Veļikovskis, Imanuels (1895.-1979.g.)
- Detaļas
- 2419 skatījumi
Krieviski - Иммануил Великовский, žīdiski - עמנואל וליקובסקי, angliski - Emmanuel Velikovsky.
Krievijas (pareizāk būtu Baltkrievijas?) izcelsmes žīdu rakstnieks, vēsturnieks, ārsts (psihoanalītiķis) un zinātnieks. Viens no slavenākajiem katastrofu teorijas pārstāvjiem.
Jaunībā viņš spēlēja būtisku lomu Jeruzālemes Žīdu universitātes dibināšanā un bija cienīts psihiatrs un psihoanalītiķis.
Savās grāmatās, izmantojot salīdzinošo mitoloģiju un senās literatūras avotus (tostarp Bībeli), viņš pierādīja, ka pirms dažiem tūkstošiem gadu Zeme piedzīvojusi katastrofiski tuvus kontaktus ar citām planētām (Venēru un Marsu). Veļikovskis apgalvoja, ka elektromagnētiskā iedarbība spēlējusi nozīmīgu lomu debesu mehānikā. Viņš arī lika priekšā pārstrādātu hronoloģiju senajai Ēģiptei, Grieķijai, Izraēlai, un citām seno Tuvo Austrumu kultūrām. Pārstrādātā hronoloģija centās izskaidrot „tumšos gadsimtus” Vidusjūras austrumos (1100.-750.g.pmē.) un saskaņot biblisko vēsturi ar galvenā virziena arheoloģiju un Ēģiptes hronoloģiju.
Imanuela Veļikovska teorijas akadēmiskā zinātne kategoriski noraidīja vai ignorēja. Tomēr, neskatoties uz to, Veļikovski bija aicinājušas lasīt lekcijas gandrīz 50 universitātes, 25 koledžas un tādas organizācijas, institūcijas, kā, piemēram, American Association for the Advancement of Science, American Institute of Aeronautics and Astronautics, IBM, un NASA (tā Veļikovski lasīt lekcijas aicinaja pat divreiz).
Biogrāfija.
Radniecība. Tēvs - Šimons (Shimon/Simon Yehiel) Veļikovskis (1859.-1937.g.). Māte - Beila-Rahela Grodenska (Beila-Rachel Grodensky) (1860.-1928.g.). Sieva vijolniece Eliševa Krēmere. Divas meitas - Šulamita (Shulamit) un Ruta Ruhama (Ruth Ruhama).
Bērnība un izglītība. Dzimis 1895.gada 10.jūnijā Sosonikos netālu no Vitebskas, cariskajā Krievijā (mūsdienu Baltkrievijā). Jau bērnībā zinājis un lietojis vairākas valodas. 1913.gadā Imanuels Veļikovskis ar izcilību pabeidza Medvedņikovas ģimnāziju Maskavā, gūdams izcilas sekmes krievu valodā un matemātikā. Viņš to beidza ar zelta medaļu. Pēc tam Veļikovskis aizbrauca no Krievijas, apceļoja Eiropu un Palestīnu. Tad studējis Montpeljērā (Montpellier), Francijā (1913.gads), pēc tam mācījās dabas zinātņu (medicīniskās sagatavošanās) kursos Edinburgas universitātē(1914.gads), Skotijā. Pirms I Pasaules kara sākuma Veļikovskis atgriezās cariskajā Krievijā un iestājās Maskavas universitātē. No 1914. līdz 1918.gadam studējis Harkovas Universitātē, Ukrainā. Nākamais zinātnieks pārdzīvoja gan I Pasaules karu, gan Pilsoņu karu, kad 1917.gadā oktobra apvērsuma rezultātā pie varas nāca boļševiki. 1921.gadā Veļikovskis Maskavas Universitātē ieguva zinātnisku grādu medicīnā, kā arī ieguva dziļas zināšanas vēsturē un tiesībās. Tad viņam bija 26 gadi.
Ieguvis zinātnes grādu medicīnā, Veļikovskis pameta Krieviju un devās uz Berlīni. Berlīnē viņš iesaistījās Scripta Universitatis dibināšanā un rediģēšanā, kas ir darbu krājums zinātnēs un jūdaismā, un orientālismā laukā, kurā Alberts Einšteins vadīja matemātikas un fizikas nodaļu.
Šeit, ar sava tēva finansiālo atbalstu, Veļikovskis rediģēja un publicēja vairākos sējumos zinātniskus referātus, tulkotus žīdu valodā [Hebrew, titled Scripta Universitatis Atgue Bibliothecae Hierosolymitanarum (Writings of the Jerusalem University&Library)]. Veļikovska darbs "Skriptā" galu galā noveda līdz Jeruzālemes Ebreju universitātes dibināšanai.
Berlīnē (pēc Dž.D.Kenjona „Aizliegtās vēstures” tas noticis Vīnē) viņš satika un vēlāk apprecēja jauno vijolnieci Eliševu Krēmeri (1923.gads). Viņiem piedzima divas meitas Šulamita un Ruta Ruhama.
Veļikovska psihiatra un psihoanalītiķa karjera. No 1924. līdz 1939.gadam Veļikovskis ar savu ģimeni dzīvoja Palestīnā, kur 1928.gadā sāka savu specializāciju psihoanalīzē un psihoterapijā. Viņš arī strādājis Monakova (Monakow) smadzeņu institūtā Šveicē, kur nodarbojies ar smadzeņu pētījumiem (1933.gads). 1933.gadā Vīnē Veļikovsksis studējis psihoanalīzi pie Zigmunda Freida skolnieka Vilhelma Štekeļa.
Līdztekus tam viņš turpināja akadēmisko darbību, kļūdams par žīdu lielākā zinātniskā izdevuma Scripta Academica Hierosoymitana redaktoru. 1930.gadā tika publicēts Veļikovska pirmais oriģinālais darbs, kurā zinātnieks izteica apgalvojumu, ka epileptiķiem raksturīgas patoloģiskas, atšķirīgas encefalogrammas. Daļu Veļikovska rakstu publicēja Freida Imago.
Pārcelšanās uz ASV un rakstnieka karjera. 1939.gadā Veļikovskis paņēma atvaļinājumu uz veselu gadu un dažas nedēļas pirms II Pasaules kara sākuma kopā ar ģimeni devās uz ASV, kur turpmākos astoņus mēnešus nodevās pētījumiem Ņujorkas Lielajā bibliotēkā. Ņujorkā Veļikovskis savu zinātnisko darbu turpināja Kolumbijas Universitātē. Vēlāk viņa ģimene pārcēlās uz Prinstonu, Ņudžersijā, kur Veļikovskis no jauna satikās ar Albertu Einšteinu.
