Aliens

Noāsa šķirsts Ararata kalnā

Nostāsti par lielu šķirstu, kas glābis cilvēku saujiņu Lielajos plūdos, sastopami daudzu tautu mitoloģijā no Tuvajiem Austrumiem līdz pat Jukatānai. Rādās, ka tie nav tikai nostāsti, bet ir saglabājušies pat materiāli Šķirsta pierādījumi.

Šķirsta vrakam ir vairāki varianti:
1. Ararata kalna Šķirsts.
2. Noāsa Šķirsts Džudi kalnā. Par to atsevišķa eseja.
3. Irānā, t.i. ap 400 jūdzēm uz austrumiem no Ararata ir vieta, kas arī tiek saistīta ar Noāsa Šķirstu, tikai www.aliens.lv nesaprata kā. Vietas nosaukums - Takhte Soleyman Massif. Par tā atrašanu Piekaspijas Elbrusa kalnos Irānas ZR ziņoja amerikāņu zinātnieki 2006.gadā.
4. Lerojs Blevins ir nofotografējis kaut kādu četrkantīgu veidojumu pat Aragata kalnā Armēnijā.

Šķirsta tehniskā uzbūve. Pazīstami vairāki desmiti mezopotāmiešu ķīļraksta plāksnīšu ar aprakstu par Plūdiem un Šķirstu. 
Vienā no tādām, kam ir 3700 gadu esot arī paša Šķirsta apraksts. To XX gs.40.gados uzgāja vēsturnieks-amatieris Leonards Simonss. Plāksnīti iztulkojis Britu muzeja speciālists Ērvings Finkels. Tajā ir "Mīts par Astrahasi." Cita starpā aprakstīta arī Šķirsta uzbūve - tas bijis apaļš un sienām jābūt būvētām no niedrēm, noziestām ar bitumu/asfaltu.

Šķirsts un Ararata kalns.
Kalns, pie kura pēc Lielajiem plūdiem piestājis Šķirsts pamatā jūdu, kristiešu un musulmaņu folklorā nosaukta Ararata kalnu grēda (nevis tieši Ararats!), kurā ietilpst vairākas virsotnes: Lielais Ararats (visizplatītākā versija), Mazais Ararats (nekādu ziņu par Šķirstu šeit), Džudi kalns (Korāna versija). "Un apstājās Noāsa šķirsts Ararata kalnos." (Genesis, 8:4) Ararats gan precīzi nosaukts nav, bet vairāk tiek domāts tieši Ararats.
Araratu kalns ir uz senas armēņu zemes, bet šodien atrodas Turcijas teritorijā. Tā nosaukums cēlies no vārda urartu, kā asīrieši senos laikos saukuši Armēniju. Patiesības labad gan jāsaka, ka Bībelē kā Šķirsta piestāšanas vieta minēta Araratu (t.i. Urartu) kalni, ar ko saprot visai daudz kalnu armēņu apdzīvotajā teritorijā.

Ararata anomālija. Ir pētnieki, kas uzskata, ka šī anomālija arī ir Noāsa šķirsta paliekas. Anomālija ir īpatnas formas veidojums, kas atrodas apmēram 4725 m augstumā un ir apmēram 183 m gara. Patlaban ir 4 hipotēzes, kas to mēģina izskaidrot - falsifikācija, ģeoloģisks veidojums, ledājs vai patiešām Noasa šķirsta atliekas. 
Saskaņā ar citiem datiem viena Šķirsta daļa atrodoties 4200 m augstumā, bet otra ir 2000 m augstumā, kura tikusi pētīta. Iespējams, ziemeļu nogāzē, kas vērsta uz Armēnijas pusi. Tur kaut kur esot ceļrādis ar uzrakstu: Gemesi – „Noāsa Šķirsts.

