Aliens

Ea

EA – „tas, kura mājas ir ūdens.”

Sinonīmi un analogi. EN.KI – „Zemes saimnieks.” Bābelē viņu pazina arī ar amfībijcilvēka Oanesa vārdu. Ēģiptiešiem – Ptahs, grieķiem – Hermejs, romiešiem – Vulkāns.

Raksturojums. Šumeru 4.-3.g.tk.pmē. literatūrā par Ea/Enki beži runā ka par amfībiju: „Enki purvos, purvos guļ, izstiepies...” Arī viņa mājoklis Abzu – pildīts ar ūdeni. Iespējams, ka šim dievam bijusi arī zivs aste, un tas dara viņu līdzīgu dogonu cilšu dievam Nommo.
Viņam veltītais templis atrodas Eridā un to sauc E.DUKU. Mācēja atdzīvināt mirušos, piemēram, Inannu pēc tās nogalināšanas Lejaszemē. Viņu simbolizē čūska vai divas savijušās čūskas, ir hipotēze, ka tās ir divas DNS spirāles.

Radniecība. Augstāko dievu An un Antu pirmdzimtais, troņmantnieks. Brālis Enlils. Māsas Ninhursaga, Damkina. Zināmi seši viņa dēli, šumeru rakstos minēti trīs: pirmdzimtais Marduks, kurš galu galā uzurpēja virsvaru, Nērgals – Lejaszemes valdnieks, jaunākais dēls Dumuzi – precējies ar Inannu.

Biogrāfija. Tā kā viņam atņēma troni, tad viņš apprecēja savu māsu Ninhursagu, tā dzemdēja viņam meitu. Tad viņš apsēkloja meitu, bet arī tā dzemdēja meitu. Tad apsēkloja mazmeitu – tāds pats rezultāts. Lai Ea apturētu, Ninhursagu uzsūtīja viņam lāstu, Ea savārga. Citi dievi piespieda viņu lāstu noņemt. Viņam tomēr dzimst pirmdzimtais dēls Marduks no sievas Damkinas. 
Tieši viņš vadīja pirmo 50 anunaku ekspedīciju uz Zemi ap 446 000.g.pmē. zelta meklējumos. Dzimis debesīs, uz Zemes nolaidās vēl pirms cilvēka radīšanas. Uz Zemes tad bija Plūdi. 
Viņš ieradās Persijas līča rajonā, cēla dambjus un susināja purvus, līdz uzcēla pilsētu Eridu (tās otrs nosaukums HA.A.KI. – „ūdens zivju vieta”). Purvos iestādīja niedres, Tigru un Eifratu padarīja par kuģojamām. Ea tika uzskatīts par sāļūdeņu pavēlnieku. Būvēja kuģus, kuri peldēja uz tālām zemēm, īpaši uz tām, kur ieguva metālus un pusdārgakmeņus. Pielietoja arklu ar vēršu pāri.
Taču netika galā ar pienākumiem un Anu ieradās personīgi kopā ar sievu Antu un troņmantnieku Enlilu.
Enlils nebija izcils zinātnieks kā Ea, taču labs administrators. Starp brāļiem cēlās lielas nesaskaņas, kā rezultātā izcēlās Dievu karš. Pamieru noslēdza ar lozēšanu un zemju un pienākumu sadalīšanu. Ea krita loze doties uz Āfriku (melnādaino apdzīvotās Hama zemes) ar zelta atradnēm dienvidos un austrumos, un organizēt tur zelta ieguvi, bet Enlilam bija jāpaliek Eridā un jābūvē rūpnīcas, kas veiktu zelta rūdas attīrīšanu un nogādi uz Nibiru. Tad Anu devās prom.
Pēc 40 Nibiru gadiem raktuvēs strādājošie anunaki sacēla dunpi sakarā ar smagajiem dzīves un darba apstākļiem, saņēma ķīlniekos Enlilu, kurš ieradās tos nomierināt. Tika sasaukta Dievu padome. Enlils pieprasīja, lai Anu ierastos uz Zemes, tāpat arī viņš vainoja visā notikušajā Enki. Visu klātesošo priekšā nosauca Ea par dumpinieku vadoni. Taču Anu saprotoši izturējās pret astronautu problēmām.
Ea piedāvāja radīt palīgu no primitīvā mežacilvēka. Pārsteigtie Dievi plānu atbalstīja. Tā Ea kopā ar medicīnas daļas priekšnieci Nintu/Ninhursagu radīja LULU.AMELU („jaukto strādnieku”). Hibrīds izrādījās neauglīgs, tādēļ anunaku sievietēm nācās kļūt par surogātmātēm. Taču eksperimenti turpinājās, radība tika uzlabota, līdz ieguva vēlamo rezultātu. Pirmo cilvēku nosauca par Ādamu („zemieti”).
Pēc cilvēku radīšanas annunaku lietas strauji uzlabojās. Zelts tika iegūts pietiekami, septiņas nometnes pārvērtās par pilsētām. 600 annunaku dzīvoja uz Zemes un 300 – orbītā ap zemi. Lai gan bija noliegts, tie ņēma Zemes meitas par sievām, un tiem dzima pēcnācēji. Taču Enlils juta nelaimes tuvošanos.

