Aliens

Lielie plūdi

Pirmie arheoloģiskie pierādījumi Lielo plūdu esamībai radās izrakumos Ūras pilsētā, kad tika atsegts 2,5 m biezs dubļu slānis, zem kura parādījās keramikas lauskas un krama akmeņi. Arheologa sera Leonarda Vūlija sieva izsaucās: „Nu bet protams, tie ir Plūdi!” Šis sanesumu slānis tiek datēts ar 3500.–4000.g.pmē.
Tādi paši sanesumu slāņi atrasti arī Kišā, Erehā un Šurupakā (2800.g.pmē). Izrakumu laikā Nīnivē zinātnieki 60 pēdu dziļumā atklāja ne mazāk kā 13 secīgus dubļu un upes smilšu sanesuma slāņus, kuru vecums svārstās no 4000.–3000.g.pmē.
Daudzi zinātnieki uzskata, ka uzietie slāņi radušies gadskārtējo Tigras un Eifratas palu laikā. 

Saites.
Pasaules Plūdu stāsti.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Antīkie zinātnieki par globālajām katastrofām. Pasaules ugunsgrēku un Pasaules plūdus pieminējuši Filolājs un Bēross. Ja zodiaka Vēža zīmē sastopas Saule, Mēness un piecas planētas, it kā nostājoties vienā rindā(planētu parādē), tad sākās Pasaules ugunsgrēks. Ja planētu parāde notiek Mežāža zīmē, tad sākās Pasaules plūdi. Pamatojums: Vēzis ir zodiaka vasaras zīme, bet Mežāzis ir ziemas.
Censorins (3.gs.), rakstot par Vislielāko Gadu, apgalvoja, ka šā Gada ziemā notiekot Pasaules plūdi, bet vasarā - Pasaules ugunsgrēks.
Par Pasaules ugunsgrēku runā arī Platons (429. un 423.g.pmē.-348.g.pmē.) savā dialogā „Tīmajs,” kur Saisas priesteris Solonam saka: „Jūsu zemē saglabājusies teika par Hēlija dēlu Faetonu, kurš iejūdzis zirgu tēva kaujas ratos, bet nav spējis tos novadīt tēva pēdās, tāpēc sadedzinājis visu uz zemes un pats gājis bojā, zibens ķerts. Taču šī teika satur arī patiesību, ka ķermeņi, kas kustās ap Zemi un debesīs, novirzās no sava ceļa. Pēc ilgāka laika intervāla uz Zemes atkārtojās milzu ugunsgrēki, kas visu noposta; kad tas notiek, vairāk iet bojā tie, kas dzīvo kalnos vai sausās un augstās vietās, nekā ļaudis, kas mīt pie upēm vai jūru krastos.”

Pasaules ugunsgrēki: pasaules ugunsgrēku cēloņi un pierādījumi.
Kosmiska katastrofa 9500.g.pmē. Ap 9500.g.pmē. kāda eksplozija kosmosa plašumos izraisīja ārkārtīgi postošas kataklizmas uz planētas Zeme: spēcīgi vulkānu izvirdumi, plašas zemestrīces, liels karstums, katastrofāli plūdi, kalnu grēdu pārvietošanās. Iespējams, Zemes ass bija strauji mainījusi savu stāvokli vai notikusi zemes garozas pārbīdīšanās. Kontinenti grima un cēlās. Dzīvnieku un augu masveida izmiršana. Sekoja tumsas periods.
To, ka katastrofa bija pēkšņa, liecina dzīvnieku masu kapi, kur vienuviet atrodami dzīvnieki no visām klimata joslām un dabas zonām, līdzīgos apstākļos uzieta cilvēku mirstīgas atliekas no dažādam rasēm. Cilvēki, kuri izdzīvoja, patvērumu meklēja alās un augstu kalnos. Viņu nožēlojama stāvokļa apraksti saglabājušies simtiem mītu par plūdiem vai ugunsgrēkiem gandrīz vai visās kultūrās. Šī katastrofa vainojama arī pie mamutu pēkšņās nāves. Joprojām Sibīrijā, Aļaskā ledū un mūžīgajā sasalumā uziet labi saglabājušos mamutus.
Dž.B.Delērs un D.S.Allans savu pētījumu gaitā nākuši pie secinājuma, ka postījumi bijuši tik lieli, ka tos nevarēja izraisīt Zemes izcelsmes spēks. Abi pētnieki uzsver, ka pat komēta vai asteroīds nebūtu varējuši izraisīt tādu iznīcību. Delērs un Allans saka, ka postošajam faktoram nebija jābūt ļoti lielam, taču magnētiski tas bija ļoti spēcīgs. Piemēram, supernovas sprādziens. Sprādzienā supernova izsviedusi vienu vai vairākus uguns blāķus mūs virzienā un ar magnētisku spēku nobīdījusi planētu asis un ietekmējusi to orbītas. Šis notikums, kas galaktikas mērogā droši vien bija sīks incidents, traumēja dažas planētas, izraisīja Zemes konvulsijas.
Pierādījumi supernovas eksplozijai ir alumīnijs-22, kas atrasts lielā koncentrācijā Saules sistēmas nomalē. Tāpat dzelzsrūdas magnētiskā polaritāte, kura tika spēji izmanīta pirms 11 500 gadiem, ir pierādījums Zemes sadursmei ar kādu magnētisku ārpuszemes spēku tajā pašā laika posma.

