Aliens

Lielbritānija, Apvienotā karaliste

Apvienota karaļvalsts uz salām Atlantijas okeānā pie Eiropas krastiem.

Himna. Tradicionāli "Dievs, sargi karalieni!" (God Save the Queen!) Oda karalim. 1686.gadā karalim konstatēja taisnās zarnas augoni, likās, ka viņa dienas ir skaitītas, viņš palika uz gultas. Tomēr notika brīnums un karalis izveseļojās. Tika noturētas meses visā Francijā, bet hercogiene de Briņjona un komponists žans Batists Lulī sacerēja pateicības odu - "Lielais Dievs, glāb karali." Iespējams, šis opuss tiktu aizmirsts, ja ne skrupulozais vācietis Georgs Frīdrihs Hendelis, kas šo melodiju izvilka no nebūtības. Mazliet pielaboja, mazliet izmainīja un pārdeva to Angijas karalim - tolaik viņš jau bija Anglijas karaļa galmā un labās attiecībās ar Džordžu, kam kā reizīti bija nepieciešama jauna himna. Tā franču karaļa lūgsna pret aizcietējumu kļuva par Anglijas karaļu himnu.

Karogs. Union Jack.

Reliģija Lielbritānijā. Valsts baznīca ir anglikāņu (2/3 valsts iedzīvotāju), bet vēl valstī ir 4,6 miljoni katoļu, 500 000 jūdu un arī musulmaņi.

