Korāns
Arābiski - 'al-kur'ān ("lasījums," „lasīšana,” „lasāmviela” arī "saukums"). Semītu valodās "lasīt" un "skaļi saukt" bija apmēram tas pats.
Svēto rakstu kopojums islāmā.
Raksturojums. Islāma svētā grāmata.
Korāna rašanās. Pravietis Muhammeds, kurš sauca sevi par Dieva vēstnieku, laikā no 610.- 622.gadam pa gabalam saņēmis Korāna tekstu no Dieva ar eņģeļa Gabriēla (Džabraīla) starpniecību - transam līdzīgā stāvoklī, un vienmēr strikti dalījis "Dieva vārdu" no paša sprediķiem un prātulām - šie "cilvēciskas cilmes" teksti veido islāmā t.s. tradīciju jeb Sunnu.
Saskaņā ar islāma dogmu Korāns neesot radīts, bet pastāvējis mūžīgi. Tā debesu oriģināls glabājoties zem Allāha troņa. Cilvēkiem Korāns nodots ar erceņģeļa Džabraīla starpniecību, un ticis nodots pravietim Muhamedam pa daļām "atklāsmju" veidā.
Tomēr Korāna patiesajai cilmei nav nekāda sakara ar "mūžīgumu." Tas sastādīts laikā, kad islāms formējās kā reliģija, tātad pirms 1300 gadiem, kad islāms kļuva par Arābu kalifāta oficiālo reliģiju. Jau ļoti agri kalifātā radās nepieciešamība apvienot vienotā grāmatā tos teoloģiskos un likumdošanas pierakstus, ko bija veikuši sākotnējie islāma sludinātāji Mekā un Medinā.
Tika novērots, ka šajos pierakstos ir daudz pretrunu - plašajā impērijā tie varējo novest pie būtiskām atšķirībām rituālā un radīt srežģījumus pastāvošajai varai. Tādēļ pierakstu sakopošana notika valdošo aprindu pārstāvju un kalifa vadībā. Viens no pirmajiem tādiem "sakopojumiem" kā pamācība visiem musulmaņiem ticis sastādīts kalifa Osmana valdīšanas laikā ap 650.gadu. Kalifs Osmāns (644.-656.g.) uzdeva Muhameda rakstvedim Saidam ibn Tabitam sastādīt no pravieša izteicieniem, runām, pamācībām utt. "officiālo" Korāna redakciju.
Senākie Korāna teksti. Tos datē ar VII gs. beigām vai VIII gs. sākumu, t.i. tie attiecas uz laiku, kad Korānu rediģēja Hadžadža uzdevumā. Tiem pieslejas arī tā saucamais "Osmana" noraksts, ko teologi gadsimtiem ilgi atzina par sākotnējo, no kura it kā norakstītas kopijas.
Vissenākās Korāna vietas ir tās, kuras satur īsus izteiksmīgus zvērestus, kas dīvaini atspoguļo seno arābu atkarību no dabas parādībām, kuras viņi pielīdzināja dievībām. Piemēram: "Zvēru pie debess, kas liek lietum līt; zvēru pie zemes, kas izaudzē zāli..." (86., 11.-12.) Visvairāk tādu vietu ir pēdējās un īsajās Korāna nodaļās.
Teksta izmaiņas. Osmāna laika Korānā veikti grozījumi (interpolācijas un redakcijas) ilgstošā laika periodā. Svarīgi, ka tie tapuši asas politiskas un reliģiskās cīņas apstākļos. Daudz izmaiņu u ierkstu varēja veikt Korānā arī sadalot tā tekstu nodaļās (sūrās) un pantos (ajatos). Izmaiņas notika arī tad, kad tekstā ielika izšķirības zīmes, kas norādīja, kā izrunājams viens vai otrs burts, ko grafiski attēlo tāpat kā citus. Šīs izmaiņas notika ne agrāk kā 702.gadā, t.i. laikā, kad tika dibināta Vasitas pilsēta, kur, kā stāsta teika, šīs zīmes saliktas. Zīmju salikšanu ieteicis ar savu cietsirdību pazīstamais Irākas vietvaldis Hadžadža (660.-714.g.). Līdz tam laikam būtiski nozīmīgi varianti varēja rasties arī tāpēc, ka senajā arābu rakstībā nenorādīja burtu divkāršojumus un parasti neatzīmēja patskaņus - tāpēc nebija skaidrs, vai darbības vārds lietots pagātnē vai tagadnē utt.