Meklējumi un izpēte. Ja ticēt senajām šumeru un žīdu leģendām, tad, iespējams, kaut kur Ararata virsotnes/virsotņu ledājos līdz pat šai dienai atdusas milzīga koka kuģa atliekas. Ja tā, tad tās notaikti ir atrodamas. To arī mēģinājuši visai daudzi meklētāji. Tomēr tas nav bijis tik vienkārši. Liekas, antīkajos laikos kalns pat tika uzskatīts par svētu un kāpšana tajā - tabu, t.i. stingri aizliegta.
Mezopotāmiešu versijas. Ziņas par šķirstveidīgu kuģi, kurā sencilvēki glābušies no milzīgiem plūdiem, sastopamas mezopotāmiešu nostāstos.Pilnu šumeru stāstu var izlasīt šķirklī - Šumeru Plūdu stāsts.
Senžīdu versija. Mūsdenās vispazīstamākā ir seno žīdu versija no Vecās derības. Saskaņā ar to kāds Noāss - Ādama pēctecis devītajā paaudzē, uzbūvēja „šķirstu” pats esot jau 600 gadu vecs. „Šķirstā” paglābušies 8 cilvēki – Noāss ar sievu un viņa dēli Hams, Sems un Jafets, arī ar sievām. Kuģoja 200 dienas. Piestājis pie Ararata kalna, kur „šķirstā” nodzīvoja vēl 365 dienas, kamēr kritās ūdeņi. Visu pilnu šīs leģendas versiju var izlasīt šķirklī - Senžīdu Plūdu stāsts.
275.g.pmē. babiloņu, pēc tam arī grieķu, vēsturnieki rakstījuši, ka kurdu kalnos Armēnijā guļ "Ksisutra senais šķirsts" un "cilvēki no tā kasa nost sveķus, lai tos lietotu kā pretindi vai amuletu..."
IV gs. babiloņu hronists Bēross (Abidēna pārstāstā) vēsta: "...Godinot šķirstu, kas palicis Armēnijā, vietējie iedzīvotāji no tā kokiem darina rokassprādzes un amuletus."
Saskaņā ar nostāstu Grigorija Apgaismotāja (tas, kas ieviesa kristīgo ticību Armēnijā) laikos, tātad ap 300.gadu, kāds bija uzkāpis Araratā, atradis tur šķirsta atliekas, nozāģējis gabaliņu no pārakmeņotā koka un nonesis lejā. Šis gabaliņš - dažu desmitu centimetru taisnstūris, šodien aplūkojams Armēņu Apustuliskas baznīcas centrā - Ečmiadzinā. 2009.gadā uz turieni nobrauca Mazais Zaļais un pats to savām acīm redzēja.
Krusta karu laikā krustneši uz turieni veikuši pārgājienu.
Šai versijai piekritis arī XVI gs. mūks Vincents de Bovē.
Marko Polo stāsts. Ararata kalnā pabijis ceļotājs Marko Polo un apliecinājis, ka redzējis Šķirstu.
Izrādās, ka ekspedīcijas Šķirsta meklēšanai bijušas ļoti daudz - pirmo tādu oficiālo uzrīkojis krievu ķeizars Pēteris I.
Daudzus gadus ceļotāji sakās esam redzējuši ar ledus kārtu klāto kuģi. Alpīnisti no tā noskaldījuši gabalus un ņēmuši sev līdzi.
Pirmais alpīnisms Araratā. Tomēr vēsturiski droši dati, ka kalnā kāpšanas tabu ticis lauzts, ir no 1829.gada. Tad Ararata uzkāpa francūzis Frīdrihs Parro. Tomēr viņš neko nevēsta par šķirsta meklējumiem, bet gan vadījies tīri no alpīnisma intereses.
Kaut kāda visai apšaubāma liecība nāk no 1856.gada. Trīs "ārzemnieki-bezdievji" esot nolīguši Armēnijā divus pavadoņus un devušies ceļā ar mērķi "apgāzt bībeliskā šķirsta eksistenci." Tikai pēc vairākiem desmitiem gadu viens no viņiem, kā saka, guļot uz nāves cisām, esot atzinies, ka "sev par brīnumu, viņi uzgājuši šķirstu. Sākumā viņi centās to iznīcināt, taču no tā viņiem nekas nesanāca, jo tas bija pārlieku liels." Tad viņi nozvērējušies, ka nevienam par to nestāstīs, to pašu paģērējuši no saviem pavadoņiem.
Apmēram pusi gadsimta pēc francūža uzkāpšanas sākās sacensība par Noāsa šķirsta atrašanu.
1876.gadā lords Braiss 4300 m augstumā uzgājis 1,3 m garu apstrādātu baļķi un paņēma no tā paraugu. 
1892.gadā arhidiakons Nurī (tolaik viens no galvenajiem haldiešu baznīcas garīdzniekiem) kopā ar 5 pavadītājiem bija uzrāpies Araratā un pirmo reizi ziņoja par "lielu koka kuģi" virsotnes tuvumā. 
Hagopjana stāsts. To savā grāmatā „Zudušais Noāsa kuģis” izstāsta Čārlzs Berlics. Armēnis Georgs Hagopjans stāsta kā 1905.gadā 8 gadu vecumā uzkāpis Araratā kopā ar vectēvu. Abi uzgājuši Šķirstu un pat pabijuši tanī iekšā. Uz augšējā klāja uzgājuši virsbūvi ar daudziem logiem. Šķirsta korpuss bijis milzīgs un ciets kā akmens.
I Pasaules kara laikā. Armijas lidotāji (Roskovickis un vai vēl kāds?) ziņojuši par to, ka lidojuši pāri kuģim.
Roskovicka stāsts. 1939.gadā amerikāņu žurnālā New Eden tika publicēta intervija ar bijušo cariskās krievu armijas lidotāju Roskovicki (В.Росковицкий), kas it kā esot 1916.gadā (toreiz apvidus piederēja Krievijas impērijai) izlūklidojuma laikā kalna ziemeļu nogāzē no aeroplāna novērojis "gulošu lielu kuģi" ("лежащее большое судно"). Viņš esot ziņojis caram, un Nikolajs II, neskatoties uz karu, esot steidzīgi sarīkojis ekspedīciju veselu 150 cilvēku sastāvā. Vēlāk tiešie ekspedīcijas dalībnieki apgalvojuši, ka divās nedēļās tie esot sasnieguši Šķirstu, un atgriezušies ar atradumu apstiprinošiem dokumentiem - Šķirsts esot apsekots un detalizēti nofotografēts. Pēc Roskovicka vārdiem Šķirsts līdzinājies milzīgai baržai un preču vagonam vienlaicīgi. Iekšā bijis ļoti daudz istabu - lielu un maziņu. Mazās istabiņas bijušas savilktas ar metālisku sietu. Cik noprotams, tā bijusi pirmā un pēdējā oficiālā ekspedīcija pie Šķirsta. 1917.gada februāra apvērsuma priekšvakarā ekspedīcijas atskaite nonākusi pie premjera Kerenska un ir zudusi, bet Ararata teritoriju atkal pārņēma turki.
No 1921.gada kalns nonāca Turcijas valdījumā.
II Pasaules kara laikā. Armijas lidotāji ziņojuši par to, ka lidojuši pāri kuģim. Padomju lidotājs 40.gados ziņoja, ka redzējis Šķirstu uz tās pašas ziemeļu nogāzes.
XX gs. 50.gados (teikts arī, ka 1949.gadā) amerikāņi aerofotaografēja Turcijas teritoriju. Iet baumas, ka amerikāņu izlūkdienests veica noslēpumainā objekta fotouzņēmumus, kurš tad arī tika nodēvēts par "Ararata anomāliju." CIP 1997.gadā publiski nosolījās tās publicēt, taču vārdu tomēr nav turējusi.
1949.gadā vien tika sarīkotas 3 ekspedīcijas, lai pārbaudītu kāda turku zemnieka ziņojumu. Varbūt tomēr arī tādēļ, ka amerikāni bija tir ko "safotografējuši."
