Kurdi
Indoeiropiešu cilmes tauta apmēram 30-35 miljonu cilvēku sastāvā. Pašlaik lielākā tauta uz planētas, kurai nav savas valsts.
Turcijā - līdz 15 miljoniem (~20% valsts iedzīvotāju).
Irānā - līdz 8 miljoniem.
Irākā - 6 miljoni.
Sīrijā - 2 miljoni (ap 9% no valsts iedzīvotājiem).
Armēnijā - mazdrusciņ.
Jaunāko laiku vēsturē ir tikai atsevišķi īsi posmi pēc I Pasaules kara, kad pastāvējuši neatkarīgi kurdu valstiskie veidojumi:
- 1922.gadā mūsdienu Irākas ZA tika dibināta un 2 gadus pastāvēja Kurdistānas Karaliste. To pakļāva Irāka;
- 1927.gadā mūsdienu Turcijas DA dibināja Ararata Republiku, kura pastāvēja 3 gadus. To pakļāva Turcija;
- mūsdienu Irānas ZR ar PSRS atbalstu no 1946. līdz 1947.gadam pastāvēja Mahābādas republika. Pēc padomju atbalsta aiziešanas no reģiona pārņēma Irāna.
Kurdi Turcijā. Apdzīvo lielāko daļu tās dienvidaustrumu reģiona, tomēr oficiāli Kurdistānas, kā arī kurdu vārds no valsts ģeogrāfijas un vēstures grāmatām ilgu laiku bija pat izslēgts, bet paši kurdi dēvēti par kalnu turkiem. Kurdu nacionālā atmoda aizsākās XX gs. 80.gadu sākumā un drīz vien pārauga ilgstošā militārā konfliktā starp kurdu spēkiem un Turcijas armiju, kas pierima vien 90.gadu beigās. Līdz šim laikam kurdu valodas publisku izmantošanu, piemēram, politiskās aprindās, uzskatīja par separātisma sludināšanu, un ierobežoja to ar valsts konstitūcijas palīdzību.
Kurdi Sīrijā. Dažādos laika posmos viņiem atņemta pavalstniecība, liedzot strādāt un turēt īpašumā zemi un mājas. Tāpat notikusi auglīgo zemju piespiedu nodošana arābiem un turkmēņiem, kā arī veidotas arābu kolonistu apmetnes, lai samazinātu kurdu īpatsvaru reģionā. Sīrija īstenojusi arī kampaņveidīgu vēršanos pret kurdu valodu, tostarp agrāk liegusi kurdu bērniem likt tradicionālos kurdu vārdus un nomainījusi senus pilsētu un ciemu nosaukumus pret arābu valodas versijām. Šī iemesla dēļ, piemēram, kurdu pilsētu Kobanu arī Latvijā izdotās kartēs dēvē par Ainelarabu.
Kurdi Irākā. Irākā kurdi ilgstoši bija apspiesti. 1968.gadā savu varu nostiprināja partija Baas, organizējot soda ekspedīcijas pret kurdu iedzīvotājiem Irākas ziemeļos, vairākus simtus tūkstošu ar varu pārceļot projām no tā dēvētajiem naftas reģioniem un viņu vietā ievedot arābus. Kopš 70.gadu vidus oficiāli pastāv Kurdu autonomais apgabals, kurā faktisko kontroli gan saglabāja Bagdāde, bet, jūtot aktīvu neapmierinātību un pat pretestību no vietējiem spēkiem, Sadama Huseina valdīšanas laikā 80.gadu otrajā pusē tika izvērsta īpaši aktīva kurdu iznīcināšanas kampaņa. Tās laikā simtiem tūkstoši tika ar varu pārcelti uz Irākas dienvidiem un vidieni, veikti gaisa uzlidojumi, artilērijas apšaudes un ķīmiskie uzbrukumi, kopumā sistemātiski nogalinot vairāk nekā 180 000 kurdu. Vēl aptuveni 20 000 gāja bojā pēc tam, kad kurdu spēki cieta sakāvi un simtiem tūkstošu bēgļu devās kalnos uz Irānas un Turcijas robežām. ANO uz to reaģēja, izveidojot "drošās pilsētas" Irākas iekšienē un nosakot aizliegumu Irākas spēkiem lidot noteiktos apgabalos.
