Enlils
„Vēju pavēlnieks” varbūt „vārdu kungs”(?).
Sinonīmi un analogi. Viņš kalpoja par Pērkona dieva prototipu vēlākajām tautām. Akadiešu – il, ilu vai ilulu. Ābrams viņu sauca par Ēlu, kas radniecisks akadiešu nosaukumam.
Radniecība. An un Antu dēls, troņmantnieks. Sieva Suda jeb Ninlila.
Trīs dēli - pirmdzimtais dēls Ninurta no māsas Ninhursagas, Nanna – no sievas Ninlilas un jaunākais dēls Iškūrs jeb Adads arī no sievas Ninlilas. Viņam veltītais zikurāta templis atradās Nipūrā un to sauca par E.KUR.
Biogrāfija. Viņu sūtīja uz Zemi tad, kad viņa brālis Ea netika galā ar zelta iegūšanas procesu uz Zemes. Pirmā tā apmešanās vieta bija Laraka. Tad sākās nesaskaņas starp brāļiem un viņu pēcnācējiem, kas izvērtās Dievu karā. Pamieru nodibināja viņu māsa Nintu (Ninhursaga).
Uz Zemes Enlils bija galvenais dievs, sapulces notika viņa kulta pilsētā Nipūrā. Viņš ieradies uz Zemes vēl pirms šumeru radīšanas. Par nākamās sievas Ninlilas pavešanu citi dievi Enlilu padzina no Nipūras, viņš devās uz Lejaszemi – Apsu.
Lielo plūdu laikā viņš vēlējās izdeldēt cilvēku dzimumu. Taču miera apstākļos tiem palīdzēja – apmācīja lauksaimniecībā, dāvāja arklu.
Viņš bija spiests doties izsūtījumā, kad izvaroja savu nākamo sievu – Ninlilu.
--------------------------------------------------------------------------------
Eseja Enlils no ieprieksējās aliens.lv versijas (18.01.2012.).
Sinonīmi un analogi. Enlils (šumeru), Ellils (akādiešu).
Raksturojums. Viens no senākajiem šumeru dieviem, kas minēts jau piktogrāfiskajos tekstos 4. un 3. g.tk.pmē. mijā. Sākotnēji Enlils bijis šumeru cilšu savienības galvenā reliģiski politiskā centra lokāla Nipūras dievība. Taču jau 26.gs.pmē. Enlils šumeru dievu sarakstā minēts otrajā vietā aiz Ana.
Enlila Biogrāfija.
Radniecība. Enlils bija Anu un Antu dēls, troņmantnieks. Pusbrālis - Enki, Ana vecākais dēls, bet ne no Antu. Ninlilas vīrs. Sina/Nannas un Ninurta (saukta arī par Ningirsu) tēvs. Enlils bija arī labības dievietes Nisaba tēvs, viņš bija tēvs arī Pabilsag, kurš reizēm tiek vienādots ar Ninurtu. No Erekškigalas Enlilam bija dēls Namtars.
Enlila ierašanās un iecelšana par Zemes misijas virspavēlnieku. Anunaki Enki vadībā nodarbojās ar izejvielu ieguvi un piegādi Nibiru, taču laikam jau viss neritēja tik gludi kā sākotnēji bija iecerēts. Nibiru pavēlnieks Ans un troņmantnieks Enlils vēroja to visu un nonāca pie pārliecības, ka Enki tomēr netiek galā ar saviem pienākumiem, neskatoties uz jau paveikto.
Pirms kādiem 416 000 vai 400 000 gadiem Ans un Enlils ieradās vizītē uz Zemes, lai klātienē pārliecinātos par izejvielu ieguves apjomiem un tempiem un Zemes kolonizācijas procesu kopumā. Sākumā Enlils ar jauno anunnaku komandu apmetās Larsā un pavadīja tur 21 600 gadu (6 šarus), kamēr uzcēla Nipūru. Viņš tika iecelts par Zemes misijas jauno virspavēlnieku, bet Enki tika nosūtīts uz Abzu (kas laikam atradusies Dienvidāfrikā, ja ticam Sitčina seno šumeru tekstu skaidrojumam) organizēt un vadīt zelta ieguvi.
Šumeru tekstos par to vēstīts sekojošais: „Nākdams no Anu, lai izpildītu viņa rīkojumu, viņš iecēla trīs simtus no viņiem par sargiem debesīs, lai no debesīm izpētītu Zemes ceļus; un uz Zemes viņš lika dzīvot sešiem simtiem. Pēc tam kad viņš anunakiem debesīs un uz Zemes bija devis visus rīkojumus, Enlils sadalīja visus amatus.”