Pola Lavioleta pētījumi par „galaktisko supervilni.” Filozofijas zinātņu doktors Pols Laviolets grāmatā „Zemes apšaude: cilvēces izdzīvošana pēc apokalipses” apkopojis liecības par kosmisku viļņu zalvi, ko izraisīja sprādziens galaktikas centrā. Viņš izvirzījis hipotēzi, ka pastāv kas tāds, ko sauc par „galaktikas supervilni.” Savā grāmatā viņš izsaka šādu apgalvojumu - astronomiskas un ģeoloģiskas liecības liek domāt, ka apmēram pirms 15 000 gadu uz Zemes norisinājusies „ilgstoša globāla klimatiska katastrofa.”
Astronomiem jēdziens par galaktikas supervilni, kuru rada eksplozijas galaktikas centrā, nav gluži jauns. Tikai viņi uzskata, ka šādas eksplozijas notiek ļoti reti, reizi desmit līdz simts miljonos gados un, ka tas neietekmē būtiski Saules sistēmu. Astronomi pieņem, ka galaktikas magnētiskās spēka līnijas neļauj kosmiskajai radiācijai tālu izplatīties no centra.
Taču Laviolets ir savācis kaudzi pierādījumu un iespaidīgu liecību, kas liek domāt, ka šīs parādības notiek daudz biežāk un ir patiešām masīva kosmisko daļiņu (elektronu, pozitronu un protonu) apšaude ar jaudu, kas līdzinās desmit miljoniem „spēcīgi uzlādētu” supernovu eksplozijai, kura ar pilnu spēku sasniedz vistālākos galaktikas nostūrus.
Saskaņā ar Lavioleta teoriju, Galaktikas eksplozija atkārtojās ik pēc 10 000 līdz 20 000 gadiem un var ilgt no vairākiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem gadu. Pirmie pierādījumi par šādu cikliskumu radās 1977.gadā. Tomēr, zinātnieki to uzskatīja par aberāciju. Elektroni un pozitroni no galaktikas centra radiāli joņojuši ar gandrīz gaismas ātrumu, taču protoni kustējās daudz lēnāk, jo ir apmēram divtūkstoš reižu smagāki.
Tie izkliedējušies un pēc tam tika notverti galaktikas kodola magnētiskajos laukos. Pats supervilnis parasti neatstāj lielu ietekmi ne uz Sauli, ne uz Zemi, jo tā enerģija līdzinās apmēram vienai tūkstošdaļai no Saules izstarotās enerģijas. Tomēr, supervilnis ienākot Saules sistēmā, pārtrauktu Saules vēju, kas notur perifērijā putekļu un sasalušu komētu atlieku mākoni un ļautu brīvu vaļu starpzvaigžņu vējiem.
Superviļņa iekustinātais putekļu mākonis aizturēja Saules un Mēness gaismu un izskatījas, ka Saule ir aptumsusi. Turklāt supervilnis un putekļu daļiņas izraisīja paaugstinātu Saules aktivitāti, kā rezultātā izkaltušas pļavas un meži aizdegušies paši no sevis. Karstums izkausējis arī ledājus, atbrīvojot milzīgas ūdens masas, kas izraisīja lielus plūdus uz Zemes.
Sekoja katastrofu sērija: zemestrīces un paaugstināta seismiska aktivitāte, spēcīgi vēji, neraža, izpostīta veģetācija, ultravioleto staru radiācijas izraisīts ādas vēzis un pastiprinātas mutācijas.
Laviolets apkopojis visas leģendas un mītus, kur ir runa par kataklizmām līdzīgiem notikumiem. Šie notikumi risinājušies pēdējā superviļņa laikā - pirms 15 000 gadiem. Laviolets saka, ka grieķu mīts par Faetonu ir tās ēras metafora, kad supervilnis izraisīja neparasti spēcīgu Saules infrasarkano un ultravioleto starojumu līdz ar ārkārtīgu svelmi.
Temperatūra bijusi tik augsta, ka putekļi Saules iedarbībā kļuvuši aktīvi un uzliesmojuši. Filozofijas zinātņu doktors Pols Laviolets: „Ja jūs spētu iztēloties visļaunāko saules vētru, kāda jebkad notikusi, un pastiprinātu to vēl tūkstoš vai pat simttūkstoš reižu - turklāt tā turpinātos bez mitas... Tādā gadījumā pastāv iespēja, ka liesmas varēja aprīt zemi...”
Vēlāk sekojuši plūdi, kurus izraisīja ledāju kušana. Viņš saka: „Atlantīdas nogrimšana gluži vienkārši norāda uz kontinentu ledus segas izkušanu un sarukšanu,” un tas savukārt „izraisīja postošu kušanas ūdeņu viļņu uzbrukumu.” Tātad supervilņa radītā svelme izkausējusi ledājus, un izkusušie ūdeņi pārpludinājuši lielas sauszemes platības. Atlantīdas nogrimšana varētu būt notikusi pirms 11 500 gadiem, tieši superviļņa pēdēja stadijā.
Pierādījumi. Grenlandes polāro ledāju dzīlēs atrasti kosmiskie putekļi lielā koncentrācijā, kas bija neskarti kopš leduslaikmeta. Laviolets noteica kosmisko putekļu daudzumu ledus paraugos, izmērot irīdija saturu. Šis metāls ir reti sastopams uz Zemes, bet toties lielā daudzumā to satur ārpuszemes ķermeņi. Uniformisti pieņem, ka kosmisko putekļu nogulsnēšanās ātrums zemē nav mainījies miljoniem gadu laikā. Taču Laviolets savos paraugos kosmiskos putekļus atrada ļoti lielā koncentrācijā.
Vēl viens pierādījums iegūts, izmērot elementa berilija-10 koncentrāciju ledus seržu paraugos, kas izurbti Vostokā, Antarktīdas austrumos. Berilijs-10 ir rets elements, kas mazos daudzumos rodas, augstas enerģijas kosmiskajiem stariem stratosfērā saskaroties ar slāpekļa un skābekļa atomiem.
Zināms, ka katrs slānis ledus serdes paraugā attiecināms uz kādu laika posmu, līdz ar to, izmērot berilija-10 koncentrāciju katrā slāni, var noteikt Zemes apšaudes ar kosmiskajām daļiņām intensitātes svārstības. Vostokas paraugos redzams, ka šīs apšaudes kulminācija bija pirms 17 500-14 150 gadiem. Kosmiskā radiācija izraisīja krasu apkārtējās gaisa temperatūras paaugstināšanos 10-0 oC. Šī parādība bija cēlonis leduslaikmeta beigām.
Pols Laviolets savā pierādījumu klāstā iekļāvis atklājumu, ko 1989.gadā veikusi NASA kosmiskā zonde Voyager-2. Tās iegūtajos uzņēmumos bija redzams, ka Saturna gredzeniem ir šauras rievas, kuras līdzīgas rievām skaņuplatēs. Ja Saturna gredzeni būtu miljoniem gadu veci, tad rievas sen būtu saplūdušas kopā. Laviolets savā grāmatā „Zemes apšaude: cilvēces izdzīvošana pēc apokalipses” izskaidro, kā supervilnis padarīja Saturna gredzenus tādus, kādus astronomi tos redz tagad (nejautājiet man, kā - es to neesmu lasījis). Savukārt Dēlers un Allans apraksta, kā supernovas „vielas blāķi” sagrāva blakus esošo planētu orbītu un to rotāciju ap savu asi. Jau pirms Voyager-2 lidojuma daži pētnieki bija izteikuši pieņēmumu, ka Saturna gredzeni ir tikai 10 000-20 000 gadus veci un tas atbilst laika posmam, kad notikusi katastrofa.