Tad vēl Freida darbs „Mozus un monoteisms” dziļi iespaidoja Veļikovski un novērsa viņu no darbības medicīnā un aizveda viņu soli pa solim līdz katastrofām, kas aprakstītas senajos rakstu pieminekļos.
Veļikovska prātu nodarbināja jautājums - vai Freida varonis, monoteists, dumpinieks Ehnatons varēja būt Edipa prototips grieķu mitoloģijā? Freids apgalvoja, ka Ēģiptes faraona Ehnatona monoteitiskā Atona reliģija bija avots reliģiskajiem principiem, kurus Mozus mācīja žīdiem tuksnesī. Freida apgalvojums balstījās uz Bībeles 104.psalma līdzības ar himnu (himna Atonam), kas uzieta kādas kapenēs Ahetatonā, Ehnatona dibinātājā Ēģiptes galvaspilsētā. Vēlāk savā apjomīgajā pētījumā „Edips un Ehnatons” Veļikovskis secināja, ka Ehnatonam piemitis Edipa komplekss un, ka viņam bijušas seksuālas attiecības ar savu māti Teji. Viņš pamatīgi apskatījis Huju kapenes, kur guvis apstiprinājumu savai teorija, ka Ehnatons patiešām bija Edipa prototips (pie šī jautājuma atgriezīšos, kad gatavošu eseju par Edipu).
1940.aprīlī zinātnieka prātu nodarbināja vēl kāds būtisks jautājums. Vai senās Ēģiptes rakstu pieminekļos ir atrodamas liecības par katastrofām, kas aprakstītas Bībelē (Otrajā Mozus grāmatā)?
Un Veļikovskis meklēja un atrada, ka Ipuvera papirusā attēlotie notikumi līdzīgi tiem, kas aprakstīti Otrajā Mozus grāmatā (Exodus). Papirusā ēģiptiešu gudrais Ipuvers žēlabaini apraksta dažādas nelaimes, kas uzbrukušas Ēģiptei.
Otrajā Mozus grāmatā (9.nod., 23-25) aprakstītā „krusa un degošā krusa,” kas iznīcināja labību Ēģiptē, ir cilvēku iejaukšanās rezultāts. Šis apraksts pirmo reizi parādījās karaļa Džeimsa Bībelē (1600.gads). Līdz pat 18.gs. vidum vai beigām neeksistēja vispār zinātnisks priekšstats par meteorītiem. Šī iemesla dēļ tulkotāji, kas agrīnajos manuskriptos saskārās ar žīdu valodas vārdu barad ("akmens"), to tulkoja kā „krusa.” Veļikovskis mītos, leģendās un vēsturiskos aprakstos atrada ziņas par „degošu piķi,” kas krita no debesīm un analizējot šo informāciju, guva izpratni par Venēras dabu un uzbūvi.
1940-tajos gados Veļikovska prātā izkristalizējās idejas, kas noveda pie grāmatu „Pasauļu sadursme” un „Haosa laikmeti” uzrakstīšanas. Viņš konstatēja, ka katastrofas cēlonis pieminēts Jozuas grāmatā, kur teikts, ka postoša meteorītu plūsma notikusi pirms „Saules apstāšanās” debesīs un, ka tajā visā lomu spēlējusi Venēra. Viņš izmantoja šo katastrofu, kas viņaprāt izraisījusi Ēģiptes Vidus valsts krišanu, kā sākuma punktu, no kura sinhronizēt senās Ēģiptes un Izraēlas vēsturi. Tas viss izklāstīts viņa grāmatā „Haosa laikmeti.”
Jau 1945.gadā viņš publicēja divus nelielus Scripta Academica pamfletus, kuros izklāstīja savu „radikālo katastrofisma kosmoloģiju” (Theses for the Reconstruction of Ancient History and Cosmos Without Gravitation).
Viņa visvairāk kritizētajā darbā „Pasauļu sadursme,” kas pabeigts 1946.gadā, izklāstīts, ka ap 15.gs.pmē. komēta(tagadējā planēta Venēra) atdalījusies no Jupitera, pagājusi tuvu garām Zemei, izmainot tās orbītu un asi un izraisot neskaitāmas kataklizmas. Piecdesmit divus gadus vēlāk tā atkal pagājusi tuvu garām Zemei, apstādinot uz laiku tās rotāciju un izraisot vairākas katastrofas. 8. un 7.gs.pmē. Venēra un Marss gandrīz sadūrās netālu no Zemes, izraisot vēl vien katastrofu virkni, pēc kurām iedibinājusies pašreizējā debesu kārtība.
Lielas grūtības Veļikovskim radās, meklējot izdevēju grāmatai „Pasauļu sadursme.” Pēc daudziem atteikumiem 1950.gadā nozīmīga akadēmisku grāmatu izdevniecība Macmillan Company beidzot bija ar mieru izdot Veļikovska grāmatu. Lai arī citi zinātnieki, kas rakstīja grāmatas Macmillan, centās visādos veidos nepieļaut „Pasauļu sadursme” izdošanu, grāmata tomēr tika izdota. Šeplijs pat draudēja organizēt Macmillan grāmatu boikotu, ja tas izdos „Pasauļu sadursme.”
„Pasauļu sadursme” izraisīja niknu akadēmisko un zinātnes aprindu reakciju, jo tas izjauca viņu tik harmonisko kosmoloģisko bildi.
Taču, kad „Pasauļu sadursme” bija kļuvusi par Macmillan visvairāk pārdoto grāmatu jeb dižpārdokli, spiediens bija pieaudzis tik ļoti, ka izdevējs grāmatu atdeva savam konkurentam Doubleday. Arī šajā izdevniecībā iznākusī grāmata kļuva par dižpārdokli, par spīti akadēmiskās pasaules pūlēm nepieļaut šās grāmatas publicēšanu.
Kamēr akadēmiskās un zinātnes aprindas naidīgi uztvēra Veļikovska grāmatas „Pasauļu sadursme” publicēšanu, sabiedrība to uzņēma labvēlīgi un atzinīgi. Veļikovska grāmata guva ļoti labus panākumus. Cilvēki pirka un lasīja viņa grāmatu.
