Muhameds Reza (1941.-1979.g.)
Irānas šahs no 1941. līdz 1979.gadam.
Radniecība. Tēvs - Rezahans (iepriekšējais šahs).
Dzīvesgājums. Kad 1941.gadā kļuva skaidrs, ka vāciešiem simpatizējošais Rezahans ir gatavs iet uz slepenu savienību ar Vāciju, britu un krievpadomju karaspēks okupēja Irānu. Septembrī Rezahanu tronī ar britu un krievu nomainīja viņa britiski noskaņotais dēls Muhameds Reza.
1951.gadā Irānā pieauga neapmierinātība ar Muhameda Rezas noslēgtajām naftas koncesijām un šiītu kaujinieks martā nogalināja Irānas premjeru ģenerāli Razmaru. Valstī pat sākās sacelšanās pret šahu. Aprīlī medžliss par premjerministru nozīmēja opozīcijas partijas "Nacionālā fronte" līderi Muhamedu Mosadiku. neskatoties uz aizrobežu protestiem, Mosadiks paziņoja par Irānas naftas iegulu nacionalizāciju.
1952.gadā mēģinaja atlaist no amata premjerministru Mosadiku, taču pēc virknes sacelšanos Teherāna un citas pilsētās, Mosadiks palika premjerministra amatā.
Nacionālās frontes darbība (1953.-?). 1953.gadā šahs tika atstādināts un vara valstī nonāca Nacionālās frontes rokās, kas bija vietējo politisko organizāciju plaša koalīcija. jaunais valsts līderis Muhameds Mosadiks nekavējoši ķērās pie galvenā valsts dabas resursa - naftas. Viņš mēģināja nacionalizēt kompānijas akcijas, kas gandrīz visas piederēja britiem. Revolūcija noslēdzās ar varas pilnīgu pāreju revolucionāru rokās.
Šaha varas atjaunošana. Tomēr tas ilga pavisam īsu brīdi, jo ASV un Lielbritānija sarīkoja apvērsumu un atjaunoja šaha varu.
1953.gada ASV veica intervenci Irānā, lai atkal celtu tronī autoritāro šahu Muhamedu Rezu pēc republikāņu apvērsuma mēģinājuma. Jūlijā šahs Mohameds Reza ar PSRS palīdzību beidzot padzina no premjerministra amata Mosadiku, un viņa vietā nozīmēja rojālistu ģenerāli Zahedi. Pēč masu nemieriem Zahedi meklēja glābiņu ASV vēstniecībā, bet pats šahs aizbēga uz Romu. 19.augustā dažas irāņu armijas daļas, britu un amerikāņu izlūkdienestu atbalstītas, nostājas pret Mosadiku, un 22.augustā šahs varēja atgriezties Teherānā. Zahedi no jauna ķērās pie premjerministra amata pienakumu pildīšanas. ASV valdība Irānai kā palīdzību piešķīra 45 miljonus ASV dolārus. Amerikāņu kompānijas drīz saņēma jaunas naftas koncesijas.
Kopš tā brīža šahs orientējās gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā gandrīz tikai uz ASV. Ārpolitikā Irāna kļuva par vienīgo islāma valsti, kas uzturēja draudzīgas attiecības ar Irānu. Tāpat šaha režīms atbalstīja visdažādākos proamerikāniskos režīmus un vētraini cīnījās pret komuniska izplatību (Irāna bija arī viena no slavenā safari kluba valstīm).
Arī iekšpolitikā Irānā sākās vesternizācija, tostarp izmantojot nežēlīgas metodes un represijas pret jebkuru opozīciju, kā arī izvēršot šaha personības kultu.
rezultātā par galveno varas oponentu kļuva šiītu garīdzniecība, kuras redzamākais līderis bija ajatollaRūhollahsHomenī pēc tam, kad viņa atbalstītāji sarīkoja virkni demonstrāciju, protestējot pret garīdznieka apcietināšanu.
1964.gadā viņš tika izraidīts no valsts un bija spiests doties trimdā Espt emigrācijā, Homenī izstrādāja nākamās islāma valsts pamatprincipus, kuru apraksti pēc tam nelegāli tika izplatīti Irānā. Emigrācijā turpināja darboties arī Nacionālā fronte.
1954.gadā šahs Muhameds Reza pārskatīja britu naftas koncesiju noteikumus "nacionalizācijas stilā."
1957.gadā ar CIP un Mossad palīdzību šahs izveidoja SAVAK - Irāņu izlūkošanas aģentūru, kas drīzumā kļuva par galveno līdzekli cīņā ar irāņu disidentiem.