Sadursme ar asteroīdu/komētu. 1950.gadā apgalvojumu par Zemes sadursmi ar asteroīdu uzskatīja par absurdu muļķību. Tieši šādu apgalvojumu Veļikovskis bija izteicis savā grāmatā „Pasauļu sadursme.” Taču iespējams, ka šo tēzi viņš jau bija aplūkojis savos agrākajos zinātniskajos rakstos. Lai nu kā, bet apgalvojums par asteroīda ietriekšanos Zemes virsmā vai kaut kādu kosmisku katastrofu atrodams 1939.gadā iznākušajā Jāņa Kārkliņa grāmatā „Atlantīda - okeāna dzelmē nogrimusī zeme.”
Tagad jau neviens nešaubās, ka Zeme vairākas reizes piedzīvojusi asteroīdu vai komētu triecienus. Jo pierādījumu tam ir sekojošie: 1990.gadā tika atrasts Čiksulubas krāteris Jukatānā, kas radies pirms 65 miljoniem gadiem, Zemē ietriecoties 10 km diametrā lielam asteroīdam. Bet jau agrāk tika iegūti pārliecinoši pierādījumi sadursmei ar asteroīdu/komētu: 1950.gada augustā pētnieki bija atraduši meteorītu niķeļa nogulumus sarkanajā māla okeāna dibenā; 1957.gadā zinātnieki oficiāli atzina, ka meteorīta krāteris Arizonā radies asteroīda trieciena rezultātā pirms 50 000 gadiem; 1959.gada martā jūras dzīles atrada baltu pelnu slāni, kas bija radies pēc „sadursmes ar komētu” vai asteroīdu.
Kādas bija sekas, asteroīdam ietriecoties Zemes virsu? Sekas bija sekojošas (pēc A.Tolmana un E.Tolmanes):
- asteroīda trieciena izraisīta zemestrīce;
- atbrīvotie vulkāni;
- uguns vētra un pasaules ugunsgrēks;
- plūdu vilnis (Lielie plūdi);
- trieciena izraisīta nakts;
- trieciena izraisīta ziema;
- lietusgāzes, sniega plūdi un verdošais okeāns;
- apkārtējo vidi saindējošie produkti;
- ozona sairšana un starojums;
- siltumnīcas efekts;
- masu izmiršana;
- strauja dzīvo radību attīstība.

