Aviācija, aviatori
Daudz leģendu un nostāstu par it kā esošajiem lidaparātiem eksistēja antīkajā pasaulē. Tādi esot bijuši senajiem indiešiem, žīdu ķēniņam Zālamanam udc. Lidaparātu izgudrošanu esot paredzējis angļu filozofs un alķīmiķis Rodžers Bēkons (1214.-1294.g.).
XVI gs. kāds "smerds Ņikitka" uzbūvēja lidaparātu, kas smagāks par gaisu, un to veiksmīgi demonstrēja Ivanam Bargajam. Tomēr pēc garīdzniecības pieprasījuma atjautīgo konstruktoru apsūdzēja pret Dievu vērstā darbībā un sakaros ar pašu Nelabo. Spriedums skanēja: "Par sadarbību ar nešķīstiem spēkiem nocirst izgudrotājam galvu. Nolādētā smirdošā suņa miesu nomest cūkām par barību. Bet izgudrojumu, kas uzbūvēts ar velna palīdzību, pēc dievišķās liturģijas sadedzināt ugunī." Tādi, lūk, bija aviācijas pirmsākumi Krievijas impērijā.
Gaisa baloni. Šī ideja ir veca kā pasaule. Dienvidamerikā gaisa balonu lidošanu bija apguvuši Naskas indiāņi. Ķīnā izmantotos lukturīšus degļa sasildītais gaiss cēla augšup jau kopš III gs., kad tas tika izmantots kā militāro signālu nodošanas veids. Eiropā pirmo publisko gaisa balonu lidošanu sarīkoja brāļi Mongolfjē 1783.gada 4.jūnijā Francijas pilsētiņā Anonejā. 8 vīri virs uguns turēja 227 kg smagu audekla maisu, kas piepūtās un pacēlās gaisā, pazūdot mākoņos.
1785.gada 7.janvārī lidotāji franču aviācijas pionieris Žans Pjērs Blanšārs un amerikānis Džons Džefrijs pirmie šķērsoja Lamanšu. Tai vietā, kur vējš viņus piepūta Lamanša Francijas krastā uzlika pieminekli, bet Blanšāram karalis (Anglijas?) dāvāja mūža pensiju. Lidojums bija bīstams, jo cits pilots dažus mēnešus vēlāk zaudēja dzīvību.
1891.-1894.gados K.Ciolkovskis publicēja darbus par lidošanu ar spārnu palīdzību.
1907.gadā franču izgudrotājs R.Eno-Peltrī konstruējis vienu no pirmajiem monoplāniem "Rep.1" ar pirmo aviācijas zvaigžņmotoru, vēlāk izgudrojis lidmašīnas vadīšanas rokturi.
1909.gada 25.jūlijā franču aviācijas pionieris Luijs Blerio ar savu konstruēto buru spārnu monoplānu Blériot-XI pārlidoja Lamanšam. Viņa vārdā tika nosaukts sēklis šaurumā.
Itāļu-turku karā (1911.-1912.g.) pirmo reizi lidmašīnas lietoja bombardēšanai.
1912.gadā poļu izgudrotājs S.Dževeckis uzbūvējis tandēma konstrukcijas lidmašīnu.
Možaiska lidmašīna (1882.g.). Šīs pirmās krievu lidmašīnas un vienas no pirmajām pasaules lidmašīnām būve tika uzsākta 1882.gada jūlijā militārā laukā pie Duderhofas (Дудергоф) stacijas pie Krasnajas (Красноe) ciema Pēterpils tuvumā. Lidaparātu bija projektējis kontradmirālis un izgudrotājs Aleksandrs Možaiskis (Александр Федорович Можайский). Pilnīgi droši noskaidrots, ka lidmašīnai bijis tvaika dzinējs, taču praktiski nav saglabājušās ziņas par lidmašīnas izmēģinājumiem un var tikai minēt, kā tie risinājušies. No Kara ministrijas Galvenās inženieru pārvaldes pieraksta, kas ticis sagatavots 1884.gadā, Možaiska lidmašīna bijusi uzstādīta uz slīpām sliedēm. Tajā norādīts, ka, lai gan lidmašīnu izdevies izkustināt, tā tomēr nav spējusi pacelties. Tādas ziņas, ka lidmašīna tiešām mēģinājusi pacelties, parādījās jau pēc Možaiska nāves, kas mira 1890.gadā, un izmēģinājums beidzies ar avāriju, kurā ticis bojāts lidmašīnas spārns. Cieta arī lidmašīnu vadījušais mehāniķis.
1914.gadā izdotajā Sitina (Сытин) Kara enciklopēdijā vēstīts, ka izmēģinājuma rezultāti bijuši "slikti" (неважныe). Tomēr tai pat laikā tir norādīts, ka lidmašīna spējusi atrauties no zemes, bet pēc tam nosvērusies uz sāniem un salauzusi spārnu. Jau padomju laikā daudzi pētnieki pieļāvuši iespējau, ka Možaiska lidmašīna patiesi uz vairākām sekundēm spējusi pacelties gaisā. Tiek arī pieļauta iespēja, ka to sekmējusi stipra pretvēja brāzma.