Tātad sešsimt anunnaku liela vienība tika dislocēta Edinā, bet 300 sargi tika norīkoti debesīs (orbītā), kur tiem bija jāapkalpo kosmosa kuģi un orbitālās stacijas. Šie sargi tekstos tiek saukti par igigi ("tie, kuri novēro un redz"). Šeit jāpiebilst, ka Ēnohs debesu būtnes nereti sauc par sargiem. Lars A.Fišingers raksta, ka Šumera tulkojumā nozīmējot „Sargu zeme.”
Enlils bija izcils administrators, bet kā zinātnieks viņš nebija tik spējīgs kā Enki. Edinā Enlils vadīja pilsētu celtniecību, kanālu rakšanu un dambju aizbēršanu un metalurģijas rūpnīcu celtniecību, kas veica rūdu attīrīšanu un piegādi uz Nibiru.
Nipūras (Nibruki) dibināšana. Gaisa un vēja dievs Enlils, lai nodrošinātu pastāvīgus sakarus starp uz Zemes un orbītā dislocētajiem anunakiem, lika Šumerā uzcelt pilsētu Nibruki - "Nibiru vieta uz Zemes" vai „krustošanās punkts uz Zemes.” Šī pilsēta vēlāk tika pārsaukta par Nipūru. Pilsētas augstākajā vietā zikurātā (Ekur) tika izveidota „tumša, kvēlojoša istaba” -Dirga, kur tika glabāti zvaigžņu attēli (zvaigžņu kartes vai debesu kartes). Ar šo attēlu palīdzību tika kontrolēti Duranki - sakari starp Zemi un debesīm. Šeit arī atradās kontrolpunkts, no kura tika regulēti atlidojušie kosmosa kuģi, kuri nolaidās Sipārā - "Putnu pilsētā," kas šajā gadījumā jāsaprot kā kosmodroms.
Enlils un Ninlila. Laikā, kad cilvēki vēl nebija radīti un Nipūrā dzīvoja tikai dievi, Enlils iekāroja un izvaroja daiļo Ninlilu, padarot viņu grūtu. Ninlila mēģināja pretoties, lai netiktu izvarota. Kādā Nipūras ķīlu rakstu plāksnītē aprakstītas Ninlilas bailes pirms izvarošanas: „...Mana maksts ir par mazu, tā neprot piegulēt. Manas lūpas ir par mazām, tās neprot skūpstīties...” Taču Enlils neklausījās jaunavas noraidošajos vārdos un ieguva viņu ar varu. Dievu padome Enlilu par šādu vardarbīgu aktu nosodīja un nosūtīja viņu uz pazemes valstību (Kur). Nezinu kāpēc, bet Enlilam brīvprātīgi līdzi uz pazemi devās arī Ninlila, kur tā dzemdēja dēlu Sinu (Nannu). Enlils bija nobažījies, ka viņa dēlam Sinam, kuram lemts kļūt par Mēness dievu, draud briesmas kopā ar vecākiem palikt pazemes pasaulē. Tāpēc Enlils un Ninlila radīja trīs aizstājējus, kuri palika viņu vietā pazemē, bet paši atgriezās debesīs.
Dievu dumpis. Pirms 300 000 gadiem anunaki, noguruši no smagā darba zelta raktuvēs, sadumpojās. "Teiksmā par Atrahasi" (vai „Kad dievi līdzīgi cilvēkam..”) vēstīts sekojošais: „Dievi aizdedzināja savus darbarīkus, viņi devās pie varoņa Enlila vārtiem. Bija nakts, kad tie aplenca viņa māju, bet dievs Enlils to nezināja.” (Lars A.Fišingers „Dievu laiki”).
Enlils dumpi gribēja apspiest ar ieroču spēku, taču ziņa par sacelšanos bija sasniegusi Anu, kurš steigšus devās uz Zemi. Viņu pavadīja Enki. Enlils visā vainoja Enki, nosaucot viņu par dumpinieku vadoni. Taču Ans noraidīja šādas apsūdzības un nolēma uzklausīt dumpinieku prasības un pēc tam meklēt risinājumu samilzušajai problēmai. Dievu sapulce galu galā nonāca pie lēmuma radīt vienkāršu strādnieku - cilvēku. Šā risinājuma autors bija Enki.