Pēc Korāna kanoniskā teksta noteikšanas citus tā norakstus, kuros bija dažādi varianti, izņēma no apgrozības un iznīcināja. Tie nav atrasti arī tagad, lai gan ir arī dati, ka vēl IX un X gs. pastāvējuši noraksti, kas atšķīrušies no oficiālā teksta. Korāna pretrunīgo norakstu iznīcināšana, kas veikta pēc kalifu pavēlēm, ir nopietnākais šķērslis šās grāmatas tapšanas vēstures un dažādo redakciju pētīšanā. Saglabātajos un tagad izplatītajos Korāna norakstos ir dažas atšķirības, bet tās pastāv galvenokārt dažādā iedalījumā pantos un citos nodalījumos, piemēram, "džuzās" un "siparās," kas domātas lasītāju ērtībai.
Kopējais panti skaits dažādos Korāna norakstos svārstās no 6000 (Medīnas norakstā) līdz 6236 (Kufas, Indijas un dažos citos norakstos). Tagad visizplatītākajā norakstā, ko arī pavairo tipogrāfiski, ir 6225 panti.
Korāna valoda. Korāns sacerēts arābu atskaņotā prozā. Tās senākās daļas tuvas tai prozai, ko vēl ap 150 gadus pirms islāma rašanās lietoja arābu priesteri - kahini. Valoda ir ritmiska un dziļi poētiska, tomēr vienota stila Korānā nav. Valoda. Valoda, kurā formulēts un uzrakstīts Korāns, pamatos identiska mūsdienu arābu valodai.
Tā kā Korāns pierakstīts arābiski, tad tas padara arābus par īpašu tautu musulmaņu ummā.
Sacerēšanas vēsture. Tas uzrakstīts laikā no 610.-632.g., kad pravietis Muhameds 23 gadus saņēma Allaha atklāsmes ar eņģeļa Džabraīla starpniecību. Tā kā Muhameds nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, tad sūras vai nu tika iemācītas no galvas, vai arī tūdaļ tika pravieša sekotāju pierakstītas uz pergamenta, kaula vai koka.
Kā tāda grāmata laikam tika izdota tikai pēc pravieša nāves 632.gadā. Savā tagadējā veidolā Korāns parādījās tikai 650.gados pēc musulmaņu trešā kalifa Osmana ibn Afāna pavēles – to paveica Saīds ibn Tabits, kādreizējais Muhameda personiskais rakstvedis un sekretārs.
Saīds apkopoja visas saglabājušās korāna versijas, kas bija dotas Muhamedam. Viņa sastādītais teksts tika pasludināts par īsto un to par tādu pēcāk ir atzinuši it visi islāma strāvojumi. Tādējādi visai agrīns korāna teksta apkopojums izslēdza dažādu ķecerību rašanos (kā tas nav ar Bībeli un citiem kristiešu tekstiem).
Slavenais humanitārists Ibn Mudžahids (?-935.g.) salīdzinājis 7 agrīnā Korāna pieraksta variantus.
Līdz mūsdienām Korāns nonācis tikai vienīgā - t.s. Osmanu redakcijā.
Saturs. Korāna būtība ir monoteiska – tajā apgalvots, ka Dievs ir tikai viens. Korāns sevī ietver daudzas jūdaisma un kristietības idejas, kas tai laikā jau bija pazīstamas Arābijā.