Vēsture. Anglosakši, kontinentālo ģermāņu tautu grupas - sakši, angļi, jīti, frīzi un citi etnosi, kuri pēc tam, kad romieši bija atstājuši Britāniju, laikā no IV-VII gs. apmetās mūsdienu Anglijā un Skotijas dienvidu daļā, daļēji asimilējot, daļēji iznīcinot un izspiežot uz citām teritorijām tur līdz tam dzīvojušās ķeltu ciltis. Anglosakši Britu salās ieradās dažādā veidā - kā pārceļotāji, kā iebrucēji un tirgotāji. VII gs. bija izveidojušās 7 nozīmīgas anglosakšu karalistes - Veseksa, Saseksa, Eseksa, Kenta, Mercija, Austrumanglija un Nortumbrija. Uz to pamata, Veseksas karaļa Etelreda vadībā X gs. sākumā tika izveidota Anglijas karaliste.
Britānija romiešu laikā. Briti bija Anglijas pamatiedzīvotāji no VIII-V gs.pmē. I gs.pmē., kad Lielbritānijas salas dienvidu daļa kļuva par Romas provinci - Brittania Romana. Sākumā par Britāniju sauca visas salas uz ziemeļiem no Gallijas (tagadējā Francija), bet vēlāk tikai Lielbritānijas salu - tagadējo Angliju, Velsu un Skotiju.
Britānijas kristianizēšana. Viens no pāvesta Gregora Lielā ievērojamākajiem pasākumiem bija Anglijas kristianizēšana. Jāatzīmē, ka senākie Anglijas iedzīvotāji – ķelti - kristīgo ticību sāka pieņemt jau ar II gadsimtu no romiešiem, bet IV gadsimtā jau visa Britānijas sala, izņemot tagadējās Skotijas teritoriju, kur valdīja pikti, bijusi kristianizēta, tomēr, kad V gadsimtā to sāka iekarot anglosakši, iedzīvotāji no jauna pievērsās pagānismam. Ievērojamāki panākumi katoļu Baznīcai bija Īrijā, uz kurieni pāvests Celestīns 43l.gadā nosūtīja misionāru Pallūdiju, kura darbu ar 432.gadu turpināja Patriks (vēlāk iecelts svēto kārtā). Svētā Patrika darbībai bija tādi panākumi, ka Īriju sāka uzskatīt par “svēto salu” un “misionāru māti” – turpmākajos gadsimtos no šīs salas nāca daudzi ievērojami katoļu Baznīcas darbinieki.
Iebrukums Īrijā (XII gs.). Angļu iebrukumu Īrijā notika XII gs. un vēsturnieki to uzlūko kā Britu impērijas pirmsākumu.
Priekšdarbi Lielbritānijas izveidošanai (1603.-?). 1603.gadā pēc karalienes Elizabetes I nāves Skotija un Anglija vienojās, ka tajās valdīs viens un tas pats karalis vai karaliene. Taču citādi katra no valstīm dzīvoja savu dzīvi, katrai bija savs parlaments un valdība, kas lēma gan par nodokļiem, gan citiem svarīgiem jautājumiem, uz valstu robežām darbojās muitas punkti.
Kopumā XVII gs. angļi vairākkārt mudināja skotus uz valstisku apvienošanos, taču vienmēr saņēma strupu noraidījumu. Kā atteikuma iemeslu skoti minēja savas 2000 gadu (tā skoti paši apgalvo) ilgās valstiskuma tradīcijas, kas nereti aizstāvētas ar ieročiem rokās.
Kvēkeru sektas rašanās. Tās dibinātājs ir Džordžs Fokss (1624.-1691.g.), un sekta radās angļu buržuāziskās revolūcijas laikā pilsētu nabadzīgo ļaužu vidū uz anabaptisma un citu ķecerību bāzes sakarā ar vilšanos revolūcijā, kas nekā nebija devusi tautai. Sākumā kvēkerus nežēlīgi vajāja. Piemēram, no 1656. līdz 1658.gadam 9000 Anglijas kvēkeru tika ieslodzīti cietumā. Tikai likums par reliģisko iecietību 1689.gadā izbeidza kvēkeru vajāšanu Anglijā.
Katoļu izraisītās jukas. 1688.gadā Angliju un arī visas Britu salas pārņēma jukas, jo no troņa tika gāzts karalis Džeimss II (vienlaikus Skotjas, Angljas un Īrijas karalis). Gāšanas iemesls bija viņa pāriešana katoļticībā. Faktiskiar to tika pelikts punkts Stjuartu dinastijas valdīšanai Lielbritānijā. Katoļu atzara piekritēji, kurus dēvēja par jakobītiem, nerimās un vēl ilgāku laiku mēģināja atgriezt tronī savu karali. Vēlāk viņi mēģināja bremzēt Skotijas un Anglijas apvienošanas procesu, turklāt paradoksālā kārtā uz brīdi veidoja taktisku savienību ar Skotijas prezbiteriešu baznīcu, kas bija stingri protestanti.
Apturēt Anglijas parlamentāriešu un sabiedrības stingro apņēmību, lai par monarhu nekad vairs nekļūtu katolis, vairs nebija iespejams. 1701.gadā Anglijā tika pieņemts likums, kas noteica jauno trona mantošanas kārtību, un skotiem ar to nācās samierināties. Kārtējās sarunas par ūnijas izveidošanu sākās 1702.gadā, bet, kad tās nevainagojās ar panākumiem, Anglija pieņēma vēl pāris likumu, kuru mērķis bija piespiest kaimiņus kļūt piekāpīgākiem. Piemēram, skotiem, kuriem piederēja zeme Anglijā, tika piedraudēts ar krietni augstākiem nodokļiem, noteica arī lielus ierobežojumus skotu linu un liellopu gaļas eksportam uz Angliju.
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Angija tik ļoti vēlējās izveidot ūniju, bija bažas par to, ka Skotija varētu kļūt par angļu ienaidnieci. jau bija sācies karš par Spānijas mantojumu un Londonai bija bažas, ka Skotija, kurā katoļu pozīcijas joprojām bija spēcīgas, varētu atjaunot savu seno aliansi ar Franciju - tobrīd angļu niknāko ienaidnieci. Šīs aizdomas vēl uzkurināja Skotijas parlaments, kas 1704.gadā pieņēma likumu par pastāvīgas ārpolitikas realizēšanu.
Taču situācija nebija labvēlīga, lai Skotija savam dienvidu kaimiņam varētu diktēt noteikumus. Valsts piedzīvoja ekonomisko lejupslīdi, kas kulmināciju sasniedza 1706.gadā. Tādejādi nav nejaušība, ka sarunas par apvienošanos sākās tieši tad. Skotu apgrūtinātajam stāvoklim bija vairāki iemesli: jau pieminētā kara dēļ Angija bloķēja kuģu pārvietošanos Ziemeļjūrā, kas būtiski apgrūtināja Skotijas tirdzniecības darījumus - vairs nebija iespējams tirgoties ar vienu no galvenajām tirdzniecības partnerēm - Franciju. Savu iespaidu atstāja angļu pieņemtie likumi. bez tam krahu bija cietis arī skotu mēģinājums dibināt koloniju Panamā XVII gs. nogalē. Šai projektā naudu bija ieguldījuši daudzi skoti - visvairāk vidusšķiras pārstāvji, tā iztērējot savus ietaupījumus.
