis daudz kļūdu un aplamību.

Grāmatas "Invented Knowledge: False History, Fake Science and Pseudo-religions" autors profesors Ronalds Frice (Ronald H.Fritze) kā piemēru min Sitčina apgalvojumu, ka šumeru vārds dingir nozīmē "pilnīgais no liesmojošām raķetēm," norādot, ka Sitčina senajiem vārdiem piešķirtās nozīmes ir tendenciozas un nereti patvaļīgi sagrozītas. Frice, komentējot Sitčina metodoloģiju, raksta: "Kritiķi, pārbaudot Sitčina norādītos avotus, secināja, ka Sitčins tos citē izrautus no konteksta vai arī saīsina savus citātus tā, ka tie atbalsta viņa secinājumus. Pierādījumus izvēlās selektīvi, ignorējot jebkādas liecības, kas pretrunā ar viņa tēzēm."

Seno šumeru pārsteidzošās zināšanas par Saules sistēmas uzbūvi

Sitčins, izpētot seno mezopotāmiešu tekstus, secināja, ka seno šumeru zināšanas astronomijā sasniedza daudz augstāku līmeni, nekā to atzīst akadēmiskā zinātne. Pēc Sitčina, šumeri uzskatījuši, ka Saules sistēmu veido 12 debess ķermeņi:

      Saule - Abzu,
      Merkurs - Mummu,
      Venēra - Lahamu,
      Marss - Lahmu,
      Tiamata - tās vietā tagad ir asteroīdu josla,
      Jupiters - Kišar,
      Saturns - Anšar,
      Plutons - Gaga,
      Urāns - An,
      Neptūns - Enki,
      Nibiru - Marduks,
      Kings - Tiamatas pavadonis.

Kā pierādījumu tam, ka senie šumeri zinājuši par Saules sistēmas 12 planētām, Sitčins minēja akādiešu zīmogu VA/243. Tajā redzamos 12 punktus Sitčins interpretēja kā 12 planētas. Sitčina kritiķis Heizers norāda, ka tā sauktā "saule" uz zīmoga patiesībā nav šumeru saules simbols, bet gan zvaigzne, arī 12 punkti attēlo zvaigznes, nevis planētas.

Šumerologi ir izpētījuši simtiem šumeru zīmogu un tekstu par astronomiskām tēmām, un secinājuši, ka šumeri pazinuši tikai piecas planētas.

Dramatisks stāsts par Zemes dzimšanu

Pēc seno mezopotāmiešu mitoloģiskajiem tekstiem Sitčins rekonstruēja visai dramatisku Zemes rašanās vēsturi.

Seno babiloniešu radīšanas eposs "Enum Eliš" vēsta, ka Saules sistēmā eksistē īpaša planēta Nibiru-Marduks (kaut gan patiesībā senie babilonieši Marduku identificēja ar Jupiteru), kura spēlēja nozīmīgu lomu planētas Zemes dzimšanā.

Saules sistēmas agrīnajā periodā nebija ne Zemes, ne Mēness, toties tai laikā starp Marsu un Jupiteru tagadējās asteroīdu joslās vietā ap Sauli riņķoja planēta Tiamata.

Nibiru, pirmo reizi ienākusi Saules sistēmā, pietuvojās Neptūnam, kura gravitācija izmainīja šīs planētas kustības trajektoriju tā, ka tā ienāca Saules sistēmā atpakaļejošā kustībā, turklāt viens tās sāns uzblīda. Paejot garām Urānam, izspiedums uz Nibiru sāna pārplīsa, kā rezultāta no Nibiru atdalījās vairāki gabali, kas kļuva par tās pavadoņiem. Citā reizē Urāna gravitācija izmainīja Nibiru ceļu, iemetot to dziļāk Saules sistēmas iekšienē. Tad Nibiru pietuvojās planētai Gaga, kuras orbīta toreiz atradās starp Saturnu un Urānu. Nibiru gravitācijas iespaidā Gaga tika izmesta no savas vecās orbītas un beigu beigās ieguvusi savu tagadējo orbītu, kļūstot par Plūtonu. Pēc tam šķērsojis Saturna un Jupitera orbītas, Nibiru pietuvojās planētai Tiamatai. Nibiru gravitācijas spēku iedarbības rezultātā Tiamata ieplaisāja, taču palika vesela. Nibiru atkal atgriezās Saules sistēmā pēc tūkstoš gadiem. Šoreiz Nibiru iznīcināja Tiamatu pilnībā. Puse no planētas sašķīda sīkos gabalos, izveidojot tagadējo asteroīdu joslu, kamēr otra puse nonāca Saulei tuvākā orbītā, kļūstot par jauno planētu Zemi. Bijušais Tiamatas pavadonis Kings sāka riņķot ap jauno kosmiskās sadursmes rezultātā dzimušo planētu Zemi, kļūstot par Mēnesi. Pēc tam Nibiru, turpinot savu ceļu pa ekscentrisko, komētai līdzīgo orbītu, pameta Saules sistēmu, lai ik pēc 3600 gadiem tajā atgrieztos, pienākot tuvu Zemei.