Tālākie darbi tika izbeigti banāla iemesla dēļ - trūka naudas. Valsts neizrādīja interesi par Možaiska eksperimentiem, arī privātpersonas ne. Tāpat izgudrotājam neatradās arī spējīgu un varošu sekotāju.
Dirižabļu ēra. Dirižablis nav nekas cits kā vadāms aerostats - gaisa balons ar motoru.
Sākotnēji cepelīnus uzskatīja par nākotnes lidaparātiem, kas daudz ātrāk un drošāk spēs pārvadāt cilvēkus. To būvniecībā aktīvi iesaistījās Vācija, savukārt Latvijas teritorijā atradās vairāki cepelīnu angāri. Lielākais lidaparāts, dirižablis “Hindenburgs,” veica ceļojumus pa pasauli, neskatoties uz bīstamo ūdeņraža gāzi, ar ko tas bija pildīts. Viss mainījās pēc "Hindenburga" katastrofas, kas paņēma 36 cilvēku dzīvības.
Pirmo pilotējamo dirižabli ar benzīna motoru uzbūvēja brazīlietis Santoss Dimons. 1901.gada 19.oktobrī viņš sasniedza 11 km attālo Eifeļa torni un aplidoja ap to, nopelnot 100 000 franku prēmiju.
Lielākā pasaules dirižabļa Hindenburg katastrofa.
1929.gadā, lai pierādītu dirižabļa universālumu, grāfa Cepelīna mantinieki nolēma aplidot zemeslodi ar dirižabli. Grandiozais, 236 m garais lidaparāts LZ127 Graf Zeppelin ar kopējo dzinēju jaudu 2650 Zs ceļu pieveica 14 dienās.
Lidmašīnu ēra. Gaisā paceļas arī sievietes! 1910.gada 8.martā franču aktrise Raimonda de Laroša Francijas Aeroklubā saņēma pilota apliecību ar numuru Nr.36. Francijā sievietes lidot varēja ātrāk nekā vēlēt!
1912.gada 27.februārī Alberts Berijs kļuva par pirmo cilvēku, kas no lidmašīnas izlēca ar izplētni. Lai nolēktu no 457 m liela augstuma, viņš izmantoja izpletni ar 36 m diametrā.
1912.-1913.gadā lido NLO. Laikā, kad Eiropa un Amerika bruņojās un dzīvoja nākamā kara priekšnojautās, laikrakstos parādījās sensacionāli ziņojumi par noslēpumainiem, milzīgiem cigārveida "gaisakuģiem" bez valsts pazīšanās zīmēm un ar prožektoriem līdzīgiem gaismēkļiem. Šie mistiskie gaisakuģi tika novēroti Vīnē, Pēterpilī, Londonā, Duvrā, Liverpūlē, virs Temzas Anglijā, Pšemislas, Jaroslavas un Ļvovas Austroungārijā, virs Rumānijas un Krievijas impērijas rietumu daļas un citās pilsētās un vietās.
Tāpēc britu sūtniecība pārmeta vāciešiem, ka tie izspiegojot Britu salas. Vācieši dievojās, ka viņu cepelīni tik tālu aizlidot nespēj. Vācu valdība par to paziņoja oficiāli, kaut vai tikai tādēļ vien, ka neviens dirižablis nespētu vienas nakts laikā aizlidot līdz Anglijai un vēl arī atgriezties. Arī Krievijas varas iestādes paziņoja, ka krievu aviatori nav veikuši tādus lidojumus virs DR Krievijas un Galīcijas.
Tajā laikā gaisa kuģniecība spēra tikai pirmos soļus, tikai ideālos laika apstākļos, kad nebija vēja, dirižabļu konstruktori devās īsos pārlidojumos. Savukārt mīklainie melnie cigārveida lidaparāti visbiežāk lidoja naktīs, un bija tehniski labi aprīkoti. Tie spēja attīstīt milzīgu ātrumu, veica zibenīgus manevrus, lidoja pat sniegputenī virs Skandināvijas, vai vētrā virs jūras vai okeāna. Dažkārt cigāri raidīja spēcīgus gaismas kūļus, kas parasti pārbaidīja aculiecieniekus.
Tā laika avīzēs šos lidojošos objektus dēvēja par tiem laikiem modīgā vārdā - "aeroplāni." Tā laika aviācija atradās tikai iedīgļa stadijā, aeroplāniem nebija nekādu navigācijas ierīču, vēl jo vairāk elektroietaišu un prožektoru. Tādēļ tie varēja lidot tikai dienā un labos laika apstākļos lai vizuāli varēto orientēties pēc objektiem uz zemes. Toties NLO lidoja naktīs, ziemā un sliktos laika apstākļos.