Mīts par āvu. Tie atnācēji, kuri bija līdz cilvēka radīšanai nodarbināti raktuvēs Azbu, nu varēja atviegloti uzelpot, jo smago darbu raktuvēs varēja uzvelt pašu radītajam cilvēkam. Taču neapmierinātība brieda to atnācēju vidū, kuri bija dislocēti Šumerā (Edinā) un, kuriem, tāpat kā līdz cilvēka radīšanai, nācās darīt visus darbus - rakt kanālus, attīrīt rūdu utt. Cilvēka vienpusīga izmantošana izraisīja jaunu sadursmi anunaku starpā. Par to stāstīts šumeru tekstā ar nosaukumu „Mīts par āvu”: „Pavēlnieks radīja derīgo. Pavēlnieks Enlils, kura lēmumi ir negrozāmi, patiesi ātri nošķīra debesis no zemes, lai radījumi varētu iznākt; viņš patiesi ātri nošķīra debesis no zemes. Debesu un Zemes saitē viņš izdarīja griezumu, lai radījumi varētu uznākt augšā no tās vietas, kur radās miesa.”
Šeit vēlreiz jāatgādina, ka Enlils bija atbildīgs par sakariem starp anunnakiem debesīs un uz Zemes. Sakarus (duranki) viņš nodrošināja no savas pilsētas Nibruki (Nipūras). Tāpēc, lai panāktu, ka cilvēki arī tiktu izmantoti darbos arī viņa pārvaldībā esošajā apgabalā - Mezopotāmijā, Enlils pārtrauca sakarus starp Zemi un debesu dieviem.
Enlils konstruēja ieroci, kas senajos tekstos saukts AL.A.NI. - "āva," kas rada varu. Bruņojies ar šo ieroci, kas aprakstīts kā ragains vērsis (droši vien tas bija kāds tarāna veids, vai tomēr tanks?!), Enlils devās uz "Vietu, kur rodas miesa" (Azbu). Ar šā rīkā palīdzību viņam izdevās dabūt savā pusē dažus cilvēkus: „...ļaudis izlauzās no zemes apakšas un devās pie Enlila. Viņš nopētīja savus melngalvainos ar ciešu skatienu.”
Tā Enlils tika pie primitīviem vergiem, kurus nu viņš varēja pēc sirds patikas izmantot Šumerā. Anunaki, kas bija dislocēti Šumerā, no sirds sumināja Enlilu, jo apzinājās, ka no šā brīža viņiem vajadzēs mazāk strādāt: „Anunaki devās augšup pie viņa, pacēla rokas sveicienam, remdināja Enlila sirdi ar lūgsnām. Viņi prasīja viņam melngalvainos. Melngalvainajiem viņi iedeva āvu.”
Edina. Sagūstītos cilvēkus Enlils nogādājis EDIN ("Taisnīgo mītne," "Taisnprātīgo dzīvesvieta") zemē, Bībeles Ēdenes dārzā: „Kad Anu, Enlils, Enki un Suds bija radījuši melngalvainos, viņi pavairoja ziedošo augu valsti visā zemē, ar lielu meistarību viņi radīja četrkājainos dzīvniekus. Viņi tos izvietoja Edinā.”
Genesī (2, 8-15) par to lasām: „Un Dievs tas Kungs dēstija dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. Un Dievs tas Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bija patīkami ēst... Un Dievs tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu.” Būtībā šī teksta daļa ir pārņemta no senākajiem šumeru avotiem un vēsta, ka cilvēks ticis radīts rietumos no Mezopotāmijas un pēc tam viņš ticis nogādāts Ēdenē, šumeru Edinas zemē, kur viņam vajadzēja strādāt.
Tātad Genesī aprakstītais Ēdenes dārzs atradies Mezopotāmijā, kuru tieši pārvaldījis Enlils. Šeit Enlils cilvēkus izmantojis kā vergus. Taču Enki, slepeni piešķīris cilvēkiem spēju vairoties (acīmredzot līdz tam anunaku radītie cilvēki nespēja pastāvīgi vairoties un tika pavairoti mākslīgi, klonēšanas ceļā) un reizē ar to arī gudrību. Enlils par to nebija sajūsmā un viņš patriecis cilvēkus no Edinas zemes. Acīmredzot anunnaki nebija pārāk iepriecināti, drīzāk otrādi, uzzinot, ka Enki ir veicis bez viņu ziņas kaut kādas manipulācijas, kā rezultātā cilvēks ieguva spēju pastāvīgi vairoties un, kas vēl trakākais - cilvēki bija kļuvuši gudrāki, nekā dievi to bija gribējuši. Šī dievu neapmierinātība ar notikušo spilgti demonstrēta Genesī (1.Mozus grāmata, 3.nod.): „Un Dievs tas Kungs sacīja: „Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet, ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs un nedzīvo mūžīgi.””
