Tora
Citā vārdā - Pentateihs.
Vārds „tora” (TōRaH) nozīmē „likums” vai „mācība,” un atvasināts no žīdu vārda JaRaH – „mācīt.”
Nosaukums. Bībelē tam ir vairāki nosaukumi: „Bauslība” (TōRāH), „Mozus bauslības grāmata” un „Dieva bauslības grāmata” (Joz. 1:8, 8:31, 24:26) u.c. Šādi paši nosaukumi līdzīgi tiek lietoti arī JD (Mt. 22:36; Lk.2:22; Jņ.7:23). Reizēm gan nosaukums „Bauslība” attiecināts uz visu VD.
"Žīdu, tā saucamie svētie raksti nav nekas cits kā seno arābu uzrakstītās reliģijas un ģinšu tradīcijas, kas ir pārveidojušās sakarā ar žīdu agro atdalīšanos no saviem kaimiņiem, radniecīgiem pēc cilts, bet joprojām klejotājiem..." /K.Markss un F.Engelss, "Par reliģiju," LVI, 1956.g., 82.lpp.)
Saturs. Piecas Mozus grāmatas. Par katru no tām tuvāk var izlasīt ievadā pie attiecīgās grāmatas. Piecas Mozus grāmtas apraksta žīdu tautas senāko vēsturi.
Pirmā Mozus grāmata.
Otrā Mozus grāmata.
Trešā Mozus grāmata.
Ceturtā Mozus grāmata.
Piektā Mozus grāmata.
Tradīcija. Žīdiem tā ir Mozus pierakstītā Dieva atklāsme, kas, domājams, uztverta ar „likuma akmeņu” palīdzību un jau 3500 gadu tiek glabāta kā vislielākais dārgums. Katrā sinagogā tās noraksts tiek glabāts īpašā vietā – „Toras šķirstā,” ietīts grezni izšūtā samtā. Rakstu ruļļa koka rokturi bieži izgreznoti ar sudraba kroņiem, nereti to aizsargā sudraba apvalks.
Rašanās laiks un process. Sirmā senatnē, jau pirms rakstu parādīšanās, žīdi sacerēja teikas un likumus, kas gāja no mutes mutē. Viņiem bija teiksmas un dziesmas par patriarhiem, varoņiem un ķēniņiem, par kariem, uzvarām, tautas panākumiem un postu. Šīs teikas mutiskā veidā pārgāja no cilts uz cilti, no paaudzes uz paaudzi.
Priesteri pierakstīja tautas mutvārdos izplatītos mītus, himnas un izteicienus, pārstrādāja un papildināja tos saskaņā ar saviem mērķiem un uzskatiem un sasaistīja atsevišķus pierakstus vienā veselā vienībā. Pirmoreiz piecas Toras grāmatas tika fiksētas rakstiski V gs.pmē., kad bija pagājuši vairāki gadsimti kopš tajās atstāstītajiem notikumiem, tātad pēc 587.gada babiloņu trimdas laikā vai vēl pēc tam. Persiešu okupācijas laikā pravietis Ezdra kopā ar vietvaldi Nehemiju (446.-434.g.pmē.) publicēja tā saucamos "Mozus likumus" - Toru, kas bija reliģiskie priekšraksti un obligāti visiem jūdiem.
Dažu desmitu gadu laikā pēc trimdas tika sarakstītas svarīgākās Pentateiha daļas. Toreiz, domājams, divi, bet varbūt arī vairāki līdzīgām skolām piederoši izraēļu autori apkopoja līdz tam tikai mutiski stāstītās leģendas, un pieskaņoja tobrīd valdošajām politiskajām tendencēm. Autoru vārdi nav zināmi un tos nosacīti dēvē par Jahvistu un Elohistu. Viņus abus atšķirt vienu no otra var ar stila analīzes palīdzību, pie kam viņi katrs Dievu sauc atšķirīgos vārdos – Jahve un Ēls vai Elohims. Posmā dažus desmitus gadu pēc babiloņu trimdas vairāk sevi parāda Jahvists. Izskatās, ka viņš heroizējis savas tautas vēsturi un ekstrapolējis pagātnē fantāzijas un sapņus par Izraēlas lielvalsti. Tā nu arī Bībeles lielākā daļa arī ir tāds pierakstu krājums, kas sastādīts no dažādiem avotiem.
JEDP kritikas teorija. Jahvistu avotu pēc Žana Astruka (1753.gadā francūzis Žans Astruks izteica domu, ka Pirmās Mozus grāmatas sarakstīšanā Mozus izmantojis divus senākus dokumentus) datē ar 850.g.pmē., bet Elohistu – ar 750.g.pmē. Uzskata, ka abu pamatavotu apvienošana notikusi pravieša Ezras laikā.
Teologi uzskata, ka šie abi avotdokumenti ir iedomāti. Uzskats par to pastāvēšanu pamatojas uz aksiomu, ka nākotnes notikumu paredzēšana nav iespējama un ir pretrunā ar mūsdienu zinātniskajiem uzskatiem. Taču dievs jau iepriekš esot atklājis savus nākotnes nodomus.