Sitčina teorija un debesu mehānika

Sitčina attēlotais Zemes dzimšanas scenārijs virspusēji atgādina mūsdienu astronomu trieciena hipotēzi, pēc kuras Mēness radās pirms 4,5 miljardiem gadu, jaunajai Zemei saduroties ar citu debess ķermeni. Tomēr līdzība patiešām ir šķietama, jo debesu mehānikas un matemātikas likumi neatbalsta Sitčina kosmogonisko notikumu versiju.

Sitčina izstrādātais scenārijs par Nibiru 3600 gadus garo apriņķošanas periodu ap Sauli nozīmē orbītu ar dubultu galveno asi 235 astronomisko vienību garumā, kas stiepās no asteroīdu joslas līdz punktam, kas no Saules atrodas divpadsmit reizes tālāk, nekā Plūtons. Tomēr elementāra perturbāciju teorija norāda, ka pat pie vislabvēlīgākajiem nosacījumiem, izvairoties no sadursmes ar citiem ķermeņiem, neviens debess ķermenis ar tik ekscentrisku orbītu nesaglabātu to pašu apriņķošanas periodu pēc divām sekojošām ienākšanas reizēm Saules sistēmā. Divpadsmitā planēta vai nu tiktu izmesta no Saules sistēmas, vai arī iegūtu orbītu ar īsu apriņķošanas periodu.

Planētu sadursmju atspoguļojums mītos?

Līdzīgi cita žīdu rakstnieka un pētnieka Imanuela Veļikovska sarakstītajā grāmatā "Pasauļu sadursme" paustajām atziņām, Sitčins paziņo, ka liecības par grandiozu debesu ķermeņu pārvietošanos, savstarpējām sadursmēm atrodamas daudzu tautu mītos. Gan sengrieķu mitoloģijā, gan seno mezopotāmiešu mītos vēstīts par dievu kariem, kas patiesībā nav nekas cits, kā katastrofisku kosmisku notikumu apraksts.

Sitčins atšķirībā no Veļikovska, kurš uzskatīja, ka šādas planētu sadursmes notika jau laikā, kad uz Zemes eksistēja cilvēce, apgalvoja, ka šie katastrofiskie notikumi risinājušies pirms miljardiem gadu, kad Saules sistēma vēl bija nestabila. Mītos šī kosmiskā drāma guvusi atspoguļojumu, pateicoties citplanētiešu rasei anunakiem, kura evolucionējusi uz Nibiru, protams, ilgi pēc šīm sadursmēm. Kādā veidā paši anunaki uzzināja par šiem notikumiem, to Sitčins nepaskaidro.

Savu kosmogoniju Sitčins radīja, balstoties uz seno babiloniešu eposu “Enum eliš,” kur jaunais dievs Marduks kļūst par dievu valdnieku un rada zemi un debesis no uzvarētās dievu pirmmātes Tiamatas ķermeņa daļām. Sitčins Marduku identificēja ar nezināmo divpadsmito planētu Nibiru. Taču simtiem māla plāksnīšu astronomiskie teksti nepārprotami liecina, ka ar Marduku senie babilonieši domāja Jupiteru.

Anunaku ierašanās un cilvēka radīšana

Vēl Sitčins rakstīja, ka Nibiru planēta bija mājvieta tehnoloģiski attīstītai citplanētiešu rasei, kura seno šumeru tekstos dēvēta par anunakiem, bet Bībelē par nefilimiem.