Ea un Lielie plūdi. Visu mainīja Lielie plūdi. Anunaku zinātnieki jau sen bija brīdinājuši: kad Nibiru nākamreiz ies garām Zemei orbītā starp Jupiteru un Marsu, lielās planētas gravitācija var nostumt ledus cepures Zemes polos un milzīgs vilnis velsies pār planētu. Dievu saplulcētika nolemts gatavoties evakuācijai, taču slepeni no cilvēkiem – cilvēce bija nolemta bojāejai Ea brālis Enlils izdeva pavēli sagatavot kosmosa kuģus avārijas evakuācijai no Zemes. Taču Ea tomēr brīdināja savu palīgu cilvēku Ziusudru un palīdzēja tam uzbūvēt Tibatu (zemūdens šķirstu). Tajā varēja paglābties tā ģimene un liels daudzums dzīvnieku, tādējādi atjaunojot populāciju pēc Lielajiem plūdiem. Tāpat viņš arī piešķīra navigācijas sistēmu, lai nokļūtu līdz Araratam – augstākajam Tuvo Austrumu kalnam.
Kaut kur minēts, ka Ea tai laikā guļ citā šķirstā – Abzu („bezdibenis”), kas pilns ar saldūdeni (vai tā būtu anabioze? Red. ).
Tolaik jau bija daudz pusdievu, kas dzimuši uz Zemes. Tie arī pievienojās „projektam Noāss,” jo cerēja, ka anunaki nepametīs Zemi pavisam, bet paliks orbītā un novēros. Un tiešām, kad vilnim pārveļoties, Enlils konstatēja, ka cilvēce ir izdzīvojusi, tas bija ļoti saniknots. Taču Enlils arī saprata, ka, ja anunaki grib palikt uz Zemes un atjaunot savu infrastruktūru, tad tiem jānodrošina cilvēces uzplaukums un jāizturās pret tiem kā partneriem, nevis kā kalpiem. Un tā cilvēkiem tika dāvāta civilizācija. No sākuma trijās vietās: Mezopotāmijā, Indas un Nīlas ielejās (laikam jau arī Titikakas ezera krastos!? Red.). Galveno kultūraugu sēklas tika atgādātas no Nibiru, cilvēki apmācīti rīkoties ar mālu un iegūt metālus. 
Taču drīz pēc Anu aizbraukšanas, apmēram 3450.g.pmē. Miers starp abiem brā annunaku grupējumiem tika izjaukts. Iemesls bija Bābeles torņa incidents – Marduks/Ra vēlējās savu pilsētu padarīt par galveno Divupē. Torņa celtniecību pārtrauca Enlils kopā ar Ninurtu. Tā rezultātā cilvēce tika sašķelta, valodas samaisītas. Pēc 350 gadu haosa apmēram 3100.g.pmē. Nīlas krastos radās jauna civilizācija ar savu valodu un rakstību. Marduks/Ra ieradās brāļa Tota zemē Ēģiptē, atņēma tam varu. Tots, palicis bez valsts, bija spiests pārcelties uz Centrālameriku 3113.g.pmē. un veidot jaunu civilizāciju (maiju Garais rēķins!).
2024.g.pmē. Ninurtas anunaki ar kodolieročiem iznīcināja kosmodromu Sinaja pussalā, lai tas nenonāktu Marduka un viņa piekritēju rokās. Kodolsprādziena mākonis neapturami virzījās Divupes virzienā, līdz iznīcināja Šumeru ar tās spēdējo galvaspilsētu Ūru. Taču nejaušības dēļ izglābās Bābele, jo mākonis pagriezās uz dienvidiem. Tad arī Marduks ar hannanītiem un amorītiem iegāja Bābelē un pasludināja to par savu valsti. Tieši tad arī tika pieņemts lēmums dāvāt Tota/Ketcalkoatla afrikāņu sekotājiem civilizāciju Centrālamerikā.

Kopā ar dievieti Nintu rada cilvēku. Sagatavoja „tīrošu vannu.” Tajā iegremdējās jauns dievs un no viņa miesas un asinīm Nintu samaisīja „mālus”. No šiem „māliem”radīja vīrieti un sievieti. 

------------------------------------------------------

Eseja Enki no aliens.lv iepriekšējās versijas (27.06.11.).

Enki (šumeru „zemes pavēlnieks,” „pazemes pavēlnieks”), Eija, Ea, Haja. Enki bija dievība šumeru mitoloģijā, vēlākajā babiloniešu mitoloģijā pazīstams kā Ea. Enki bija ūdens, gudrības un radīšanas dievs. Enki galvenais templis bija E-engura „dziļo[ūdeņu]māja”; tā bija Eridu, kas atradās Eifratas ielejas mitrajā zemē ne visai tālu no Persijas līča. Viņš bija svētā spēka me sargātājs.
Enki bija pirmās anunnaku misijas vadītājs uz Zemes, viņš spēlēja centrālo lomu izglābjot cilvēci no pilnīgas iznīcības Lielajos plūdos. Viņš nepakļāvās anunnaku valdošajai padomei un pavēlēja Ziusudram (Atrahasim) būvēt kuģi, uz kura viņam ar savu ģimeni glābties no gaidāmajiem plūdiem. Tajā laikā Enki bija vairāk nekā 120 saru vecs, bet par viņa turpmākajām aktivitātēm cilvēces labā turpināja ziņot vēl daudzus gadu tūkstošus pēc tam.

Vārds. Vārds Enki ir šumeru cilmes un tika rakstīts divu zīmju veidā, kas nozīmē „māja” un „ūdens.” Viņa vārda precīza nozīme nav droši zināma; vispārējais tulkojums ir „Zemes kungs”; šumeru valodā en tiek tulkots kā „kungs”; tas sākotnēji bija tituls, ko piešķīra augstākajām priesterim; ki - „zeme”; bet ir arī cita teorija, ka šajā vārdā ki ir citas izcelsmes - iespējams kig ar nezināmu nozīmi vai kur, kas nozīmē „paugurs.” Viņš bija Apsu pavēlnieks, ūdeņu bezdibenis. Iespējams, ka viņa vārds ir kā epitets, kuru viņš ieguva par pirmā cilvēka radīšanu [Ādama vai Adapa].

Enki vārda izcelsme. Tomēr, Enki nav šumeru cilmes vārds, bet šumeri to pārmantojuši no daudz senākas kulturālas tautas ubaīdiem, kuru valoda piederēja pie dravīdu grupas. Ir arī apgalvojumi, ka teonīms Enki ir huriešu vai semītu izcelsmes.

Ikonogrāfija. Enki tika attēlots kā vīrietis, kas ietērpies zivveida tērpā - kā puscilvēks, puszivs, ne velti Oaness tiek identificēts ar Enki. Nereti Enki attēlots ar divām ūdens straumēm, kas plūst no viņa pleciem. Šīs straumes attēlojot divas upes - Tigru un Eifratu.

Atribūti. Galvenais Enki templis, kuru sauca par E-abzu, kas nozīmē „abzu templis” (vai é-engur-ra „dziļo[ūdeņu] māja”) bija zikurāts, ko apņēma Eifratas purvāji netālu no senā Persijas līča piekrastes līnijas pie Eridu. Viņš bija dievišķā spēka me glabātājs, kas bija civilizācijas spēja. Enki emblēma bija divkāršā spirālē savijusies čūska (asociācijas ar DNS dubultspirāli). Enki svētais skaitlis ir 40.
Uzskatīts par meistaru pasaules izveidošanā, gudrības dievu, un pilnīgi maģisku, Enki tika raksturots kā „Abzu kungs,” saldūdens jūras vai pazemes ūdeņu saimnieks. Babiloniešu poēmā Enum Eliš Abzu (Apsu) - dievs radītājs - bija kūtrs un mierīgs, bet kad viņa mieru sāka traucēt jaunākie dievi, viņš nolēma tos iznīcināt. Viņa mazdēls Enki, kas pārstāvēja jaunākos dievus, izteica burvju vārdus, kas lika Apsu iegrimt dziļā miegā un tad Enki viņu ieslodzīja dziļi dzelmē. Enki uzcēla savu templi uz „Abzu dziļumiem.” Enki tāda veidā pārņēma visas Abzu funkcijas, tai skaitā viņa apaugļojošo spēku kā ūdeņu pavēlnieks un sēklas pavēlnieks.
Senākajos valdnieku sarakstos no trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras pieminētas „Enki niedres.” Niedres bija nozīmīgs vietējais celtniecības materiāls, kuru izmantoja grozu un laivu izgatavošanā, un tās vāca ārpus pilsētas sienām, kur nereti nesa mirušos vai slimos. Tas saista Enki ar Kuru vai pazemes valstību (elli) šumeru mitoloģijā. Citā, vēl pat senākā tradīcijā, pirmatnējās radošās matērijas dieviete un dievu māte Nammu, kas attēlota dzemdējot lielākos dievus, bija Enki māte un, kā ūdens radošais spēks eksistēja pirms Enki/Ea. Benito konstatē: „Ar Enki tā ir interesanta dzimuma simbolisma maiņa, apaugļojošais spēks ir arī ūdens, šumeru a, „kas arī nozīmē sēkla.” Vienā raisošā pasāžā šumeru himnā Enki stāv pie tukšas upes gultnes un piepilda to ar savu ūdeni.” Tas varētu būt norādījums uz Enki svēto laulību ar Ki/Ninhursagu.
Viņa simbols/apzīmējums ietvēra āzi un zivi, kuru vēlāk apvienoja vienā dzīvniekā Mežāzī, kas kļuva par vienu no zodiaka zīmēm.
Šumeru astronomijā Enki arī pārstāvēja Merkuru, kas bija zināms pēc tā spējas ātri pārvietoties un tā tuvuma Saulei, šumeru Utu, akadiešu Šamašam, likumu dievam.

