Aliens

Graujošu kustību loma Lielās franču revolūcijas norisēs

Lielā franču revolūcija (1789.-1799.g.) neapšaubāmi ir viens no nozīmīgākajiem, ja ne pats nozīmīgākais pagrieziena punkts jauno laiku vēsturē un Rietumu civilizācijas attīstībā. Tās iemesli, izcelšanās un norises joprojām ir vēsturnieku strīdus objekts. Un ne velti, jo no mūsu zināšanām un slēdzieniem par Franču revolūciju tieši izriet XIX un XX gs. vēstures un mūsdienu globālo norišu vērtējums.

Kņazs-anarhists Pjotrs Kropotkins, savā 1909.gadā publicētajā “Franču revolūcijas vēsturē” rakstīja: “tā bija avots visām mūsdienu komunistiskajām, anarhistiskajām un sociālistiskajām koncepcijām,” turklāt, turpina Kropotkins, “modernais sociālisms nav neko jaunu pievienojis idejām, kas no 1789. līdz 1794. gadam virmoja franču tautā, un kuras tā mēģināja ieviest dzīvē Republikas II gadā (t.i. - jakobīņu terora laikā – V.G.). Modernais sociālisms šīs idejas ir tikai sistematizējis un izveidojis argumentāciju to pamatošanai.”

Kropotkina “modernais sociālisms,” transformējoties sociāl-revolucionārismā, komunismā un vācu nacionālsociālismā izauga par XX gadsimta lāstu, no kura joprojām cieš vairāk nekā miljards pasaules iedzīvotāju, bet ietekmi ir izjutuši un izjūt praktiski visi. Taisnības labad jāatzīmē, protams, arī bernšteinisko, no šķiru cīņas atsacījušos Rietumu sociāldemokrātiju devums labklājības valstu un sociāli atbildīga kapitālisma veidošanā Eiropā pēc II Pasaules kara. Tomēr, vērojot kultūrmarksisma ideju nostiprināšanos Rietumeiropā un izplatīšanos citviet pasaulē, tai skaitā Latvijā, šķiet, ka aizkadra dižie arhitekti veiksmīgi izmanto sociāldemokrātus un viņu ideoloģiju, lai, maskējoties ar abstraktiem lozungiem par universālām tiesībām un vispārējo labklājību, ilgtermiņā iegūtu ne vairāk, ne mazāk kā varu pār visu pasauli. Vismaz Eiropas Savienības kontekstā šāda iespējamība ir vairāk nekā acīmredzama.

Tāpēc interesanti, ko par Lielo franču revolūciju raksta viens no mūsdienu pasaulē populārākajiem vēsturniekiem, britu autors Normens Deiviss, kura dižpārdoklis “Eiropas vēsture” līdzās Kisindžera “Diplomātijai” kļuvis par Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes studentu neoficiālo obligāto literatūru.

Revolūcijai Deiviss veltījis veselu nodaļu. Tās sākumā lasām: “Franču revolūcijai piemīt universāla kvalitāte, kas to izceļ visu citu Eiropas vēstures konvulsiju vidū. Tas bija notikums, kas vārdam “revolūcija” piešķīra tā šodienas skanējumu: ar to apzīmējam nevis vienkāršu politisku apvērsumu, bet pilnīgu esošās sistēmas apvēršanu, nomainot valdību, kopā ar tās sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras pamatiem. (...) Franču revolūcija iegrūda Eiropu visdziļākajā un visieilgušākajā krīzē, kādu tā jebkad bija pazinusi. (...) Revolūcijas triecienviļņi, virzoties no epicentra Parīzē, sasniedza kontinenta visattālākos nostūrus (..), tiem sekoja kareivji gaišās uniformās ar zili-balti-sarkanām kokardēm pie cepurēm un vārdiem “Brīvība, Brālība, Vienlīdzība” uz lūpām. Revolūcijas piekritējiem un gaidītājiem tā solīja atbrīvošanos no visiem spaidiem un žņaugiem, ko iemiesoja un simbolizēja monarhija, aristokrātija un reliģija. Oponentiem “revolūcija” bija sinonīms pūļa varas un terora tumšajiem spēkiem. (...) Eiropai kopumā revolūcija sniedza uzskatāmu mācībstundu par to, kas var notikt, kad viena tirānijas forma tiek aizvietota ar citu.”