Lidmašīnas I Pasaules karā (1914.-1918.g.). Kara sākumā lidmašīnu ziņā bija izlūkošana, tādēļ piloti bija bruņoti ar karabīnēm un revolveriem. Ložmetēji, piemēram, Krievijas gaisa flotē tika uzstādīti tikai uz Igora Sikorska (Игорь Сикорский) bumbvedēja "Iļja Muromietis."
Kara aviācijas ass vācietis Manfrēds fon Rihthofens tika dēvēts par "Sarkano baronu."
Pirmais tarāns ar lidmašīnu kaujā (1914.g.). Tādu kaujas metodi pirmais izmēģināja krievu lidotājs štāba kapteinis Pjotrs Ņesterovs (Петр Николаевич Нестеров), kad 1914.gada 8.septembrī viņš taranēja austriešu lidmašīnu. Tomēr pārgalvīgais lidotājs bija pārrēķinājies un gāja bojā arī pats. Līdz šim taranēšanas lidojumam Nesterovs bija veicis 28 kaujas izlidojumus. Vienā no reisiem viņš tik sekmīgi nobumboja austriešu pozīcijas, ka tie par viņa galvu izsludināja atlīdzību.
Dienā, kad notika liktenīgais lidojums, krievu pozīcijas pie Žolkvas (tagad pilsēta Ļvovas apgabalā) izlūkoja austriešu "Albatross" ar pilotu Franci Malinu un novērotāju baronu Frīdrihu fon Rozentālu tajā. Sašaut no zemes to nebija iespējams, jo lidoja pārāk augstu. Nesterova lidmašīna "Morāns" bija ātrāka un vieglāka, tādēļ tā ātri panāca "Albatrosu" un mēģināj ar savu šasiju "iesist" pa austriešu lidmašīnas nesošo plakni. Tomēr Nesterovs kļūdījās un sitiens trāpīja pa "austrieša" vidusdaļu. Sitiena rezultātā "Morānam" atdalījās dzinējs un tas sāka krist. "Albatross" kādu laiku vēl turpināja lidot, bet arī visai drīz nogāzās. Nesterovs un abi austrieši gāja bojā šīs sadursmes rezultātā.
Nesterovu vēlāk ar godu apglabāja Kijevā. 1951.gadā Žolkvu pārsauca par Nesterovu un tā to sauca līdz pat 1992.gadam. Pie pilsētas izveidots neliels muzejs un memoriāls. 1990.gados tie tika pamesti un izlaupīti. No sagatavotās atskaites izrietēja, ka Nesterovs netaisījās taranēt ienaidnieka lidmašīnu, pašam ejot bojā. Dokumentā atzīmēts, ka krievu pilots jau sen norādījis uz iespēju taranēt ienaidnieku lidmašīnas no augšas ar saviem riteņiem. Nu tad Nesterovs arī šādu eksperimentu bija veicis.
Uzņēmums "The Boeing Company." Lidmašīnu un raķešu būvniecības uzņēmums, ko dibinājis amerikāņu aviokonstruktors V.Boings 1916.gadā Sietlā. Ražo pasažieru lidmašīnas "Boeing" B-707, B-737, B-747 un kara lidmašīnas, helikopterus, nesējraķešu "Saturn" dzinējus, starpkontinentālās raķetes "Minuteman." Ir meitas uzņēmumi Itālijā un Kanādā. Nodarbina ap 65 000 cilvēku.
"Derulufta" kompānija (1922.-1937.g.). Vēl nebija beidzies Pilsoņu karš, bet lielinieki Krievijā jau sāka domāt par gaisa satiksmi ar citām valstīm. Toreiz Krievijā vēl nebija aviosatiksmes starp iekšējām pilsētām. 1921.gada novembrī noslēdza koncesijas līgumu ar vāciešiem par tāda uzņēmuma izveidošanu, kas nodarbosies ar gaisa pārvadājumiem - "Krievu-vācu gaisa pārvadājumu biedrība" (krieviski - "Русско-германское общество воздушных перевозок," saīsinot - "Дерулюфт," vāciski - Deruluft, Deutsch-Russische Luftverkehrs A.G.). Izvēle uz vāciešiem krita, jo pēc I Pasaules kara un krievu revolūcijas Krievija un Vācija pēc būtības izrādījās "izslēgtas" no starptautiko ekonomisko un politisko attiecību jomas. Tā nu Maskavai un Berlīnei nekas cits neatlika kā mēģināt nokārtot vismaz savstarpēju sadarbību.
Aviokompānijas lidotāji un darbinieki bija no abām valstīm. Pirmo aviolīniju atklāja 1922.gada 1.maijā, Derulufta lidmašīnas sāka lidot no Maskavas un Kēnigsbergu ar nosēšanos Smeļenskā un Kauņā (toreiz - Kovna), toreizējā Lietuvas galvaspilsētā. Iesākumā reisi notika divas reizes nedēļā, bet 1924.gadā to skaits palielinājās līdz sešiem. Lidojums no Maskavas līdz Kēnigsbergai bija visai nogurdinošs un ilga 6,5 stundas. Nebija arī lēts - 1925.gadā tāda biļete maksāja 76 ASV dolārus (ekvivalents, jo maksāja rubļos un reihsmarkās). Tai pašā 1925.gadā tika arī uzsākti lidojumi Maskava-Berlīne, bet 1926.gadā lidmašīnas pa šo maršrutu sāka lidot jau naktīs - vienas no pirmajām pasaulē. Ar 'tām lidojuši tika tolaik slaveni ļaudis - Sergejs Jeseņins lidoja uz Kēnigsbergu kopā ar Isidoru Dunkani. Divas reizes ar Derulufta lidmašīnām lidoja Vladimirs Majakovskis, spriežot no vēstulēm Lillai Brikai, bija palicis visai apmierināts.
