Artilērija
Artillerie (franču val.).
Ieroču šķira, kuru daļu un apakšvienību apbruņojumā ir lielgabali, haubices, mīnmetēji u.c., kā arī attiecīgie transportlīdzekļi.
Artilēriju iedala:
- smagajā, lielgabalu kalibrs lielāks par 150 mm;
- vieglajā, lielgabalu kalibrs zem 150 mm;
- krasta, lielgabali krastā, izmantoti cīņai ar pretinieka floti un savu spēku atbalstīšanai;
- cietokšņu artilērija, izmant cietokšņu aizstāvēšanai un pastāvīgi atrodas to bruņojumā;
- reaktīvā artilērija.
Vēsture. XVI gs. Maskavijai bija spēcīgākā artilērija Eiropā. XV gs. beigās un XVI gs. sākumā itāļu meistars Aristotelis Fioraventi atklāja pirmo Dižgabalu pagalmu (krieviski - Пушечный двор) Neglinkā (Неглинкa), kur atlēja dižgabalus un zvanus. Kā materiālu krievi izmantoja bronzu - precīzu, ērtu un izturīgu kausējumu. Dižgabalu būdās lēja dažādu garumu un kalibru vaļņu bises (krieviski - пищали). Vasīlija karaspēkā parādījās speciālisti, kas apkalpoja dižgabalus. Bisenieki pirmo reizi savu mācēšanu parādīja karagājienā uz Smoļensku un aizsargājot cietokšņus no Krimas tatāru sirojumiem. No tiem tika veidotas nelielas vienības, kas vēlāk kļuva par strēļu pulku pamatu. Liela izmēra dižgabalus lēja reti, parasti tikai cietokšņu aizsardzībai.
Militārā aina krasi mainījās Ivana Bargā valdīšanas laikā. Tad Dižgabalu pagalmāitāļu meistarus nomainīja vācieši un sākās īsta artilērijas ekspansija. Vācietis Kaspars Hanuss (krieviski - Кашпар Ганус) un viņa sekotāji visai īsā laikā izveidoja varenu valsts dižgabalu ražotni. XVI gs. pēdējā ceturtdaļā ražosanu veica jau krievu meistari. Tiem parādījās jau pirmie ķīļveida aizslēgi. Ineteresanti, ka artilērijas izstrādājumi bija ne tikai praktiskas nozīmes, bet jau no pirmajām dienām tika pievērsta uzmanība to dekoratīvismam - bija sava veida monumentālās mākslas paraugi. Paši lielgabalnieki bijās savu aparātu - tie iedvesa bijību ar troksni un sēra smaku. XVI gs. plaši bija izplatīts paradums dižgabaliem piešķirt vārdus - "Pāvs," "Vanags," "Meiča," "Suns," "Lapsa," "Vilks," "Vienradzis" - šie kaujas ieroči guvuši slavu kaujas laukos.
Jau 1555.gadā krievu meistari bija izstrādājuši savu tehnoloģiju precīzai dižgabalu kalibrēšanai ar stīpu jeb gredzenu palīdzību. Tobrīd var runāt jau par sērijveida dišgabalu un munīcijas ražošanu.
XVI gs. 60.gados Ivans Bargais devās karagājienos uz Kazaņu un Astrahaņu, sekmīgi sargāja Maskavijas dienvidu robežas. Karaspēkā kā atsevišķs formējums bija lielgabalnieki (krieviski - пушкари), tos organizēja norīkojumos. Vieglos dižgabalus apkalpoja 1-2 lielgabalnieki ar vairākiem palīgiem, smagajiem norīkojumā bija līdz 4 lielgabalniekiem un ap desmitu palīgiem. Daži aprēķini liecina, ka karagājienā pret Kazaņu krievu karaspēkā bija jau 150 lielgabalu. Sākoties Livonijas karam, dižgabalu skaits krievu valstī jau sasniedza vairākus tūkstošus.
Dižgabalu pagalms divas reizes tika izpostīts. Pirmo reizi tasnotika 1547.gadā ugunsgrēka laikā, bet otro veica Krimas hans Devletgirejs sava karagājiena laikā 1571.gadā. Tomērpar spīti tam Ivans Bargais spēja intensificēt lielgabalu ražošanu. Laikabiedri liecina, ka Dižgabalu pagalmā gadsimta vidū spēja atliet vienlaicīgi līdz pat 6 lielajiem dižgabaliem. Bez tam tika izmantoti arī sagrābtie trofeju dižgabali, tika remontēti. Tā piemēram, pēc Livonijas ordeņa kapitulācijas krievu rokās nonāca vairāk ka 900 lielgabali.
