Divupe, Mezopotāmija
Divupes zemiene. Šumeras zeme bija auglīgs līdzenums 300 jūdžu garumā un nevienā vietā tas nav platāks par 150 jūdzēm. Līdzenumu tika radījušas divas tam cauri plūstošās upes: Tigra un Eifrata, kas te bija sanesušas dūņas. Grieķi šo vietu sauca par Mezopotāmiju – „zemi starp upēm.” Tigra iztecēja no Armēnijas kalniem, tā ir platāka, straujāka un bīstamāka, bieži pārplūst. Eifrata ir mazāka un lēnāka. Tādēļ šumeri vairumu savu pilsētu uzcēla Eifratas lejtecē. Abas varenās upes ar auglīgajām dūņām bija noteicošais faktors kādēļ ienākušie šumeri apmetās šais vietās. Vairāk zemienē nebija nekādu resursu – ne mežu, ne akmeņu, ne metālu. Celtniecībai varēja tikt izmantots māls, apjumšanai – niedres. Liekas, ka šumeru apmešanās laikā abas upes ieplūda Persijas līcī atsevišķi, nevis kā tagad – saplūstot kopā Šatelarabas upē.
Divupes kultūras lemūriskā izcelsme. Arvien skaļākas balsis paceļ pētnieki, kas kultūras iedibināšanu Divupes reģionā saista ar civilizatoru ierašanos no grimušās Mu/Lemūrijas. Iespējamais šumeru nosaukums – Mu-Ati jeb Dilmūna.
Pirmsšumeru laikmets - ubaijīdi. Divupē lauksaimniecības kopienas radās ziemeļdaļas pakalnos ap 7000.g.pmē., bet jau pēc 1000 gadiem tika celti ciemati, kas bija nocietināti ar saulē kaltētu ķieģeļu mūriem. Dažas no šīm apmetnēm ir apdzīvotas vēl šodien. Tādas ir Tell Afaras un Irbilas apmetnes, kas uzskatāmas par pašām senākajām cilvēku pastāvīgi apdzīvotajām vietām pasaulē (ļoti diskutabli!).
Dienviddivupē nebija ne akmeņu, ne metālu, augsni veidoja Tigras un Eifratas sanesas. Iedzīvotāji nodarbojās ar kapļa zemkopību, audzēja kazas, aitas un govis. Cēla mājas no meldriem un māliem.
Tāpat pirms šumeru kultūras Divupes dienvidos jau bija Ubaijas kultūra, kas pastāvēja no 5300.–4000.g.pmē. Kultūra raksturojas ar plašām apūdeņošanas sistēmām, lauksaimniecību, centralizētiem tempļiem.
Šo pilsētu iedzīvotāju skaits pamazām auga, tie sāka pārveidot apkārtējo vidi – izcirta un izdedzināja mežus, tāpēc Austrumu Anatolijā un Kurdistānā izveidojās tik tuksnesīgi pauguraina ainava, kādu varam redzēt šodien. Ziemas lieti aizskaloja erodēto augsni uz Divupes līdzenumu un tā izveidojās aluviālā (sanešu) augsne.
Šumeru izcelšanās. Par to ir lielas neskaidrības. Domājams, ka tā bija nesemītiska tumšmataina tauta (uzrakstos tie tiek saukti par „melngalvjiem”) plašajā Tigras un Eifratas deltā ienāca vēlāk par citiem. Pirms viņiem te jau bija divas semītu tautas (viena varētu būt tā saucamie ubaijīdi). Šumeri savu augsto kulūru uzspieda vietējiem mežonīgajiem semītiem.
Viņu valoda līdzīga seno tjurku valodai. Pēc izskata tie varētu būt līdzīgi indoeiropiešiem.
Šumeru vissenākā arhitektūra acīmredzami balstījās uz koka konstrukciju celtniecības tradīcijām. Tādas varēja izveidoties vienīgi ar lieliem mežiem noaugušās augstienēs.
Paši šumeri gan leģendās vēstī par tautu, kas Divupē ielauzusies no jūras puses.