1930.gadā sākās lidojumi maršrutā Ļeņingrada-Kēnigsberga, pēc trim gadiem - Ļeņingrada-Berlīne.
Lidojumi turpinājās arī pēc tam, kad pie varas nāca nacisti - tie turpinājās līdz 1935.gadam, uzņēmums beidza darbību 1937.gadā.
1926.gada 16.martā Roberts Godārs savas tantes fermā pirmais palaida raķeti ar šķidro degvielu. Lidojums ilga 2,5 sekundes un raķete uzlidoja 12 m augstumā.
Tai pašā gadā īpaši Čārlzam Lindbergam uzbūvēja vienmotora monoplānu, kuru nosauca par "Sentluisas garu" (Spirit og St.Louis), bet 1927.gada maijā viņš ar to veica lidojumu no Ņujorkas līdz Parīzei un kļuva par pirmo clvēku pasaulē, kurš vienatnē pārlidojis Atlantijas okeānu. 1927.gadā amerikāņu žurnāls Times atzina Lindbergu par gada cilvēku.
Planieri. Brīvvalsts laikā Vaiņodes lidlaukā aktīvi darbojās „Latvijas Aeroklubs.” Īpaši attīstījās buru lidošana: gaisā pacēlās „Dūja,” „Zelta vārpa” un „Pārsla” – Latvijā radīti planieri.
Gaisa aviācijas bāzes kuģi. 1931.gadā krievu НИИ GKS sākās darbi pie unikāla gaisa aviācijas bāzes kuģa projekta "Posms" ("Звено"), ko vadīja inženieris Vladimirs Vahmistrovs (Владимир Вахмистров). Ideja bija piestiprināt smagajam bumbvedējam vairākus iznīcinātājus, kurus tas nogādātu līdz operācijas norises vietai un tie varētu segt bumbvedēju tā galvenā uzdevuma izpildes laikā - bumbot pretinieka dzīvo spēku un tehniku. Bez tam, arī pašus iznīcinātājus varētu izmantot sava veida uzbrukumiem, kas veiktu precīzas bumbu nomešanas. Paši iznīcinātāji bumbas nevarēja nogādāt līdz mērķim to lielā svara dēļ. Tā kā tolaik vēl neprata lidmašīnām degvielu uzpildīt gaisā, gaisa aviācijas bāzes kuģa ideja bija visai noturīga. Katrā ziņā Padomju Savienībā tādi izmēģinājumi turpinājās turpat vai līdz II Pasaules kara sākumam.
1935.gada novembrī lidotājs-izmēģinātājs Pjotrs Stefanovskis (Петр Стефановский) uzstādīja rekordu - ТБ-3 bumbvedējam tika pievienoti 4 iznīcinātāji uz zemes un viens gaisā. Tika strādāts arī pie tādas operācijas kā atgriešanās pie nesošās lidmašīnas pēc uzdevuma izpildes transportēšanai atpakaļ. Tika strādāts pat pie veselu 8 lidmašīnu transportēšanas vienlaikus, taču praktiski tas nekad netika realizēts.
galu galā pēc Vahmistrova priekšlikuma 1938.gadā palika pie varianta ar vienu nesošo lidmašīnu un diviem iznīcinātājiem - "Звено-СПБ." Tika plānots, ka GKS saņems 20 tādus nesējus un tikpat daudz - JKS. Tādi plāni netika realizēti, lai gan vairāki tādi nesēji ņēma dalību kaujās II Pasaules kara sākumā krievu-vācu frontē - pamatā ar tiem bumboja naftas krātuves Rumānijā. Tomēr ТБ-3 ražošanu izbeidza vēl 1937.gadā, bet pēc zaudējumiem kara sākumā kļuva skaidrs, ka nebūs iespējams izdalīt lidmašīnas projekta vajadzībām un tā projekts "Звено-СПБ" palika vēsturē.
1935.gada 28.maijā Vācija veica pirmo lidojumu ar II Pasaules karā visvairāk lietoto iznīcinātāju Messerschmitt Bf 109. Ugunskristības tas piedzīvoja Spānijas pilsoņu kara laikā.
1935.gada 17.jūnijā pirmo lidojumu veica tolaik pasaulē lielākā lidmašīna ANT-20. Tā nosaukta par godu rakstniekam Maksimam Antipovam(?).