Korāna avoti - senās teikas. Apmēram 1/4 daļu Korāna aizņem leģendas par praviešiem, parasti tās ir pilnas ar solījumiem nesaudzīgi izrēķināties ar tiem, kas neklausīs "Dieva sūtņiem." Daudzas no šīm teikām ir mazliet sagrozīti aizguvumi no reliģijām, kas vecākas par islāmu, un no to svētajām grāmatām. Tā Korānā ir nostāsti par bībeliskajiem praviešiem, patriarhiem vai viņu pēcnācējiem: par Noāsu (Nuhu), Ābramu (Ibrahimu), Latu, Īzāku (Ishaku), Izmaēlu, Jēkabu (Jakubu), Skaisto Jāzepu (Jusufu), Mozu (Musu), Āronu (Harunu), Ījābu (Ajubu), Dāvidu (Daudu), Zālamanu (Suleimanu), Eliju (Iljasu), Jēzu Kristu (Isu). Pravietis Junuss (Jonāss) Korānā tiek saukts par Sahibs-al-huts. Korānā arī apgalvots, ka Mozum dota bauslība (Taurats), Dāvidam - Psalmu grāmata (Zaburs), Jēzum - evaņģēlijs (Indžils). Korāns esot pēc šiem rakstiem nākamā "priecas mācība."
Korānā ir izmantots arī apzīmējums "Divu ragu valdnieks" jeb "Divradzis" (Zu l Karnein) ar nozīmi - dievišķīgas varenības simbola īpašnieks. Ar to domāts neviens cits kā antīkais grieķu karavadonis Maķedonijas Aleksandrs (Iskanders). leģenda par viņu izklāstīta Korāna 18.sūrā, 82.-102.ajatos. Tā daudzējādā veidā sasaucas ar sīriešu teiku par Maķedonijas Aleksandru no VI-VII gs., tātad Korāna sastādīšanas laikā.
Apstāklis, ka Korānā ir daudz vienā vai otrā ziņā atsvaidzinātu senu teiku, acīmredzot, raisīja iebildumus jau tā sastādīšanas laikā, un tas atspoguļojās arī pašā Korānā. Tiegan tiek uzdoti par neticīgo vārdiem: "Kad viņiem lasa mūsu zīmes [domāti ajati, Korāna panti], viņi saka: "Mēs jau esam tās dzirdējuši! Ja vien mēs gribētu, mēs sacītu tādas pašas kā šīs; tie ir tikai stāsti par veciem laikiem" (8,31).
Caur Muhamedu Allāhs apstiprina savu iepriekš teikto vārdu patiesīgumu. Tādēļ 3.sūrā par pravietiskiem atzīti žīdu Tora un kristiešu evaņģēliji. Taču ir būtiska atšķirība: Korāna atklāsmes muhamedāņi uzskata par pilnīgākām, jo tās ir pēdējās un jaunākās. Tātad islāms ir vienīgā patiesā reliģija.
Pret citticībniekiem Korāns rekomendē izturēties nedraudzīgi (3:118).
Mūžīgā paradīzes svētlaime un elles mokas Korānā tēlotas pavisam dzīvi. Zemākā pasaule tiek dalīta kā „islāma mājoklis un pasaule” (dar al-Islam) un „kara mājoklis” (dar al-Harb).
Uzbūve. Tas sastāv no 114 dažāda garuma nodaļām – sūrām. Sūras nav sakārtotas tanī kārtībā, kā tās saņēma pats Muhameds, bet gan atbilstoši to garumam – garākās sākumā un īsākās beigās. Tātad visgarākās nodaļas ir Korāna pirmajā daļā - sākot ar 2.nodaļu, kurā ir 286 panti. Grāmatas beigās 103., 108. un 110.nodaļās ir tikai pa 3 pantiem, pēdējā 114.nodaļā - 6 panti.