Lielbritānijas nodibināšana (1707.g.). 1706.gada sarunās angļi nāca klajā ar trim daudz dāsnākiem piedāvājumiem. Sasakaņā ar vienu no tiem apvienošanās gadījumā Skotijai tiktu piešķirtas tiesības tirgoties bez jebkādām muitas nodevām ar Anglijas kolonijām Ziemeļamerkā, kas līdz tam bija liegts. Ne mazāk svarīgs bija solījums atvērt eksportam no Skotijas visu Anglijas tirgu, kā arī nosacījums, ka ar nodokļiem netiks apliktas daudzas preces, ko Skotija eksportē uz citām valstīm. No 25 līguma punktiem 15 bija veltīti tieši ekonomiskajiem jautājumiem.
Ekonomiskajā ziņā skoti noteikti būtu ieguvēji. Anglija sedza visus izdevumus, kas bija saistīti ar naudas kalšanas sistēmas standartizāciju, nomaksāja Skotijas karaļnama milzu parādus un ompensēja Panamas ieguldītāju zaudējumus, subsidēja arī uzņēmējdarbību Skotijā.
Toreizējā Anglijas un Skotijas karaliene Anna bija ūnijas atbalstītāja. Tieši viņai skotu parlamentārieši, kuri paši nespēja vienoties, uzticēja izveleties Skotijas pārstāvjus apvienošanās sarunās. Tādejādi arī notika tā, ka no 31 delegāta 30 bija ūnijas piekritēji. Šās delegācijas sastāvs (to vadīja Kvīnsberijas hercogs) izraisīja apvienošanās poretinieku neizpratni un niknumu.
Pašas sarunas bija savdabīgas: vairākus mēnešus abas delegacijas sēdēja katra sava telpa Vestminsteras pilī un apmainījās ziņnešu iznēsātiem rakstiskiem paziņojumiem. Jūlijā līgums bija saskaņots, bet rudenī to saka apspriest Skotijas parlamenta. Debates noriteja uz diezgan niknu sabiedrības protestu fona. Apvienošanas pretinieki sūtīja uz parlamentu petīcijas, bet, kad tas nelīdzēja, sāka aktīvāku pretdarbību. Tika izplatīti pamfleti, kuru autori kritizēja ūniju, pilsētās kūra sārtus un dedzināja valdības nodrukatas brošūras ar līguma tekstu, notika nemieri, kas tikai ūnijas pretinieku neorganizētības un savstarpējo domstarpību dēļ neizvērtas par īstu sacelšanos. Līdzīgu iemeslu dēļ nesaskaņoti darbojās parlamenta opozīcija, palaižot garām brīdi, kad līgumu vēl bija iespējams noraidīt. Angļi savu pozīciju bīdija pavisam vienkārši - vairākus desmitus tūkstošu mārciņu viņi bija atvēlējuši skotu parlamentāriešu uzpirkšanai (uz to vēlāk norādījis skotu dzejnieks un rakstnieks Roberts Bērnss).
Tādā veidā pakāpeniski ar nebūtiskiem labojumiem skoti atbalstīja visus vienošanās punktus un 1707.gada 16.janvārī Skotjas parlamentā ar 110 balsīm par un 67 balsīm pret ratificēja visu līgumu. Pēc dažiem mēnešiem to ratificēja arī Anglijas parlaments un 28.aprīlī saskaņā ar šo vienošanos savu darbību pārtrauca Skotijas parlaments kā izrādījās vēlāk - līdz pat 1999.gadam. Deputāti no Skotijas ieguva pārstāvniecību Apvienotās karalistes parlamentā, taču tā bija niecīga - apakšpalātā skotiem pienācās 45 vietas, kas bija tikai mazliet vairāk nekā Kornvolas grāfistei. Rezultātā skotu intereses netika ņemtas vērā (par šo netaisnību joprojām atgādina Skotu nacionālā partija, kas vēlas sarīkot vēl vienu referendumu par Skotijas neatkarību).
Pēc visa notikušā skotu nacionālisti vēl šobaltdien uzskata, ka 1707.gada apvienošanās notikusi uz nelīdztiesīgiem pamatiem un Anglija burtiski aprijusi savu teritorijas un iedzīvotāju ziņā mazāko kaimiņvalsti. Skotu vara un amatpersonas uzpirktas, bet tautas vairākums augstprātīgi ignorēts. Arī angļu vēsturnieki nenoliedz šādu notikumu traktējumu, vienlīdz norādot, ka, lai gan apvienošanās vairāk tobrīd bijusi nepieciešama Anglijai, arī Skotija guvusi būtiskus labumus. 
Lielbritānija Spānijas Mantojuma karā (1701.-1714.g.). 1707.gadā notika Anglijas un Skotijas apvienošanās vienā karaļvalstī - izveidoja Lielbritāniju. Pēc tam jau Lielbritānija iesaistījās karā par Spānijas mantojumu un sagrāba Gibraltāru kā arī jaunas teritorijas Ziemeļamerikā.
Pēc Septiņgadu kara (1756.-1763.g.) Lielbritānija atņēma Francijai Kanādu un nodibināja kundzību Ziemeļamerikā.
Pēc Ziemeļamerikas Neatkarības kara (1775.-1783.g.) Lielbritānija zaudēja 13 kolonijas Ziemeļamerikā, tāpēc tā aktivizēja koloniālo darbību citos reģionos.
1793.gadā karā pret Franciju sagrāba Tobagas salu.
Pēc Vīnes kongresa (1814.-1815.g.) Lielbritānija kā Napoleona I Bonaparta uzvarētāja ieguva Kāpu (Dienvidāfrikā), Maltu, atņēma Holandei Ceilonu, labās Cerības ragu u.c. kolonijas.
XIX gs. 1.pusē Lielbritānija pabeidza Indijas iekarošanu.
1842.gadā Britu impērija sagrāba Sjanganas salu (83 kvkm), XIX gs. 2.pusē Ķīnai uzspieda nelīdztiesīgus līgumus un izmantoja sagrābto Sjanganu (tagadējā Honkonga) tālākai ekspansijai Ķīnā.
1875.gadā briti pārņēma savā kontrolē Suecas kanālu un 1882.gadā nodibināja savu kundzību Ēģiptē.
1878.gadā briti sagrāba Kipru.
XIX gs. 2.pusē ieņēma Singapūru, Adenu, kolonizēja Austrāliju, anektēja Jaunzēlandi.
XIX gs. beigās Lielbritānija sagrāba Bečuanalendu (1885.g.), Birmu (1886.g.), Somāliju, Dienvidnigēriju, Rodēziju, Keniju, Zanzibāru (1896.g.) u.c. zemes, uzspieda savu protektorātu Afganistānai. 
XIX gs. beigās Lielbritānija sagrāba Bečuanalendu (1885.g.), Birmu (1886.g.), Somāliju, Dienvidnigēriju, Rodēziju, Keniju, Zanzibāru (1896.g.) u.c. zemes, uzspieda savu protektorātu Afganistānai.
Tādejādi Lielbritānija bija radījusi lielāko koloniālo impēriju pasaulē. 1912.-1913.gados Britu impērijas teritorija bija 31 879 000 kvadrātkilometru. 
1916.gadā britu valdība H.H.Eskvita vadībā apspieda sacelšanos Īrijā.
Saskaņā ar Versaļas līgumu (1919.g.) Britu impērijas teritorija vēl paplašinājās, jo tā ieguva lielu daļu Vācijas koloniju - Tanganjiku, daļu Togo un Kamerūnas, u.c.
1919.gada maijā Lielbritānija pieteica Afganistānai karu, tomēr tā paša gada augustā bija spiesta atzīt Afganistānas neatkarību preliminārā līgumā.
1921.gadā Lielbritānija piešķīra domīnijas statusu Īrijai, izņemot tā ziemeļu daļu - Olsteru.
1922.gadā formāli pasludināja arī Ēģiptes neatkarību, bet valstī palika britu karaspēks, briti kontrolēja Ēģiptes ārpolitiku un britu kapitāls - ekonomiku.
1926.gada Impērijas konference un 1931.gada Vesminsteras statūts stipri paplašināja domīniju tiesības un politisko patstāvību.