Bija pat pozitīvas atsauksmes, recenzijas. Tā amerikāņu konservatīvisma citadele Reader`s Digest par Veļokovska „Pasauļu sadursme” rakstīja: „Aizraujošs gluži kā Žila Verna stāsts, toties dokumentēts ar Darvina cienīgu erudīciju.” New York Herald Tribunes grāmatu nodēvēja par „pārsteidzošu zemes un cilvēces vēstures panorāmu.” Savukārt Pageant deva lielisku sabiedrības reakcijas kopsavilkumu: „Nekas pēdējos gados nav tik ļoti satraucis sabiedrības iztēli.” Šie citāti ir recenziju fragmenti, kas publicēti uz Dell brošētā izdevuma pēdējā vāka (1973.gadā tas bija vienpadsmitais). Dell brošētais izdevums pirmo reizi tika izdots 1967.gadā, 17 gadus pēc „Pasauļu sadursmes” pirmā izdevuma cietajos vākos.
1952.gadā izdevniecība Doubleday publicēja grāmatu „Haosa laikmeti.” Tās bija pētījums par pārstrādāto hronoloģiju. 1952.gada novembrī Veļikovskis pārcēlās no Manhetenas uz Prinstonu, Ņudžersijā. Pēc pārcelšanās uz Prinstonu Veļikovskim no jauna izveidojās ciešas un draudzīgas attiecības ar Albertu Einšteinu, diskutējot par savām teorijām ar viņu. Pēc Einšteina nāves Veļikovska „Pasauļu sadursme” tika atrasta atvērta uz viņa rakstāmgalda.
1955.gadā tika izdota grāmata „Zemes slāņu pārvietošanās,” kurā Veļikovskis sniedza ģeoloģiskus un paleontoloģiskus pierādījumus savai teorijai, kuru bija izklāstījis „Pasauļu sadursme.”
1950-tajos gados un 1960-to gadu sākumā Veļikovskis bija persona non grata koledžās un universitātēs. Pēc tam viņš sāka saņemt daudzus lūgumus lasīt lekcijas. Viņš lasīja lekcijas universitātēs visā Ziemeļamerikā. 1972.gadā kanādiešu Broadcasting Corporation vienu stundu garu televīzijas raidījumu veltīja Veļikovska un viņa darbu raksturojumam. 1973.gadā BBC rādīja 30 minūšu garu dokumentālu filmu par Veļikovski.
1970-tajos gados Veļikovskis lielu daļu sava laika un enerģijas patērēja atspēkojot akadēmiķu kritiku un turpināja apceļot Ziemeļameriku un arī Eiropu, lasot lekcijas, kur izklāstīja savas idejas.
Vecumā Veļikovskis slimoja ar diabētu un periodiski viņu pārņēma depresija.
Imanuels Veļikovskis nomira 1979.gada 17.novembrī savās mājās Prinstonā, atstādams bagātīgu publicētu un nepublicētu pētījumu klāstu.
Veļiokovska „radikālā katastrofisma kosmoloģija.” Neskatoties uz to, ka Veļikovskim ir daudz publikāciju medicīnas un psihoanalīzes žurnālos, kas iznāca 1920. un 1930.gados, darbi, kuru dēļ viņš kļuva labi pazīstams tika izstrādāti 1940-to gadu sākumā, kad viņš jau dzīvoja Ņujorkā. Viņš rezumēja savas serdes idejas ar zvērestu apliecinātā rakstveida liecībā 1942.gada novembrī un publicēja Scripta Academica divus pamfletus, nosaucot tos par Reconstruction of Ancient History (1945.gads) un Cosmos without Gravitation (1946.gads).
Viņš pauda radikālas starpdisciplināras idejas, kuras rezumējamas kā:
· planēta Zeme piedzīvojusi globāla mēroga dabas katastrofas, gan pirms, gan cilvēces rakstītās vēstures laikā;
· liecības par šim katastrofām ir ģeoloģiskajos atradumos un arheoloģiskajos atradumos (Veļikovskis bija katastrofisma piekritējs un uniformisma pretinieks). Daudzas sugas izzuda, notiekot katastrofām, nevis pakāpeniski, kā to apgalvo darvinisti;
· katastrofas, kas notika laikā, kuru cilvēce atceras, ir fiksētas mītos, leģendās un rakstītajos vēstures avotos visās senajās civilizācijās. Velikovskis norādīja uz šo liecību saskaņu daudzu kultūru ziņojumos un izteica domu, ka tie attiecās uz tiem pašiem reālajiem notikumiem. Piemēram, atmiņas par plūdiem ir fiksētas žīdu Bībelē, grieķu leģendā par Deikalionu un indiešu leģendā par Manu Vaisvatu. Tālāk Veļikovskis izvirzija psihoanalīzes ideju par „kulturālo amnēziju” kā mehānismu, kas izskaidro, kāpēc šos precīzos dokumentus sāka aplūkot kā tīrus mītus un leģendas;
· šo dabas katastrofu cēloņi bija tuva Zemes un citu debess ķermeņu sastapšanās Saules sistēmā - šie ķermeņi(planētas Saturns, Jupiters, Venēra un Marss) kustējās pa atšķirīgām orbītām , laikā, ko fiksējusi cilvēku atmiņa;
· izskaidrojot debess mehāniku, kas neizbēgami pieļauj šādas izmaiņas Saules sistēmas konfigurācijā, Veļikovskis domāja, ka elektromagnētiskie spēki varēja kaut kā spēlēt lomu, darbojoties pretī gravitācijai un orbitālajai mehānikai;
· Veļikovskis argumentēja, ka vispārpieņemtā Tuvo Austrumu un klasiskās pasaules hronoloģija, kas balstās uz Soti(Sīriusa kalendāra) datējumu un Manetona ķēniņu sarakstu, ir pilnīgi kļūdaina. Tas bija cēlonis acīmredzamam korelācijas trūkumam starp Bībeles dokumentiem un kaimiņu kultūru dokumentiem un arī mīklainajiem „tumšo gadsimtu” cēloņiem Grieķijā. Veļikovskis pārvietoja dažādas hronoloģijas un dinastijas no Ēģiptes Vecās ķēniņvalsts līdz Ptolemaju laika gadsimtiem, noliekot exodus vienā laikā ar Ēģiptes Vidējās ķēniņvalsts krišanu. Viņš izvirzīja daudzas citas sinhronizācijas, kas sniedzās līdz pat Aleksandra Lielā laikiem. Viņš apgalvo, ka tas izslēdz fantomu „tumšie gadsimti” un reabilitē bibliskos vēstures dokumentus un tādus pašus Hērodota pierakstītus.