Enlila mēģinājumi iznīdēt cilvēci. Pamazām Enlils bija pārvērties par cilvēku nīdēju un vajātāju un viņš vēlēja to pilnībā iznīdēt. Šumeru-babiloņu mītā pat Atrahasi jeb „Kad dievi līdzīgi cilvēkiem” vēstīts par vairākkārtējiem Enlila mēģinājumiem iznīdēt cilvēku dzimumu no Zemes virsas. Enlilam bija apnikusi cilvēku civilizācijas radītā kņada un troksnis un viņš nolēma, ka cilvēcei ir jāiet bojā. Viņš secīgi uzsūtīja sausumu, badu, mēri (slimības), lai iznīcinātu cilvēci. Tomēr visi šie pasākumi izgāzās, jo Enki iemācīja Atrahasim būvēt irigācijas sistēmas, klētis, medicīnu. Enlils tad sasauca dievu padomi, no kuras izspieda lēmumu iznīcināt cilvēci. Amerikāņu šumerologa S.N.Krāmera iztulkotajās plāksnītes lasāms: „...Lai iznīcinātu cilvēces sēklu, pieņemts dievu sapulces lēmums. Pēc Anu un Enlila pavēlošajiem vārdiem... ”viņu kundzībai pienāks gals...””’ Vēl Enlils panācis no dieviem solījumu, ka viņi nekādā veidā nebrīdinās nevienu mirstīgo par viņa plānu iznīcināt cilvēci. Tomēr Enki atrada veidu kā apiet šo aizliegumu. Enki lika runāt sienai Atrahaša niedru būdā par Enlila ļauno plānu, tādā veidā slepeni brīdinot Atrahasi par gaidāmo katastrofu. Astrahasis pēc Enki dotās instrukcijas uzbūvēja kuģi, kuru sauca „Dzīvības glābējs” un „visu īpašumu, kas viņam bija, kuģī viņš sakrāva, gaišus dzīvniekus viņš paņēma līdzi, treknus un nobarotus dzīvniekus viņš paņēma līdzi.”
Pēc septiņām plūdu dienām, plūdu varonis izlaida brīvībā bezdelīgu, kraukli un balodi, lai tie atrastu sauszemi, ja plūdu ūdeņi ir atkāpušies. Laiva piestāja krastā, Atrahasis upurēja dieviem. „Teiksmā par Atrahasi” teikts:
„Saoda dievi tā smaržu,
Sanāca ap ziedokli kā mušas.”
Enlils no upura smaržas saprata, ka viņa nodoms iznīcināt cilvēci ir izgāzies un bija par to ļoti nikns:
“Mēs, dižie Anunnas, mēs visi,
Kopā pie zvēresta piekritām!
Nekādai dzīvībai nav jāizglābjas!
Kā varēja pārdzīvot sagrāvi kāds cilvēks?”
Anu tad paskaidrojis, ka Enki bija tas, kurš brīdinājis Atrahasi par plūdiem un licis tam uzbūvēt kuģi. Lūk, Enki atbilde uz pārmetumiem:
“Jā, izdarīju to, nepakļaujoties jums!
Nodrošināju, ka dzīvība tiek pasargāta ...
Un teica Nintu, dzemdību dievietei:
“Tu, dzemdību dieviete, likteņu radītāja,
Iekārto nāvi visiem cilvēkiem! ...
“Tagad lai trešā daļa cilvēku sieviešu dzemdē,
Un daļa, kas nedzemdē.
Un iekārto augsto un parasto priesterieņu kārtu,
Lai tām ir liegts [precēties], un tā samazini dzimstību.”
Tātad Enki šajā citētajā babiloņu teksta fragmentā kā risinājumu ieteica dzimstības kontroli.
Vēsture. Enlils tiek saistīts ar seno pilsētu Nipūru, kas dažreiz uzskatīta par Enlila kulta pilsētu. Viņa templi sauca par Ekur - „Kalna māju.” Enlils tika saistīts ar ziemeļu „ekliptikas polu.” Viņa svētais skaitlis bija 50.