Vēsture. Sākotnēji Eridu pilsētas aizbildnis, vēlāk viens no galvenajiem Divupes panteona dieviem. Eridu, kas nozīmē „labā pilsēta,” bija viena no vissenākajām anunnaku apmetnēm Eifratas ielejā un tagad to reprezentē Abu-Šahreinas uzkalni. Dēļ nepietiekamiem izrakumiem šajā vietā mums jāiztiek ar zināšanām par Enki/Ea, kuras ir iegūtas no izrakumiem kaut kur citur. Tomēr tas dod pietiekami lielu pamatu mums skaidri un gaiši secināt, ka Enki bija ūdens dievība, īpaši pazemes ūdeņu pavēlnieks - Apsu pavēlnieks.
Enki un vēlāk Ea tika acīmredzot attēlots, dažreiz līdzīgi Adapam, kā vīrietis ar zivju ādu, un šā attēlojumā, tāpat kā viņa tempļa E-apsu nosaukumā, „dziļo ūdeņu māja,” būtībā noteikti ir viņa sākotnējais kā ūdens dievības raksturojums. Par viņa kultu Eridu, kas attīstījies no senākā perioda Mezopotāmijas vēsturē, nekas noteikts nav zināms izņemot to, ka viņa templis tika arī asociēts ar Ninhursagas templi, kas tika saukts par Esagila, tāpat sauca Marduka templi Bābelē, noradot uz spekulācijām par torni vai zikurātu (kā piemēram, Enlila templis Nipurā, kas bija zināms kā Ekur) un, ka burvju vārdi, ietverot svinīgus rituālus, kur ūdens kā svētais elements spēlēja nozīmīgu lomu, veidoja viņa pielūgšanas iezīmi. Tas šķiet iekļauts mīta par Enki un Nihursagas svēto laulību, kas jādomā ir etioloģisks mīts par sausā zemes apaugļošanu caur daudzsološo irigācijas ūdeni. Senākie Urukagina uzraksti, kas saglabājušies līdz šim laikam, ierosina domu, ka dievišķais pāris Enki un Ninki bija septiņu dievu pāru prototips, ietverot Enki kā Eridu dievu, Nipūras Enlilu un Ūras Sinu, un viņi bija debesu dieva Anu bērni. Abzu dīķis Enki tempļa priekšā, tika adoptēts arī mēness dieva Nanna tempļa Ūras kompleksā, un tas izplatījās viscaur Tuvajos Austrumos. Šādi svētie dīķi tagad ir pie mošejām.
Vai Eridu vienlaikus arī spēlēja nozīmīgu lomu Šumeras politiskajos notikumos, nav droši zināms, kaut arī to nevar izslēgt. Visos gadījumos Enki izvirzīšanās aizved, kā, piemēram, Nipūras gadījumā, uz Eridu kā svēto pilsētu, kura palika tāda ilgi pēc tam, kad tā bija zaudējusi jebkādu politiskā centra nozīmi. Mīti, kuros Enki spēlē izcilu lomu, uzieti Ašurbanipala bibliotēkā Ninīvē un Hetu valsts arhīva Hatušasā Anatolijā. Kā, piemēram, Enki/Ea, kuram bija milzīga ietekme ārpus Šumeras, tika pielīdzināts Elam (Ugaritā) un, iespējams, Jaham (Yah) (Eblā) kanaāniešu elohīmu panteonā, viņš ir arī atrodams hurriešu un hetu mitoloģijā, kā līgumu dievs un, kurš ir īpaši labvēlīgs pret cilvēci. Enki būtībā bija civilizācijas, kultūras un gudrības dievs. Viņš bija arī pasaules un cilvēku radītājs un aizbildnis. Šo uzskatu pēdas parādās episkajā Marduka cildinājumā, kur uzskaitīti šā dieva sasniegumi un ciešajā Enki kulta Eridu un Marduka kulta radniecībā. Divi saistības starp Enki un Marduka kultu piemēri:
1. Marduka svētnīcas Bābelē nosaukums nes tādu pašu vārdu - Esagila, kā templis Eridu pilsētā.
2. Marduks, kas Enum Eliš saukts par Ea/Enki dēlu, savas spējas mantoja no sava tēva, kurš brīvprātīgi no tām atteicās par labu dēlam.
Atbilstoši buramvārdus, kuri bija sacerēti Enki kulta vajadzībām rediģēja Babilonas priesteri un pielāgoja Marduka pielūgšanai un tāpat himnas Mardukam atklājās atribūtu pārnešanas pēdas, kas sākotnēji attiecās uz Enki.
Būdama trešā persona triādē (triādi veidoja Anu, Enlils un Enki), Enki ieņema savu pastāvīgu vietu panteonā. Viņam tika piedēvēta kontrole pār ūdens elementu un šajā kapacitātē viņš kļuva par šar apsu (shar apsi), tas ir par Apsu ķēniņu. Apsu tika attēlots kā ūdens bezdibenis zem zemes un , kopš tā laika mirušo savākšanas vieta, zināma kā Arala, tika novietota netālu no Apsu robežām, viņš tika nosaukts arī par En-ki., tas ir par „Apakšas pavēlnieku,” pretstatā Anu, kurš bija „Augšas” vai debesu pavēlnieks. Enki/Ea bija plaši izplatīts Babilonijā un Asīrijā. Mēs atrodam tempļus un svētnīcas uzceltas Enki pielūgšanai Nipūrā, Girsu, Ūrā, Bābelē, Siparā un Ninīvē, un lielu skaitu viņam veltītu epitetu, kā arī dažādās formas, kurās dievs parādījās, tieši tāpat dot liecības popularitātei, kuru viņš baudīja no vissenākā perioda līdz visvēlākajām periodam Babilonijas- Asīrijas vēsturē.