Vēl vairākas specifiskas Veļikovska tēzes:
· Zeme kādreiz bijusi proto-Saturna ķermeņa pavadonis, pirms tas ieņēma pašreizējo orbītu ap Sauli;
· Lielie plūdi (Noāsa plūdi) esot izcēlušies kaut kāda sakarā ar proto-Saturnu;
· apgalvoja, ka planēta Merkurs bija iesaistīta „Bābeles torņa” katastrofā;
· Jupiters tika atzīts par vainīgo katastrofā, kas iznīcināja „Līdzenumu pilsētas” (Sodomu un Gomoru);
· periodiski tuvi kontakti ar komētu Venēru izraisīja Exodus notikumus (1500.g.pmē.) un vēlāk sekojošo „Saules apstāšanos” (Jozuas grāmata, 10:12,13);
· periodiski tuvi kontakti ar Marsu izraisīja postījumus 8. un 7.gs.pmē.
Venēras dzimšana. Imanuels Veļikovskis pēc rūpīgas seno kultūras pieminekļu izpētes visā pasaulē, savā grāmatā „Pasauļu sadursme” izvirzīja trīs neparastas tēzes:
1. Planēta Venēra kustējusies pa ļoti neregulāru orbītu, pavisam tuvu pavirzoties garām Zemei cilvēces vēsturē.
2. Uz planētām darbojušies elektromagnētiskie un elektrostatiskie spēki, kas ir pietiekami spēcīgi, lai ietekmētu planētu kustību un aktivitāti.
3. Planēta Venēra senatnē bija redzama kā milzīga komēta.
Veļikovska teorija par Venēras dzimšanu ir sekojoša. Pirms 4000 gadiem milzīgā planēta Jupiters, kura masa ir 320 reizes lielākā par Zemes masu, tika pakļauts milzīgam satricinājumam un no Jupitera atdalījās milzīga atlūza, kas izlidojusi kosmosā sāka savu ceļojumu cauri Saules sistēmai, līdz ieņēma patreizējo orbītu. Jaunais Saules sistēmas veidojums, kas turklāt bija ļoti karst s- protoplanēta Venēra ar garu orbitālu asti Saules sistēmas virzienā, savā ceļā pa orbītu varēja apdraudēt Zemi. Skaidrs, ka Venēras dzimšanu ievērojušas visas senās tautas. Grāmatā „Pasauļu sadursme” Veļikovskis rakstīja: „Grieķijā dieviete, kas pēkšņi parādījās pie debesīm, tika uzskatīta par Atēnu Palādu, kas radusies no Zeva-Jupitera galvas (šeit gan ir jāiebilst - grieķu analogs romiešu dievietei Venēra bija Afrodīte, nevis Atēna. Viens punkts Veļikovska kritiķiem un mīnuss Veļikovskim).”
Viņš citē arī ķīniešu avotus, kas vēsta, ka Venēra aizsegusi visas debesis, spožumā sacenšoties ar pašu Sauli. Jūdu hronika vēstīja: "Apburošā Venēras gaisma apžilbina visu kosmosu.”
„Zvaigzne Venēra mainīja savu krāsu, izmērus, formu, izskatu un kustības virzienu. Tā nekad nenotika ne pirms tam, ne pēc tam,” - rakstīja romiešu vēsturnieks M.T.Varons (116.-27.g.pmē.).
Saskaņā ar Veļikovska teoriju, 15.gs.pmē. Zeme savā riņķojumā ap Sauli iekļuva protoplanētas ārēja putekļu un gāzu joslā.
Spilgti sarkani putekļi piesārņoja gaisu, kontinenti un jūras kļuva asinssarkani. Cilvēki meklēja jelkādu pazemes strautiņu, kas nebūtu piesārņots ar sarkanajiem putekļiem. „Visi upju ūdeņi pārvērtās asinīs... un visi ēģiptieši rakās ap upēm, meklējot dzeramo ūdeni,” vēstīts 2. Mozus grāmatā (Exodus, 7:20-24). Seno ēģiptiešu leģendā par Ipuveri teikts: „Upe ir asinīs... cilvēki vairās to likt pie mutes - cilvēce slāpst pēc ūdens.”
Zemei turpinot virzīties cauri komētas (Venēras) astei, sarkanās daļiņas kļuvušas arvien raupjākas un lielākas, līdz, kamēr par mūsu planētu nolija meteorītu lietus. Šis notikums tika fiksēts visā pasaulē.
Exodus (9.nod., 23-25), šķiet, vēsta par meteorītu vai bolīdu lietu, kas izraisīja lielus postījumus, iznīcināja visu ražu, nolauza visus kokus. Te būs citāts no Exodus:
„Tad Tas Kungs sūtīja pērkonus un krusu, un uguns lija uz zemi. Un Tas Kungs lika krusai krist Ēģiptes zemē.
24 Tā tur bija krusa, un uguns nemitīgi laistījās krusas vidū, ļoti bargas krusas, kāda nav bijusi Ēģiptes zemē, kopš tur mituši ļaudis.
25 Un krusa nosita visā Ēģiptes zemē it visu, kas bija laukā, gan cilvēkus, gan lopus; arī visus augus tīrumos nosita krusa un salauza visus kokus laukā.”
Atliek vārda „krusa” vietā lietot vārdu „meteorīti” vai „bolīdi” un uzreiz tā bilde taps skaidrāka. Proti, Exodus aprakstīts meteorītu vai bolīdu lietus un Veļikovskis bija pirmais, kas to pamanīja.
Ēģiptiešu Ipuvers stāsta par līdzīgiem notikumiem, iespējams, par to pašu notikumiem, kas aprakstīti Exodus: „Kokus nopostīja. Nevarēja atrast ne zāli, ne augļus. Ko vakar varēja redzēt, tā šodien vairs nav.”
Vēl Veļikovskis citē kādu meksikāņu hroniku, kur rakstīts par no debesīm krītošu uguni un karstiem akmeņiem. Citē arī Popol Vuh.
Veļikovskis apgalvo, ka gāzes, sajaucoties protoplanētas astē, veidojušas naftu. Daļa naftas nolijusi neaizdegusies, bet daļa naftas sajaucās ar skābekli atmosfērā un izraisījusi uguns jūru. Likās, ka visa Zeme pārklājusies ar liesmām un drausms uguns lietus lijis no Sibīrijas līdz pat Dienvidamerikai.
Zeme iekļūstot dziļāk komētas (Venēras) astē, gandrīz sadūrusies ar tās masīvo galvu. Stipras vētras brāzās pāri Ēģiptei un citām zemēm. Briesmīgas konvulsijas satricināja Zemi, nobīdot tās asi. Protoplanētas (Venēras) gravitācijas spēka iedarbības rezultātā Zemes garoza locījās un pārvietojās. Nogrima pilsētas, drebēja salas, no kalniem plūda lava, okeāni drāzās pāri sauszemei. Lielāka daļā pasaules dzīvnieku un cilvēku populācijas gāja bojā šajā kataklizmu sērijā.