Katra no sūrām saņēma nosaukumu, piemēram, „Govs,” „Bites,” „Zīdkoks.” Šie nosaukumi gan neraksturo sūru pēc būtības, bet gan nosauc tās atslēgvārdus. Garākajās sūrās iztekti redzama tendence krasi pāriet no viena priekšmeta uz citu. Korāna reliģiskie, dogmatiskie un likumdošanas materiāli iedalāmi vairākās grupās, no kurām daļa cēlusies agrāk, daļa vēlāk.
1.sūra. Atvērēja.
2.sūra. Govs.
3.sūra. Imrāndēli.
4.sūra. Sievas.
12.sūra. Jusufs.
18.sūra. Te izklāstīta leģenda par Maķedonijas Aleksandru.
19.sūra. Marija.
26.sūra. Dzejnieki.
36.sūra. Jā', Sīn.
43.sūra. Rotas./Greznas.
53.sūra. Zvaigzne.
67.sūra. Valstība.
78.sūra. Vēsts.
79.sūra. Izplūkdamie.
80.sūra. Viņš saviebās.
81.sūra. Kad ietīsies.
82.sūra. Kad izirs.
83.sūra. Apmērītāji.
84.sūra. Kad sašķelsies.
85.sūra. Zvaigznāji.
86.sūra. Auseklis/Nkatsviešņa.
87.sūra. Visaugstais.
88.sūra. Nestunda.
89.sūra. Ausma.
93.sūra. Rītastunda.
94.sūra. Vai neatvērām.
95.sūra. Vīģeskoks.
96.sūra. Dīgsts.
97.sūra. Likteņnakts.
98.sūra. Pierādījums.
99.sūra. Zemestrīce.
100.sūra. Auļotājas.
101.sūra. Grauja.
102.sūra. Sacenties mantā.
103.sūra. Novakare./Vakarstunda.
104.sūra. Dzēlājs.
105.sūra. Ziloņi./Zilonis.
106.sūra. Kuraišcilts.
107.sūra. Izlīdzēt.
108.sūra. Pilnavots.
109.sūra. Noliedzēji.
110.sūra. Palīdzība.
111.sūra. Vīta virve.
112.sūra. Šķīstīšana.
113.sūra. Rītausma.
114.sūra. Ļaudis.
Korāna kritika musulmaņu vidū. Sena islāma virziena piekritēji haridžīti atmet Korāna 12.sūru "Jusufs" kā tādu, kam mīlestības raksturs.
Savukārt šiītu musulmaņi uzskata, ka Korāns nav pilnīgs, jo kalīfs Osmans politisku pasvērumu dēļ nav ļāvis uzņemt Korānā nodaļu "Divi spīdekļi," kurā blakus pravietim Muhamedam slavināts šiītu godinātais Ali, kas arī bija kalīfs no 656.-661.gadam. Analizējot šo nodaļu, ko varākkārt izdevuši šiīti, redzams, ka tā ir vēlākos laikos sastādīta Korāna stilizācija, kas ietver virkni dažādās Korāna daļās sastopamu izteicienu.
VIII gs. dzejnieks Bašars ibn Burds, runādams plašā sapulcē Basrā, sacījis par dažiem dzirdētiem tā laika dzejnieku dzejoļiem: "Šie panti labāki par jebkuru Korāna sūru."
Apmēram to pašu teicis arī Bašara jaunākais laikabiedrs arābu dzejnieks Abulatahija, kas arī nav atzinis dogmu, ka Korāns nav radīts. Šo dogmu noliedza arī mutazilīti (mutazila - "tie, kas attālinās, atšķiras"), īpaša islāma virziena piekritēji IX gs., pie kam šo virzienu Arābu kalifātā uzskatīja par oficiālo.