Sandijas laboratorijā (Sandia National laboratory) Albukerkē (Ņūmeksikas pavalstī) veiktās datorsimulācijas parādīja, ka Jukatānas asteroīda trieciena rezultātā radies tāds putekļu daudzums, kas izraisīja Saules aptumsumu. Tam sekoja atdzišana, kas izraisīja klimata šoku, kuru nepārdzīvoja daudzas dzīvas būtnes (dinozauri jau noteikti).
Trieciena centrā temperatūra sasniegusi pat vairākus tūkstošus grādu, tā, ka viena momentā iztvaikoja 100 miljardi tonnu iežu. Rezultātā atmosfērā izveidojās biezs un stabils sēra mākonis.
No krātera zemes garozā izplūda neiedomājams daudzums magmas, kas izplatījās milzīgā teritorijā un apraka visu zem sevis. Tādā veidā veidojusies 500 000 km2 lielā Dekāna plakankalne.
Lielā ātrumā izstarotais karstuma impulss izraisīja pasaules ugunsgrēku.
Tā izraisītais orkāns un kvēlojošā karstuma vētra(uguns vētra)traukusies, iespējams, ar 1200 km/st. lielu ātrumu un vēl tūkstošiem kilometru attālumā izrāvusi ar saknēm visus koku kā sērkociņus. Asteroīda šķembas un tam sekojošie radioaktīvie nokrišņi izraisīja iznīcinošus ugunsgrēkus, kas no atsevišķiem uzliesmojumiem izplatījās visos virzienos.
Svelmains karstums spridzinājis klintis, izžāvējis upes un lika vārīties ezeriem. Temperatūra bijusi daudz augstāka par 1500 grādiem.
Atsevišķi materiāli sakusuši kopā. Līdz pat tūkstoš kilometru attālumam atpakaļ uz Zemes nokritušie atdzisušie izmeši atkal izkusa. Debesis kvēlojušas un kā postošs, svelmains uguns mākonis krita uz Zemi. Māla robežslāņos atrasti sodrēji, kas parasti rodas no ugunsgrēkos sadegušu skujkoku mežiem un to sveķiem.
Tomēr, Jukatānas asteroīda trieciens notika pirms 65 miljoniem gadu, bet mums interesējošais jautājums ir tāds - vai sadursme ar asteroīdu/komētu varēja notikt arī antropogēnajā laikmetā? Vairāk vai mazāk, uz šo jautājumu varam atbildēt apstiprinoši. Dienvidķīnā atrasti 800 000 gadus veci akmens darbarīki. Interesanta ir šo darbarīku saistība ar tektītiem - apkusušām stikla atlūzām, kuras veidojās pēc meteorīta trieciena (komētas vai asteroīda sadursmes ar mūsu planētu. Ir vēl hipotēze, ka tektīti ir aizvēsturiska kodolkara pēdas). Atraduma vietu bija skārusi šausmīga svelme. Ainava bija izdedzināta. Pekles karstums, pārveidojot vietējo vidi, atsedzis klintis, no kurām izgatavoti darbarīki. Arī jau minētais Arizonas krāteris attiecās uz antropogēno laikmetu.
Vīnes universitātes ģeoloģijas profesors Aleksandrs Tolmans un viņa sieva nelaiķe Edīte Tolmane apkopojuši kaudzi pierādījumu par komētu sadursmēm ar Zemi pēdējā leduslaikmeta beigās, aptuveni pirms 13 000-9500 gadiem (ap 11 000.g.pmē.-7500.g.pmē.). Abi zinātnieki, pamatojoties uz ģeoloģisko, mitoloģisko pazīmju kopumu, savā grāmatā „Grēku plūdi tomēr bija” noteica septiņus galvenos trieciena apgabalus. Tie atradās uz austrumiem no Meksikas, uz austrumiem no Ugunszemes, Klusā okeāna dienvidos, Austrālijā, uz dienvidiem no Tasmānijas, Indijas okeānā uz dienvidiem no Indijas, Dienvidķīnas jūrā, Atlantijas okeāna Azoru salu tuvumā un Atlantijas okeāna ziemeļu daļā.
Savulaik vācu zinātnieks Oto Mūks izvirzīja hipotēzi par Atlantīdas bojāeju asteroīda trieciena rezultātā pirms 11 500 gadiem.
Taču arī vēlākos laikos uz Zemes krituši akmeņi no debesīm. Ir tāda teorija, ka Zemi ik pēc 1500 gadiem bombardē mazie meteorīti. Tie gan neizraisa planetāras katastrofas, bet spēj izmainīt klimatu plašā teritorijā.
Pēc Čandras Vikramasingha hipotēzes, Ēģipti periodiski piemeklēja meteorītu lietus, kas izraisīja postījumus. Viņš uzskata, ka Ēģiptes piramīdas celtas kā patvertnes, lai faraoni un viņu tuvinieki varētu pārdzīvot triecienvilni pēc asteroīdu vai komētu eksplozijas atmosfērā. Piramīdu struktūra, kas celtas IV dinastijas laikā, esot optimāla, lai spētu kalpot kā patvertne meteorītu uzbrukuma gadījumā.
2002.gadā amerikāņu zinātnieki Ēģiptes tuksnesī uzgāja tādu kā patvertni, būvētu vienkāršajiem cilvēkiem. Patvertnes ozolkoka sienas bija caursitis meteorīts. Uz grīdas gulējušas cilvēku mirstīgās atliekas. Spriežot pēc skeletu stāvokļa, cilvēki pēdējā mirklī intuitīvi mēģinājuši aizsargāties, ar rokām aizsedzot galvu. Izpētot ozolkoku šķērsgriezumā, zinātnieki secināja, ka kataklizma notikusi 2354.-2345.g.pmē., kad meteorītu lietus dēļ sākusies senās Ēģiptes lejupslīde.
Amerikāņu ģeologs no Bostonas universitātes Roberts Šohs secinājis, ka cilvēku apmetņu bojāeju Vidusjūras austrumu reģionā ārpus Ēģiptes un Mezopotāmijas bronzas laikmeta beigās, ap 1200.g.pmē., kad milzīgi ugunsgrēki izpostījuši desmitiem cilvēku apmetņu, nevar izskaidrot ne ar vulkānu darbību, ne ar zemestrīcēm. Par elles liesmām, kas aprija šīs apmetnes, atbildīgi esot bolīdi, kas tajā laikā, sērijveidā ielidojot Zemes atmosfērā, eksplodējot radīja lielu karstumu.
Ap 600.g.pmē. Zeme atkal piedzīvoja meteorītu lietu.

Komētu un meteorītu izraisītas kataklizmas pamazām iznīcināja atlikušos Lemurijas civilizācijas centrus. 2193.g.pmē. – vēl viena nogrimšana. Ap šo laiku degoši akmeņi atkal esot krituši Klusajā okeānā, ierūkušies vulkāni (Fudzi, Mašu un Kuriļu salu vulkāni Japānā; otrā okeāna pusē Mauntheiss Aļaskā, arī vulkāni Oregonā, Kolorado un Aidaho pavalstīs ASV). Atmosfērā izmesto vulkānisko pelnu dēļ iestājās polārā vasara, tā tikusi konstatēta koku dendroloģiskajos gredzenos. Šī katastrofa minēta ķīniešu Šanhai Dzin.
Laikā no 2193.-1628.g.pmē. (t.i. 565 gadus) bija mierīgais periods, kuru lemūrieši esot izmantojuši, lai izplatītu savu kultūru un zināšanas pārējā pasaulē (misionāri: Mivoče Tibetā u.c.).
Ap 1628.g.pmē. – šai laikā esot bijusi beidzamā Lemūrijas/Mu katastrofālā nogrimšana. Enki komētas ugunīgo akmeņu aste atkal esot bombardējusi zemi. Paliekošākais efekts bijis Tēras vulkāna uzsprāgšanai Santorini salā. Japānā iedarbojies Kalderes vulkāns Honsju salas dienvidos, Aļaskā uzsprādzis Akiačakas vulkāns (viens no pašiem spēcīgākajiem izvirdumiem pēc pēdējā Ledus laikmeta).
Kaut kādas oglekļa analīzes norādot uz laiku no 1800.–1500.g.pmē.
Iespējams, kādi ne tik aktīvi seismiskie garozas procesi risinājušies arī vēlāk, līdz pat mūsdienām.
Tā vulkānisma, meteorītu lietu, milzīgu cunami un zemestrīču rezultātā, kas vēlās pa visu Klusā okeāna reģionu, šie milzīgie spēki burtiski saraustīja gabalos seno pirmdzimteni. No teritorijas palika pāri vien nelieli salu arhipelāgi, izkaisīto un satrūcināto iedzīvotāju grupiņas sajaucās ar aziātiem, polinēziešiem un abu Ameriku iedzīvotājiem.