Enki/Ea un rietumsemītu dievības. 1964.gadā itāliešu arheologu komanda Paolo Matie vadībā no Romas universitātes La Sapienza veica arheoloģisko izrakumu sēriju no 3.g.tk.pmē. pilsētas Eblas. Tika uzieta plaša bibliotēka un lielu daļu māla plāksnīšu vēlāk pārtulkoja Dr.Dovanni Petināto (Giovanni Pettinato). Starp citu, viņš nāca pie atziņas, ka Eblas iedzīvotājiem piemita tieksme aizstāta dievu valdnieka kanaāniešu panteonā Ela vārdu ar Ia.
Jena Botto un daudzi citi pētnieki uzskata, ka Iah šajā gadījumā ir rietumsemītu (kanaāniešu) veids kā viņi izrunāja akādiešu vārdu Ea/Enki. Ia (divas zilbes) tiek locīts ar semītisko galotni kā Iahu un varēja evolucionēt vēlākajā Yahweh formā (tad jau žīdu dievs Jahve ir tas pats šumeru Enki!?). Ia ticis sajaukts arī ar Ugaritas Jammu (Yamm), kura senākais vārds vismaz vienā senajā avotā bija Yaw vai Ya`a. Kaut gan abi Ea/Enki un Jamma bija ūdens dievi un reizēm saukti par vētras dieviem, Enki bija radītājs (atkārtotās, permenentas darbības demiurgs) un labdarīgs saldo ūdeņu no pazemes pārstāvis, un, piemēram, Enki bija atbildīgs par pašas zemes apaugļošanu.
Jamma, sāļo ūdeņu un vētras dievs, kas gremdēja kuģus, appludināja pilsētas, bija daudz niknāka rakstura nekā Enki, kurš parasti izvairījas no konfliktiem. Patiešām, senā Ūrā tajās senajās dienas kā ostas pilsēta Persijas jūras līča krastā (tagad Ūra atrodas tālāk zemes iekšienē) bija saglabājusi tās vissvētāko svētnīcu, kas veltīta dzīvinošā svaiga ūdens būtībai, kas bija pretēja dzīvību apdraudošajām sāļās jūras īpašībām. Tā saldūdens pavēlnieks Enki bija antagonists savam pusbrālim, gaisa, vētru dievam Enlilam, kurš varētu būt identisks rietumsēmītu vētru dievam Bālam - debesu ķēniņam un debess un zemes veidotājam rietumsemītu mitoloģijā. Jamma, lai arī svarīga dievība Kanaāna, ir salīdzinoši mazāk nozīmīga figūra, kad salīdzina ar Bālu, kas rietumsemītu mītos arvien ir viņa ienaidnieks.

Enki-Oaness. Akādiešu valodā ummanu meistars, viens no dieva Enki epitetiem. Oaness šumeru mitoloģijā aprakstīts kā pirmcilvēks puszivs un puscilvēka izskatā. Par Oanesu savā sacerējumā „Babilonijas vēsture” rakstījis Babilonijas priesteris un vēsturnieks Bēross (350.-28O.g.pmē.). Oanesa saistību ar Enki raksturo fakts, ka abi ir saistīti ar ūdens stihiju, abi bija kultūrvaroņi- civilizācijas radītāji. Līdz ar to var izteikt minējumu, ka Berosa pierakstītas teiksmas par Oanesu pamatā ir kāds nesaglabājies variants mītam par Enki.
Par Oanesu lasiet atsevišķā esejā Oaness - mezopotāmiešu zivjastainais dievs.

Enki gudrības, kultūras un civilizācijas dievs. Enki ir demiurgs, kurš apgādājis Tigru un Eifratu ar saldūdeni, ielaidis upēs zivis, piepildījis mežus ar zvēriem un putniem. Izaudzējis līdzenumos graudzāles. Enki bijis cilvēku radītājs un pats galvenais- bijis viņu pirmais skolotājs. Enki bija me glabātājs. Me ir likumi, būtība, kas nosaka civilizāciju, attiecības starp cilvēci un dieviem u.c. Skaitā me bija simts, piemēram, „Augstākā vara” un „dievu vara,” „valdnieka tronis” un „likums,” „patiesība” un „mūzika,” „meli” un „celtniecība,” „gudrība” un daudzas citas parādības u.c.
Šumeru mītā „Enki un Visums” Enki bija tas, kas iekārtoja cilvēku dzīvi, tas, kurš nodrošināja valsts uzplaukumu un cilvēku labklājību, deva taisnīgus likumus un dziļas zināšanas. Viņš bija tas, kas iecēla varenus valdniekus šumeru zemē.
Tāpat Enki rūpējas par citām zemēm: viņš apgādāja ar kokiem un niedrēm, liellopiem un mājputniem, bronzu, alvu un zeltu Dilmūnu (tā aprakstīta mītā „Enki un Ninhursaga,” par šo mītisko šumeru paradīzi būs atsevišķa eseja), Meluhu, bet kalnu novados vairoja mājlopu skaitu, cēla kūtis un aplokus, gadāja, lai lopi būtu nobaroti un tie dotu pienu, iecēla Dumuzi (Tammusu) par lopkopības un lopkopju aizbildni.
Enki bija tas, kas apgādāja cilvēkus ar kapli un arklu, ecēšam un pajūgu, graudaugiem un augļu kokiem, izgudroja veidni ķieģeļu izgatavošanai un mācīja celt dzīvojamās mājas, nosprauda valstu un pilsētu robežas. Enki norīkoja saules dievu Utu par Visuma uzraugu, gādāja, lai sievietes veiktu savu darbu- austu un vērptu. Līdz ar to pamatoti Enki var saukt par civilizācijas dievu, jo viņš bija tas, kas ielika pamatus cilvēku civilizācijai un tās viņu padarīja par cilvēces aizbildni un aizstāvi.

Enki tempļi. Tempļi un svētnīcas Enki pielūgšanai atradās Nipūrā, Girsu, Ūrā, Bābelē, Siparā un Nīnīvē, kā arī Bahreinas salā, kuru daudzi pētnieki identificē ar mītisko šumeru paradīzi Dilmūnu.
Eridu. Enki templis - E-engura „dziļo [ūdeņu] māja,” E-abzu, kas nozīmē „abzu templis,” Esagila, E.DUKU „Svētā Paugura Māja” - bija zikurāts Eridu pilsētā, ko ieskāva purvāji un ezeri. Šajā templī pēc leģendas glabājās me.
Templis Bahreinas salā. Bahreinas salā, kuru kā jau minēju liela daļā pētnieku identificē ar Dilmūnu, arheologi uzgājuši unikāla tempļa kompleksu. Komplekss atrodas uz rietumiem no Bahreinas galvaspilsētas, netālu no Dirāzas. Izrakumos pie ciemata akas arheologi uzgāja kāpnes, kuras veda uz svēto avotu un no tā kāpnes, kas veda uz pakalna, kurā atrodas tukšs tronis, piekāji. Tempļa komplekss bija vieta, kur senās Bahreinas (Dilmūnas) iedzīvotāji pielūdza ūdens un gudrības dievu Enki.