Turpretī zinātnieki uzskata, ka VD vietām, kuras satur pareģojumus, jābūt uzrakstītām vai nu paredzēto notikumu laikā, vai arī pēc tam. Tātad, tie ir vaticinia ex eventu t.i. stāsti par pagājušiem notikumiem pravietojuma formā. Ievērojot šo aksiomu, iedomātie avotdokumenti tiek datēti ar laiku, kad tajos izteiktie pareģojumi bija piepildījušies.
Jūlijs Velhauzens pieņēma Astruka un Grafa teoriju un attīstīja to tālāk. Viņš nespēja pieņemt Izraēla reliģiju kā dievišķās atklāsmes darbības rezultātu. Pēc viņa uzskatiem Pentateiha reliģiskā doma, sanākšanas telts ar tās rituāliem un sabiedriskā likumdošana esot bijuši pārāk attīstīti, lai pastāvētu Mozus laikā. Viņš visu skaidroja ar dabisku cilvēka attīstību, kā modeli izmntodams pirmsmuhameda laika arābu reliģijas vēsturi.
Pentateiha ētisko monoteismu attīstījuši Izraēla pravieši Ķēniņu laikā no 800.-600.g.pmē. Pentateihā atspoguļotie notikumi, vismaz lielākā daļa no tiem, esot izdomāti. Reliģiskās idejas un rituāli esot tikai vēlākas attīstības pakāpes projekcija uz agrākiem laikiem. Ja Mozus ir dzīvojis, viņš bijis vietējais Sinaja pēkona dievības pielūdzējs.
Tādējādi šī „dokumentu hipotēze” nozīmē, ka Pentateihs radies no literāriem atdarinājumiem un beletristikas. Stāsti par to, ka Dievs runājis caur praviešiem, Mozu un citiem un darbojies kā glabējs, ir tikai vēlāku autoru literārs paņēmiens. To mērķis bijis likt cilvēkiem pieņemt likumus un pavēles, kurām vēlākie vadoņi piedēvēja dievišķo autoritāti.
„JEDP kritikas teoriju” vēlāk attīstīja arī nākamie pētnieki, kuri četros JEDP pamatavotos izdalīja jau dažādus līmeņus, nosacīti tos nosaucot par J-1, J-2, E-1 un E-2. Šie pētnieki pētījuši mutvārdu tradīcijas, kas gadsimtiem ilgi pastāvējušas žīdu ciltīs, pirms tās tikušas pierakstītas minētajos dokumentos.
Teologu pretspars „JEDP teorijai.” Protams, ka žīdu un kristiešu teologi visai asi vēršas pret šo teoriju.
Piemēram, Bībeles pētnieks un Jeruzālemes universitātes profesors U.Kasuto uzsver, ka dievišķā vārda variācijas Jahve un Elohīm nav radušās no atšķirīgiem avotiem. Viņaprāt tās norāda uz Dievišķās būtības dažādiem aspektiem. Elohīm (vienskaitlī ELoaH, īsā forma EL) sākotnēji bija sugas vārds, kas apzīmējis dievību gan Izraēlā, gan arī citur Tuvajos Austrumos. Bet vārdu Jahve lietoja, runājot par žīdu dievu. Pēc šī principa Pirmajā Mozus grāmatā konsekventi lietots vārds Elohim, jo runa iet par pasaules radīšanu.
Tuvāk par katras grāmatas rašanos rakstīts individuāli pie katras grāmatas.
Toras mistiskā interpretācija. Viduslaikos žīdu vidū plaši izplatījās mistiskā Kabalas mācība, un kā viena no kabalistiskajām grāmatām XIII gs. parādījās sacerējums "Mirdzums" (Zoar) - tā mistiskā veidā interpretēja Toru. Šai grāmatā sīki aprakstīti eņģeļi un dēmoni, paradīze un elle, dvēseļu ceļošana utt.
Toras raksts. Žīdu rakstībā Toras tekstā starp atsevišķiem vārdiem nav intervālu. Judaisma tradīcijā tā ir Dieva rakstība. Tiek uzskatīts, ka Ābramam tā no jauna atklāta ar terafima palīdzību un, izmantojot krūšu plāksni, kalpoja pravietiskām atklāsmēm.
Tā sastāv no 304 805 rakstu zīmēm. Ikreiz, kad tika veikts noraksts, tas tika veikts ar vislielāko rūpību. Ja sajauca kaut vienu zīmi, tad Toras rullis zaudēja jebkādu vērtību. Žīdi tic, ka pats dievs viņiem vēlējis sargāt un saglabāt Toru līdz „visu laiku beigām.”
Toras kodols ir Mecuca – raksts, ko veido 15 panti ar 170 zīmēm, kas, ietīts vienā atsevišķā rullī, jāglabā pie katras mājas ieejas.
Pilnīgi mistiska ir lieta, kas tiek saukta par „Bībeles kodu” jeb "Toras kodu" un par to var izlasīt atsevišķā šķirklī - Bībeles kods.
Saites.
Judaisms.
Mozus.
Vecā derība.