Venēras pietuvošanās Zemei. Imanuels Veļikovskis apgalvo, ka Venēra pirms 3500 gadiem kustējusies pa neregulāru orbītu un 15.gs.pmē. Zeme iekļuva protoplanētas putekļu un gāzu joslā. Abu ķermeņu magnētisko lauku savstarpējās iedarbības rezultātā Zemes virsmā radās elektriskas virpuļu straumes, kas sakarsēja Zemes virsmu un kā rezultātā sāka vārīties okeāni un jūras. Protplanētas astē gāzes, sajaucoties, veidoja naftu. Daļa naftas nolijusi neaizdegusies, bet daļā naftas, sajaucoties ar skābekli atmosfērā, izraisīja uguns jūru. Šķita, ka visa Zeme ir liesmu pārņemta un drausmīgs ugns lietus lijis no Sibīrijas līdz Dienvidamerikai.
Pēc 50 gadiem, ap 1400.g.pmē., kā secinājis Veļikovskis, interpretējot senos rakstu, Venēra otrreiz pagājusi garām Zemei. Atkal novirzījusies Zemes magnētiskā ass, atkal tā sakustējās un sasvērās. Nedaudzās atjaunotās pilsētas atkal pārņēma liesmas un pārvērta gruvešos. Visapkārt postaža: Zemi satricināja zemestrīces, pāri brāzās globālas vētras un kontinenti pārvietojās.

Aizvēsturiskas kodolkatastrofas izraisīti ugunsgrēki. Tomēr, uzskatu par vajadzīgu pieminēt arī šo visai strīdīgo hipotēzi par dievu kodolkaru. Par to izsmeļoši rakstīju esejā Dievu kari. Sanskrita literatūrā, piemēram, „Rāmajana,” „Mahabhārata” un „Bhagavatpurāna” ir vietas, kur dievu ieroču apraksti ir tik detalizēti, ka, šķiet, citādāka interpretācija ir neiespējama. Atmiņas atsvaidzināšanai viens citāts no senindiešu eposa „Mahābhārata”: "Bija tā it kā būtu atbrīvoti elementi. Saule griezās pa riņķi. Ieroča svelmes apdedzinātā pasaule reiba kā drudzī. Ziloņi mežonīgi skraidīja šurp un turp, meklējot patvērumu no briesmīgās svelmes. Ūdens sakarsa, dzīvnieki gāja bojā, ienaidnieks bija iznīcināts, un trakojoša uguns rindām gāza kokus. Zirgi un kaujas rati sadega. Tūkstošiem ratu bija iznīcināti, tad pār jūru nolaidās klusums. Sāka pūst vējš un zeme izgaismojās. Acīm pavērās baismīgs skats. Karstums bija tā sakropļojis kritušo līķus, ka tie vairs neatgādināja cilvēkus. Nekad agrāk mēs nebijām dzirdējuši par tādu ieroci un nekad agrāk tik briesmīgu ieroci nebijām redzējuši."
Un vēl viens citāts no „Rāmajanas”: "Nāvējošajai bultai piemīt tik liels spēks, ka tā var vienā minūtē iznīcināt visu Zemi. Tās drausmā kaukoņa, kas atskan no liesmām, dūmiem un tvaikiem, ir vispārējas nāves un iznīcības vēstnese."
Pētnieki Deivids Hečers Čaildress un Devenports uzskata, ka Harapu un Mohendžodaro iznīcināja kodolsprādziens.