Mīti.
Biogrāfija.
Radniecība. Enki bija vecākais Anu dēls. Vēju un gaisa dieva Enlila pusbrālis.
Enki sieva, pazīstama ar vārdiem Ninhursaga, Ki, Damkina („Apakšas kundze”) vai Damgalnunna („Lielo ūdeņu kundze”), sākumā bija pilnīgi vienlīdzīga ar Enki/Ea, bet jau vairāk patriarhālo Asīrijas un Jaunbabilonijas laikā spēlē lomu vienīgi saistība ar savu laulāto draugu. Šķiet, ka mītos par Enki varētu būt pirmspatriarhālā laikmeta atspulgs, kurā attiecībās starp dzimumiem raksturīgs lielāks dzimumu vienlīdzības stāvoklis.
Pēc babiloniešu eposa Enum Eliš Enki (tur viņš saukts par Eiju) bija Marduka tēvs.
Enki jaunākais dēls Ningišzida bija Patiesības koka pavēlnieks (Lord of the Tree of Truth) Mezopotāmijā. Viņš Ēģiptē bija pazīstams ar vārdu Tots. Zakarijs Sitčins grāmatā „Dievu un cilvēku kari” pieņem, ka Tots bija Enki dēls.

Ierašanās uz Zemes un Eridu dibināšana. Pirms 445 000 gadiem uz Zemes ieradās anunnaku grupa Ea/Enki vadībā, lai meklētu zeltu. Viņi piezemējās Arābijas jūras rajonā, kur nodibināja pirmo apmetni. Šo apmetni sauca Eridu - „Tālu uzbūvētā māja” (Sitčina tulkojums) vai „Skaistā vieta” (citu, piemēram, V.Pakes (V.Pakke) tulkojums).
Šumeru teksts vēsta: „Pēc tam, kad ķēniņvalsts liesmās(!?) bija nonākusi no debesīm, pēc tam, kad cildinātais kronis... liesmās bija nonācis no debesīm,... [Ea] nodibināja piecas pilsētas tīrās vietās... Pirmā no šīm pilsētām, Eridu...”
Šumeru tekstā „Mīts par Enki un Eridu” (3.g.tk.pmē. sākums) stāstīts par debesu valstību un to, ka Eridu tika uzcelta purvājā Mezopotāmijas dienvidos: „Kad debesu valstība nonāca uz Zemes, tā uzplauka Eridu.”
Tālāk teikts: „Ūdeņu dziļuma kungs Enki būvēja savu namu... Viņš uzbūvēja Eridu namu no smilšu sēkļa Zemes... Valdnieks Enki... uzbūvēja namu: Eridu kā kalnu viņš pacēla no zemes; viņš to uzbūvēja labā vietā.”
No tekstiem izriet, ka Enki piezemējies Persijas līci, kura toreiz vēl nemaz nebija, tā vietā pletušies plaši ezeri, dīķi un purvāji. Pirms 445 000 gadiem uz Zemes valdīja leduslaikmets.
Tekstā „Mīts par Enki un vietas noteikšanu” ir vieta, kur par Enki stāstīts pirmajā personā: „Kad es tuvojos Zemei, daudzas vietas bija pārpludinātas. Kad es tuvojos tās zaļajām pļāvām, es liku uzbērt lielas kaudzes un paugurus. Savu namu es uzcēlu tīrā vietā. Tā ēna pletās par čūsku purvāju.”
Par līdzīgiem notikumiem vēsta Bībeles Genesis. 1.Mozus grāmata stāsta, ka pasaules sākumos Dieva gars lidinājies par ūdeņiem (1, 2). Žīdu valodā šī vieta skan: „Un dievu šņākšana lidinājās par jūru.”
6. un 7.pantā (tos no žīdu valodas tulkojis vācu protestantu teologs Valters Jergs Langbeins) rakstīts: "Un dievi izveidoja cietu velvi ūdens vidū un nošķīra ūdeņus virs velves no ūdeņiem zem velves. Dievi nošķira starp ūdeņiem, kuri bija virs velves, un ūdeņiem, kuri bija zem velves.”
Šķiet, ka runa varētu būt par dievu bāzi zem ūdens.
Pēc pirmās apmetnes dibināšanas dievs Ea mainīja vārdu. Viņš turpmāk tika saukts par Enki ("Zemes valdnieks" jeb "Apakšas valdnieks").
Dievs Enki bija izcils inženieris („Mīts par vietas noteikšanu un Enki”). Viņš starp Tigru un Eifratu uzbūvēja lielu kanālu tīklu, nosusināja plašus purvājus, izveidoja ostas, kuras uzturēja kuģu satiksmi starp Mezopotāmiju un Dienvidāfriku. Par Enki inženiera spējām liecina pievārds NU.DIM.MUD. - "Tas, kas rada lietas."

Enki parauga derīgo izrakteņu ieguvi uz Zemes. Pirms 445 000 gadiem anunnaki Anu dēla Enki vadībā nodibināja uz Zemes Eridu - pirmo anunnaku staciju uz Zemes, kur viņi ieguva zeltu no Persijas jūras līča ūdens.
Pirms 416 000 gadiem zelta ieguve uz Zemes tomēr, neapmierināja Nibiru iedzīvotāju vajadzības, tāpēc uz Zemes vizītē ieradās Anu. Viņu pavadīja otrs viņa dēls Enlils, kas bija troņa mantinieks. Tika nolemts vitāli nepieciešamo zeltu iegūt raktuvēs Dienvidāfrikā; zeltu un citas izejvielas anunnaki ieguva AB.ZU - „Dziļajā atradnē,” kas (pēc Sitčina) atradusies mūsdienu Zimbabvē... Enlils tika iecelts par Zemes misijas vadītāju; Enki tika nosūtīts uz Āfriku. Iespējams, ka Dienvidāfrikā anunnaki ieguvuši arī radioaktīvās rūdas, piemēram, urānu, kas šumeru tekstos tiek dēvētas par „zilajiem akmeņiem, kas dara slimu.” Senajos akādiešu cilindriskajos zīmogos (ap 4500 gadu veci) attēlots, kā dievs Enki izkāpj no šahtas tā starodams, ka citi dievi aizsargājās ar vairogiem.
Pirms 400 000 gadiem Dienvidmezopotāmijā funkcionēja septiņas apmetnes, ieskaitot kosmodromu Siparā, kontroles centru Nipūrā, metalurģijas centru Šurupakā. Rūda tika vesta no Āfrikas - iegūto rūdu tālākai apstrādei anunnaki ar MA.GUR.UR.NU.AB.ZU. - "Kuģi minerālu vešanai no Abzu" - nogādāja uz Babtibiru, kur rūda tika pārstrādāta; attīrīto metālu igigi nogādāja orbītā, pēc tam to pārkrāva kosmosa kuģī, kas periodiski pienāca no Nibiru.

