Čečeni
Pašnosaukums - nahčo.
Viena no Ziemeļkaukāza tautām, Ičkērijas pamatiedzīvotāji.
Dzīvo Ičkērijā, arī Dagestānas ziemeļu daļā.
Skaits - 756 000, no tiem 611 000 Čečenijā-Ingušijā (padomju laikā dibināts autonoms apgabals), kas tolaik bija 52,9% (1979.g.).
Runā čečenu valodā.
Ticīgie - sunnītu musulmaņi.
Vēsture. Cēlušies no Ziemeļkaukāza aborigēniem, radniecīgi ingušiem.
Galvenā nodarbošanās līdzenumos un priekškalnēs bija zemkopība, bet kalnos - lopkopība. Kopš XIX gs. 2.puses čečeni tika nodarbināti arī naftas rūpniecībā.
Daudz čečenu piedalījās Korņilova organizētajā karagājienā uz Pēterpili tā saucamās Mežonīgās divīzijas sastāvā pret Kerenska Pagaidu valdību 1917.gada augustā.
Izsūtīšana. 1944.gada 23.februārī visus čečenus izsūtīja uz Vidusāziju un Kazahiju. Izsūtīšana notika ar ārkārtīgu nežēlību, bojā gāja ap 70% no izsūtītajiem. Pirmajās aukstajās deportācijas dienās no bada, aukstuma un slimībām gāja bojā ap 70 000 cilvēku. Visā trimdas periodā gāja bojā ap 200 000 čečenu un 30 000 ingušu. Proti, bojā gāja gandrīz katrs otrai čečens vai ingušs. No 29 000 Akincas čečenu, kas mita Dagestānā, bojā gāja 20 000. Nesaķerto nonāvēšanai kalnos izmētāja saindētu pārtiku.
Kalnos tika iznīcināti etnogrāfiskie pieminekļi, kapsētas, simtiem tūkstošu kapu stēlu tika sasistas gabalos un izvestas ceļu, tiltu un saimniecisko ēku celtniecībai. Tika pat iznīcinātas stēlas ar antīkiem grieķu tekstiem. Tikai Argūnas aizas teritorijā vien krievu okupanti uzspridzināja līdz pat 250 antīkus un viduslaiku torņus un pilis.
A.Solžeņicins "Gulaga arhipelāgā" rakstīja, ka viņam ir zināma viena pilnīgi nepakļāvīga tauta - čečeni. Turklāt tāds esot jebkurš indivīds. Dzīvodami izsūtījuma smagajos apstākļos, kādos nokļuva visi padomju sistēmas ienaidnieki, viņi visi palikuši atklāti naidīgi pret cietumsargiem un priekšniekiem.
Mitoloģija.
Vilks kā Čečenijas simbols. Tradiconālajā čečenu kultūrā liela nozīme tiek piešķirta vilkam un vilcenei, ar kuriem sevi saista drosmīgie vietējie vīrieši un pašaizliedzīgās sievietes. Iemiesojot sevī bezbailību, spēku, vīrišķību, izturību un veiklību, šis faunas pārstāvis, čečenu valodā borz, ne reizi vien ticis apdziedāts čečenu folklorā kā arī atzīts par valsts neoficiālo simbolu.
Čečenu folklorā vilkam veltītas divas leģendas - Leģenda par laiku sākumu un Leģenda par laiku beigām.