Iespējamās Pasaules ugunsgrēka pēdas?
Izdedzinātas vietas? "Elku lauks" Francijas dienvidos atgādina Mēness ainavu. Neauglīgajā zemē neaug neviens koks vai krūms. Augsne šķiet izdedzināta uz visiem laikiem.
Tektīti. Daudzviet pasaulē atrodami stiklveida gabali. Ģeologi šos stiklveida sakusumus sauc par tektītiem. Tektīti satur radioaktīvos berīlija un alumīnija izotopus. Tie radušies ļoti lielā karstumā un spēcīgas radioaktivitātes apstākļos. Viena hipotēze, kuru aplūkojam esejā Dievu kari, ir tāda, ka tektīti ir radušies aizvēsturiskos laikos dieviem savstarpējos karos pielietojot nukleārus ieročus. Bet astrofiziķi uzskata, ka tektīti radušies pēc Zemes sadursmes ar komētu vai asteroīdu.
Tektīti atrasti:
- Austrālijā;
- Dienvidamerikā: stiklā sakusuši ieži atrasti arī Andu kalnu ielejās. H.Verners Zahmans atzīst, ka, "tomēr šeit ne vienmēr var pilnībā izslēgt iespējamo saistību ar vulkānisko darbību;"
- Dienvidāfrikā;
- Indijā;
- Francijā;
- Gobi tuksnesī - kilometriem plašā apvidū smiltis ir sakusušas stiklainā masā (gan Mongolijā, gan Ķīnā). Tas norāda uz kodolsprādzienu;
- Ēģiptē, Lībijas tuksnesī atrodami neizskaidrojamas izcelsmes gigantiski stikla gabali - tektīti. Reizēm ar zaļgandzelteniem stikla gabaliem klāti lieli laukumi. Šie savādie stiklveida sakusumi pirmo reizi tika ievēroti 1932.gadā, kad ģeologs Patriks Kleitons, kas srādāja Ēģiptes valdības labā, veica ceļojumu pa apvidu, kuru sauca par "Lielo smilšu jūru" (Sādo plato DR Ēģiptē). Dīvainais stikls 98% sastāvēja no silīcija. Kleitona atradumu nosauca par Lībijas tuksneša stiklu.
Vēlāk arheologi šo stiklu atrada arī Ēģiptes faraonu kapenēs. No tā darinātas rotas, nažu asmeņi. Izstrādājumi no dīvainā stikla tika atrasti pat Tutanhamona kapenēs. Tas apliecina Lībijas tuksneša stikla lielo vecumu. Vēl šodien to amatniecībā izmanto beduīni. Šodien savākts ap tūkstoš tonnām šī dīvainā "tuksneša stikla." Par šo problēmu 1999.gadā rakstījis britu zinātniskais žurnāls New Scientist.
Lai gan tiek pieņemts, ka tektīti ir senas kosmiskas katastrofas sekas, šo stiklveida sakusumu atrašanās vietā nekur nav redzamas meteorīta pēdas. Tāpēc ticamāka šķiet hipotēze par tektītu rašanos aizvēsturiska kodolsprādziena rezultātā. Kāds zinātnieks ir salīdzinājis Lībijas tuksneša stiklu ar to, ko redzējis pēc pirmās ASV atombumbas sprādziena Vaitsendas izmēģinājumu poligonā: abās vietās smiltis klāja zaļgandzeltens stikls;
- Dievidķīnā atrasti 800 000 gadus veci akmens darbarīki, kas ir saistīti ar tektītiem. Atraduma vietu bija skārusi šausmīga svelme. Ainava bija izdedzināta. Pekles karstums, pārveidojot vietējo vidi, atsedzis klintis, no kurām izgatavoti darbarīki;
- Libānā ir atrasti stiklā sakusuši akmeņi, tā saucamie tektīti. Amerikāņu zinātnieks Dr.Steirs Libānā atrastajos tektītos konstatēja radioaktīvo alumīnija izotopu;
- pārstiklojušās smiltis atrastas Lobnora ezera rajonā;
- stiklainā masā sakusušās smiltis atrodomas arī Sinaja pussalā. Arābu zinātnieki konstatējuši paaugstinātu radioaktivitāti;
- pārstiklojušās smiltis sedz arī Tuvo Austrumu tuksnešus;
- ASV Ņūmeksikas pavalstī atrasti rajoni, kurus klāj izkusušas smiltis, kuras pārvērtušās stiklveida masā;
- Pakistānā, Indas ielejā arī atrodami stiklā sakusuši ieži;
- stiklā sakusuši ieži atradās arī leģendārajā Dvarakas pilsētā, ko zem ūdens atrada Indijas piekrastē.

Amerikāņu pētnieks Deivds Hačers Čaildress savā grāmatā norāda 22 tādas vietas uz Zemes kur sastopami stiklveida smilšu un klinšu sakusumi.
Var teikt, ka tektīti ir ģeoloģisks kuriozs. Smiltis sakust stiklā var tikai pie ļoti augstas temperatūras. Šāda temperatūra, lai smiltis, akmeņi sakustu stiklā dabiskos apstākļos uz Zemes, nekad nerodas. Tik augsta temperatūra nerodas lietojot arī parastos degmaisījumus un sprāgstvielas. Tikai kodolsprādziens var radīt tik augstu temperatūru, lai smiltis, akmeņi sakustu stiklainā masā. Vai tā ir tikai sakritība, ka vietas, kur pirms tūkstošiem gadu plauka civilizācija, tagad ir tuksnesis?
Lielu daļu Ēģiptes aizņem Sahāras tuksnesis. Tomēr smiltīs un tuvējās klintīs arheologi atrod aizvien jaunus materiālās kultūras pieminekļus. Par vietām, kas zināmas kā civilizācijas šūpulis Tuvajos Austrumos - senajām šumeru un babiloniešu pilsētām vējš dzenā smiltis. Tas pats ir Indijā, Mongolijā, Amerikā un Austrālijā - visur dzīvošanai nepiemēroto klajumu vidū arheologi atrod senu apmetņu paliekas. Vai šīs vietas izpostīja kodolieroči?
Tā tas varētu būt, ja ņem vērā nostāstos par dievu kaujām attēlotās detaļas. Kodolieroči iznīcināja ne vien pilsētas un ciemus, bet arī dzīvnieku un augu valsti.

Post scriptum: Šajā esejā galvenā uzmanība ir veltīta notikumam, kas, kā es uzskatu, Zemes vēsturē atkārtojās vairākas reizes - Pasaules ugunsgrēkam. Un Pasaules ugunsgrēka cēloņi katru reizi ir citi: Viena reizē tas varēja būt asteroīda trieciens, citā reizē supernovas sprādziens, vēl citā reizē galaktiskais supervilnis un pilnīgi iespējams, ka 15.gs.pmē. Zemei ļoti tuvu pagāja Venēra, izraisot sēriju kataklizmu, tai skaitā Pasaules ugunsgrēku.
Šeit es sniedzu tikai nelielu ieskatu katastrofās, kas notikušas Zemes pagātnē. Citās esejās tiks minēti citi fakti un pierādījumi par katastrofām, kas piemeklējušas Zemi tālā un ne tik tālā senatnē.
Gribi tici, gribi netici.