1949.gada vasarā ceļā devās uzreiz 2 ekspedīcijas. Pirmā sastāvēja no 4 misionāriem ar Ziemeļkarolīnas pensionāru doktoru Smitu priekšgalā. Viņi kalna virsotnē esot novērojuši savādu "vīziju."
Tikmēr otra ekspedīcija, kas sastāvēja no frančiem, paziņoja, ka "redzēja Noāsa šķirstu... bet ne Ararata kalnā," bet gan Džudi kalnā, kas ir uz DA no Sevana. Saskaņā ar vietējiem nostāstiem, te bieži rādoties spoku kuģis, kas klāts ar dubļu kārtu. Turpat divi turku žurnālisti pēc tam redzējuši kuģi (spoku?) 500x80x50 pēdu (165x25x15 m) izmēros ar jūras dzīvnieku kauliem un blakus Noāsa kapu. Murgs kaut kāds! Protams, ka 3 gadus vēlāk Rikera ekspedīcija neko tādu neatrada. 
1953.gada vasarā amerikāņu naftinieks Džordžs Džefersons Grīns no helikoptera 30 m augstumā veica 6 visai asus fotouzņēmumus, kuros bija redzams liels kuģis, pa pusei iegrimis kalnu iežos un ledus, kas līda nost no kalnu izciļņa. Grīnam vēlāk neizdevās organizēt ekspedīciju uz to vietu. Kad viņš mira pēc 9 gadiem, visi viņa uzņēmumu oriģināli pazuda. Toties presē parādījās forogrāfijas ar skaidri izāķiamām kuģa kontūrām, kas bija uzņemtas no kosmosa.
1955.gadā franču alpīnists Fernāns Navarra 5 km augstumā uzgājis ezerā iesalušo Šķirstu, no tā izvilka  Г-forma brusu un dažus apšuvuma dēļus. Vairākās valstīs veica tā ekspertīzi ar C metodi. ASV analīzē noteica 1400 gadu vecumu, bet Bordo un Madridē pētījumi apstiprināja 5000 gadu vecumu. 
Navarram pa pēdām devās Džons Libijs no Sanfranciskas, kas neilgi pirms ceļojuma bija redzējis precīzas Šķirsta koordinātes sapnī. Tomēr viņš neatrada neko! Tā nu "nabaga Libijs" (žurnālistu ieviests apzīmējums) 3 gadu laikā veica 7 nesekmīgus uzkāpienus. Viena tāda pērgājiena laikā viņam knapi izdevies paglābties no lāča, kas metis ar akmeņiem! 
Ararata pakājes viesnīcas Dogu bajazite īpašnieks Farhetīns Kolans kā pavadonis ir peidalījies vairākos desmitos ekspedīciju - kā veiksmīgu, tā arī ne visai.
1959.gadā turku kara lidotājs 20 km uz dienvidiem no Ararata kalna uzgāja dīvainu iegarenas formas objektu, kas gan pēc formas, gan pēc izmēriem varētu atgāfdināt milzīgu kuģi. Turku un amerikāņu ekspedīcija, kas visai drīz uz turieni devās, tomēr nespēja atrast pierādījumus objekta mākslīgai izcelsmei. Interese pret šo objektu ar laiku noplaka.
Vēlāk bija vēl dažas ekspedīcijas, kas uzrādīja gan Šķirsta fotogrāfijas, gan arī tā atlūzas.
Tomēr čempions visu citu starpā ir Erils Kamings, kas kopš 1961.gada veicis 31 kāpienu Araratā. 
1969.gadā Fernans Navarra atkārtoja savu 1955.gada sniegumu ar amerikāņu organizācijas Serch palīdzību un ueguva vēl vairākus Šķirsta apšuvuma dēļus.
Viens no pēdējiem savus 5 uzkāpienus veica Toms Krotsers. Atgriezies ar dēli kā trofeju, viņš preses pārstāvju priekšā izsaucās: "Tur taču ir 70 tūkstošu tonnu šī koka, zvēru pie savas galvas!" Un atkal karbona analīze parādīja 4-5 tūkstošu gadu lielu vecumu. 
1973.gadā Ararata fotouzņēmumus izdarīja amerikāņu spiegošanas pavadonis Keyhole-9.
Šīs ekspedīcijas (vismaz oficiālās) izbeidzās 1974.gadā, kad Turcijas varas iestādes Ararata kalnos izvietoja robežlīnijas novērotāju posteņus un slēdza šo rajonu jebkuriem citiem apmeklējumiem. 
1976.gadā Araratu atkal nofotografēja amerikāņu spiegošanas pavadonis, šoreiz tas bija Keyhole-11. Tā nu 70.gados CIP darbinieki, kas noņēmās ar pavadoņu iegūto fotouzņēmumu apstrādi, īsti nespēja iztulkot iegūtos datus. Porčers Teilors, kas tai laikā strādāja CIP, pastāstīja, ka "aina bija visai negaidīta." Kaut ko konkretizēt uz fotouzņēmumiem bijis grūti, jo Keyhole-9 un -11 savāktie materiāli līdz pat šodienai ir noslepenoti. Pētniekiem jāapmierinās ar fotoattēliem, kas iegūti ar komerciālajiem pavadoņiem. Kā netiešs pierādījums, ka Keyhole tomēr ko neparastu ir pamanoījis, kalpo tas, ka Ararats tika slēgts uzreiz pēc fotografēšanas - 1974.gadā!
1974.gada pavadoņa uzņēmums. Tas veikts no 45 000 m augstuma. Ir redzams, ka milzīgā kalnu plaisā kaut kas atrodas: „Tas izskatās pilnīgi citādi nekā visas pārējās kalna detaļas.” Kosmisko lidojumu komitejas priekšsēdētāja senators Frenks Morze saka: „[priekšmetam] piemīt aptuveni īstie izmēri un forma, un tas patiesi varētu būt Šķirsts.”
Augstāk par 2000 m atrasts vraks, kas atgādina pusi kuģa korpusa. Iespējams, šī daļa ir noslīdējusi lejā pa kalnu un iesprūdusi dubļu sēklī aptuveni 20 km attālumā no tā sākotnējās atrašanās vietas. Šai posmā atrasti arī daži lieli enkuri un vēl viena vraka daļa no aizmugures borta puses. Ja tā tiešām ir Šķirsta apakšdaļa, tad otra, augšējā daļa, vēl arvien atrodas zem ledus 4200 m augstumā.
Šo atrasto apakšas atlūzu 1948.gadā izpētīja vairāki zinātnieki. Līdz pat 1980.gadam palika mīkla, kādēļ daļa kuģa bijusi no akmens. Vraka izmēri pilnīgi sakrīt ar olektīm, kas nosauktas Pirmā Mozus grāmatā, kur pirmo reizi Bībelē ir nosaukti konkrēti skaitļi. Kopš 1948.gada vraka daļa turpina celties ārā no dubļiem, un arvien saskatāmāks ir Šķirsta ārējais apveids.
Ar radariem izpētīts, ka kuģa korpusu kopā satur metāla daļas, kas stiepjas virzienā no priekšgala uz pakaļgalu, un ka dažādie klāji sadalīti vairākos posmos. Kuģa akmens korpuss ticis būvēts, uzceļot sastatnes no niedrēm un koka, pēc tam tās apmetot ar kādu cietējošu minerālmasu.
Vraka korpusu pilda pārakmeņojušies dubļi (te nav skaidrs, par kuru vraka daļu iet runa!).
1977.gadā pētījumus sāka amerikāņu zinātnieks Rons Vaijeds un tomēr pierādīja, ka šis atklātais objekts ir cilvēka roku darbs - nekas cits kā leģendārais Noāsa šķirsts. Visā pētījumu laikā Rons ir savācis daudz materiālu liecību, darbus iemūžinājis foto un video, atradumus pētījis respektablās zinātniskās laboratorijās. Līdz ar to varot uzskatīt, ka Noāsa šķirsts ir atrasts.