Leģenda par laiku sākumu. Tā vēsta par periodu, kad Radītājs sācis apdzīvot Zemi ar dažādiem dzīvniekiem un cilvēkiem. Kopā ar dzīvību Viņš katrai dzīvajai radībai dāvājis savu Gribu. Tomēr tikai vilcene izrādījusi izturību ievērot bausli par mīlestību un cieņu pret citām radībām. Citi nežēlīgi iznīcināja viens otru, tā pārkāpjot Visaugstākā pavēli. Vēloties vispārēju mieru, vilcene centās vest pie prāta cietsirdīgos zvērus, taču tie tikaismējās par viņu, pārmetot taiaklu pakļaušanos Dievam. Un tā ļaunuma daudzums un Zemes neglābjami auga. Tas Kungs, vīlies savās radībās, sūtīja uz Zemi briesmīgu stihiju, kam bija jāiznīcina to kopā ar visiem tās iemītniekiem. Saule pārvērtās asiņaini sarkanā pleķī, bet no debesīm bira smiltis, sāka pūst ledains viesuļa vējš, kas izrāva kokus un sagrāva kalnus. Bailīgie zvēri un grēcīgie ļaudis,aizmirsuši par visu un visiem, sāka meklēt patvērumu, bet tikai bezbailīgā vilcene ar savu ķermeni centās stāties priekšā saviemvilcēniem un tos aizsargāt. Trakās vētras brāzmas norāva tai ādu un gaļu, atkailinot kaulus, taču tā nesatricināmi stāvēja savas jaunās paaudzes sardzē. Pie tās sāka pievienoties arī viltīgie ļaudis, vēloties paslēpties aiz tās un izdzīvot. Kad Visaugstākais ieraudzīja šādu ainu, viņš tūdaļ nomierināja vētru un vērsās pie vilcenes: "Tevis dēļ, drosmīgais dzīvniek, es atstāšu dzīvību uz Zemes, taču es nevienam nepiedodu." Vēlāk ļaudis, kas tika izglābušies, nelietīgi izrēķinājās ar drosmīgo vilceni, kas bija viņu nodevības un mazdūšības lieciniece. Ar to izskaidrojama cilvēku tieksme nogalināt vilkus, kā arī šo dzīvnieku paradums gaudot, lūkojoties debesīs.
Leģenda par laiku beigām. Ja Laiku sākumā vilkam izdevās glābt no bojāejas ne tikai sevi, bet arī citus faunas pārstāvjus, tad saskaņa ar citu čečenu leģendu, Laiku beigās Allāhs pasaudzēs tikai šo drosmīgo plēsoņu. Visaugstākais no jauna sūtīs pārzemi viesuļvētru, un vilks atkal stāvēs taipretim, ieķēries ar nagiem kalnu klintī. Pastarajā dienā vējš plosīs zvēra miesu, taču tas stingri stāvēs, nemēģinot rast patvērumu. Kad eņģeļi neizpratnē tam jautās, no kurienes tas ņēmis spēkus pretestībai, pelēcis atbildēs: "Zem manām ķepām ir manas Dzimtenes zeme. Kā ganes varu neizturēt?" Tieši tādēļ čečeni to pašu vilceni uzskata par savu ciltsmāti,bet vilku uzskatapar totēma dzīvnieku.
Vilkcilvēki (berzloji). Čečenu valodā v]ardu "vilks" izrunā kā borz, bet daudzskaitlī - berzloj. Tas tādēļ, ka vietējā dialektā senais sufikss -loj butiski nozīmē "cilvēki," bet vilks ir vienīgais dzīvnieks, kura nosaukumā kalnieši pievieno šo sufiksu. Tādejādi jau pašā čečenu valodā iekodēts šismitoloģiskais priekšstats par čečenu izcelsmi no vilkiem. Lai uzslavētu vīrieti par drosmi un apņēmību, vienmēr izmantoja viņa salīdzināšanu ar vilku.
Vilka daba. Saskaņā ar čečenu priekšstatiem vilks ir pats taisnīgākais un cēlsirdīgākais no zvēriem, kas nebaidās iesaistīties atklātācīņā ar spēcīgāku pretinieku un kas neizbīstas briesmu un pat nāves priekšā. Kaukāza karu pētnieks ģenerālis Vasīlijs Potto (Василий Потто) vienā no saviem darbiem raksta: "Kāds taisnīgi atzīmējis, ka čečeņa tipā, viņa tikumiskajā tēlā ir kaut kas, kas atgādina vilku. Lauva un Ērglis atainospēku, tieuzbrūk vājajam, taču Vilks uzbrūk spēcīgākam nekā ir pats, pēdējā gadījumā izrādot visu - bezgalīgu pārdrošību, drosmi un veiklību. Un, ja nonāk viņš bezizejas ķezā, tad jau mirst klusējot, neizrādot ne baiļu, ne sāpju, ne vaidu. "
Ičkērijas simbols. Kad 1991.gada vasarā Čečenijas Republikas teritorijā čečeni izveidoja savu neatkarīgo Ičkērijas valsti, jaunās varas iestādes nolēma drosmīgās, pašaizliedzīgās un nepakļāvīgās vilcenes tēlu ielikt valsts ģērbonī. Melnbalto ģērboņa skici tika uzzīmējis mākslinieks Sultāns Jušajevs, pirmo reizi tā atklāti tika demonstrēta 1990.gadā Pirmajā čečenu kongresā. Virs vilcenes ar lepni paceltu galvu mākslinieks bija attēlojis mēnesi, bet ģērboņa apakšējā daļā izvietojis nacionālus ornamentus un 9 zvaigznes, kas atbilst 9 čečenu klaniem - tukumiem (tukhum). Saskaņā ar citu versiju ģērboņa autorību pieraksta Allai Dudajevai (Dž.Dudajeva sieva), kas bija otrā Čečenijas prezidente. Runā, ka par vilcenes prototipu kļuvis bara vadonis Akela no padomju multiplikācijas filmas "Mauglis." Starp citu, pret citu populāru multiplikācijas filmu "Nu, pagaidi!" čečeni izturējušies visai nosodoši, jo tajā zaķis visu laiku muļķojis vilku.