Lielie plūdi. Arheoloģiskie pierādījumi Lielo plūdu esamībai pirmo reizi tika gūti izrakumos Ūras pilsētā, kad tika atsegts 2,5 m biezs dubļu slānis, zem kura parādījās keramikas lauskas un krama akmeņi. Arheologa sera Leonarda Vūlija sieva izsaucās: „Nu bet protams, tie ir Plūdi!” Šis sanesumu slānis tiek datēts ar 3500.–4000.g.pmē. Šis laiks it kā saskan ar jūdu deklarēto laiku Torā.
Tādi paši sanesumu slāņi atrasti arī Kišā, Erehā un Šurupakā (2800.g.pmē). Izrakumu laikā Nīnivē zinātnieki 60 pēdu dziļumā atklāja ne mazāk kā 13 secīgus dubļu un upes smilšu sanesuma slāņus, kuru vecums svārstās no 4000.–3000. g.pmē.
Daudzi zinātnieki uzskata, ka uzietie slāņi radušies gadskārtējo Tigras un Eifratas palu laikā.

Pilsētu saraksts. daudzās senajās pilsētās uzietas liecības par milzu plūdu vai kādu citu katastrofu klātbūtni.
Kiša.
Ūra.
Nīnive.
Olantaitambo.
Pumapunka.
Čavina.
Čolula.

Hipotēzes. Lielie plūdi nebūtu vērtējami kā atsevišķs fenomens, bet gan kā viena no katastrofisma parādībām.

Ledus laikmeta beigas. Džons T.Hollins no Menas universitātes uzskata, ka arktiskais ledus vairogs periodiski atlūzt un iegāžas okeānā, radot milzīgu vilni. Ledus uzkrājoties absorbē lielu daļu Zemes siltuma, apakšā rodas slidens slānis, kura dēļ vairogs var noslīdēt.
1964.gadā A.T.Vilsons no Jaunzēlandes universitātes atzīmēja, ka Ledus laikmeti allaž beidzas pēkšņi ledum ieslīdot okeānā, kas varēja radīt milzīgu paisuma vilni.

Milzīga meteorīta teorija. Pamatu šādai Lielo plūdu rašanās teorijai sniedz daudzu seno tautu mīti par "liesmojošu akmeņu krišanu okeānā" - ķīniešu, tibetiešu, Austrālijas aborigēnu.

12.planētas teorija. Tā esot ārpussistēmas planēta Nibiru, kas reizi 3600 gados iet cauri Saules sistēmai un rada tajā dažādas kataklizmas. Spilgts teorijas pārstāvis - žīdu pētnieks Zakarija Sitčins.

Lielo plūdu hronoloģija. Tekstā, kuru atklāja doktors Ebelings, tiek teikts, ka plūdi notikuši Lauvas ērā. Lai gan precīzi nav zināms, kur šumeri novietoja Zodiaka zīmju sākumu, zīmju kārtība un ēras ir nosakāmas precīzi:

Zivs ēra 60.g.pmē.-2100g.
Auna ēra 2220g.pmē.–60.g.pmē.
Vērša ēra 4380g.pmē.–2220.g.pmē.
Dvīņu ēra 6540g.pmē.–4380.g.pmē.
Vēža ēra 8700g.pmē.–6540.g.pmē.
Lauvas ēra 10860g.pmē.–8700.g.pmē.

Šumeri, ēģiptieši un žīdi datē Lielos plūdus ar 4.tk.g.pmē. otro pusi - tātad apmēram 5000-5500 gadu atpakaļ. Tas ir visai tuvu ar dubļu slāņiem Divupes pilsētās.
Platons min 11500 gadu atpakaļ, ja pieņemt, ka Atlantīdas nogrimšana un Lielie plūdi ir viena un tā paša notikuma dažādi apraksti. Tomēr, iespejams, ka tās ir divas dažādas katastrofas.
Ir jau arī 100-200 tūkstošu gadu versijas.

Mīti par Lielajiem plūdiem pasaulē. Tādi ir izplatīti visā pasaulē, esot vairāk par 700. Daudzi pētnieki izvirzījuši dažādas teorijas un Plūdu norises laikus. K.Kardinali – itāļu pētnieks, apgalvo, ka Plūdi norisinājušies 2341.g.pmē. Tāpat apgalvo, ka Noāss piestājis ar Šķirstu Ararata kalnā pie Hararas pilsētas Etiopijā.
Interesanta paralēle vērojama starp žīdu un sengrieķu kultūrām, kas abas attīstījušās izolēti, lai gan tām bija kopējs avots. Abu nosāstu kalni, pie kuriem piestāja šķirsts (žīdiem Ararats, bet grieķiem - Parnass), atrodas uz viena platuma grāda.

Tuvie Austrumi
arābu versija
persiešu versija
šumeru versija
babiloņu versija
asīriešu versija
žīdu versija
senēģiptiešu versija
Āzija
aleutu versija
ķīniešu versija
indiešu versija
malaiziešu versija
filipīniešu versija
dajaku versija
ainu versija
korjaku, kamčadalu un čukču versija
tajiešu versija
japāņu versija
kai versija
nagu versija
šanu versija
taivāniešu versija
ata versija

Eiropa
latviešu versija
islandiešu versija – par to stāstīts mītu krājumā Vecākā Edda.
vikingu versija - sensenos laikos uz brīdi šķitis, ka zeme uz mūžīgiem laikiem iekritusi bezdibenī. Ražas nebija, izcēlās karš un visapkārt sniga. Pēc aukstuma zeme aizdegās, pārvēršoties par lielu sārtu. Ik sīkākā dzīvības pazīme tika pārvērsta pelnos. Visbeidzot, it kā zeme vēl nebūtu pietiekami cietusi, pēkšņi no krastiem izgāja jūras un it visu apglabāja zem ūdens segas.
sengrieķu versija
ķeltu versija - ķelti savā mītā atceras savu pirmdzimteni Numinoru – ziemeļu kultūras simbolu. Pēc Lielajiem plūdiem tā kļuva par Īrijas salu, kurā valdīja ķēniņiene Cezaīra (vārds līdzīgs Circejai).
etrusku versija
valliešu versija
Āfrika
kongolēziešu versija
pigmeju versija
Polinēzija
Samoa salu versija
Taiti salas versija
Jaunzēlandes maoru versija
havajiešu versija
Mangaijas salas versija
Marķīzu salu versija
Sadraudzības salu versija
Sendviču salu versija
Austrālijas aborigēnu versija
rapanujiešu versija