Čemberlena periods (?-1940.g.).
Vinstona Čērčila periods (1940.-1045.g.). 1940.gadā, demisionējot Čemberlena valdībai, tās finanšu ministrs Vinstons Čērčils kļuva par premjeru un aizsardzības ministru. II Pasaules kara laikā Čērčils sevi parādīja kā izcilu līderi, kurš kopā ar saviem sabiedrotajiem ASV un PSRS sakāva Trešo reihu. 1945.gadā Čērčils zaudēja parlamenta vēlēšanās leiboristiem, tāpēc Postdamas konferences noslēdzošajā daļā piedalījās jau cits premjers.
1941.gada 12.jūlijā Maskavā tika noslēgta vienošanās starp Lielbritānijas un Padomju Savienības valdībām par kopēju darbību cīņā pret trešo reihu. 1941.gada jūlija pirmspēdējā dienā britu lidmašīnas, kas bija pacēlušās no aviācijas bāzes kuģiem "Viktorija" un "Fjūresa," uzbruka Kirkenēsas un Petsamas (aiz Polārā loka) ostām. Tādejādi Lielbritānija pirmo reizi mēģināja militāri palīdzēt Padomju Savienībai.

Kauja par Britāniju. Trešajā reihā vācieši visā nopietnībā kala plānus Britu salu sagrābšanai un šis plāns bija pavisam īsts, nevis radīts uzmanības novēršanai pirms uzbrukuma PSRS, vismaz tā pirmajā posmā. Šā plāna izstrādi Hitlers pavēlēja sākt 1940.gada vasarā, kad britu un franču spēki cieta vienu sakāvi pēc otras. Berlīnē valdīja pārliecība,ka pēc Francijas kapitulācijas vāciešiem lielu problēmu ar britiem arī nebūs.
Uzbrukuma plāns Britu salām ar nosaukumu "Jūras lauva" tika apstiprināts 1940.gada 16.jūlijā. Tas paredzēja 25 vērmahta divīziju izsēšanos Anglijas piekrastē starp Duvru un Portsmutu un sekojoša uzbrukuma attīstīšanu uz Londonu. Pēcāk vācu komandieri koriģēja plānus, palielinot vācu divīziju skaitu līdz 40. Jau pēc kara bijušais vērmahta operatīvās vadības štāba priekšnieks Alfrēds Jodls paziņoja, ka nacistu plāni zināmā mērā atgādinājuši seno romiešu karavadoņa Jūlija Cēzara Britu salu sagrābšanas plānus.
Protams, Berlīnē tika ņemtas vērā britu varenās flotes iespējas, toties britu aviāciju gan vācieši augstu nevērtēja. Operācijai "Jūras lauva" bija jāsākas pēc tam, kad vācu luftvafe panāktu savu pārsvaru gaisā. Vinstons Čerčils to nosauca par "kauju par Britāniju" un tā sākās 1940.gada jūlijā - vēl līdz tam kā tika apstiprināta operācija "Jūras lauva." Kā zināms, vācieši zaudēja šo kauju un tiem neizdevās iegūt pārsvaru gaisā pār britu aviāciju. Iespējams, ka vāciešu armija bija pārāka uz sauszemes, tomēr, lai to nodemonstētu, bija nepieciešams uz tās izsēsties.
Sakāve kaujā par Britāniju lika mainīt vāciešiem savus plānus. 1941.gada janvāra sākumā Hitlers deva pavēli atcelt vācu armijas izsēšanos Anglijas krastā, tomēr pilnībā neatteicās no plāna "Jūras lauva" realizēšanas. Tikai 1942.gada februārī Trešā reiha jūras kara flotes komandieris Ērihs Rēders spēja Hitleru pilnībā atrunāt no izcelšanās plāniem Britu salās. Tas gan kļuva iespējams tikai pēc zibenskara plāna izgāšanās karā ar PSRS.