1984.gadā pie Lielā Ararata pirmo reizi ieradās "Kosmopoisk" pētnieku grupa, kas rūpīgi aplūkoja Ararata ziemeļu nogāzi ar pašiem jaudīgākajiem optiskajiem instrumentiem, kas tolaik bija padomju robežsargu rīcībā - ТЗК. Tomēr neizdevās saskatīt neko, ks pat attāli atgādinātu kuģi. 
1989.gadā visslavenākais Šķirsta pētnieks Džeimss Irvins kārtējās savas ekspedīcijas laikā Ararata kalnā uzņēma brūnu objektu. Pēc filmētā materiāla noskatīšanās pētnieki patiesi pieļāva domu par to, ka tas ir Noāsa šķirsts.
90.gados "Kosmopoisk" mēģināja organizēt ekspedīciju uz Araratu, taču pasākums izgāzās dēļ sākušās Kalnu Karabahas kara.
1999. un 2000.gados Araratu no augšas fotografēja aparāts IKONOS, kas piederēja uzņēmumam Space Imaging. Tomēr tas nepalīdzēja noskaidrot Ararata anomālijas noslēpumu.
2000.gadā Ararata virsotnes tuvumā uzrāpās itāļu ekspedīcija, par kuras rezultētiem dzirdētas visai pretrunīgas versijas. 
2002.gada vasaras beigās orbītā sāka strādāt jauns pavadonis QuickBird, kas spēja iegūt fotouzņēmumus ar 60 cm izšķirtspēju - tas ir civilo aparātu rekords. Tomēr pirmajā gadā visos jaunā pavadoņa veiktajos Ararata reģiona fotouzņēmumos bija redzami tikai mākoņi. 2004.gada aprīlī nāca ziņa, ka "pavadonis pirmo reizi virsotnes tuvumā nofotografējis kaut kādu priekšmetu, kas atgādina kuģi." Tomēr šādam apgalvojumam bija grūti noticēt, jo šai laikā kalnā parasti ir maksimāls sniega daudzums. masu mediji gan paziņoja, ka priekšmetu nofotografēt izdevies tikai dēļ pēkšņa siltuma uznākšanas.
Nu atkal kalns kļuvis pieejams ceļotājiem, jo 2002.gada septembrī turku varas iestādes atcēla aizliegumu ceļotājiem kāpt Araratā. Taču esot jākārto nopietnas ceļojumu atļaujas vietējā turku ceļojumu aģentūrā.
2002.gada rudenī pēc gandrīz 100 gadu pārtraukuma kalnā atkal rāpās krievi. Ekspedīcijas uzdevums bij uzkāpt abās Ararata virsotnēs un noskaidrot, vai un kur patiesi atrodas Šķirsts. Negaidīti nometnē ieklīdis kāds bārdains krievu vīriņš. Viņš stādījies priekšā kā "svētceļnieks un pareizticīgās baznīcas pārstāvis." Viņš apgalvoja, ka tā vectēvs ar biedriem slepus pa kalnu taciņām no Gruzijas sasnieguši Šķirsta atrašanās vietu un arī atgriezušies no turienes. Vīrs atkal apliecinājis, ka Šķirsts atrodas kalna ziemeļu nogāzē, bet turki to pa daļām sākuši pārvietot uz dienvidu nogāzē esošo ledāja aizu, ko viņš lūdza pārbaudīt.
Nākamajā dienā krievi to mēģināja darīt, taču, cik var spriest no stāstītā, līdzi nākuši trīs pavadoņi, kas laikam traucējuši pietuvoties iespējamajām Šķirsta atrašanās vietām, draudot pat ar ceļojuma pārtraukšanu. Tomēr ekspedīcija mazliet tomēr pietuvojusies vēlamajai vietai un pie ledāja malas pavisam skaidri saskatīja kaut kādu konstrukciju.
2003.gada decembrī krievu pētnieki no "Kosmopoisk" un "Nezināmā planēta" ("Неизвестнa Планетa") pārlidoja oāri Araratam.
2004.gada krievu "Kosmopoisk" grupas ekspedīcija. 2004.gada šādu mēģinajumu uziet slaveno "šķirstu" veica krievu entusziasti.
2006.gadā ASV drošības dienesta analītiķis Porčers Teilors (Porcher Taylor) vēstīja par nedabiskām anomālijām, kas atklātas Ararata kalna ZA daļā.
2009.gada oktobra ķīniešu/turku ekspedīcija. Turku un ķīniešu Bībeles arheologu komanda 2010.gada 26.aprīlī preses konferencē Honkongā paziņoja, ka ir atradusi Noāsa šķirstu - 4000 m augstumā Ararata kalnā, un izrādīja arī uzietā Šķirsta koka paraugu gabalus.
Saskaņā ar pētnieku komandas paziņojumu viņi 2009.gada oktobra ekspedīcijas laikā 15 cilvēku sastāvā atraduši koka paraugus no kādas būves, kas saskaņā ar oglekļa datēšanas metodi (veiktu Irānā!) ir aptuveni 4800 gadus veca, tātad tikusi būvēta aptuveni tajā pašā laikā, kad Noāsa šķirsts. Kā norādījis Honkongas dokumentālā kino režisors un Starptautiskās Noāsa šķirsta misijas loceklis Jeuns Vinsčeuns, lai arī nav absolūtas pārliecības, misijas locekļi ir visai droši, ka tās ir Noāsa šķirsta paliekas.
Būvei ir bijuši vairāku nodalījumi (precīzāk - 7), kas, kā domā pētnieki, kalpoja kā dzīvnieku aizgaldi (kāds naivums!). Būve bijusi celta no cipreses (koka materiāls neasakrīt ar Bībelē minēto!) koka brusām 20 cm platumā. Tās sava starpa sastiprinatas ar metāla dzelkšņiem (cilvēki tad pazina metālu?). Tās koku biezums nav piemērots 150 m gara kuģa būvei.
Bībeles arheologu grupa izslēgusi iespēju, ka ēka celta kādā cilvēku apmešanās vietā, jo tuvējā apkaimē tādas nekad nav bijušas, turklāt atrastas augstāk par 3 500 m virs jūras līmeņa.
Diemžēl apbēdina atrasta " šķirsta" izmēri - 15 m garumā un 5 m platumā. Vispār atrastais būcenis vairāk atgādina aitu aizgaldu, nekā Noāsa šķirstu.
Bez tam šaubas rada arī tas, ka netiek atklāta Šķirsta atrašanas vieta. Vietējās varas iestādēs turpretim paziņoja, ka neko nezina par šīs ķīniešu ekspedīcijas darbību, lai gan šie paši esot tekalējuši pa kalnu arī 2007.gadā. Militārā lieguma rajonā tas varētu būt jocīgi. neparasts ir arī ķīniešu kalnā kāpšanas laiks - oktobris. Diez vai tas būtu iespējams, jo no septembra vidus Ararata sāk plosīties stipras vētras un kalns kļūst kāpšanai bīstams.
Vietējās Turcijas varasiestādes aicinās valdību Ankarā pieteikt vietu UNESCO Pasaules mantojuma statusam, lai pasargātu to, kamēr norisināsies arheoloģiskie izrakumi. Tikmēr Turcijas kultūras ministrs Ertugruls Ginejs prasīs izmeklēt, kā Šķirsta gabali nonākuši Ķīnā.
Mūsdienās arvien skaļāk skan balsis par apmeklējuma aizlieguma noņemšanu, sakarā ar starptautiskās situācijas uzlabošanos. Tomēr tikai dažu simtu kilometru attālumā nupat plosījās Kalnu Karabahas karš.  