1935.gadā somu inženieris T.Kārio uzbūvēja pirmo ekranoplānu. Tas ir ar dzinējiem aprīkots lidaparāts, kas smagāks par gaisu un paredzēts lidošanai tuvu zemes vai ūdens virsmai (ekrānam). Līdz 1978.gadam uzbūvēja tikai apmēram 30 eksperimentālus modeļus.
1936.gada 4.martā savu pirmo testa lidojumu veica pasaulē ielākais dirižablis LZ 129 Hindenburg.
Tā paša gada 26.jūnijā Ēvalds Rolfs veica 3 izmēģinājuma lidojumus ar pasaulē pirmo veiksmīgo helikopteru Focke-Wulf Fw 61. Tā konstruktors bija Heinrihs ????
II Pasaules karš (1939.-1945.g.).
Šī kara laikā krievi radīja lidmašīnu AN-225, kas ir visu laiku smagākā lidojusī lidmašīna. Liekas, viena tāda guļ nokritusi purvā Kaļiņingradas apgabalā un ir apskatāma.
Aviobumba „Fritz X.” Daudzi „Fritz X” uzskata par modernu „gudro” bumbu. Radio vadāmā aviācijas bumba, kuru var uzskatīt arī par pasaulē pirmo augsti precīzu vadāmo bumbu, kas kaujā spēja nogremdēt kuģi. Lai nomērķētu uz karakuģiem un smagajiem kreiseriem, „Fritz X” tika virzīts ar radio vadāmu sviru. Kaut arī tikai bumbu spēja izmantot vien dažas vienības, „Fritz X” izrādījās ļoti veiksmīgs ierocis, kas nogremdēja itāļu karakuģi „Roma," ASV vieglo kreiseri „Savannah,” karalisko spēku kuģi „HMS Uganda” un vairākus tirdzniecības kuģus.
Bumbvedējs „Horten Ho 229”
„Horten Ho 229” ir zināms kā pasaulē pirmais „neredzamais bumbvedējs.” Kaujas lidmašīnas prototips tika izveidots, atbildot uz Hermaņa Gēringa aicinājumu izveidot vieglākus bumbvedējus kā pirmos, kuri izmanto tīru vēja spēku un kurus darbina reaktīvie dzinēji. Ar slepenām tehnoloģijām aprīkotajam „Horten Ho 229" bija slaidas, plānas formas ar fiksētiem spārniem, kas to padarīja grūtāk atklājamu un izsekojamu ar radariem. Taču neskatoties uz veiksmīgiem testa lidojumiem, lidaparātam neizdevās ietekmēt reālu kaujas gaitu 1944.gadā. Pēc kara vienīgo izdzīvojušais prototips tika testēts ASV un izmantots kā paraugs turpmākajiem neredzamajiem bumbvedējiem.
Daļēji orbitālais bumbvedējs"Sudraba putns"
„Silbervogel,” ko dēvē arī par vācu "sudraba putnu," bija ar šķidro rakešu degvielu darbināms daļēji orbitāls bumbvedējs, ko nacisti sāka ražot 30.gadu beigās. To bija paredzēts izmantot ļoti tāliem lidojumiem, piemēram, lai no Vācijas uz Ņujorku nogādātu 3600 kilogramus bumbu. Unikālā novērošanas sistēma padarīja bumbvedēju neatklājamu un nenotriecamu, tika pat uzskatīts, ka uz tā bāzes varētu veidot spiegošanas satelītu. Kaut arī „Silbervogel” līdzinājās superierocim, tomēr tas bija daudzējādā ziņā bija apsteidzis laiku. Tehnisko problēmu dēļ prototipa izmēģinājumi nebija veiksmīgi, tādēļ 1942.gadā nacisti projektu apturēja un novirzīja līdzekļus citiem ieročiem.
"Junkers-88." Vācu bumbvedējs, tolaik ātrākais. Alumīnija korpuss. II Pasaules kara laikā tādu bija ap 9000. Lejuplaižoties sasniedza ātrumu 580 km/st.
1941.gadā uzņēmums Wiener Neustädter Flugzeugwerke GmbH (WNF) SS tehniskās kontoles pārvaldes uzraudzībā sāka darbu pie projekta, kam neb ija nekā kopēja ar tām lidmašīnām, kas tika konstruētas pirms tam - lidmašīnas ar vertikālu startu un nolaišanos. Aviācijas centrs WNF pilnīgas slepenības apstākļos mēģināja radīt nelielas reaktīvās lidmašīnas ar attālināto vadību - Feuerball ("ugunsbumba") un Kugelblitz ("lodveida zibens"). Štutgartes bombardēšanas laikā 1943.gada 6.septembrī sabiedroto lidotāji vizuāli pamanīja vairāku izstieptu sudrabainu disku parādīšanos, 244 cm garumā un 122 cm platumā. Slepenie objekti, kuros konstruēja un radīja nākotnes lidojamos diskus, atradās Volkenrodā - Ziemeļitālijā pie Gardas ezera, Ženēvas ezera salā, Barameju dzimtas pilī un pundurvalstī Andorā, kur ir karstie avoti.