Enki loma cilvēka radīšanā. Pirms 300 000 gadiem anunnaki, noguruši no smagā darba zelta raktuvēs sadumpojās. "Teiksma par Atrahasi" (vai „Kad dievi līdzīgi cilvēkam..”)vēstīts sekojošais: „Dievi aizdedzināja savus darbarīkus, viņi devās pie varoņa Enlila vārtiem. Bija nakts, kad tie aplenca viņa māju, bet dievs Enlils to nezināja.” (Lars A.Fišingers „Dievu laiki”).
Enlils dumpi gribēja apspiest ar ieroču spēku, taču ziņa par sacelšanos bija sasniegusi Anu, kurš steigšus devās uz Zemi. Viņu pavadīja Enki. Anu nenosodīja dumpiniekus, viņš saprata, ka darbs raktuvēs ir smags, pilns rutīnas: „Par ko mēs viņus nosodām? Viņu darbs bija smags, viņu pūliņi bija lieli. Viņu žēlabas bija dzirdamas debesīs.”
Dievi strādnieki - igigi pieprasīja atrisināt problēmu, jo viņi ilgāk vairs nevēlējās nest anunnaku uzlikto jūgu. Anunnaki sanāca kopā un apspriedās, ko darīt tālāk. Dievs Enki nāca ar priekšlikumu radīt vienkāršu strādnieku, cilvēku, lulu. Zīmīgi ir vārdi, ko Enki saka mīta „Enki un Ninhursaga”: „Ak, māte, radījums, ko tu nosauci, pastāv. Piešķir viņam dievu izskatu.” (citāts no Joela Veinberga grāmatas „Piramīdu un zikurātu ēnā”). Larsa A.Fišingera grāmatā „Dievu laiki” šī vieta skan tā: „Radījums, kura vārdu jūs nosaucāt, tas jau pastāv. Mums tas tikai jāsasaista ar dievu tēlu.” Vai tas ir norādījums uz hominīdiem? Kā nekā igigi dumpis notika pirms cilvēka radīšanas.
Dievi sapulcē nonāca pie lēmuma radīt lulu - "Vienkāršais": „Es gribu radīt zemāku Vienkāršo, lai tā vārds ir cilvēks. Es gribu radīt vienkāršu strādnieku; viņam jākalpo dieviem, lai viņiem būtu vieglāk.” ("Teiksma par Atrahasi" jeb „Kad dievi līdzīgi cilvēkiem..”).
Anunnaki pēc Enki ieteikuma ataicināja dievieti Ninti, kurai tika dots uzdevums realizēt šo projektu. Vārdu Ninti var tulkot kā "ribas dieviete" vai "dieviete, kas rada dzīvību" (interesanti, ka saskaņā ar Genesī vēstīto, Ieva tika radīta no Ādama ribas!). Ninti acīmredzot bija mediķe un zinātniece: „Viņi pasauca dievieti, māšu vecmāti, un lūdza viņu: „Tu radību dieviete, radi strādnieku! Radi vienkāršu strādnieku, kam jānes jūgs! Liec strādniekam nest dievu jūgu!””
Projekta realizēšanu anunnaku padome uzticēja idejas autoram Enki kopā ar dievieti Ninti. Šai nolūkā viņš un dieviete Ninti devās namā šinti, lai ķertos pie cilvēka radīšanas.
Vārds „šinti” atvasināts no šumeru izteiciena ŠIIMTI - "elpa" - "vējš" - "dzīvība" (riba) un bit šimti, kas nozīmē „Nams, kurā tiek ieelpots dzīvības vējš." Interesanta paralēle rodama Genesī (2, 7): „Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsis dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni.”
Enki un Ninti cilvēku radīja no TIIT. Šumeru vārds tiit nozīmē „tas kam ir dzīvība,” savukārt žīdu izteiciens tit tulkojumā nozīmē "dūņas" ("māli"!?). Pēc nozīmes radniecīgs žīdu jēdzienam tit ir vārds bos, kas ir atvasināts no besa - ola. Šeit jāuzsver, ka anunnaki izmantoja jau esošu pirmcilvēku, lai to ar savu ģenētisko materiālu uzlabotu saviem nolūkiem, „uzsienot tam dievu attēlu.”
Anunnaku mediķi Enki un Ninti vadībā ņēma izraudzītā dieva tīrās asinis. Anunnaku zinātniekiem no šā elementa bija vajadzīgas šūnas - gēnu nesēji. Un šumeru tekstos tam ir atrodams analogs termins. Šīs šūnas tiek sauktas TEEMA, ko varētu tulkot kā „tas, kam piemīt tas, kas saista atmiņu.” Tāpēc vārds TEEMA parasti tiek tulkots kā "personība," un vēlāk arī kā "gars." Mūsu laiku ģenētikai sen ir zināms, ka gēni ir noteiktu iedzimtības faktoru krātuves, kā, piemēram, ķermeņa izskats. Līdz ar to seno mezoptāmiešu formulējums - „tas, kas saista atmiņu” ir trāpījis mērķī kā āmurs naglai pa galvu.
"Teiksmā par Atrahasi" jeb „Kad dievi līdzīgi cilvēkiem..” var uzzināt, kas notika pēc tam, kad Enki bija izvēlējies piemērotu donoru no anunnaku vidu: „Vienkāršajam jātop darītiem pēc viņa parauga. No viņa asinīm viņi izgatavoja cilvēci, lika tai kalpot, lai atbrīvotu dievus... Tas bija neaptverams darbs.”
Seno astronautu valodā runājot notika sekojošais; ar šiem gēniem anunnaku zinātnieki Enki vadībā apaugļoja pirmcilvēku (homo/inīdu) olšūnas. Ar šīm manipulācijām dievi pavirzīja saprāta attīstību uz zemes krietni uz priekšu. Tajā pašā "Teiksmā par Atrahasi" ļoti skaidri attēlota šī dievišķās un Zemes substances saistība: „Mālos [olšūnās] dievam un cilvēkam jātop saistītiem par kopā sajauktu vienību; lai līdz pat laika galam miesa un dvēsele, kas ir nobriedusi dievā - lai šī dvēsele ir saistīta ar asinsradniecību; par zīmi lai top pasludināta dzīvība. Lai tas netaptu aizmirsts, dvēsele lai ir saistīta ar asinsradniecību.”
Dieviete Ninti informēja anunnakus, ka eksperiments ir izdevies: „Jūs man devāt uzdevumu, es to esmu pabeigusi... Es paņēmu no jums smago darbu un uzlieku to strādniekam cilvēkam. Es jums esmu noņēmusi jūgu, es jums esmu devusi brīvību.”
Šumeru teksti liek saprast, ka šajā darbā neizpalika arī neveiksmes. H.Šmekels darbā par Seno Austrumu vēsturi raksta: „No kāda ļoti sabojāta teksta var secināt, ka Enki piedēvēta arī cilvēka kā dievu kalpa radīšana, un, ka šai darbā noteikti neizpalika arī brāķa ražojumi.” Un patiešām kāda šumeru antropogoniskajā mītā stāstīts, ka pēc cilvēka radīšanas Enki un dieviete Ninmaha rīkoja dzīres. Lielā līksmībā Ninmaha radīja sešus kropļus, to vidū arī neauglīgu sievieti un bezdzimuma būtni. Arī Enki radīja kropli - garā vāju un fiziski nevarīgu cilvēku. Viņš vērsās pie Ninmahas ar lūgumu: „Nosaki tagad likteni tam, ko veidojusi mana roka, dod viņam baudīt maizi!”
Tālāk pārdomām šāds šumeru teksts: „Tajās dienās dievu radīšanas kamerā viņu mājā Duku tika veidoti Lahars un Ašnana... Tajās dienās Enki saka Enlilam: „Tēvs Enli, Laharam un Ašnanai, tiem, kurus radījām Duku, liksim tiem kāpt no Duku lejā.” Rodas iespaids, ka Duku bija tāda kā laboratorijā, kurā Enki radīja cilvēku. Un ja vēl atceramies, ka viens no Enki tempļa Eridu nosaukumiem bija E-Duku...
Lai nu kā, anunnaki bija dikti priecīgi par Ninti paziņojumu par cilvēka radīšanu, jo tas nozīmēja, ka igigi smagais darbs ir pagātnē. Pirmos, cilvēkus, kas šķiet bija izaudzēti mēģenē, varēja palaist masveida ražošanā. Šai nolūkā radību dievietēm tika implantētas apaugļotās olšūnas. Šumeru teksts „Kad dievi līdzīgi cilvēkiem...” pilnīgi noteikti vēsta, ka šos izmainītos klonus dievietes iznēsāja pašas: „Tika sapulcētas divkārt septiņas gudras un mācītas radību dievietes. Septiņas dzemdēja vīriešus, septiņas sievietes. Radību dievietes radīja dzīvības dvašu... Tie pa pāriem tika pabeigti, pa pāriem tie tika pabeigti viņu klātbūtnē. Radījumi bija cilvēki - mātes dievietes radījumi.”
Tādējādi Enki un Ninti vadītais eksperiments bija veiksmīgi pabeigts un primātu olšūnu mākslīgās apaugļošanas ceļā varēja tikt radīt neskaitāmi hibrīdi. Hibrīdiem nepiemita spēja vairoties. Cilvēki šo spēju vairoties ieguva vēlāk pateicoties atkārtotai manipulācijai, kuru, šķiet, paveica Enki. Tāds ir Seno Astronautu teorijas skatījums uz cilvēces pirmsākumiem uz Zemes un šeit atstāstītais šumeru antropogoniskais mīts tika interpretēts atbilstoši šai teorijai. Protams, var jau teikt, ka mīti paliek mīti, ka tur nevajadzētu meklēt ko vairāk par seno tautu bagātīgās fantāzijas izpušķojumiem, tomēr, pārdomām atkārtoti nocitēšu, ko 1997.gadā pēc starptautiskas arheoloģijas konferences kuluāros vācu žurnālistam Erdoganam Erčivanam atklāja amerikāņu asīriologs profesors Marvins A.Pauels: „Šais ķīļrakstos ietverta milzīga informācija par astronomiju, svešām planētu sistēmām, atnācējiem no zvaigznēm, kā arī informācija par cilvēces radīšanas vēsturi, kas mūsu pasaules skatījumu apgrieztu ar kājām gaisā. Atklājot šo informāciju, mēs tikai lietu ūdeni uz Dēnikena mācekļu dzirnavām.” Vai arī tagad liegsieties un bļausiet, ka tās nevar būt, ka tā nav? Gandrīz aizmirsu pieminēt, ka šajā interpretācijā lieli nopelni ir Sitčina kungam.