Arī Ķīnā norisinājušies katastrofiski notikumi. Degusi zeme, pēc tam to pārpludinājuši okeāna ūdeņi un saskaņā ar kādu senu tekstu „pārklāja augstienes un ūdeņi saplūda ar debesīm.”
Zeme apgriezās gandrīz otrādi. Viena planētas puse nokļuvusi ilgstošā tumsā, otra pagarinātā dienā. Persieši bija liecinieki tam, kā viena diena kļūst par trijām, pirms kļūst par nakti, kura bija trīs reizes garāka nekā parasti. Arī ķīniešu avoti ziņo par briesmīgo laiku, kad Saule vairākas dienas kvēlojusi pie debesīm, izraisīdama plašus ugunsgrēkus.
Milzīga katastrofa, kas satricināja visu Ēģipti, lika žīdiem Mozus vadībā atstāt izpostīto Ēģipti. Tātad exodus iemesls bija nevis tas, ka žīdi bija ēģiptiešu vergi (tam absolūti nav nekādu pierādījumu), bet gan katastrofu sērija, kuru izraisīja Zemes iekļūšana Venēras astē (nesen zinātnieki izvirzījuši teoriju, ka vainīgs bija Santorinas vulkāna izvirdums). Žīdi bēga pāri robežai, taču priekšā mutuļoja milzīgi uguns un dūmu stabi. Tie bēgošajiem žīdiem rādījuši ceļu uz Rihahirato(atvainojos, ja nepareizi uzrakstīju, rokraksts manos pierakstos ir kā ar vistas kāju) pie Niedru jūras. Viņiem pakaļ dzinies saniknotā faraona karaspēks (faraona karaspēka pakaļdzīšanās gan ir pilnīgs fufelis un visticamāk tas ir pašu žīdu vēstures rakstītāju piedzejojums, vēstures faktu falsifikācija, kas veikta ideoloģisku apsvērumu dēļ). Lai nu kā tur bija, jo tas sen bija un vai vispār bija, bet priekšā žīdiem atradās jūras sausā gultne, tās ūdeņi abos krasts stāvēja kā vaļņi. Šie ūdens vaļņi bija radušies Zemes garozas pārvietošanās, kā arī gravitācijas un protoplanētas Venēras elektromagnētiskā lauka iespaida rezultātā. Žīdi kādu brīdi vilcinājušies, tad šķērsoja sauso jūras gultni, kas pēc žīdu nostāstiem bijusi karsta. Faraona karaspēks nevilcinoties metās pakaļ bēgošajiem žīdiem (kā jau teicu - izdomājums). Tad spēcīgs zibens traucās starp Zemi un protoplanētu. Ūdens vaļņi sakļāvušies un atgriezušies gultnē, noslīcinot faraona karaspēku. Bet žīdus apdraudēja bads.
Kaut kas nesaprotams notika, tik nesaprotams, ka tas atbalsojās no Īslandes līdz Indijai. Tas aprakstīts arī Vecajā derībā. Ogļūdeņradis komētas Venēras astē, kas bija Zemi izpeldinājis naftā un izraisījis ugunsgrēkus, Zemes atmosfērā bija pamazām pārveidojies un iespējams baktēriju darbības iespaidā vai nepārtrauktas elektrības izlādes rezultātā bija pārvērties par ēdamu vielu.
Venēras pietuvošanās Zemei izraisīja gravitācijas pārvietošanos, mainot Zemes ass virzienu. Pārbiedētie cilvēki vēroja, kā Saule lec rietumos un noriet austrumos. Eiripīds (485.–406.g.pmē.) traģēdijā „Orests” raksta: „...Saules ratu spārnotā steiga... mainīdama uz rietumu pusi vērsto ceļu pa debess velvi, uz turieni, kur sarkanīgi liesmodama rītausmas krēslā kāpa.”
Dialogā „Politiķis” Platons raksta: „Tas bija saules un citu zvaigžņu lēkta un rieta apgriešanās brīnums. Proti, tur, kur tās tagad aust, pirms tam tās bija rietējušas un pretējā pusē atkal uzausa...”
Mainījās gadalaiki, „Ziemas vietā nāca vasara, mēneši - apgriezti otrādi un laiks bija sajucis,” - vēsta kāds seno ēģiptiešu papiruss.
Ķīnas valdnieks izsūtījis savas valsts astronomus uz visiem četriem aptumšotajiem Zemes nostūriem, lai noteiktu, kur atrodas ziemeļi, kur dienvidi, austrumi un rietumi, izstrādātu jaunu kalendāru.
Tā kā debesis klāja bieza mākoņu sega, cilvēki dzīvoja nāves ēnā, kas ilga 25 gadus. Pamazām dzīve uz Zemes sāka nostabilizēties. Taču jau pēc 50 gadiem, ap 1400.g.pmē., kā secinājis Veļikovskis interpretējot senos rakstu, Venēra otrreiz pagājusi garām Zemei. Atkal novirzījusies Zemes magnētiskā ass, atkal tā sakustējās un sasvērās. Nedaudzās atjaunotās pilsētas atkal pārņēma liesmas un pārvērta gruvešos. Visapkārt postaža: Zemi satricināja zemestrīces, pāri brāzās globālas vētras un kontinenti pārvietojās. Tāda ir Veļikovska teorija par Venēras dzimšanu un tās lomu Zemes katastrofu vēsturē. Vai ir pierādījumi?
Verdošie okeāni. Pēc Veļikovska, brīdi, kad Zemi gāja cauri protoplanētas astei, magnētisko lauku savstarpējās iedarbības rezultātā Zemes virsmā radās elektriskas virpuļu straumes, kā rezultātā sakarsa Zemes virsma un okeāni un jūras sāka vārīties. Palielinājās ūdens iztvaikošana, palielinājās nokrišņu daudzums un palielinājās polārie ledi.
Izmaiņas reliģijā. Senie ēģiptieši uz vairākiem gadu desmitiem atteicās no saviem tradicionālajiem dieviem (Ehnatona reforma), bet feniķieši un babilonieši pēkšņi sāka godināt Venēru dievietes Astartes veidolā. Dažas leģendas, kurās Venēru dēvē par "kūpošo zvaigzni," ļauj spriest, ka tolaik tā izskatījās kā komēta ar vienu vai divām astēm. Redzot pie debesīm planētu ar ragiem, pārbiedētās senās tautas pirms 3400 gadiem sāka pielūgt dažādas ragainas dievības un svētos vēršus un govis (no www.apollo.lv raksta „Pieckāršais pasaules gals: aizmirstās kosmiskās kataklizmas”).