Nacistu ierīkotajā Berlīnes pazemē Berlīne-2 atradās Kala - pazemes aviācijas rūpnīca.
XX gs. 50.gadu beigās Argentīnā radīja transporta lidmašīnu FMA LAe. 38 Naranjero, kas bija paredzēta apelsīnu pārvadāšanai.
1956.gadā amerikānis Frēnsiss Rogallo uzbūvēja tā saukto Rogallo spārnu, pēc kura vēlāk radīja deltaplānu.
1963.gadā Austrālijā uzbūvēja pasaulē pirmo deltaplānu, nosaukums pēc spārnu formas, kas līdzinās grieķu burtam „delta.” Latvijā pirmais to paveica inženieris G.Lēvalds 1974.gadā.
1963.gadā pilote Ivonna Poupa pirmo reizi vēsturē vadīja starptautisku avioreisu Londona-ASV.
Aerobusi. XX gs. 2.pusē sāka būvēt daudzvietīgas (250-500 vietu) pasažieru lidmašīnas - aerobusus (no grieķu val. vārda aēr ("gaiss") + bus ("visiem" latīņu val.). Parasti aerobusiem bija un ir 2 klāji - viens paredzēts karavai un bagāžai, otrs - pasažieriem. Aerobusi tika uzbūvēti ASV - Boeing B-747 (1968.g.), Lockheed L-1011 "Tri Star"" (1970.g.), "McDonnell-Douglas DC-10" (1970.g.) un Rietumeiropā A-300 (Vācija un Francija, 1972.g.). PSRS aeobusa tipa lidaparātu uzbūvēja konstruktors G.Novožilovs - Il-86 (1976.g.) - tas var uzņemt 350 pasažieru un lidojuma ātrums ir 950 km/st.
A380 (2007.-2021.g.). Pašlaik ir lielākā pasaulē lidmašīna pasažieru parvadāšanai. Standarta modelī tās ietilpība ir 545 pasažieri, lai gan teorētiski iespējams pārvadāt maksimāli 853. Šai lidmašīnai ir divi viens virs otra izvietoti klāji, 4 dzinēji, 80 m spārnu plētums un maksimālais pacelšanās svars - 560 t.
"Airbus" paspēja saražot 241 A380 lidmašīnu rūpnīcā Tulūzā (Francija), bet bija prognozētas 600. Tādejādi projekts izrādījās finansiāli neizdevīgs. Pirmo A380 piegādāja aviokompānijai "Singapore Airlines" 2007.gadā. Aptuveni puse saražoto lidmašīnu pieder AAE aviokompānijai "Emirates."
1998.gada rudenī leģendārā aviatora Luija Blerio mazdēls nolēma atkārtot sava vectēva maršrutu, ko tas veica 1909.gadā ar monoplānu "Blerio-11" pāri Lamanšam. Novecojušais lidošanas rīks ar buru spārniem tika sariktēts un pacēlās gaisā. Tomēr antikvārais motors visai drīz atteicās darboties, lidmašīna nokrita ūdenī un salūza labā konsole. Neparasta sakritība izpaudās iekš tā, ka mazdēls ar visu monoplānu nogāzās tieši uz sēres, kas bija nosaukta Luija Blerio vārdā.
2000.gada 25.jūlijā, paceļoties no Parīzes lidlauka un ietriecoties viesnīcā, avarēja aviokompānijas Air France lidmašīna Concorde. Bojā gāja 113 cilvēki.
2001.gada 17.jūlijā austrālietis Manfrēds Rumers ar bezmotora deltaplānu bez nosēšanās nolidoja 700,6 km, kas tagad ir pasaules rekords. Tagad ar deltaplānu var attīstīt ātrumu līdz 130 km/st. Un lidot 6 km augstumā.
2004.gadā sākās nesaskaņas ASV un Eiropas aviobūvētāju starpā, kad ASV izstājās no aviokompāniju subsīdiju pakta un vērsās PTO pret Eiropu par Airbus spēju konkuret ar Boeing tikai ar subsīdiju palīdzību.
Tagad pasaulē lielākie aviolaineri ir Airbus A380, ko pirmā sāka izmantot lidsabiedrība Singapore Airlines.
SAAB. 1947.gada 10.jūnijā zviedru kompānija SAAB izlaida savu pirmo automašīnu SAAB 92001. Pirms tam kompānija ražoja tikai kara lidmašīnas.
Zemeslodes aplidošana. 1999.gada martā uzstādīts ilgākā nepārtrauktā lidojuma rekords, apceļojot zemeslodi 19 dienās, 21 stundā un 35 minūtēs (Mazais Zaļais īsti nesaprot vai tas bija gaisa balons jebšu tomēr dirižablis?).
2005.gada 26.novembrī Indijā uzstādīts augstuma rekords – 21 027 m (Mazais Zaļais īsti nesaprot vai tas bija gaisa balons jebšu tomēr dirižablis?).
