Erida
„Tālu aizgājušo māja,” „tālu no dzimtenes uzceltā māja.”
Otrs nosaukums HA.A.KI. – „ūdens zivju vieta.”
No vārda Eridu veidojies Zemes nosaukums: aramiešu Ereds, kurdu Erd vai Ertz, žīdu Eretz, vācu Erde. (rakstīts, ka šis neesot šumeru vārds).
Vēl minēts - "Jauna Mēness krastmala."
Viena no senākajām šumeru pilsētām tagadējās Irākas teritorijā.
Atrašanās vieta. Mūsdienās šī ir pilnīgi neapdzīvota vieta Irākas pašos dienvidos ar nosaukumu Abū Šahreina. Toreiz atradās Persijas līča lagūnas krastā, taču līdz ar Eifratas upes aluviālajiem sanešiem krasta līnija attālinājās.
Tā kā tajā laikā ūdens līmenis bija par 600–700 pēdām zemāks par pašreizējo, tad īstās Eridas drupas varētu atrasties kaut kur Arābijas jūrā uz dienvidaustrumiem no pašreizējās Omānas piekrastes (!?).
Vēsture.
Leģendārā vēsture. Saskaņā ar šumeru mitoloģiju pati pirmā Atnācēju un arī cilvēku - šumeru pilsēta. Dibināta, kad Atnācēji ieradās uz Zemes otrā Ledus Laikmeta vidū apmēram 450 000 g.pmē. Pēc leģendas to cēlis Ea.
Pēc tam, kad valdīšana bija nozīmēta no Debesīm, Erida kļuva par troņa vietu. Eridā Alulims valdīja 28 800 gadu kā valdnieks, Alalgars valdīja 36 000 gadu – divi valdnieki valdīja 64 800 gadu.” Ir minēts, ka pirmais pilsētas pārvaldnieks bijis kāds Nudimuds.
Kad 2024.g.pmē. tika pielietoti atomieroči, radioaktīvais mākonis skāra arī Eridu. Taču daļa iedzīvotāju palika dzīvi, un Enki aizveda viņus uz dienvidiem tuksnesī. Tā bija dzīvošanai nederīga zeme, taču viņš ar brīnumainiem līdzekļiem nodrošinājis ūdeni un pārtiku.
Akadēmiskā vēsture. Arheoloģiskie dati liecina, ka Erida celta ap 5500.g.pmē. Eifratas grīvā.
VI g.tk.pmē. beigās - V g.tk.pmē. bija Dienvidmezopotāmijas zemkopības kultūras centrs.
IV g.tk.pmē. bija Ubeidas kultūras un vēlāk Urūkas kultūras centrs.
Tiek arī atzīmēts, ka sākotnēji Erida esot atradusies Persijas līča krastā, bet aluviālo nogulsnējumu rezultātā jūra atkāpās un Erida zaudējusi nozīmi kā osta III g.tk.pmē. sākumā.
Rakstos minēta III g.tk.pmē. vidū - I g.tk.pmē. vidum.
Līdz pat I g.tk.pmē. kalpoja kā Ea/Enki kulta centrs.
Atklāšana un izpēte. 1853.gadā pilsētas drupas uzgāja Džons Teilors - britu vicekonsuls Basrā. Tolaik vietējie šo pakalnu dēvēja par "Divu pusmēnešu tēvu" (Abu Šahreinu).
Arheoloģiskos izrakumos 1918.-1920.g. un 1946.-1948.g. atklātas celtnes, svētnīcas uz īpašām platformām un zikurāts.
Plaša mēroga izrakumi šeit sākās tikai 1949.gadā.
Svētnīcām no V g.tk.pmē. raksturīga iegarena zāle ar altāri un piebūvētām sāntelpām. Pie Ubeidas kultūras pieder ap 1000 izpētītu kapu.
Īsu brīdi te bija ierīkots zenītartilērijas postenis Irākas-Irānas kara laikā. Tagad tur ir tikai grūti aplūkojamas drupas, kas regulāri tiek aizputinātas ar tuksneša smiltīm.
Arhitektūra. Pilsētas mājas bijušas viena un divu stāvu, celtas no apdedzinātiem ķieģeļiem. Bijušas daudz publiskas peldvietas, kuras apgādātas ar ūdeni no centrālā ūdensvada. Lejpus Akropoles piestāja kuģi, ap pilsētu eksistēja ezeri un kanālu tīkls.
Aplūkojamie objekti.
E.DUKU – „Svētā Paugura māja.” Enki - šumeru zinību dieva zikurāta templis. Vairākkārt ticis pārbūvēts – 2500, 2800, 3000, visbeidzot 3500 gadu atpakaļ. Tādus rezultātus zinātnieki ieguva izpētot visus būvslāņus. 3800 gadu senumā aizrakās līdz neskartam pamatam.
Pēc leģendas, šeit glabājušās anunaku likteņa plāksnes ME. Ap templi bijušas divas mūru rindas. Pašam templim bijuši divi stāvi. Šodien paugurā iesprausts esot tikai stabs irākiešu nacionālajās krāsās.
Baltais templis. Būvēts uz piepaceltas platformas.
Akropole.
Kaut kāds zikurāts. Pētnieki zem tā parakušies un konstatējuši veselus 19 celtniecības slāņus. Tempļa pamats bija celts 5000 gadus pmē. Pašā apakšā atradās niedru sētas ieskauts smilšu uzbērums ar mazu kapelu, kas simbolizēja mītisko Radīšanas kalnu.
Saites.
Šumeru kultūra centri.
Irāka.