Sākoties Livonijas karam 20-30 000 lielas krievu karaspēka vienības sastāvā bija ne mazāk kā 1000 strēļu (lielgabalnieku). Piemēram, Vendenas (Cēsu) cietokšņa aplenkuma laikā 1578.gadā krievu karaspēks tika ielenkts. Vojevodas nolēma bēgt no nocietinātās nometnes, visu, tai skaitā lielgabalus, atstājot ienaidniekam. Tomēr lielgabalnieki nepakļāvās pavēlei un vēl diennakti turējās pretim, spļaujot uguni. Kad zviedri un leiši beidzot ielauzās nometnē, tie ieraudzīja, ka lielgabalnieki pakārušies paši savu dižgabalu stobros.
Rietumos franču maršals Sili (Sully) kā pirmis sāka organizēt lielgabalus baterijās, bet smagie un vieglie lielgabali vēl sastādīja katras armijas kopēju artilēriju. Tolaik parasti uz 1000 kreivjiem bija 1-3 dizgabali, viena alga - vieglie vai smagie.
Pēc tam, kad 1918.gadā Anglijā tika izgatavoti pirmie bruņutransportieri, tie tika izmantoti par bāzi pasgājējartilērijai, mīnmetējiem un zenītiekārtām.
Bombardas.
Bazukas.
Haubices.
Mīnmetēji.
Pašgājēja artilērija.
Vienradzis (krievu - jeģinorog). Sens krievu artilērijas ierocis, kas tiek izmantots gan stāvugunij, gan klājugunij. vienradzim bija laba manevrēšanas spēja. Šaušanas distance - līdz 4 km. atšķirībā no lauka lielgabalim varēja šaut ar sprāgstošajiem lādiņiem.
Lafete. Lafette (vācu val.). Balsts, uz kā nostiprināts lielgabala stobrs. Tās iedala stacionārās un kustināmās lafetēs.
Mortīra. Mortier (holandiešu val.) Īsstobra lielgabals, kas raida šāviņu ar mazu sākuma ātrumu stāvā trajektorijā. parādījās XV gs. Domāta cietokšņu un citu nocietinājumu graušanai.
Vaļņu bises. Krievu armijā to nosaukums - пищали, parādījās XIV gs. beigās.
Falkonets. Falconet (angļu val.). Veclaiku lielgabals, kas pārsvarā šāva ar svina lādiņiem. Tā kalibrs 45-100 mm. Bija Eiropas armiju un flotu bruņojumā XVI-XVIII gs.
Fugass. Fougasse (franču val.) Sprāgstvielas lādiņš, ko ievieto zemē vai ūdenī, lai to uzspridzinātu, kad ienaidnieks iet pāri šai vietai. Daži fugasu veidi var saturēt aizdedzinošu šķidrumu un metāla šķembas, kas palielina to slepkavīgumu.
Šrapnelis. Artilērijas lādiņš, kura korpuss pildīts ar svina lodītēm. Sprāgst ieplānotajā trajektorijā. Tika lietots XIX-XX gs. sākumam.
Lielgabals „Lielais Gustavs.” Zināms arī kā Schwerer Gustav. „Lielais Gustavs” ir pasaules vēsturē vislielākais lielgabals, kāds jelkad ir uzbūvēts. „Lielais Gustavs” tika būvēts 1930.gadu otrajā pusē ar vienīgo mērķi - iznīcināt galvenos Francijas Mažino līnijas fortus. Pilnībā samontēts lielgabals svēra aptuveni 1350 tonnas, lodes svēra aptuveni 7 tonnas, savukārt tā precizitāte bija aptuveni 45 kilometru rādiusā. Kaut arī „Lielais Gustavs” bija visvarens, tas bija ļoti nepraktisks. Bija nepieciešamas trīs dienas un 250 vīru, lai to sagatavotu darbam, turklāt vēl bija nepieciešami 2500 vīru, kas sagatavotu tam nepieciešamās sliedes. Tādēļ tika izgatavoti tikai divi vai trīs šādi ieroči (otrais tika nodēvēts par „Doru”), tie arī nepiedalījās cīņās pret sabiedrotajiem.
Lielgabals V-3. Lielgabals V-3 (Vergeltungswaffe 3) bija daudzlādiņu superierocis, kuru nacisti izstrādāja II Pasaules kara gados. Tā bija daļa no projekta „Atriebības ierocis,” kuru kontrolēja personīgi pats Hitlers. V-3 bija izmantoti cietās raķešu degvielas pastiprinātāji, kas bija novietoti gareniski gar tvertnēm, lai mazinātu sprādzienbīstamību. 1944.gadā notikušajos izmēģinājumos V-3 sasniedza šaušanas attālumu līdz pat 80 kilometriem. Divi ieroči, kas tika uzbūvēti, bija paredzēti Londonas bombardēšanai no nacistu bunkuriem Padekalē reģionā Ziemeļfrancijā, taču sabiedroto aviouzlidojumu laikā tiek tika padarīti nelietojami.
T-12. Krievu lielgabals no 1953.gada.
Pašgājēja artilērija.
Krievu.
Hiacinte. “Гиацинт-С.” Padomju pašgājējs lielgabals ar 152 mm kalibru. Maksimālais šaušanas tālums - 40 km.
Saites.
Cietokšņu artilērija.