Pirms 450 000 gadiem 50 anunaku liela grupa Enki vadībā nolaidās Persijas jūras līča rajonā, kur nodibināja savu pirmo apmetni Eridu. Kā raksta Sitčins, anunaki uz Zemes nokļuva, meklējot zeltu un citas vērtīgas rūdas. Vissvarīgākais guvums Nibiru iemītniekiem šeit bijis zelts, kuru, kā domā Sitčins, tiem vajadzēja, lai saglabātu savas planētas zūdošo atmosfēru.

Enki, kurš bijis izcils zinātnieks un inženieris, starp Tigru un Eifratu uzbūvēja plašu kanālu tīklu, nosusināja purvus, kā arī nodibināja ostas, kuras uzturēja kuģu satiksmi starp Divupi un Dienvidāfriku.

Zeltu un citus minerālus anunaki ieguva ABZU, kas pēc Sitčina domām, atradās mūsdienu Zimbabves teritorijā.

Pirms 300 000 gadiem, noguruši no smagā darba raktuvēs, anunnaki sadumpojās. Enlils, kurš bija galvenais, kas pārraudzīja visas anunaku operācijas uz Zemes, gribēja dumpi noslāpēt ar ieroču palīdzību. Taču ziņas par sacelšanos bija nonākušas līdz Nibiru valdnieka Anu ausīm, kurš steigšus kopā ar savu vecāko dēlu Enki devās uz Zemi. Anu nenosodīja sacēlušos anunakus, bet gluži otrādi izrādīja sapratni par viņu sasāpējušos problēmu.

Anunaki pieprasīja samazināt viņu darba slodzi. Tad Enki izteica priekšlikumu radīt vienkāršu strādnieku, cilvēku, LU.LU. Kad anunaki iebilda, vai izdosies radīt šādu strādnieku, Enki atbildēja: "Radījums, kura vārdu jūs nosaucāt, tas jau pastāv. Mums tas tikai jāsasaista ar dievu tēlu."

Šo uzdevumu radīt vergu, kurš darītu dievu smago darbu, uzticēja pašam idejas autoram Enki un dievietei Ninti. Anunaku gēnu inženieri modificētu Homo erectus mātītes olšūnu implantēja anunaku sievietes dzemdē.

Anunaku radītie cilvēki kā vergi tika izmantoti darbam raktuvēs. Ik pēc 3600 gadiem, kad Nibiru pienāca tuvu Zemei, anunaki ieradās, lai ievāktu savu vergu darba augļus. Tajā laika periodā, kad Nibiru atradās ārpus Saules sistēmas, cilvēku darbu raktuvēs uzraudzīja uz Zemes atstātie anunaki.

Pirms 13 000 gadiem notikušie Antarktīdas ledāju kušanas izraisīti vispasaules plūdi iznīcināja visas anunaku civilizācijas atstātās pēdās. Glābjoties no katastrofas, anunaki savos lidaparātos atkāpās kosmosā, no kurienes noskatījās, kā plūdu ūdeņi sagrauj visas viņu radītās inženiertehniskās būves. Enki, pārkāpjot pārējo dievu aizliegumu, slepus bija brīdinājis nelielu cilvēku grupu, kurai lika uzbūvēt lielu šķirstu, kurā izglābties no plūdu ūdeņiem. Pēc plūdiem anunaki cilvēkiem iemācīja zemkopības un lopkopības pamatus, kā rezultātā ap 3500.g.pmē. Šumerā radās senākā cilvēku civilizācija. Starpplanētu satiksmes uzturēšanai anunaki Sinaja pussalā uzcēla kosmodromu, kurš tika nopostīts pirms 4000 gadiem notikušajā dievu kodolkarā.