Pretrunas Korānā. Korānā pašā apgalvots, ka šādu pretrunu neesot (4., 84.). Patiesībā pretrunu grāmatā ir ļoti daudz. Turklāt tās attiecas uz vairākām islāma mācības būtiskām pusēm, kā, piemēram, atbilde uz jautājumu, kad sāksies "aizkapa dzīve." Viena atbilde skan, ka dievišķā atmaksa nāks uz reiz pēc nāves - "nāves stundā" (16.sūra, 30.-34.ajati). Otra apgalvo, ka mirušie tikai pēc mirušo augšāmcelšanās un vispārējās Dieva tiesas saņemšot "norīkojumu" uz tālāku aizkapa dzīvi. Līdz tam laikam viņi nevarēšot augšāmcelties: "Aiz viņiem šķērslis (bjarzah) līdz dienai, kurā viņi tiks augšāmcelti" (23., 102.).
Korānā nav vienotības arī jautājumā par cilvēka brīvo gribu - vai viņš ir brīvs savos nodomos un darbībā, vai arī viņš pilnīgi un visās lietās atkarīgs no Dieva un akli pilda Allāha vēlēšanās un norādījumus neatkarīgi no tā, vai viņš dara labu, vai ļaunu.
Tā kā no paša sākuma Korānam piešķīra arī likumdošanas nozīmi ka arābu "tiesas likumkrājumam" (13, 37), un tādēļ jau visai agrīni radās nepieciešamība skaidrot tādas pretrunas. jautājums sevišķi sarežģījās, kad līdzās Korānam parādījās arī musulmaņu nostāsti (sunna) un likumdošanas literatūra (fikhs, šariāts). Korānam nācās attaisnot dzīves izvirzītos jaunievedumus. Tādēļ tika radīta īpaša teoloģiska skola nash, kas iedalīja visus Korāna pantus (ajatus) "atcēlējos" un "atceltos," un kas saskaitīja Korānā 225 pretrunas.
Teologi centās iztulkot pretrunas, stila, nozīmes un hronoloģiskās secības pārkāpumus Korānā kā sevišķas "dievišķās gudrības" izpausmi.
Korāns un Bībele. Korānā uzņemtās bībeliskas leģendas reizēm tiek uzdotas par jaunām, kas agrāk cilvēkiem nebījušas pazīstamas. Piemēram, versija par Jusufu (bībeliskais Jāzeps), viņa tēvu un brāļiem izklāstīta 12.sūrā "Jusufs" - te leģenda nosaukta par "labāko no stāstiem, ko mēs [Dievs] atklājuši šinī Korānā" (12.sūra, 3.ajats) un arī par "vienu no nepazīstamiem nostāstiem" (12.sūra, 103.ajats).
Korāns par judaismu. Uzstādamies pret Jēzus Kristus kā "Dieva dēla" godināšanu nepamatoti piedēvē šādu godināšanu arī judaismam: "Jūdi saka - "Ezra - Dieva dēls"" (9,30), tomēr izdala jūdus un kristiešus no kopējās "daudzdievnieku" vides. Lai attaisnotu tēzi, ka Jēzus mācījis "pareizi" - viņu pat esot sūtījis Dievs, lai tas sludinātu "priecas vēsti" (evaņģēliju) un pēc viņa nākšot Muhameds (Ahmeds - 61, 6). Kristus sekotāji esot sagrozījuši viņa sludināšanas īsto jēgu un Korāns Jēzum piedēvē šādus vārdus: "Izraēļa bērni, pielūdziet Dievu, manu kungu un jūsu kungu! Kas sadomā Dievam līdzdalībniekus, tam Dievs liegs paradīzi, tā mājoklis būs uguns; patvaļniekiem nebūs aizstāvju" (5,76). Uzskatīdams kristīgos un jūdus par "svēto rakstu cilvēkiem" jeb "grāmatas ļaudīm" (ahl-al-kitab), bet tikai mazliet ejošus ķecerībās dēļ rakstu sagrozīšanas aiz neizpratnes, Korāns uzņemas misiju "izlabot" šos sagrozījumus.