1961.gadā sāka realizēt prorietumniecisko "Baltās revolūcijas" programmu, kas bija vērsta galvenokārt uz klerikāļu ietekmes mazināšanu.
1964.gadā Irānas šahs iesniedza Vācijas tiesā prasību sodīt laikrakstu Kōlner Stadt-Anzeiger, kas bija publicējis viņa karikatūru. Vācijā dabojas reti izmantots likums, kas aizliedz apvainot ārvalstu līderus.
Tikmēr Irānā turpināja pieņemties spēkā neapmierinātība ar šaha režīmu, kuru veicināja ne tikai aizvien pieaugošā sociālā nevienlīdzība, bet arī paša šaha nepārdomātie soļi. Piemēram, 1971.gadā šahs demonstrēja ekstravagantu svētku svinēšanu "2500 gadu persiešu monarhijas sakarā," kas gan neiemantoja popularitāti. Šie svētki bija domāti tikai ārzemniekiem un sakrita ar sausuma, neražas un pārtikas trūkuma periodu. Tomēr tas nekautrējās viesu vajadzībām iepirkt kopumā 1000 t melno ikru. Valsti bija pārpludinājuši ārzemju speciālisti, kas nodarbojās ar modernizāciju, īpaši jau ar naftas nozari. Irānā bija milzīga inflācija apvienojumā ar milzīga mēroga korupciju.
1976.gadā šahs pieņēma lēmumu par tradicionālā persiešu kalendāra nomaiņu, liekot turpmāk skaitīt laiku, vadoties no Kīra II Lielā kāpšanas tronī. Vienlaikus šahs bija arī spiests mazināt pret opozīciju vērsto represiju intensitāti, jo ASV jaunievēlētais prezidents Džimijs Kārters centās sevi pozicionēt kā cilvēktiesību aizstāvi. Tas gan neturpinājās ilgi, tomēr tas bija pietiekami, lai Irānā parādītos rīcībspējīga opozīcija.
Islāma revolūcija (1978.-1979.g.). Prorietumnieciskais šahs tika gāzts no troņa 1978.-1979.gada islāma revolūcijas rezultātā.
Pēc visām šaha izdarībām par pēdējo pili irāņu pacietības mērā kļuva ajatollas Homenī dēla Mustafas nāve neskaidros apstākļos 1977.gada oktobrī. Lai gan tika paziņotsa, ka viņš miris no sirdstriekas, Irānā tikai retais šaubījās, ka Mustafa kļuvis par slepeno dienestu upuri, un 1977.gada oktobrī un nogalē valstī sākās protesta demonstrācijas un streiki. To mērogi strauji pieņēmās spēkā. Tikām ajatolla Homeini, kas atradās trimdā Nedžefā (Irākā), publicēja savu sacerējumu "Islāma valdība likummācītāja aizbildniecībā" (Velaijat e: Hokumat e Islami), kas saturēja šaha režīma negantu kritiku. 1978.gada janvārī šaha valdības kontrolēto masu informācijas līdzekļu uzbrukumi trimdā dzīvojošajam Homeini izsauca plašas viņa atbalsta demonstrācijas. 10. un 11.decembrī imama Huseina piemiņas pasākumos Teherānu satricināja jau masveida demonstrācijas pret šahu.
1979.gada sākumā šahs Muhameds Reza jau vairs nespēja tikt galā ar protestiem. Lai tos nomierinātu, solīja islāmiskas reformas - aizliegt tirdzniecību ar Izraēlu, atbalstīt neatkarīgas Palestīnas valsts izveidošanu. Tomēr nekārtības turpinājās un pārņēma arī šaha armiju.
Šahs vērsās pie ASV prezidenta Kārtera administrācijas pēc palīdzības. Daļa tās pārstāvju, arī Kārtera padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis, nešaubījās, ka Irānā jāieved ASV karaspēks. Tomēr vairākums uzskatīja, ka šaha krišana nav novēršama. Turklāt Reza savu neskaitāmo cilvēktiesību pārkāpumu dēļ bija ārkārtīgi nepopulārs Rietumu presē. Tamdēļ Kārters arī neizšķīrās sniegt šaham atklātu militāro atbalstu.
Notika 10 dienu ilga "fadžru dekāde," kas sākās ar Irānas šiītu garīgā līdera ajatollas Homenī atgriešanos dzimtenē pēc 15 trimdā pavadītiem gadiem.
15.janvārī šahs labprātīgi izbrauca no valsts, vēlāk apmetās Panamā - Pērļu arhipelāgā.
1.februārī Irānā ieradās ajatolla Homeini un stājās jaunās Irānas revolūcijas priekšgalā.
Saites.
Persiešu ķēniņi (?-1979.g.).