Marsa tuvošanās Zemei pirms 2700 gadiem. Pēdējo no lielajām starpplanētu kataklizmām, kad Zemei tuvojās Marss, Veļikovskis datē ar laiku pirms 2700 gadiem. Viņam nešķiet nejauši, ka aptuveni šajā laikā Marss pēkšņi kļuva par nozīmīgu seno romiešu, skitu un babiloniešu dievību. Babiloniešu priesteri dēvēja Marsu par planētu, kas aptumšo debesis un satricina zemi, par visu pasaules vētru un nelaimju vaininieku. Bet senās ķīniešu hronikas vēsta, ka līdz ar Marsa bīstamo tuvošanos Zemei 687.gada 23.martā pirms Kristus mūsu planēta «piedzīvoja meteorītu lietu, nakti bez zvaigznēm» un dīvainības Saules kustībā. Vecajā Derībā teikts, ka šajā dienā pēkšņi gāja bojā asīriešu armija, kas bija aplenkusi Jeruzālemi. Tomēr šoreiz viss noritēja ātri — Marss drīz vien atgriezās vecajā orbītā, izraisot Zemes ģeogrāfisko polu nobīdi par vairākiem simtiem kilometru (no www.apollo.lv raksta „Pieckāršais pasaules gals: aizmirstās kosmiskās kataklizmas”).
Netiešie Veļikovska teorijas pierādījumi. 1950.gadā iznākusī Imanuēla Veļikovska grāmata „Pasauļu sadursme” izraisīja niknu astronomu un citu zinātņu disciplīnu pārstāvju reakciju, kā rezultāta Veļikovskis zaudēja savu reputāciju kā zinātnieks.
Tomēr nesenie atklājumi astronomijas jomā ir apstiprinājuši vairākas Veļikovska tēzes un tās ir sekojošās (izrakstītas no grāmatas Dž.D.Kenjons „Aizliegtā vēsture”):
· Venēra griežas pretēja virzienā nekā pārējās planētas.
· Venēra ir karsta. Veļikovskis apgalvojis, ka Venēra kāda vēstures posmā bija nokaitusi līdz baltkvēlei un tāpēc tā ir karsta. 1950.gadā veiktie Venēras mākoņu temperatūras mērījumi parādīja, ka gan dienu, gan nakti temperatūra tur ir krietni zem sasalšanas punkta. NASA pavadonis Mariner II izmērīja, ka Venēras virsmas temperatūra ir 800 grādi pēc Fārenheita. Vēlāk virsmas zondes sniedza precīzākus Venēras virsmas temperatūras mērījumus - 1000 grādi pēc Fārenheita.
· Venēras ķīmiskais sastāvs ir pretrunā ar vispārpieņemto planētu uzbūves teoriju.
· Venēras atmosfēras augšējos slāņos plosās spēcīgi vēji, daudz straujāki par planētas rotāciju, bet mierīgākajā zemākajā atmosfēras joslā notiek spēcīga zibens izlāde.
· Venēras virsmu klāj 100 000 vulkānu, kas radušies pilnīgi no jauna uz planētas virsmas nesenā ģeoloģiskā posmā (Venēras iežu vecums ir mazāks par vienu miljardu gadu).
· Neredzamas komētas astei līdzīga veidojuma paliekas. Venēras aste kosmosā aizstiepjas 45 miljonus kilometru. To konstatēja pavadonis SOHO. Par šo atklājumu bija rakstīts New Scientist 1997.gada jūnija numurā. Šis atklājums apstiprina seno cilvēku Venēras aprakstus. Senie cilvēki Venēru aprakstījuši kā komētu. Saukuši to par garmataino zvaigzni, par bārdaino zvaigzni un ragaino zvaigzni. Senie ļaudis teikuši, ka Venēra pieņēmusi dievietes veidolu gan tās skaistajā, gan tās briesmīgajā aspektā, ka tā bijusi nikns pūķis, kas uzbrucis pasaulei. Pie tam Venēras aste 45 miljonu kilometru garumā saglabā savu virvjveidīgo jeb paveidienu struktūru, jo tā ir strāva, kas nes plazmu. Šie plazmas veidojumi - Birkelanda strāvas - ir labi zināmi plazmas fiziķiem, bet nav zināmi astronomiem. Birkelanda strāvas eksistence Saules sistēmā pierāda elektriskās strāvas plūsmu plazmā, kas piepilda Saules sistēmu.
· Liela komēta sadūrusies ar Zemi. 1990.gadā tika uziets Čiksulubas Krāteris Jukatānā, kas radies pirms 65 miljoniem gadiem, Zemē ietriecoties 10 km diametrā lielam asteroīdam. Taču jau ilgi pirms tam tika iegūti pārliecinoši pierādījumi: 1950. gadā augustā pētnieki bija atraduši meteorītu niķeļa nogulumus sarkanājā māla okeāna dibenā; 1957.gadā zinātnieki oficiāli atzina, ka meteorīta krāteris Arizonā radies asteroīda trieciena rezultātā pirms 50 000 gadiem; 1959.gadā martā jūras dzīles atrada baltu pelnu slāni, kas bija radies pēc „sadursmes ar komētu” vai asteroīdu.
· Dažu komētu aste un meteorīti satur ogļūdeņražus. 1951.gadā ar spektrālanalīzi tika noskaidrots, ka komētu astēs ir ogļūdeņraži. Līdz 1959.gadam atklāja, ka meteorītu ogļūdeņražu sastāvā ir daudzi tādi paši vaski un savienojumi, kā tie, kas atrodami uz Zemes.
· Uz Mēness tiks atrastas naftas ogļūdeņraža pēdas. Apollo XI misijas atvestajos Mēness paraugos bija atrodamas liecības par organisku vielu aromātisko ogļūdeņražu veidā.
· Jupiters izstaro radio trokšņus. Šo tēzi, ko Veļikovskis bija izteicis 1953.gadā Prinstonā, astoņpadsmit mēnešus vēlāk apstiprināja divi zinātnieki no Kārnegi institūta. Viņi paziņoja, ka uztvēruši spēcīgus radiosignālus no Jupitera. Līdz 1960.gadam divi Cal Tech zinātnieki noskaidroja, ka ap Jupiteru ir radiācijas josla, kas izstaro 1014 reižu vairāk radioenerģijas nekā Van Alena josla ap Zemi.