Vissenākajā periodā ap 3000.g.pmē. Nipūra bija kļuvusi par šumeru visievērojamāko politisko centru. Uzrakstu atradumi pie Nipūras, kurus bija devuši plašie Pensilvānijas universitātes zinātnieku Džona P.Petersa (John P.Peters) un Džona Henrija Haina (John Henry Haynes) laikā 1888.-1900.g. veiktie izrakumi parādīja, ka Enlils bija plašā šumeru panteona priekšgalā. Starp viņu cildinošajiem tituliem bija arī šādi tituli - „zemju ķēniņš,” „debesu un zemes ķēniņš,” „dievu tēvs.”
Viņa galvenais templis Nipūrā bija pazīstams ar vārdu Ekur, kas nozīmē „Kalna māja,” un šās celtnes iemantotais svētums bija tāds, ka Babilonijas un Asīrijas ķēniņi līdz pat pēdējām dienām sacentās viens ar otru, izpušķodami un restaurēdami Enlila pielūgšanas vietu, un vārds ekur kļuva par vispārēju tempļu apzīmējumu.
Grupējoties apkārt galvenajai svētnīcai, tur radās tempļi un kapelas dieviem un dievietēm, kuri apņēma viņa laukumu, tādējādi Ekur kļuva par nosaukumu visai svētajai teritorijai Nipūras pilsētā. Nosaukums „kalna māja” vedina domāt par ļoti augstu celtni un varbūt bija sākotnējais apzīmējums spekulatīvajam tornim Nipūrā, kas celts kā kalna imitācija ar dievam veltītu svētnīcu virsotnē.
Kad, līdz ar politisko Babilones izvirzīšanos par lielās impērijas centru, Nipūra deva ceļu tās privilēģijām pār citām pilsētām, kur valdošais bija Marduks, Enlila atribūti un tituli lielā mērā tika nodoti Mardukam.
Bet Enlils nezaudēja visas savas tiesības jebkurā politiskajā nozīmē, kamēr papildinot dievu triādes doktrīnu, kas simbolizēja trīs iedalījumus - debesis, zemi un ūdeni - nodrošināja Enlilam, kuram zeme tika piešķirta kā viņa province, viņa vietu reliģiskajā sistēmā.
Tā nav nekādu šaubu par lomu Enlilam pozīcijā kā otrajai figūrai dievu triādē, kas ļāva viņam pārdzīvot Nipūras politisko norietu un padarīja viņa svētnīcu par svētceļojumu vietu, kur Asīrijas ķēniņi līdz pat Ašurbanipala valdīšanas laikam apliecināja savu cieņu tāpat kā Babilonijas valdnieki.
Šumeru ideogrammas par Enlilu vai Ellilu agrāk zinātnieki kļūdaini lasīja kā par Belu, bet patiesībā Enlils nav sevišķi piešķīris titulu Belam „Kungs” vairāk kā citiem dieviem.
Babilonas dievs Marduks ir galvenokārt dievs, kas pastāvīgi saukts par Belu vēlākajos Asīrijas un Babilonas uzrakstos un tas ir Marduks, kas lielākoties parādās grieķu un latīņu tekstos kā Belos vai Belus. Atsauces agrākajās publikācijās uz Enlilu kā veco Belu un Marduku kā jauno Belu ir atvasinātas no šās kļūdainās lasīšanas.
Enlils bija arī laika dievs. Pēc šumeru mitoloģijas, Enlils piedalījās cilvēka radīšanā, bet tad nogura no cilvēku radītā trokšņa un mēģināja cilvēci iznīcināt plūdos. Mirstīgais vārdā Utnapištmi ar cita dieva Ea/Enki palīdzību pārdzīvoja plūdus un pēc tam Enlils viņu apveltīja ar nemirstību. Tādu balvu ne pirms viņa, ne pēc viņa neviens mirstīgais no dieviem vairs nesaņēma.
Simboli un epiteti. Enlila simbols, ko viņš pārņēma no Ana, kad tā nozīme mazinājās, bija ragainā galvassega tiāra. Tāpat Enlilam piedēvēti vairāki Ana epiteti - „augstais kalns,” „diženā klints,” „visu zemju valdnieks,” „dievu tēvs,” „valdnieks, kas lemj likteņus.” Kā nekā Enlils bija troņmantnieks, tāpēc saprotams, ka šumeri viņam pierakstīja tos pašus simbolus un epitetus, kas veltīti viņa tēvam.