„Ararata anomālijas” fotogrāfijas. Pirmās zināmās „Ararata anomālijas” fotogrāfijas veiktas 1949.gadā no lidmašīnas. Tās uzgāja CIP, kas par atradumu pavēstīja 1995.gadā. Neskaidras, jāņem vērā tā laika aparatūras iespējas.
1959.gadā „šķirsta” fotogrāfijas uzņēma turku leitnants Kurtis. Tajā bija redzamas kaut kādas lielas konstrukcijas atliekas Ararata kalna nogāzē. Tikai šī „anomālija” atradās 20 km atstatus no pirmās un veselus 2000 m zemāk (acīmredzot, runa iet par Džudas kalna „anomāliju”). Tas izraisīja runas par to, ka „šķirstu” ir veseli divi.
2000.gadā parādījās nākamās bildes no ZMP Icona. Tomēr bildes bija neskaidras, tās izsauca tikai strīdus, nevis viesa skaidrību.
26.aprīlī (kādā gadā?) doktors Daniēls Makgiverns preses konferencē Vašingtonā paziņoja, ka izpētījis Ararata kalna ZMP foto uzņēmumus un no tā secinājis, ka jau agrāk pazīstamā 183 m garā anomālija kalna nogāzē 4725 m augstumā esot „cilvēka roku darbs.” Pēc viņa vārdiem, tagad tiekot vestas sarunas ar turkiem par atļauju objektā veikt izrakumus. Sarunu labvēlīga iznākuma gadījumā izrakumi varētu notikt augustā.
Foto uzņēmumus veicis ZMP Quick Bird pagājušā gada (kāda?) augustā, bet to atšifrēšana pabeigta nesen. Šo ZMP „gaisā uzšāvusi” bija kompānija Space Global Imadging zemeslodes digitālā globusa radīšanai. ZMP modernā aparatūra ļāva uzņemt fotogrāfijas ar izšķirtspēju līdz 60 cm. Bez tam zemes digitalizētājiem arī paveicās tanī ziņā, ka pētījumu vasara ziemeļu puslodē bija viena no karstākajām dažu pēdējo gadsimtu laikā. Līdz ar to Ararata ledājs bija jūtami pakusis, atklājos lielu daļu „anomālā veidojuma.”