Pārstrādātā hronoloģija. Ipuvēra papirusa atklāšana rosināja Veļikovski saskaņot žīdu un ēģiptiešu pretrunīgo hronoloģiju. Un šie mēģinājumi izraisīja niknu kritiku no ēģiptologu, arheologu un vēsturnieku puses. Savu koncepciju par pārstrādāto hronoloģiju Veļikovskis izklāstīja 1952.gadā iznākušajā grāmatā „Haosa laikmeti.” Šīs idejas viņš turpināja attīstīt arī savos vēlākajos darbos Oedipus and Akhnaton, Peoples of the Sea un Rameses II and His Time, un divos nākamajos darbos, kas netika publicēti viņa dzīves laikā - The Assyrian Conquest un The Dark Ages of Greece.
Veļikovska pārstrādāto hronoloģiju noraidīja ne tikai akadēmiskās zinātnes aprindas, bet arī liela daļa viņa sekotāju.
Cilvēces amnēzija. Veļikovskis būdams psihoanalītiķis, tātad Zīgmunda Freida un Karla Junga kolēģis, pētīja arī tādu jautājumu kā kataklizmu psihosocioloģiskā ietekme uz cilvēkiem, kas pirms gadu tūkstošiem bija pieredzējuši katastrofiskus notikumus. Šim jautājumam viņš veltīja veselu grāmatu „Cilvēces amnēzija” (Mankind in Amnesia). Seno cilvēku pieredze bija tik traumatiska, ka viņi centās šos traģiskos notikumus aizmirst, izstumt no apziņas, lai varētu dzīvot tālāk.
Grāmatā „Cilvēces amnēzija” Veļikovskis apgalvo, ka senos prātniekus vajājušas bailes, kuru pamatā bija šausmīgi notikumi, ko pieredzējuši viņu senči, kad briesmīgas kataklizmu sērijas vienlaicīgi tika reģistrētas visā pasaulē. Zinātnieks apraksta mehānismu, kā visdziļākās kolektīvās traumas gadu gaitā tikušas apraktas un aizmirstas.
Aristoteļa kosmoloģija, kas divus tūkstošus gadus valdīja sholastiskajā domāšanā, bija radīta un atbalstīta, lai nomāktu cilvēkos vēl aizvien mītošās bailes no planētu kariem debesīs. 19.gadsimtā zinātnē (Čārlza Laiela uniformisms, Čārlza Darvina evolūcijas teorija) apliecināja, ka ne Zeme, ne dzīvības formas pagātnē nav piedzīvojušas nekādas globāla mēroga katastrofas. No tā laika uniformisms kļuvis par dogmu un šīs traumatiskās atmiņas ir veiksmīgi izstumtas no cilvēku atmiņas. Taču pierādījumi liecina, ka tās joprojām ir dzīvas cilvēces kolektīvajā psihē.
Veļikovskis aprakstīja ne tikai cilvēku tieksmi nomākt traumatiskās atmiņas, bet arī izpaust un atkārtot tās īpatnējā veidā. Pēc Veļikovska, agrīnie iekarošanas kari tika ar nodomu īstenoti kā rituāls vingrinājums, lai no jauna attēlotu nelaimes un iznīcību, ko nesuši senie dievi-planētas.
Tātad cilvēku varmācība ir saistīta ar katastrofiskiem notikumiem senatnē, kad debesīs risinājās planētu karš. To saka Veļikovskis.
Veļikovska uzskatu zināmā mērā atbalsta Karla Junga priekšstats par kolektīvo zemapziņu, kurā apslēpta visa cilvēces uzkrātā pieredze. Jungs apgalvojis, ka no šī kopējā pieredzes avota nāk cilvēku dižākie centieni un dziļākās bailes. Šādu zemtekstu vēstījumu gaismā Veļikovskis izlasīja stāstu par senu, taču aizmirstu traģēdiju. Dziļāka izpratne par „cilvēces amnēziju” dota Golema rakstā Izstumšana.
Akadēmisko un zinātnes aprindu kritikas krustugunis. Zinātnes un akadēmiskas aprindas izdarīja spiedienu uz izdevniecību Macmillan, lai tā nepublicē Veļikovska darbu. Tomēr tā sākotnēji nepakļāvās spiedienam, šantāžai un izdeva „Pasauļu sadursmi.” Vēlāk gan izdevniecība salūza un atdeva grāmatas izdošanas tiesības savam konkurentam. Uzbrukumi kļuva vēl niknāki un agresīvāki, kad Veļikovska darbs sāka gūt ne vien lasītāju, bet dažos gadījumos pat zinātnieku atzinību. Šie uzbrukumi tika vērsti pret trim galvenajām grupām: sabiedrību, zinātnes un akadēmiskajām aprindām un pašu Veļikovski. Kritiķi pat nebija papūlējušies izlasīt grāmatu, kad ar pilnu sparu metās atmaskot darbu un tā autoru.
Vēl pirms Macmilan bija publicējusi Veļikovska „Pasauļu sadursme,” slavenais astronoms Hārlovs Šeplijs, Hāvardas observatorijas direktors, organizēja intelektuālu uzbrukumu Veļikovskim un Viņa tēzēm. Zinātniskajā žurnālā tika izvērsta nikna zinātnieku nomelnojoša kampaņa, ko veica astronoms, ģeologs un arheologs, no kuriem neviens nebija lasījis Veļikovska grāmatu.
Šeplijam kopā ar ievērojamo astronomu Fredu Viplu izdevās panākt, ka Macmillan pārtrauc Veļikovska darba izdošanu pēc tam, kad tas bija kļūvis par dižpārdokli.
Šeplijs ar saviem sabiedrotajiem noorganizēja ilggadēja Macmilan vecākā redaktora Džeimsa Patmena atlaišanu, kura vienīgais „noziegums” bija tas, ka viņš bija pieņēmis „Pasauļu sadursmi” publicēšanai. Šeplijs panāca arī slavenā Heidena planetārija direktora padzīšanu. Viņa smagais noziegums - ierosinājums izveidot planetārijā ekspozīciju par unikālo Veķikovska kosmoloģijas teoriju.
Zinātniskajos žurnālos notika sistemātiski uzbrukumi Veļikovskim, tika publicēti meli, faktu sagrozījumi, apvainojumi nekompetencē. Veļikovskim pat netika dota iespēja sevi aizstāvēt.