Mīts par Adapu. Enki dēls, Eridu valdnieks un arī Enki tempļa priesteris Eridu. Akādiešu varoņmītā galvenais varonis Adapa tiek vēl saukts par „Eridu gudra dēlu,” „virsaitis cilvēku vidū,” „prasmīgais un saprātīgais.” Un ne velti šim pusdievišķajam cilvēkam tika veltīt tādi epiteti. Viņš no sava tēva Enki saņēma viedumu, bet ne mūžīgo dzīvošanu. Šajā mīta par Adapu par Enki lasāmas pārsteidzošas rindas: „Viņš tam attīstīja lielu sapratni... Gudrību (viņš tam iedeva)... Viņš tam iedeva zināšanas; viņš tam neiedeva mūžīgo dzīvošanu.” Tātad Enki, kurš bija radījis cilvēku, pats bija čūska, kas atvēra paša radītajai būtnei acis. Tā pamazām atklājas (vismaz Andrim, par ko viņš var sevi uzslavēt) no kurienes aug kājas Vecās derības antropogoniskajām mītam, kas izklāstīts Genesī, tikai žīdu priesteri daudz ko sagrozījuši atbilstoši savai teoloģijai. Interesanti, ka kādā no šumeru cilindriskajiem zīmogiem Enki attēlots kā čūsku dievs, kur viņš Astrahasi - šumeru Noāsu brīdina par Enlila un anunnaku lēmumu iznīcināt cilvēci grēku plūdos.
Reiz Adapa zvejojis jūras līci, jo viens no viņa pienākumiem bija paēdināt Eridu cilvēkus. Dienvidvējš nogremdējis Adapa laivu. Adapa par to dikti sadusmojies un pārlauzis Dienvidvējam spārnus. Par incidentu uzzinājis debesu dievs Ans un deva pavēli Adapam ierasties debesīs. Enki izvadot Adapu ceļā uz debesīm deva padomu viņam uzvilkt sēru drānas, lai mīkstinātu Anu dusmas un mēģināt iežēlināt debesu vārtsargus Tammuzu (arī Dumuzi) un Gišzidu, lai tie viņu aizstāvētu Anu priekšā. Pats galvenais padoms, ko Enki deva Adapam bija - neēst „nāves ēdienu,” nedzert „nāves dzērienu.” Adapa darīja tā kā Enki bija ieteicis. Anu izskata un debesu vārtsargu lūguma būt žēlsirdīgam iežēlināts, augstsirdīgi apžēlojās par Adapu, piedeva incidentu un piedāvāja viņam „dzīvības ūdeni” un „dzīvības ēdienu.” Anu par lielu izbrīnu Adapa atteicās no tiem, jo bija cieši ielāgojis Enki padomu nepieņemt Anu cienastu. Līdz ar to Adapa zaudēja iespēju nodrošināt sev un cilvēcei nemirstību. Kaut kāda paralēle ir redzama ar Genesis stāstījumu par kārdināšanu un grēka krišanu (skatīt Genesi 3,1- 7).

Incests. Enki nebija perfekts, viņam piemita arī savas vājības. Kā ūdens dievam Enki piemita tieksme pēc alus, kā sēklas dievam viņam bija virkne asinsgrēka dēku. Mīts Enki un Ninhursaga vēsta, ka Enki un viņa sievai Ninhursagai bija meita Ninsara. Kad Ninhursaga aizgāja no viņa, viņš gāja pie Ninsaras un gulēja ar viņu. Ninsar/Ninhursa dzemdēja Ninkurra.
Otrajā reizē viņš stājās dzimumsakaros ar Ninkurra un tā viņam dzemdēja Uttu (audēju).
Trešajā reizē Enki atkal padevās kārdinājumam un mēģināja pavest Uttu. Sarūgtināta par Enki reputāciju, Uttu apspriedās ar Ninhursagu, kura, apbēdināta par sava laulātā drauga raksturu, deva padomu Uttu izvairīties no upju krastiem. Citā šā mīta versijā Ninhursaga ņēma Enki sēklu no Uttu dzemdes un iedēstīja to zemē, kur ātri uzdīga septiņi stādi. Enki kopā ar savu divsejaino kalpotāju un pārvaldnieku Isimudu uzgāja šos augus un nekavējoties tos apēda. Apēdot savu paša sēklu, viņam iestājās grūtniecība viņa žokli, zobos, viņa mutē, viņa rīklē, viņa loceklī un ribā. Dievi bija apmulsuši, zinot, kas to izdarījis, jo Enki nebija dzemdes, ar kuru dzemdēt, līdz Ninhursagas svētā lapsa devās pie dievietes.
Ninhursaga atmaiga un uzņēma Enki Ab (ūdeni vai sēklu) savā ķermeni un dzemdēja dievības, no katras dziedinātās ķermeņa daļas.