Pētījumi. Augstāk par 2000 m atrasts vraks, kas atgādina pusi kuģa korpusa. Iespējams, šī daļa ir noslīdējusi lejā pa kalnu un iesprūdusi dubļu sēklī aptuveni 20 km attālumā no tā sākotnējās atrašanās vietas. Šai posmā atrasti arī daži lieli enkuri un vēl viena vraka daļa no aizmugures borta puses. Ja tā tiešām ir Šķirsta apakšdaļa, tad otra, augšējā daļa, vēl arvien atrodas zem ledus 4200 m augstumā.
Šo atrasto apakšas atlūzu 1948.gadā izpētīja vairāki zinātnieki. Līdz pat 1980.gadam palika mīkla, kādēļ daļa kuģa bijusi no akmens. Vraka izmēri pilnīgi sakrīt ar olektīm, kas nosauktas Pirmā Mozus grāmatā, kur pirmo reizi Bībelē ir nosaukti konkrēti skaitļi. Kopš 1948.gada vraka daļa turpina celties ārā no dubļiem, un arvien saskatāmāks ir Šķirsta ārējais apveids.
Ar radariem izpētīts, ka kuģa korpusu kopā satur metāla daļas, kas stiepjas virzienā no priekšgala uz pakaļgalu, un ka dažādie klāji sadalīti vairākos posmos. Kuģa akmens korpuss ticis būvēts, uzceļot sastatnes no niedrēm un koka, pēc tam tās apmetot ar kādu