Viens no Veļikovska kritiķiem bija astronoms Donalds Menzels. Šī persona, kā to noskaidrojis NLO pētnieks Stentons Frīdmens, bija atzīts dezinformācijas speciālists II Pasaules kara laikā. Donalds Menzels zināms arī kā lielākais NLO atmaskotājs, taču viņa vārds ir atrodams vienā no slepenajiem (kodētajiem) MJ-12 dokumentiem, superslepenās komandas sarakstā, kas izmeklēja 1947.gada jūlijā Rozvelā notikušo NLO avāriju.
Vislielākais Veļikovska „noziegums” bija viņa starpdisciplīnu pētījumi. Dr.Linna Roze izdevumā Pensée: Velikovsky Reconsidered rakstā „Veļikovska starpdisciplinārās sintēzes cenzūra” norādījusi, ka visās zinātņu disciplīnas vērojama nosliece uz uniformismu. Tās cēlonis ir pilnīga nezināšana par citās disciplīnās atrastajiem katastrofisma pierādījumiem un tas savukārt izraisa šo pierādījumu ignorēšanu vai noraidīšanu katrā atsevišķā disciplīnā.
Dr.Linna Roze (Lynn E.Rose) saka: „Katra atsevišķa disciplīna cenšas palikt neziņā par katastrofu datiem, kas gluži kā skeleti noslēpti citu disciplīnu skapjos. Veļikovskis izvilka šos skeletus no dažādiem skapjiem un skaļi tos grabināja tā, lai visi to dzird. Viņa ierosinājums ir šāds - aplūkojot visas liecības, bet neaprobežojaties ar noteiktu „faktu” skaitu, ko parasti ņem vērā viena speciālistu grupa, ir iespējams pierādīt katastrofismu.”
Dr.Linna Roze citē Dīna B.Makloflina, astronomijas profesora Mičiganas universitātē, 1950.gada 20.maijā rakstītu protesta un draudu vēstuli Macmillan izdevniecībai. Tajā astronomijas profesors rakstīja: „Pretenzijas uz universālu iedarbīgumu ir neapšaubāma šarlatānisma pazīme... Specialitāte pastāv specializācijā... Neviens cilvēks nevar cerēt uz ko vairāk kā kļūdu labošanu mazā zinātnes lauciņā. Tomēr Veļikovskis apgalvo, ka spēj apstrīdēt vairāku zinātņu pamatprincipus! Nudien īsta lielummānija!”
Pat slavenais Karls Sagāns iesaistījās šajā netīrajā kampaņā. 24 gadus pēc „Pasauļu sadursme” publicēšanas viņš organizēja „tiesas dienu.” Tā bija īpaša Amerikas Zinātnes veicināšanas asociācijas sanāksme, kas notika Sanfrancisko 1974.gada 25.februārī. Organizētāji solīja, ka tas būšot taisnīgs forums. Patiesībā šajā pasākumā notika Veļikovska pazemošana. Sanāksmes dalībnieki asi uzbruka 79 gadus vecam lēni runājošajam sirmgalvim, apberot viņu ar iebildumiem, apgalvojumiem, gandrīz nedodot laiku atbildēšanai. Veļikovskis izturēja divas šādas sesijas, kas ilga septiņas stundas un pat izdevās gūt savā labā dažus punktus. Daudzi šīs „paraugprāvas” dalībnieki visai vāji izprata Veļikovska teikto. Tāpat arī Albertam Mihelsonam (viņš kļuva slavens ar gaismas ātruma mērīšanu) tika liegts Veļikovska tēžu aizstāvībai nolasīt galveno referātu žurnālistiem. Jāsaka, ka Veļikovska vajāšana nav vienīgais šāds gadījums zinātnes vēsturē. Tikpat zemiski akadēmiskās zinātnes pārstāvji, organizējot līdzīga stila „paraugprāvās,” izrēķinājās ar vācu mācītāju Jirgenu Španutu sakarā ar viņa Ziemeļjūras Atlantīdas pētījumiem.
Veļikovska darbi. Imanuels Veļikovskis iecēla profesori Linnu E.Rozi par sava literārā testamenta izpildītāju. Lai kā, tomēr viņa ģimene spēja saglabāt kontroli pār viņa literāro mantojumu. Veļikovska sievas uzraudzībā pēc Veļikovska nāves iznāca divas grāmatas: psihoanalītiskais darbs Mankind in Amnesia (1982.g.) un arī Stargazers and Gravediggers (1983.g.).
Daudzus gadus Veļikovska literāro mantojumu pārvaldīja viņa divas meitas Šulamita Veļikovska Kogana (dzimusi 1925.g.), un Ruta Ruhama Veļikovska Šarona (dzimusi 1926.g.), kuras parasti pretojās jebkura materiāla tālākai publicēšanai. Izraēlā, žīdu valodā tika publicēts materiāls par Veļikovska diskusijām un korespondenci ar Albertu Einšteinu (tulkojusi un rediģējusi Veļikovska meita Šulamita). 1990-to gadu beigās daļa nepublicēto Veļikovska grāmatu manuskripti, esejas un korespondence kļuva pieejama Veļlikovska arhīva tīmekļa vietnē. 2005.gadā Veļikovska meita Ruta uzdāvināja visu viņa arhīvu Prinstonas universitātes bibliotēkai.
Izdeviniecība Macmillan:
· „Pasauļu sadursme” (Worlds in Collision)- 1950.gads.
Izdevniecība Doubleday:
· „Pasauļu sadursme” (Worlds in Collision) - 1950. gads;
· „Haosa laikmeti” (Ages in Chaos) - 1952.gads;
· „Zemes slāņu pārvietošanās” (Earth In Upheaval) - 1956.gads;
· „Edips un Ehnatons” (Oedipus and Akhnaton) - 1960. gads;
· „Jūras ļaudis” (Peoples of the Sea) - 1977.gads;
· „Ramzes II un viņa laiks” (Ramses II and His Times) - 1978. gads;
· „Cilvēces amnēzija” (Mankind in Amnesia) - 1982.gads.
Izdevis Viljams Morovs (William Morrow):
· Stargazers and Gravediggers - 1983.gads.
Izdots Izraēlā:
· "Grieķijas tumšais laikmets" (The Dark Age of Greece).
Post scriptum: Šī ir eseja par žīdu zinātnieku, psihoanalītiķi un vienu no slavenākajiem katastrofisma pārstāvjiem Imanuelu Veļikovski. Ko vēl es neesmu pateicis? Ka Veļikovskis bija dedzīgs cionists. Un ka eseja ir apoloģētiska. Tā nu tas ir, bet vai man nav savā ziņā taisnība?