Lielbritānijas koloniālās ēras beigas. Pēc II Pasaules kara sociālās sistēmas izveidošanās un imperiālistisko pozīciju vājināšanās radīja labvēlīgus apstākļus nacionālās atbrīvošanās kustībām dažādos impērijas reģionos, kā rezultātā Britu impērija izira. 40.gadu 2.pusē Neatkarību izcinīja Transjordānija, Indija (1947.g.), Pakistāna (1947.g.), Birma (1948.g.), Ceilona (1948.g.).
50.gados - Gana, Malaizija (1957.g.), Singapūra (1957.gadā Malaizijas sastāvā), Sudāna (1959.g.).
60.gados - Nigērija, Somālija, Sjerraleone, Kuveita (1961.g.), Jamaika, Trinidada un Tobaga, Uganda (1962.g.), Kenija (1963.g.), Malta (1964.g.), Zambija (1964.g.), Malāvija, Tanzānija (1964.g.), ), Svazija (1964.g.), Gambija (1965.g.), Maldīvija, Barbadosa (1966.g.), Gajāna, Botsvāna (1966.g.), Lesota, Jemena (1967.g.), Maurīcija (1968.g.).
70.gados - Tonga (1970.g.), Fidži, Bahreina (1971.g.), Katara (1971.g.), Apvienotie Arābu emirāti (1971.g.), Omāna, Bahamas, Grenāda, Seišeļu salas, Zālamana salas, Sentlūsija, Tuvala, Kiribata.
1980.gada aprīlī neatkarību ieguva Vanuata, 1981.gada septembrī - Belīza, 1981.gada novembrī - Antigva.
1981.gada nogalē Lielbritānijai piederēja koloniālie īpašumi Karību jūrā, Bermudu salas, Gibraltārs, Sv.Helēnas sala, Bruneja, Sjangana (Honkonga) un Pitkērna. 1981.gada nogalē Lielbritānijas kolonijās bija vairs tikai 4,9 miljoni iedzīvotāju.
Sairušās Britu impērijas vietā 1947.gadā radās "Sadraudzība," kurā ietilpa daļa valstu, kas agrāk bija Britu impērijas sastāvdaļas.