Korāns par kristietību. Jēzus nekādīgi Korānā netiek uzskatīts par Dieva dēlu, bet gan par cilvēku-sludinātāju. Aizgūdams Jēzus Kristus (Isa) kultu, Korāns tomēr uzstājās pret kristietības mācību par tā "vienbūtību" ar Dievu, kā arī vispār pret priekšstatu par "trīsvienību" (4.sūra, 169.ajats). Saskaņā ar Korānu "Dievam neklājas, ka viņam būtu bērni" (19.sūra, 36.ajats), un "kur viņam var celties bērni, kad viņam nav bijis draudzenes" vai sievas (6., 101., 72., 3.). Apgalvodami, ka "mesija ir Dieva dēls," kristieši "pielīdzina sevi neticīgajiem, kas bijuši agrāk" (9.,30.). "Marijas dēls... ir tikai mūsu vergs, ko mēs aplaimojām un devām par paraugu Izraēļa bērniem" (43., 57. un 59.).
Uzstādamies pret Jēzus Kristus kā "Dieva dēla" godināšanu nepamatoti piedēvē šādu godināšanu arī judaismam: "Jūdi saka - "Ezra - Dieva dēls"" (9,30), tomēr izdala jūdus un kristiešus no kopējās "daudzdievnieku" vides. Lai attaisnotu tēzi, ka Jēzus mācījis "pareizi" - viņu pat esot sūtījis Dievs, lai tas sludinātu "priecas vēsti" (evaņģēliju) un pēc viņa nākšot Muhameds (Ahmeds - 61, 6). Kristus sekotāji esot sagrozījuši viņa sludināšanas īsto jēgu un Korāns Jēzum piedēvē šādus vārdus: "Izraēļa bērni, pielūdziet Dievu, manu kungu un jūsu kungu! Kas sadomā Dievam līdzdalībniekus, tam Dievs liegs paradīzi, tā mājoklis būs uguns; patvaļniekiem nebūs aizstāvju" (5,76). Uzskatīdams kristīgos un jūdus par "svēto rakstu cilvēkiem" jeb "grāmatas ļaudīm" (ahl-al-kitab), bet tikai mazliet ejošus ķecerībās dēļ rakstu sagrozīšanas aiz neizpratnes, Korāns uzņemas misiju "izlabot" šos sagrozījumus.
Korāns kā vēstures avots. Dogma, ka Korāns ir sacerējums, kas pastāv mūžīgi, ir saglabājusies līdz pat mūsdienām dažās Austrumu zemēs. tas palicis par galveno šķērsli Korāna objektīvai zinātniskai novērtēšanai.
Musulmaņu teologu attieksme pret Korānu. Abasīdu laikā eksistēja divi uzskati par Korāna izcelsmi. Konservatīvā islāma ulema uzskatīja, ka Allāha sūtītais Korāns ir absolūta īstenība, turpretī cita teologu daļa – ka Korāns ir „radīts,” t.i. pielāgots un nosūtīts Muhamedam konkrētā laikā un vietā. Šī uzskatu grupa tad arī bija mutazilīti ar savu galveno ideologu Amīru ibn Ubaijādu (?-762.g.) priekšgalā. Šīs mācības saknes bija harītismā, šiītismā un grieķu racionālismā.
Daži no mutazilītiem sludināja, ka cilvēks spēj nopelnīt pēcnāves dzīvi paradīzē, ja dzīvos taisnu un bezgrēcīgu dzīvi. Tomēr no tādas nostādnes izrietēja, ka cilvēks spētu piespiest Allāhu kaut kam un ortodoksālie musulmaņi to ieskatīja par ķecerību. No šejienes arī visai vaļīgais uzskats, ka Korāna tekstus iespējams interpretēt.
Korāns pāri visam. Teologi centās iztulkot pretrunas, stila, nozīmes un hronoloģiskās secības pārkāpumus Korānā kā sevišķas "dievišķās gudrības" izpausmi. Islāmā pat bija attīstīta tēze, saskaņā ar kuru vispār visa gudrība ietverta Korānā. Šo domu vispārinājis Badiazzamans (miris hidžras 398.g.) savā pamācībā: "Sāc studēt Korānu; pēc tam pārej pie tafsira; Dievs šai lietā Tev palīdzēs. Neļauj sevi novērst no tā, ko es tev šeit lieku darīt ar šīm grāmatām-mocībām, tāpēc ka tā būtu tukša laika šķiešana, jo neder nekāda mocība, ko nesatur Korāns."