Izpēte. Ekspedīcijas vadītājs, ģeofiziķis Deivids Feisolds ziņoja žurnālistiem, ka ar radariem veikti uzņēmumi. Attēli ir tik precīzi,  cietējošu minerālmasu.

Vraka korpusu pilda pārakmeņojušies dubļi (te nav skaidrs, par kuru vraka daļu iet runa !).ka uz tiem var izšķirt atsevišķus apšuvuma dēļus.
Ankāras ģeoloģiskā institūta direktors profesors Salihs Bairaktutans opaziņoja Londonas „Observer” žurnālistiem: „šeit mums ir darīšana ar cilvēka roku darbu, kas var būt tikai Noāsa šķirsta atliekas.”  

Materiālie pierādījumi. Par tādiem kalpo atskaldītie gabali no Šķirsta. Tādu noteikti ir liels vairums, bet konkrēti mums zināms tikai par trim tādiem.
1. Armēņu gabals. Gandrīz 1 kvm liels Šķirsta apšuvuma gabals glabājas visu armēņu katolikosa garīgajā rezidencē Ečmiadzinā, Armēnijā. Kāds armēņu garīdznieks to esot nonesis no Ararata. Mazais Zaļais 2009.gada rudenī šo ziņu pārbaudīja. Īstenībā katedrāles muzejā tiek glabāts neliels - kādus 10 X 20 cm pārakmeņota koka dēlītis ar nolauztu stūri, ierāmēts zeltītā rāmī. Nolauzto stūrīti armēņi savulaik uzdāvinājuši krievu ķeizarienei Katrīnai II pateicībā par palīdzību cīņā pret turkiem. 2009.gadā šo nolauzto stūri demonstrēja krievu raidījumā "Ekstrasensu cīņas," kur to izmantoja ekstrasensu pārbaudei.
2. Franču gabals. 1955.gadā franču alpīnists Fernāns Navara 5 km augstumā uzgājis ezerā iesalušo Šķirstu un nozāģēja tā apšuvuma gabalu. Vairākās valstīs veica tā ekspertīzi ar C metodi. Visi pētījumi apstiprināja 5000 gadu vecumu. Kur šis paraugs atrodas pašreiz, Mazais Zaļais nevar pateikt.
3. Ķīniešu gabali. Tādi paraugi iegūti 2009.gada oktobra turku/ķīniešu ekspedīcijas laikā un patlaban atrodas Honkongā. No kā īsti tie gabali paņemti, nav skaidrs.