Ziemeļamerika un Centrālamerika. Gandrīz visas ziemeļamerikāņu ciltis sauc savu zemi par Bruņurupuča salu par godu milzīgam bruņurupucim, kas pacēlies no jūras dibena pēc Lielā Gara pavēles, lai glābtu cilvēkus no Lielajiem plūdiem.
Ziemeļamerikas vulkāniskais Šasta kalns pēc vairāku vietējo indiāņu cilšu leģendām tiek uzskatīts par vienīgo sauszemi, kas palikusi Lielo plūdu laikā. Cilvēks-Koijots uzbūvējis plostu un šķērsojis milzīgu ūdens klaju, lai sasniegtu šo kalnu. Tajā viņš sakūris uguni, kas pievilinājusi arī citus izdzīvojušos. Tie savācās Šasta kalnā, no kura atkal piepildīja zemi.
Vēl šodien šasta kalnā varot novērot noslēpumainas ugunis, kuras kurot slepenās lemūriešu brālības izredzētie.
Aļaskas iedzīvotāju versija
siu versija
delavaru versija
dakotu versija
irokēzu versija
pano versija
navahu versija
ntlakapamuku versija
okanoganu versija
tlinkitu versija
tolteku versija – mīts par milžiem Natu un Nanu, kurus dievs Titlakahuans brīdināja par Lielajiem plūdiem
acteku versija
maiju versija
kato versija
kri versija
kunu versija
arovaku versija
hopi versija
haida indiāņu versija
zuni indiāņu versija
salinenu versija
jošo versija
jaiotu versija
Karību salu versija
klamata versija
jute versija
vašo versija

Dienvidamerika
inku versija
kagabu/kogi indiāņu versija
jurakare versija
Naskas indiāņu versija
karaija versija
aimaru versija

Zinātniskie dati par Lielajiem plūdiem. Kad tuvojās beigām pēdējais Ledus laikmets, ap 7500.g.pmē. beidzās lielais atkusnis. Laiks pēc tā tiek raksturots ar dažādu kataklizmu plosīšanos - vulkāni, zemestrīces, stipras vētras, cunami un plūdi. Ledus kušanas rezultātā tika appludināta lielas sauszemes teritorijas. Ūdens visai neizprotamā veidā bija ticis pat visai augstu kalnos. Ziemeļamerikas kalnos un pat Sahāras vidienē pie Vadihitanas uzieti vaļu skeleti. Laikaposmā starp 15000.-7000.g.pmē. un it sevišķi no 11000.-8000.g.pmē. bija raksturīgi nepārtraukti plūdi un pēkšņa sasalšana.
Visā Eiropā bija kalnu virsotnes, kas kalpoja par pēdējo patvērumu pārbiedētajiem dzīvniekiem. Šādas kalnu virsotnes kalpo par masu kapiem, liecinot par dzīvnieku un arī cilvēku pūliņiem paglābties. Rietumeiropa vairākkārt - divas vai trīs reizes, pilnībā pagājusi zem ūdens.

Kur ņemt tik daudz ūdens?
Ja nolīst viss atmosfērā esošais mitrums - 5 cm ūdens celšanās.
Ja pilnībā izkūst polos esošais ledus - 60 m ūdens celšanās. Tomēr tas neizkūst momentā un tādai kušanai būtu nepieciešami ļoti nopietni iemesli.

Lielo plūdu sekas. Iespējams, ka pasaules ūdens līmenis tā arī nekad vairs neatgriezās iepriekšējā līmenī, bet palika augstāks (pēc dažādiem datiem 100 un vairāk m). Tādējādi izskaidrojams lielais apmetņu un pat veselu pilsētu daudzums, kas šobrīd dažādās planētas vietās atrodas zem ūdens.

Pasaules applūšana šodien. Tā notiek pamazām, nosaukt to par katastrofu būtu pārspīlēti. Process ir dabisks un, domājams, visai maz saistīts ar cilvēka darbību uz Zemes. Planētas sasilšana un atdzišana ar sekojošiem daudzkārtējiem Ledus laikmetiem ir dabiska norišu sērija, no kuras cilvēks nevarēja izvairīties sirmā senatnē, nedz izvairīsies arī tagad. Par zemes aplūšanām senatnē liecina milzīgais uzieto cilvēka būvēto celtņu skaits jūru un okeānu dzelmēs.
Zemes sasilšanas dēļ ledāji Ziemeļu ledus okeānā samazinājušies par 2% kopš XX gs. 50.gadiem. Pēdējos 100 gados Pasaules okeāna līmenis cēlies par 10-20 cm, bet nākamajos 100 gados tas varētu celties vēl par 1 m. Uzskata, ka pirmā no Pasaules kartes varētu pazust mazā Tuvalu valsts Okeānijā ar nepilniem 12 000 iedzīvotāju, pēc tam Kiribati un Bangladešai draudētu 1/5 daļas teritorijas applūšana. Daļēji applūstu arī Zālamana salu teritorijas - no pasaules kartes jau dzēsies Kilinailau atols. Indonēzija nesen piedāvājusi Okeānijas iedzīvotājiem no applūstošajām teritorijām pārcelties pie viņiem. Taču no pašas Indonēzijas 17000 salām zem ūdens atradīsies vismaz 2000 jau līdz 2050.gadam.
2004.gadā statistika pauda, ka zem ūdens jau pazudušas ~400 mazas saliņas.
2011.gada janvāra sākumā izcēlās gluži vai bibliski plūdi Austrālijas ZA - ar ūdeni tika apklāta teritorija, kas līdzinās Vācijai un Francijai kopā ņemtai.