Anglis Arturs Keits konstatējis, ka šumeriem raksturīgos vaibstus var sastapt uz austrumiem Afganistānas un Beludžistānas iedzīvotājiem līdz pat Indas ielejai – tātad apēram 2400 km tālu. Indas ielejas civlizācijas līdzības ir arheoloģiski konstatētas.
Ir uzskats, ka šumeri ienākuši ap 4000.g.pmē. no DA.
Pirmās pilsētas. No šumeru avotiem izriet, ka pirmā dibinātā pilsēta šeit bijusi Erida.
3.g.tk.pmē. Šumerā un Akadā bija apmēram 40 Babilonijas līdzenumā izvietotas pilsētas, kas pārsvarā bija blīvi apdzīvotas neatkarīgas pilsētvalstis.
Kari ar kaimiņiem. Mezopotāmijai nebija dabisko robežu un to pastāvīgi apdraudēja kaimiņi, kas iesākumos bija pavisam mežonīgi. Austrumos no Zagrosa kalniem nāca elamieši, vēlāk persieši. Rietumos un dienvidos dzīvoja tuksneša ļaudis – „tie, kas nekad nebija redzējuši pilsētas.”
Šumeras atjaunošana Kišā. Pēc Plūdiem anunaki uzbūvēja šumeriem pirmo cilvēku valsts galvaspilsētu Kišu. Pēc „Šumeru Ķēniņu saraksta” Kišā nomainījās 23 ķēniņi. Tie kopā valdīja 24 510 gadu 3 mēnešus un trīsarpus dienas (pēc Dēnikena). Tad galvaspilsētu pārnesa uz Urūku.
Galvaspilsētas pārnešana uz Urūku. Vēlāk galvaspilsētas bija Urūka. Tajā bija 12 ķēniņi.
Ūra, Avana, Hamazi, Aksaka, Akāda, vēlākos laikos Ašūra un Bābele.
Akādas dinastijas valdīšana (3001.-2150.g.pmē.). Šī kareivīgā Sargona dibinātā valsts ielejas ziemeļos izraisīja ne vienu vien bruņotu konfliktu.
Ūras trešā dinastija (2150.-?g.pmē.). Tirāna Naramsina gāšanai un Akādas iznīcināšanai sekoja pēdējais īsais šumeru kultūras ziedu laiks. Zinātnieki runā par Ūras trešo dinastiju, ko dibināja ķēniņš Urnamms, kas spēja Šumeras zemes aizsargāt no ienaidniekiem. Viņa laikā Šumera atguva agrāko spozmi – Urūkā, Eridā, Ūrā, Larsā un Nipūrā tika uzcelti milzu zikurāti.
Taču no ziemeļiem šumeru pilsētām uzmācās mūsdienu kurdu priekšteči – guti. Šumeru pilsētās vairs nevaldīja priesterķēniņi un parlamenti, bet gan militāristi, kuri spēja pilsētas aizsargāt no ienaidniekiem.
Šumeras valsts sabruka Ibisina laikā.
Šumeru–kanaāniešu karš. Ap 2024.g.pmē. Marduka piekritēji arvien uzstājīgāk pieprasīja varas maiņu, pat sagrāva Enlila templi Nipūrā. Dievi sasauca Lielo sapulci, kurā tikai Enki aizstāvēja savu dēlu. Stiprs strīds sapulcē izvērtās starp viņu un Nērgalu, kurš niknumā ierosināja pielietot atomieroci („tas, kas ietverts zaigojošā apmetnī”).
Bībelē šis stāsts ir par Sodomu un Gomoru, bet šumeriem aprakstīts „Mītā par Erru” un „Kedorlaomēra tekstos.” Karoja četru šumeru ķēniņu armijas ar Ūras ķēniņu Amarsinu priekšgalā pret piecu Kanaānas ķēniņu armijām. Šumeru armija sagrāba vienu rietumu provinci pēc otras, tādējādi atgriežot Sina valdīšanā visas rietumu zemes starp Eifratu un Jordānu. Tad karaspēks apgāja Nāves jūru un devās uz kosmodromu Sinajā. Taču te viņus sagaidīja Ābrams ar hetu karadraudzi, un tie pagrieza atpakaļ uz Kanaānu. Taču Kanaānas iedzīvotāji apvienojās un notika kauja Sidimas ielejā. Kaujā neuzvarēja neviens, taču tika sagrābtas trofejas un gūstekņi. Tāpat gāja bojā divu pilsētu (Sodomas un Gomoras) ķēniņi. Sodomas gūstekņu vidū atradās arī Ābrama radinieks Lats. Tādēļ Ābrama kavalērija metās pakaļ naidniekam un panāca iebrucējus Damaskas rajonā. Radinieks tika atbrīvots un atgriezās Kanaānā, kuras ķēniņi par uzvaru piedāvāja sagrābtās mantas, no kurām Ābrams atteicās.