Meklējumu problēmas. Ararata kalnu gadsimtu gaitā drebelējušas daudzas zemestrīces un vulkāna izvirdumi. Šķirsts, lai gan to nedaudz aizsargā biezā ledus kārta, varētu būt stipri bojāts.

Avoti. Rietumu pasaulē vairāk pazīstams žīdu Torā jeb Vecajā Derībā (1.Moz. 6:14-16) aprakstītais Šķirsts:
"...14 Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem; ar nodalījumiem tev to šķirstu būs taisīt, un no iekšpuses un no ārpuses tev to būs iztriept ar darvu.
15 Lūk, kādu tev to būs taisīt: garumā trīs simti olektis [157 m] un platumā piecdesmit [26 m], un augstumā trīsdesmit olektis [ap 15 m].
16 Jumtu šķirstam tev būs taisīt virspusē, un durvis šķirstam tev būs likt tā sānos. Trijos stāvos tev būs to taisīt..."
Bībelē minēts arī vārds zogar - ar to apzīmē atveri Šķirsta griestos. Tas minēts tikai vienu reizi (kurā vietā?). 

Seno žīdu nostāstos precīzāk:
„Tā labā sāna garums ir 150 kajīšu, kreisā sāna garums arī ir 150 kajīšu, 33 kajītes irtā platums priekšgalā un 33 kajītes ir tā platums pakaļgalā. Vidū atrodas 10 telpas ar pārtikas krājumiem, bez tam vēl piecas noliktavas atradās šķirsta kreisajā pusē; tur bija caurules, pa kurām plūda ūdens; tās atvērās un aizvērās. Pavisam šķirstā bija trīs stāvi; otrais un trešais līdzīgi apakšējam, pašā apakšējā klājā atradās lopi un savvaļas dzīvnieki, otrajā ligzdoja dažādi putni, bet pats augšējais klājs bija domāts cilvēkiem un rāpuļiem visādiem.”

Šķirsts tika rūpīgi pārklāts ar sveķiem, aizdrīvētas visas spraugas, logi un durvis

„Mormona grāmata” teic:
„Šķirstā bija milzīga gliemežnīca, kura apgaismoja visus kaktiņus tikpat spoži, kā gaisma, plūstoša visā savā spēkā.”

Pilns ekspedīciju saraksts:

Secinājumi. Vai tas ir Noāsa šķirsts, īsti jau nav zināms. Tomēr kaut kāds milzu kuģis tur atrasts ir, pie tam lielākais no antīkajiem kuģiem, kāds jebkad uziets. Izbrīna tas, ka lieta joprojām nav fundamentāli izpētīta, lai gan ir visas iespējas.
Patlaban vraks ir Turcijas valsts aizsardzībā, iespējams lieli pētījumi ir plānoti.

Nospiedums civilizācijā.
Mikelandželo iemūžinājis Noāsa izkāpšanu no Šķirsta Siksta kapelā.
Šodienas Armēnijas ģērbonī attēlots Noāsa šķirsts.
Ž.Lipkes Memoriālais muzejs Ķīpsalā veidotā Noāsa šķirsta formā - par simbolu izglābtajiem žīdiem.

Tīmekļa resursi.
www.noahsarksearch.com

Saites.
Noāss.
Senžīdu Plūdu stāsts.