Enki cilvēces aizstāvis. Saskaņā ar šumeru mitoloģiju, Enki palīdzēja izdzīvot cilvēcei plūdos, kuri bija izraisīti ar mērķi iznīcināt cilvēci. "Mītā par Atrahasi" teikts, ka Enlils izlēma iznīcināt cilvēci, kas radīja pārāk lielu troksni. Viņš secīgi uzsūtīja sausumu, badu, mēri (slimības), lai iznīcinātu cilvēci, bet Enki izjauca sava pusbrāļa plānus, iemācot Atrahasim būvēt irigācijas sistēmas, klētis, medicīnu. Cilvēce atkal savairojās. Saniknotais Enlils sasauca dievu sapulci un piespieda viņus apsolīt, ka viņi nedarīs zināmu cilvēcei viņa plānu pilnīgi iznīcināt cilvēci. Tomēr, Enki atrada veidu kā apiet šo aizliegumu. Enki lika runāt sienai Atrahaša niedru būdā par Enlila ļauno plānu, tādā veidā slepeni brīdinot Atrahasi par gaidāmo katastrofu. Astrahasis pēc Enki dotās instrukcijas uzbūvēja kuģi, kuru sauca „Dzīvības glābējs” un „visu īpašumu, kas viņam bija, kuģī viņš sakrāva, gaišus dzīvniekus viņš paņēma līdzi, treknus un nobarotus dzīvniekus viņš paņēma līdzi.”
Pēc septiņām plūdu dienām, plūdu varonis izlaida brīvībā bezdelīgu, kraukli un balodi, lai tie atrastu sauszemi, ja plūdu ūdeņi ir atkāpušies. Laiva piestāja krastā, Atrahasis upurēja dieviem. Enlils bija dikti saniknots, saprotot, ka viņa plāns iznīcināt cilvēci atkal bija izjaukts un viņš vainoja Enki (pamatoti). Enki paskaidroja Enlilam, ka viņš bija netaisns sodot Atrahasi par visu cilvēku grēkiem un dabūja solījumu, ka dievi nelikvidēs cilvēci, ja viņi praktizēs dzimstības kontroli un dzīvos ar dabas pasaules līdzekļiem. Tas satur draudus, ka ja cilvēki nepildīs savu līguma daļu, dieviem būs brīvība vēlreiz ķerties pie cilvēces iznīcināšanas. Šis acīmredzot ir senākais Tuvo Austrumu mīts par Lielajiem plūdiem.

Enki un Inanna. Savos sakaros ar Inannu Enki parāda citus patriarhālajai sabiedrībai neraksturīgus aspektus.
Mīts „Enki un Visums” vēsta, ka Inanna bija dikti saniknota par to, ka Enki nav viņu aicinājis piedalīties pasaules sakārtošanas darbos. Enki atzina, ka Inannas pretenzijas ir pamatotas un piešķīra viņai spēju valdzināt vīriešus.
Mīts „Enki un Inanna” vēsta par jaunu dievieti no E-annas tempļa Ūrūkā, kas ierodas vizītē pie vecākā Eridas dieva Enki, kurš jauno viešņu uzņēma viesmīlīgi. Enki cienāja viņu ar alu un jauna dieviete saglabāja savu šķīstību, kamēr Enki žūpoja. Dzērumā Enki augstsirdīgi Inannai uzdāvināja visus savus me - civilizētās dzīves spējas. Nākamajā rītā pamodies ar pamatīgām paģirām Enki jautāja savam kalpotājam Isimudam par savu me, un saņēma atbildi, ka viņš tos ir uzdāvinājis Inannai. Nožēlodams savu rīcību, Enki sūtīja Galla dēmonus atgūt tos. Inanna debesu laivā veiksmīgi aizbēga no saviem vajātājiem un drošībā nonāca, piestājot Ūrūkas krastmalā. Enki aptver, ka viņš tika pievilts un viņam nekas cits neatliek kā pieņemt miera līgumu uz visiem laikiem ar Ūrūku.
Politiski šis mīts šķiet norāda uz notikumiem senākajā periodā, kad politiskā autoritāte pārvietojās no Enki pilsētas Eridu uz Inannas pilsētu Ūrūku.
Mīts „Inannas nokāpšana” vēsta, ka Inanna nolūkā mierināt savu sērojošo māsu Erekškigalu, kura sēroja par sava vīra Gulgalana (Lielā debesu buļļa/ vērša) nāvi, kuru bija nogalinājis Gilgamešs un Enkidu, nolēma apmeklēt savu māsu (šeit minēts formālais iemesls, bet patiesais Inannas nokāpšanas mērķis bija kļūt par pazemes valstības pavēlnieci). Viņa pavēlēja savai kalpotājai Ninšuburai, ka ja viņa pēc trim dienām neatgriežas no apakšējās pasaules, lūgt palīdzību no viņas tēva Anu, dievu ķēniņa Enlila vai Enki (tas norāda uz Inannas vakara zvaigznes lomu). Inanna nokāpa apakšējā, paņēmusi līdzi me, tērpusies greznos tērpos. Taču me viņai nepalīdzēja, apakšējā pasaulē pret viņu izturējās kā pret vienkāršu mirstīgo. Kad viņa pēc trim dienām neatgriezās, Ninšubura griezās vispirms pie Anu, tad pie Enlila, bet saņēma atteikumu. Tikai Enki uzklausīja lūgumu pēc palīdzības un nolēma palīdzēt Inannai atgriezties no apakšējās pasaules. Viņš nosūtīja uz apakšējo pasauli Galla dēmonus, Galaturra vai Kurgarra, bezdzimuma būtnes, atbrīvot jauno dievieti. Atbrīvošanas operācija noritēja sekmīgi, taču Erekškigala ļāva Inannai atstāt apakšējo pasauli ar noteikumu, ka viņas vietā paliks aizstājējs un par tādu kļuva Inannas vīrs Dumūzi.

Post criptum: Tas nu būtu pagaidām viss, kas man sākams par Enki. Kaut gan ne, jo šajā esejā es tikpat kā nepieskāros šumeru paradīzei Dilmunai ar kuru saistīts ir arī Enki. Tas tāpēc, ka par Dilmūnu būs atsevišķa eseja, jo tēma ir gana saistoša un to ir vērts aplūkot plašāk ārpus šīs jau tā garās esejas. 

Saites:
Šumeru mitoloģija.