Taču galvenais atomuzbrukuma mērķis bija Sinajas kosmodroms. Tādējādi Ninurta un Nērgals iznīcināja Kanaānas pilsētas un stratēģiskos objektus Sinaja pussalā 2024.g.pmē. Kā pierādījums tam ir dziļā plašā ieplaka Sinaja pussalas vidū ar apkusušiem melniem akmeņiem gar malām un paaugstinātā radioaktivitāte Nāves jūras dienvidu daļā. Taču tā bija tikai pusbēda. Radioaktīvo putekļu mākonis devās Šumeras zemju virzienā un to zibenīgi iznīcināja („Raudas par Ūras sagraušanu”). Radioaktivitāte bija bīstama arī pašiem Dieviem, kuri steigā pameta savas pilsētas. Nannar/Sins cieta no staru slimības. Lagašā dieve Bau gāja bojā. Rezultātā visa Šumeras dienvidu daļa pārvērtās par tuksnesi.
Pēc atomkatastrofas. Valsts sāka atjaunoties tikai pēc septiņiem gadiem. Ninurtas atbalstītās elamiešu un hutiāņu vienības nodibināja Larsas un Isinas pilsētu pārvaldi. Taču tikai pēc 70 gadiem tika atjaunots templis Nipūrā. Taču Dievi nesaskatīja jēgu visa bijušā atjaunošanai. Turpretī Marduka Babilona izdzīvoja un uzplauka, jo radioaktīvais mākonis nogāja pilsētai garām.
Tikām bēgļi no sagrautās Šumeras izklīda pa apkārtējām zemēm. Tajās strauji attīstījās mantotais šumeru ķīļraksts ar visu zinātnisko terminoloģiju. Šo zemju Dievu panteoni kopēja šumeru panteonus, lai gan ar vietējiem Dievu vārdiem. Tāda zeme varētu būt pat Ķīna, kurā pēkšņi uzplauka kultūra ap 1800.g.pmē. Uz rietumiem šumeri devās pa diviem ceļiem. Pirmais veda cauri Kaukāza kalniem, kuru gruzīnu tautas valoda ir visai līdzīga šumeru, līdz nonāca Pievolgā un dibināja pilsētu Samāru. Galu galā tie nonāca pie Baltijas jūras (somu valodas līdzība ar šumeru!). Otrs ceļš veda uz Eiropu caur Anatoliju. Šumeri virzījās gar Donavu (ungāru valodas līdzība ar šumeru!).
Galu galā Divupē uz vietas šumeri sajaucās ar akadiešiem un izveidoja vienotu etnosu – līdzīg kā Britu salās sajaucās normaņi ar anglosakšiem.
Babilonieši. Bābeles pilsētas ziedu laiki. Lielāko varenību sasniedza ķēniņa Hamurapa (1792.-1750.g.pmē.) valdīšanas laikā. Gan diplomātiskiem, gan militāriem līdzekļiem viņš pakļāva citas pilsētvalstis un izveidoja valsti pa visu Divupi.
Kasīti.
Heti.
Asīrieši. Asīrijas varenības laiks Divupē bija VIII-VII gs.pmē.
Nebukadnēcara jaunbabilonieši. Pēc asīriešiem VII gs.pmē. atdzima Babilonijas valsts ar Jaunbabilonas dinastiju.
Persieši. Divupes zemēs persieši iebruka VI gs.pmē. vidū.
Grieķi.
Romiešu ierašanās. Romiešu leģioni iekaroja visu Divupi imperatora Trajāna laikā 115.g.
Sasanīdu laiks. Tie valdīja Divupē līdz ieradās arābu iekarotāji.