Šariats no Korāna. No Korāna tēzēm izriet musulmaņu tiesību sistēma - šariats. Piesaucot Korānu, tiek doti zvēresti un svinīgie solījumi.
Pret Korāna izteicienu izrakstiem un tā atsevišķiem eksemplāriem ticīgie izturās kā pret talismaniem, kam piemīt brīnumdarītājs spēks.
Korāna attiecības ar jūdaistiem un kristiešiem. Stipri atšķiras no Bībeles uzskatiem ar to, ka liek akcentu uz ummas nozīmīgumu.
Korāns kā vēstures avots. Galvenais avots, no kura gūtas ticamākās ziņas par sākotnējo islāmu, ir Korāns. Tomēr uz šo ziņu bāzes var gūt priekšstatu tikai par islāma ticības mācību un par musulmaņu organizāciju ticīgo muzulmaņu draudzē. Korānā nav ne vēsturisku datu, ne faktu, ne darbojošos vēsturisko personu vārdu.
Korānā tomēr ir atsevišķas sūras un ajati, kas vairāk vai mazāk ticami atstāsta patiesus Arābijas vēstures notikumus. Tie ir militāru sadursmju apraksti vai sākotnējā islāma vadoņu aģitācijas runu atreferējumi, kā arī musulmaņu mantiskie (mantosanas, kriminālie utt.) un laulību noteikumi, kam vajadzēja aizstāt korāna nosodītās iepriekšējā laika posma ieražas.
Korāna tulkošana. Pirmo reizi Korānu latīņu valodā pārtulkoja Spānijā dzīvojošais angļu filozofs Roberts no Ketonas 1142.gadā.
1530.gadā pirmo reizi Korāns tika izdots iespiestā grāmatā. To izdarīja Pagīns no Briksienas Venēcijā.
1647.gadā pirmo Korāna tulkojumu franču valodā veica A.djū Riērs. Pamatojoties uz šī tulkojuma Aleksanders Ross pēc tam veica pirmo angļu Korāna versiju.
Tikai 1734.gadā tiek veikt īsts Korāna tulkojums no arābu uz angļu valodu, tulkojuma autors ir Dž.Sailoms. Šis darbs tiek augstu vērtēts un izmantots vēl šodien.
Vāciski Korānu tulkojis Hennings un Parets, angliski - Palmers, Ārberijs, franciski - Kazimirskis, Blašērs, krieviski - Sablukovs, Kračkovskis, Osmanovs.
Korāna latviskais tulkojums. Latviski Korānu iztulkojis austrumu valodu zinātājs Uldis Bērziņš, kas tam patērējis vairāk par 10 dzīves gadiem. Uzbeku dzejnieks Muhameds Salihs U.Bērziņam esot teicis: „Korānu tev nevajadzēja tulkot,” uzskatot, ka Bērziņš tam ko pieliks no sevis. Uldis viņam skaidroja, ka viņa mērķis nav pārtaisīt Korānu, ka tās esot tikai attiecības starp divām valodām. Beigās Salihs teicis: „Labāk tomēr būtu bijis, ja tas, kurš Korānu tulko, būtu ticīgs.” Vai tādā gadījumā latviešu teksts būtu savādāks? Salihs: „Nē, varbūt nebūtu, bet Ulda dvēsele būtu glābta.”
Korāna interpretāciju no angļu valodas veicis arī komponists un politiķis Imants Kalniņš. Saprotams, ka šādam Korāna tulkojumam ir mazāka vērtība kā iepriekšējam.
Tehnika. Pielikta bilde 17.01.2024., 8.vieta.
Saites.
Radīšanas stāsts Korānā.
Islāms un musulmaņi.
Mistiskais Korāns.