Pēc Līča kara 1991.kurdu kaujinieki ieņēma Erbīlu un kopš tā laika uzturēja de facto kontroli pār reģionu. Viņi spēja nostiprināties tikai pēc 2003.gada ASV vadītās koalīcijas iebrukšanas Irākā un Sadama Huseina režīma gāšanas.
Irāna pēc Lielbritānijas aiziešanas no Persijas līča 1971.gadā pastiprināja spiedienu pret Irāku un palielināja atbalstu kurdu neatkarības cīnītajiem Irākas ziemeļos.
1975.gadā spriedze Irānas un Irākas starpā rimās līdz ar Alžīras vienošanās noslēgšanu. Tā paredzēja, ka Irāna pārstāj atbalstīt kurdu neatkarības cīnītājus, bet Irāka piekrīt robežai Šatelarabas upē pa talvega(?) līniju. Tādējādi izeja uz jūru bija abu valstu lietošanā.
1978.gadā Abdulla Odžalans nodibinaja Kurdistānas Strādnieku partiju (PKK). Partijas mērķis bija nodibināt kurdu nacionālo valsti kurdu apdzīvotajās teritorijās - Turcijas DA, Sīrijas ZA, Irākas ZA un Irānas ZR.
Kopš 1984.gada PKK iesaistījusies bruņotā cīņā ar Turcijas varas iestādēm.
1986.gadā Irāna mēģināja internacionalizēt irāņu-irākiešu konfliktu, palielinot atbalstu kurdu neatkarības cīnītājiem irākiešu-turku robežas rajonā.
1988.gada martā Sadama Huseina armija pret Irānas atbalstītajiem kurdu neatkarības cīnītājiem pielietoja ķīmiskos ieročus. Halabdžas pilsētā tika nogalināti vairāk kā 4000 kurdu iedzīvotāju.
1988.gadā Anfal kampaņā ap 180 000 kurdu tika iznīcināti ar indīgu gāzi.
Pēc Līča kara martā pret Huseinu un viņa Baas partiju sacēlās irākieši - īpaši šiīti Irākas dienvidos un kurdi ziemeļos. Huseins pret tām vērsās ļoti nežēlīgi raidot pret tiem izlases armijas vienības.
Visai sekmīgi apspieda šiītus - purvu arābu ciemus iznīcināja un purvus daļēji nosusināja, bojā gāja ap 30 000 šiītu. Tomēr kurdu nemierniekus uz ziemeļiem no Mosulas viņam neizdevās apspiest.
Maijā – jūnijā ANO pieņēma pasākumus, lai aizsargātu kurdus (arī dienvidu purvu arābus) pret Huseina represijām – Irākā tika ieviestas „drošības zonas.” Tomēr tas nenovērsa humanitāro katastrofu – apmēram 2 miljoni cilvēku (ne tikai kurdi!) bija spiesti bēgt prom no valsts. Lai gan Huseins nu piekrita ierobežotai kurdu autonomijai - 1992.gadā nodibināja Irākas Kurdu apgabalu, saspīlējums starp kurdu nemierniekiem un Huseina armiju saglabājās. „Kurdistānai” tā arī neizdevās kļūt par starptautisko sarunu objektu.
No 1999.gada A.Odžalans atrodas apcietinājumā Turcijā. ES spriedums viņu paglāba no nāvessoda.
1999.gadā kurdi mēģināja izvest savus kaujiniekus no Turcijas. Tomēr turku armija tos ielenca un apšaudēs gāja bojā ap 500 cilvēku.
Turcijas parlamentā kurdu intereses pārstāv Miera un demokrātijas partija (līderis - Selahatins Demirtass).
Irākas Kurdu apgabals ieguva oficiālu autonomiju pēc tam, kad 2003.gadā ASV vadītā iebrukuma rezultātā tika gāzts Sadama Huseina režīms.
2013.gada sākumā iestājās klusuma periods starp turkiem un kurdiem. 8.maijā Kurdistānas Strādnieku partija (PKK) sāka savu kaujinieku izvešanu no Turcijas DA uz Irākas Kurdistānu. Tādu izvedamo kaujinieku varētu būt ap 2000 un tas varētu aizņemt 2-3 mēnešus. Uzskata, ka cīņās kopš 1984.gada nogaleti ap 40 000 cilvēku.
Sīrijas pilsoņu kara laikā kurdi sastādīja nozīmīgu militāro spēku Sīrijas ziemeļos un ZA.
Saites.
Irāka.
Irāna.
Turcija.
Sīrija.