Enlils - demiurgs. Anu bija vienreizējās darbības demiurgs - viņa radīšanas akts aprobežojās tikai ar debesu atdalīšanu no zemes. Savukārt Enlils ir permanentas darbības demiurgs, kurš radījis kokus un graudzāles, izgatavojis kapli, uzaris laukus, cēlis mājas.
Enlils ir centrālais varonis šumeru-akādiešu radīšanas, kalendārajos, eshatoloģiskajos u.c. mītos. Šajos mītos akcentētas Enlila pozitīvās, Visumam un cilvēkiem labvēlīgās funkcijas. Mīts ar nosacīto nosaukumu „Enlils un kapļa radīšana” vēsta, ka Enlils izaudzējis „zemes sēklu,” izgudrojis „visu lietderīgo.” Kalendārais mīts „Vasara un ziema” stāsta, ka Enlils radīja brāļus Emešu (vasara) un Entenu (ziema) un devis uzdevumu pirmajam gādāt par graudiem un augļiem, kanāliem un tīrumiem, bet otrajam - par mājlopiem (kādreiz es sameklēšu pilnu šā mīta tekstu, jo atceros to kāda grāmatā lasījis).
Savukārt babiloņu sacerējumā „Kad dievi līdzīgi cilvēkiem...” (XVII gs.pmē.) Enlils attēlots kā cilvēku nīdējs un vajātājs, viņš panācis, ka dievu padome pieņēma lēmumu par cilvēces iznīcināšanu, taču viņa ļaunos plānus izjaucis dievs Enki un piespiedis Enlilu samierināties ar cilvēku esamību.
Enlila kults. Bija izplatīts Šumeras pilsētās. Enlila pilsēta neapšaubāmi bija Nipūra un tāpēc saprotams, ka tur atradās arī viņa galvenais kulta centrs.
Vēlāk Enlila kultu pārņēma un kultivēja arī Asīrijas valstī. Iespējams, ka tieši Enlils tapa par pamatu vienīgajam seno asīriešu dievam Ašūram.
Enlila kulta objekti.
Nipūra. Enlila pilsēta neapšaubāmi bija Nipūra un tāpēc saprotams, ka tur atradās arī viņa galvenais kulta centrs. Tikai tas, kurš valdīja par svēto Nipūras pilsētu, varēja ar pilnām tiesībām saukt sevi par Šumeru valsts valdnieku.
Enlila templis Nipūrā. To sauca par E.KUR – „māja, augsta kā kalns” vai „diženais nams.” Septiņu pakāpju zikurāts, veltīts Enlilam, orientēts ar stūriem pa debesu pusēm. Ap 1930.gadu šeit izrakumus veica Pensilvānijas Universitātes un Austrumu Institūta arheologi, kuri konstatēja 5 secīgi celtas piramīdas laika posmā 2200.–600.g.pmē., 1. un 5.pamatu līmeņu starpība bija 20 pēdas. Atskaitē atzīmēts, ka visi pieci zikurāti tika celti pēc viena plāna. Senākie vēl gaida izrakumus.
Tekstā „Himna Enlilam Vislabvēlīgajam” aprakstīta istaba DIR.GA („tumšs, līdzīgs kronim”), kurā, iespējams, atradās kāda zvaigžņotās debess karte, Zodiaka priekštecis, kalendārs, saukts par me ( „radīšanas plāksnītes”).
Sajukuma laikos, kad tuvojās Marduka Auna laikmets, nemiernieki sagrāva un izlaupīja šo templi. Pats Enlils ieradās, lai to redzētu.
Enlila štābs Nipūrā. Ar nosaukumu KI.UR – „zemes sakņu vieta.” Sakaru centrs starp Atnācējiem uz Zemes un tiem kas orbītā. Uz mākslīgi uzbērtas platformas atradās DURAN.KI – „saite starp debesīm un Zemi.” Tekstā teikts: „šai vietā stāvēja augsta kolonna, sniedzās līdz pašām debesīm."
Enlila vārti Bābelē. Vieni no 8 vārtiem "Dievu vārtu" pilsētas Bābeles iekšēja mūrī veltīti Enlilam. Tie vērsti uz ziemeļiem.
Saites:
Šumeru mitoloģija.