Pretargumenti Sitčina teorijai par anunnaku iejaukšanos dzīvības attīstībā uz Zemes

Sitčina teorijas ir interesantas un patiešām aizraujošas, taču viņa sniegtie pierādījumi un argumentu to pamatošanai ir nepārliecinoši un pat aplami:

• anunaku evolūcija uz Nibiru par 45 miljoniem gadu apsteidza līdzīgu attīstību uz Zemes, jo tur bija daudz labvēlīgāki vides apstākļi. Tas nekas, ka, saskaņā ar paša Sitčina rakstīto, Nibiru, apriņķojot ap Sauli, 99% sava laika pavada orbītā aiz Plūtona mūžīgā tumsā un aukstumā. Absurds un neticams šķiet arī viņa izskaidrojums, ka divpadsmitā planēta visu tās dzīvībai nepieciešamo siltumu iegūst no radioaktīvo elementu sabrukšanas un tās biezā atmosfēra uztur stabilu temperatūru uz planētas virsmas;
• kā pierādījumu tam, ka cilvēks radies anunaku gēnu inženieru manipulāciju rezultātā, Sitčins min Cilvēka genoma projekta 2001.gadā publicēto paziņojumu par atklātiem 235 gēniem, kuriem nav tiešu priekšteču genoma evolucionārajā kokā. Šādi, Sitčina nosaukti "Ādama gēni" tika atklāti cilvēkiem un baktērijām, bet hipotēzi par horizontālo gēnu pārnesi no prokariotiem uz mugurkaulniekiem Sitčins noraidīja kā viņaprāt nepamatotu. Vēlāk pētnieki pierādīja, ka horizontālā pārnese, šķērsojot taksonomisko dzīvās dabas valstu robežas, notikusi vairākkārt, cilvēka priekšteču genomā ienesot gan baktēriju, gan vīrusu DNS (Sk. piem. ŠEIT un ŠEIT). Par konkrētu "Ādama gēnu" skaitu zinātnieku viedoklis gan dalās, daļai pētnieku norādot, ka jāņem vērā visai ticamā iespējamība, ka daļa gēnu jau ļoti senā evolūcijas vēsturē četrkāju genomā izzuduši dabīgās atlases darbības rezultātā.

Civilizācijas sākumi

Sitčinam nebija šaubu, ka civilizāciju cilvēkiem deva anunaki, kuri reiz no debesīm nolaidās uz Zemes. Bez anunaku iejaukšanas cilvēce joprojām dzīvotu akmens laikmetā bez jebkādas civilizācijas. Arheologi gan šādu skatījumu uz cilvēces vēsturi noraida. Neskatoties uz dažādām civilizācijas definīcijām, arheologi vienprātīgi atzīst, ka civilizācijas pakāpi sasniedz tās sabiedrības, kurās starp dažādām kopienām un dzimtām ir neparasti augsts sadarbības līmenis. Senākās civilizācijas, kas radās un attīstījās Divupē, Ēģiptē, Indas ielejā, Jandzi ielejā, balstījās uz apūdeņošanu. Šo civilizāciju attīstība bija atkarīga no lauksaimniecības attīstības un ekonomiskās transformācijas, kas kļuva iespējama tikai pēc leduslaikmeta beigām.

Sitčins rakstīja, ka ar anunaku palīdzību ap 3500.g.pmē. radusies šumeru civilizācija devusi daudzus svarīgus izgudrojumus - rakstību, rakstītus likumus, metalurģiju un medicīnas tehnoloģijas. Daļu no Sitčina uzskaitītājiem šumeru civilizācijas sasniegumiem atzīst arī šumerologi, kaut joprojām vēl strīdas par to, cik augstu zinātnes un tehnikas attīstības līmeni sasniedza šumeri. Visas senākās un citos reģionos, ārpus Divupes atrastās liecības par civilizācijas veidošanos Sitčins vienkārši ignorē.

Seno šumeru dievu pasaule

Sitčina rekonstruētā seno šumeru reliģija un dievu ģimeņu radniecības apraksts ir tīri spekulatīvs.

Anu
Pēc Sitčina, Anu bija Nibiru planētas valdnieks, dievu pavēlnieks. Seno šumeru tekstos Anu aprakstīts kā debesu dievs, kā Visuma radītājs, kurš tomēr bija vienreizējās darbības dievs, tālais dievs. Tāpēc, sākot ar III g.tk.vidu pmē., Anu vietu dievu hierarhijā sāka ieņemt viņa dēls, gaisa, vēju un negaisa dievs Enlils. Ar laiku šumeru uzskatos Enlils kļuva pat par galveno dievu, debesu un zemes valdnieku.