Protms, ka pēc neatkarīgās čečenu valsts likvidēšanas arī vilks kā oficiālais simbols vairs netikaeksponēts. Neatkarības laika himna arī bija sena kalniešu dziesma, kas sākās ar vārdiem: "Mēs piedzimām tai naktī, kad vilcenei piedzima kucēni" (Buisanna borz ehkaš dunenču devlla tho).
Kaligrāfija. Islāma mākslinieks Murads Magomedovs (Мурад Магомедов) atzīmē, ka arābu kaligrāfijā visai reti ir gadījumi, kad zīmes apveidos var samanīt to tēlu, ko rakstu zīme apzīmē. Viens no šādiem gadījumiem ir vārds "Čečenija," kura uzrakstā viegli var sazīmēt vilka galvu.
Ticējumi. Vēloties, lai jaundzimušais puišelis būtu stiprs un drosmīgs, čečenu vecāki mēdzot to nosaukt par Vilku (Borz). Lai puisēnu pasargātu no likstām, tam kaklā iekāra amuletu ar vilka nagu vai zobu. Mājokļa aizsardzībai no ļaunas acs izmantoja maģisku amuletu no vilka pakaļkājas vai astes cīpslas. Tikšanās gaišā dienas laikā ar vilku čečenam solīja veiksmiun panākumus nozīmīgās lietās.
Čečenu valoda. Pieder nahu-dagestāniešu valodu grupai.
Čečenu etnogrāfija. Attīstīta amatniecība - tubas, ādas un keramikas izstrādājumi. Tautas mākslā izplatīti akmens griezumi, keramikas un metāla izstrādājumi, izšuvumi ar zeltu un sudrabu, paklāju darināšana, ādu apstrāde.
Čečenu māksla. XIX gs. 1.pusē darbojās čečenu gleznotājs portretists P.Zaharovs.
Profesionālā māksla veidojusies padomju laikā - H.Ahrijevs, G.Daurbekovs.
Attīstās visi tēlotājas mākslas veidi - glezniecībā F.Sačko, O.Mišins, A.Asuhanovs; grafikā V.Gluškovs; tēlniecībā I.Bekičevs.
Čečenu mūzika. Tautas mūzika diatoniska. Kora dziesmas un instrumentālās melodijas (fantāzijas, dejas) galvenokārt divbalsīgas vai trīsbalsīgas. Savdabģa mūzikas harmoniskā struktūra - akordiem raksturīgi sekundu un kvartu intervāli.
Mūzikas instrumenti: dečkpondūrs (strinkšķināmais stīgu instruments), atuhpondūrs (lociņinstruments), zurna (pūšaminstruments).
Čečenu tautas melodijas peirakstījuši krievu komponisti A.Davidenko, N.Rečmenskis. Profesionālās mūzikas attīstību ļoti sekmējis komponists un diriģents G.Mepurnovs. Ievērību guvuši U.Beksultanova simfoniskie darbi, A.Šahbulatova dziesmas, A.Halebska skaņdarbi korim.
Darbojas filharmonija, kas dibināta 1938.gadā; simfoniskais orķestris - dibināts 1939.gadā, deju ansamblis "Vainah" (1939.g.).
Čečenu teātris. Čečenu teātra pirmsākumi rodami čečenu folklorā un tautas paražās. Pēc Oktobra apvērsuma (1917.g.) sāka attīstīties pašdarbība. 20.gadu sākumā Groznijā un Vladikaukāzā tika organizētas aktieru trupas. 1931.gadā Groznijā nodibināja čečenu teātra studiju, 1933.gadā tā tika pārorganizēta par Čečenijas Drāmas teātri. Aktieri un režisori - T.Alijeva, M.Cickijevs, M.Hadzijevs, N.Hadžijeva, A.Hamidovs, A.Isajevs, D.Omajevs, M.Solcajevs.
Saites.
Ičkērija.