Visā aviācijas vēsturē tikai 2 gadījumos ir veiksmīgi izdevies aplidot apkārt zemeslodei. 1999.gadā to kopā veica brits Braiens Džonss un šveicietis Bertrāns Pikārs - 19.d., 22.st., 55.min. Otro reizi - 2002.gadā vienatnē to izdafrīja amerikāņu miljardieris Stīvs Fosets - 13.d., 8 st., 33.min.
Saules darbināmas lidmašīnas.
Solar Impulse. Iegāja vēsturē jau 2010.gadā ka pirmais pilota vadītais saules enerģijas lidaparāts, kas bez apstājas nolidojis 26 stundas.
Pirmais starptautiskais lidojums notika 2011.gadā no Paijernes (Šveice) uz Briseli (Beļģija) Zaventemas lidostā. Tas ilga 12 stundas un 59 minūtes, attālums – 480 km.
2012.gadā šī pati lidmašīna veica jau starpkontinetālu lidojumu - 2500 km garu maršrutu no Šveices uz Maroku. Pilota Andrē Brošberga vadītā lidmašīna devās no Šveices uz Madridi. Tur stafeti pārņēma Bertrāns Pikārs, kurš 19 stundas sasniedza Marokas galvaspilsētu Rabātu.
1914.gadā bija iecerēts lidojums apkārt pasaulei.
2015.gada 9.martā lidmašīna Solar Impulse 2 devās lidojumā apkārt pasaulei no AAE Abudabas. Pilotē šveicietis Andrē Borščbergs, pa reizei mainīs otrs pilots Bertrāns Pikārs. 5 mēnešu laikā būs jānolido ap 35 000 km. 2. lidmašīnai spārnu plētums ir 72 m, svars tikai 2,3 t, uz spārniem 17 000 saules bateriju šūnas
Tehniskie lielumi. 1600 kg svars. Spārnu pletums - 63,40 m, garums - 21,85 m, augstums - 6,40 m. Lido tikai ar ātrumu 70 km/st. maksimālais lidojuma augstums - 8500 m.
Uzbūve. Oglekļa šķiedru struktūra, dzinēja ķēde un viss cits izstrādāts, lai taupītu enerģiju. Projekta izstrādātāji: Bertrāns Pikārs (psihiatrs un gaisa kuģotājs, kas veica pirmo lidojumu apkārt pasaulei bez nosēšanās) un Andrē Brošbergs (inženieris ar grādu vadības zinātnē, iznīcinātāja pilots un profesionāls lidmašīnu un helikopteru pilots).
Akumulatori ar enerģijas blīvumu 240 Wh/kg, sver 400 kg (vairāk kā ¼ no lidmašīnas svara). Dienas vidū katrs kvadrātmetrs virsmas saņem enerģiju, kas līdzvērtīga 1000 W jeb 1,3 zirgspēkam. Vairāk nekā 24 stundās tas jau līdzinās 250 W/kvm.
Karkass konstruēts no caurumotiem oglekļa šķiedras kompozītmateriāliem. Augšējā spārnu virsma pārklāta ar iekapsulētām saules baterijām, apakšējā virsma – ar vieglu elastīgu plēvi. Starp šīm divām virsmām iestiprinātās 120 okglekļa šķiedru ribas ar 50 cm intervālu notur vietā šos divus slāņus un sniedz spārniem aerodinamisku formu.
Lidaparātam ir 4 motori, polimēru litija baterija, kas sastāv no 70 akumulatoriem un vadības sistēma, kas kontrolē ielādes slieksni un temperatūru.
Siltumizolācija lidmašīnai ir izstrādāta, lai saglabātu siltumu, ko izstaro baterijas, un uzturētu to darbību, neskatoties uz -40 grādu temperatūru 8500 m augstumā. Katra motora maksimālā jauda ir 10 ZS. Ātrumkārba ierobežo abu – 3,5 m diametrā – propelleru rotāciju līdz 400 aogriezieniem minūtē. Borta dators apkopo un analizē simtiem lidojuma vadības parametru, palīdzot pilotam pieņemt lēmumus, nosūtot galvenos datus komandai uz zemes, un, galvenais, nodrošinot motoru ar optimālu jaudu – pielāgotu lidojuma konfigurācijai un akumulatoru uzlādēšanās/izlādēšanās statusam.
Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas pētījumi liecina, ka „lidmašīna patērē 60 galonu degvielas minūtē lidojumā, no tā rodas 60 kilogrami CO2, tādējādi tādas iniciatīvas kā Solar Impulse uzsvaru liek uz atjaunojamās enerģijas alternatīvu attīstību nākotnes aviācijai.”
Patlaban projekts izmaksājis 128 miljonus ASV dolāru.
Drīz sākšot būvēt otru lidmašīnu ar kuru 2014.gadā plānots aplidot apkārt pasaulei.
2011.gada 26.oktobrī reisā no Tokijas uz Honkokgu devās jaunā Boeing lidmašīna Dreamliner. Ierastā alumīnija un tērauda vietā to veido kompozītmateriāli, kas stiprināti ar oglekļa šķiedru. Tāds vieglāks gaisakuģis patērē par 20% mazāk degvielu. Tā ir jauna revolūcija gaisa kuģu būvē.