Dievu padome
Pēc Sitčina, šumeru dievu padomi veidoja 12 galvenie dievi. Taču seno šumeru mitoloģiskie teksti šādu interpretāciju neapstiprina, tur minēti septiņi lielie dievi, kuri lēma likteni. Citos tekstos minēti 50 vārdā nenosaukti lielie dievi, kuri bija anunaki - Anu bērni. Domājams, ka Sitčins, sastādot 12 lielo dievu padomes sarakstu, septiņiem likteni lemjošajiem dieviem pievienojis dažus Enlila un Enki dēlus.

Anunaki
Pēc Sitčina, anunaki bija divpadsmitās planētas iedzīvotāji. Sitčina tulkojumā vārds anunnaki nozīmē "tie, kas no debesīm nonāca uz zemes," savukārt šumerologi to tulko kā "Anu bērni" vai "Anu sēkla." Neviens šumeru teksts nedod pamatu secinājumam, ka ar anunakiem domātas fiziskas būtnes ar miesu un asinīm.

Sākotnēji anunaki bija lokālo šumeru panteonu (Eridas, Lagašas u.c.) dievības, kuras atbildēja par auglību. Taču jau XXI gs.pmē., veidojoties šumeru dievu panteonam, anunaki kļuva par īpašu dievu grupu, kuras skaitliskais sastāvs svārstījās no 7 līdz pat 600. Anunaki bija dievu un cilvēku starpnieki un likteņa lēmēji. Ar laiku anunaki kļuva par valdošo dievu klasi, kura valdīja par pārējiem šumeru panteona dieviem.

Sazvērestību teorijas

Sitčina idejas pārsteidzošā kārtā iedvesmo sazvērestību teoriju autorus, kuri apgalvo, ka amerikāņu ģenerāļi Kolins Pauels (Colin Powell) un Normens Švarckops (H.Norman Schwarzkopf), kuri vadīja amerikāņu militārās operācijas Līča karā (1990.-1991.g.), bija iesvētīti senos noslēpumos un atbilstoši anunaku zināšanām izraudzījās stratēģiskas kauju vietas. 2003.gada amerikāņu iebrukums Irākā bija saistīts ar gaidāmo anunaku atgriešanos.

Konspirologi apgalvo, ka 1991.gadā amerikāņiem neizdevās saņemt gūstā Irākas diktatoru Sadamu Huseinu (1937.-2006.g.) tikai tāpēc, ka viņš bija noslēpies zikurātā, kuru amerikāņi nevēlējās sabombardēt. Šī iemesla dēļ karš, lai gāztu Huseinu, netika turpināts. Sadams Huseins amerikāņu gūstā nonāca 2003.gadā. Viņu atrada paslēpušos bunkurā, kas bija ierīkots parastas mājas pagalmā provinces pilsētā. Kāpēc gan šoreiz Huseins neglābās no krišanas amerikāņu gūstā zikurātā, kuru kā drošu slēptuvi bija izmantojis pirms 12 gadiem?

Zakarija Sitčina darbi

Sērijas "Zemes hronikas" grāmatas:

• "Divpadsmitā planēta", 1976.,
• "Kāpnes uz debesīm", 1980.,
• "Dievu un cilvēku kari",1985,
• "Zudušās valstības",1990.

Neviena Sitčina sarakstītā grāmata nav tulkota latviešu valodā.

Augšējā attēlā: Zakarijs Sitčins ar lielā mērogā atveidotu šumeru cilindriskā zīmoga (VA/243) kopiju. Zīmogā cita starpā redzama rakstā aplūkotā zvaigzne ar to ietverošām 12 citām, mazākām zvaigznēm. Pēc Sitčina pārliecības uz VA/243 ir attēlota Saule un tās 12 planētas.

Avoti:
badarchaeology.com
ancientaliensdebunked.com
en.wikipedia.org/wiki/Zecharia_Sitchin
Fišingers, A., Lars. 1998. ,“Dievu laiki”. Rīgā: Avots.
Kenjons, Duglass, Dž. 2008. “Aizliegtā vēsture”. Rīgā: Avots.
Mitoloģijas vārdnīca. Rīgā: Avots, 2015.
Klētnieks, Jānis. “Svētie noslēpumi”. Rīgā: Zvaigzne ABC.
Mitoloģijas enciklopēdija II. Rīgā: Latvijas Enciklopēdija, 1994. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.