XX gs. 70.gados britu ekonomika piedzīvoja sabrukumu. tad pat Ziemeļīrijā izcēlās etniski reliģiska vardarbība, kas turpinājās līdz 1998.gadam, kad tika noslēgts miers.

Mārgaritas Tečeres premjerēšana.
Deivida Kemerona premjerēšana (2010.-2016.g.). Viņa premjerēšanas laikā 2016.gada jūnijā briti nobalsoja par izstāšanos no ES - tā saucamo breksitu (Brexit). 24.jūnijā viņš paziņoja par savu atkāpšanos no amata.
Terēzes Mejas premjerēšana (2016.-patlaban). Pirmo reizi parlamentā ievēlēta 1997.gadā.
2010.gadā ieņēma iekšlietu ministres posteni Kemerona valdībā.
2016.gada 13.jūlijā stājās premjeres amatā 59 gadu vecumā. Otrā sieviete premjere pēc Tečeres Lielbritānijas vēsturē.
2018.gada 29.maijā bez līguma izstājās no ES.
2019.gada oktobrī Briseles samitā tika panākta Brexit vienošanās starp Eiropas komisija sprezidentu Žanu Klodu Junkeru un Lielbritānijas premjeru Borisu Džonsonu. Sestdienas Britu parlamenta ārkārtas sēdē to paredzēts ratificēt. 
2021.gada februārī Lielbritānijas varas iestādes paziņoja, ka izbeidz t.s. "zelta vīzu" izsniegšanu - tās ļāva turīgiem ārzemniekiem saņemt pavalstniecību apmaiņā pret kapitālu ieguldīšanu. 2021.gadā tika izsniegts 798 tādu vīzu, 82 no tām - krieviem.

      Anglija.
      Velsa.
      Skotija.
      Ziemeļīrija.
      Menas sala.

Aplūkojamie objekti.
      Dolmeņi. 
      Kromlehi.
      Apļi laukos.
      Oundla aka. Saukta par "bungojošo aku." Mistiska/okulta vieta.
      Sarkanais altāris.  Mistiska/okulta vieta. 
      Maidenkāstla. Sens cietoksnis.
      Eksholmas sala. Meteora nokrišanas vieta.
      Menas sala. Spoku sala, Lielbritānija.
      Tringa. AP vieta.
      Truro. AP vieta.
      Vitbija. AP vieta.
      Votenprairija. "Spoku mītne."
      Biginhilas aerodroms. Hronomirāžas, te spokojas veca lidmašīna.
      Avalona. (Avallaha)
      Plaklija.
      Tenetas sala.
      Flananas sala.
      Orkneju salas.
      Izdžilas alas.
      Stentondrjū apļi.
      Silberijas uzbērumkalns.
      Tringa.
      Eseksas laukakmens.
      "Vispasaules NLO centrs."

Lielbritānijas kolonijas.
      Folklendu salas.

Neparasti likumi. Sievietēm aizliegts mieloties ar šokolādi sabiedriskajā transportā. Vīriešiem līdz 10 gadu vecuma aizliegts aplūkot izģērbtus manekenus (jebkura dzimuma). Govis cauri pilsētai no 7 līdz 10 rītā drīkst dzīt tikai ar policijas komisāra atļauju.