Bezpilotu aviācija. Bezpilotu aparāta X-47B darbības zona ir 3704 km. Tas aprīkots arī ar stealth radariem neuztveramo tehnoloģiju.
Patlaban ASV bruņotie spēki bezpilotu lidaparātus izmanto pret Pakistānas un Afganistānas partizāniem, taču tie nav aizsargāti pret radariem.
2013.gada 14.maijā amerikāņi pirmo reizi bezpilota lidmašīnu pacēla gaisā no aviācijas bāzes kuģa. To paveica lidaparāts X-47B no aviācijas bāzes kuģa USS George H.W.Bush netālu no Virdžīnijas krasta. Tas izpildīja dažus iepriekš ieprogrammētus lidojuma manevrus ap kuģi un aizlidoja uz Jūras spēku bāzi Mērilendā. Pacelšanai no kuģa klāja izmantota lingas sistēma, ko izmanto arī pilotējamo lidmašīnu pacelšanai.
Nākamais mērķis tagad ir nolaišanās uz bāzes kuģa.
Pasaulē lielākā lidmašīna - Stratolaunch. Katamarāna tipa lidaparāts ar spārnu pletumu 117 m, aprīkots ar 6 dzinējiem. Izmēģināts tika 2019.gada aprīlī, kad pacēlās no Mohaves tuksneša Kalifornijā. Šo lidmašīnu gatavo kā platformu raēķešu un ZMP palaišanai
Airbus. Eiropas aviobūves milzis. Paziņojis, ka 2021.gadā pārtrauks ražot pasaiulē lielāko pasažieru lidmašīnu A380, ar kuru savulaik bija cerējis izkonkurēt Boeing 747 lidmašīnas. Tās salons ar 554 sēdvietām bija izvietots 2 stāvos. A380 pirmo reizi sāka izmantot 2007.gadā, modeļa izveidošana izmaksāja ap 25 miljardiem ASV dolāru. Lielākā A380 flote piederēja aviokompānijai "Emirates."
Ar ūdeņrdi darbināmi lidaparāti. Ūdeņradis aviācijā tika izmantots jau XX gadsimta sākumā, taču dirižabļa “Hindenburg” katastrofa 1937.gadā apturēja ūdeņraža uzvaras gājienu.
2000.gadu sākuma tika īstenots ES projekts “Cryoplane” ar mērķi izvērtēt ar ūdeņradi darbināmu lidmašīnu ilgtspējību. Šis projekts gan neguva vērā ņemamus panākumus. Pēc vairāk nekā 20 gadiem ūdeņraža izmantošana atkal ir aviācijas industrijas dienas kārtībā. Pasaulē lielākais lidmašīnu ražotājs “Airbus” novembra beigās paziņoja, ka turpina strādāt pie tā, lai līdz 2035.gadam ieviestu ar ūdeņradi darbināmu komerciālo lidmašīnu.
Ir zināms, ka “Airbus” strādā pie “Zero-E” ūdeņraža hibrīda lidmašīnas izstrādes. Tajā paredzētas vietas 110 pasažieriem. Kā izriet no nosaukuma, lidojumi ar to būs pilnībā bez siltumnīcefekta gāzu emisijām. “Zero-E” lidmašīnas paredzēts aprīkot ar gāzes turbīnu dzinējiem, kas izmantos šķidro ūdeņradi, lai ražotu elektrību. Pēc dažiem gadiem plānots uzsākt šāda veida dzinēju testēšanu.
Aviācija pašlaik rada 3,6% no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām, jo modernās lidmašīnas kā degvielu izmanto petroleju. Ar ūdeņradi darbināmas lidmašīnas varētu parādīties jau 2035.gadā, un šīs lidmašīnas varētu pārvadāt ievērojami vairāk pasažieru nekā līdz šim.
Pēc Starptautiskās gaisa transporta asociācijas (IATA) datiem 2021.gadā pasaulē bija veikti ap 2,2 miljoniem civilās aviācijas lidojumiem, ar kuriem ceļoja ap 40 miljoniem pasažieru. Kopš 1994.gada 7.decembrī atzīmē Starptautisko civilās aviācijas dienu ar mērķi uzsvērt aviācijas nozīmi un devumu cilvēcei.
Slaveni aviatori.
Viljams Boings (1881.-1956.g.). ASV.
Aviācijas muzeji.
Brēmenes Aviācijas muzejs. Vācija.
Interesanti! Lidmašīnas mēdz arī spokoties. Tā, piemēram, pamestajā Biginhilas aerodromā Lielbritānijā reizēm parādas II Pasaules kara laika Spitfire tipa iznīcinātājs.
Avoti.
Edvīns Brūvelis, "Latvijas aviācijas vēsture."
Saites.
Gaisa baloni.
Aviokatastrofas.
Transports.
Aerodinamika.