Runājot par revolūcijas iemesliem, Deiviss uzsver situācijas “uzkaršanu” Eiropā kopumā, Franciju raksturojot kā visvājāko ķēdes posmu. Deiviss citē XIX gs. vēsturnieku Sorelu, kurš teicis, ka revolūcija uzliesmoja Francijā, jo tur valdošais Ludviķa XIV izveidotais Vecais režīms (Ancien regime) bija visnovecojušākais, visienīstākais un visvieglāk sagraujamais. Deiviss sniedz ieskatu plašāk daudzinātajos viedokļos par to, kādi tieši bija revolūcijas iemesli. Viņš atzīmē marksistu šķiru cīņas interpretāciju, ekonomisko un sociālo problēmu izvirzīšanu priekšplānā, taču pats iezīmē tādu faktoru, kā industriālā revolūcija, iedzīvotāju skaita pieaugums, masu kolektīvās apziņas veidošanās, filosofiski-ideoloģisko strāvojumu (filozofi-apgaismotāji (Didro, Voltērs) un romantisms (Kants, Herders) kā apgaismības pretstats) ietekmi (faktiski nepieskaroties tās praktiskajām izpausmēm), laikmeta politisko un militāro norišu nozīmi. Kopumā Deivisa situācijas raksturojums atstāj iespaidu par vēsturisko apstākļu sakritību un nosacīti bezpersonisku ideoloģisko strāvojumu ietekmi uz Francijas monarhijas “pulvera mucas” galvanizāciju. Viņa darbā jūtama doma par revolūcijas pašattīstību, norišu zināmu nejaušību. Deiviss gluži apzināti izvairās no revolūcijas kā iepriekš plānotas un organizētas sazvērestības apcerēšanas, vien īsrakstā “Brīvmūrnieki” pieminot, ka Francijā tie devuši savu pienesumu pirmsrevolūcijas laika rūgšanas procesa intensifikācijā, kā arī, minot ievērojamo britu valstsvīru un filosofu Edmundu Bērku, par kura populārāko un ietekmīgāko darbu “Pārdomas par Franču revolūciju” (1790.g.) viņš tik vien var pateikt, ka Bērks uzskatījis revolūciju par “cūciska pūļa” sazvērestību. Te gan jāsaka, ka Deiviss apzināti maldina lasītāju, izraujot frāzi no teikuma un paragrāfa konteksta. Attiecīgajā paragrāfā Bērks runā par sava laika Eiropas sasniegumiem un vērtībām, kuras viņaprāt pastāv pateicoties diviem sabiedrību uzturošiem principiem – labieša (džentlmeņa) un reliģijas garam. Aristokrātija un garīdzniecība ir uzturējusi zināšanas un izglītību, arī laikos, kad valdības domājušas tikai par sevi. Iznīcinot šīs kārtas kā tādas, “zināšanas, kopā ar to dabīgajiem aizstāvjiem un sargiem, tiks iemītas dubļos un cūcisks pūlis tās sabradās.” Nevis “cūciskais pūlis,” bet “sazvērnieku kliķe, kas sevi dēvē par filosofiem un kurus tautā sauc par ateistiem un neticīgajiem” Francijas Nacionālajā asamblejā ir tie, kurus kritizē Bērks. Lūk, kā Bērks raksturo viņu politiku, precīzi paredzēdams, kā izvērtīsies revolūcija: “Pieņemot nodevību un slepkavību kā līdzekļus sabiedriskā labuma sasniegšanai, sabiedriskais labums drīz kļūst par attaisnojumu, bet nodevība un slepkavība par mērķi(..). Tādas sekas neizbēgami sagaidāmas, cilvēka tiesību triumfālajā spožumā zaudējot visu dabīgo saprašanu par labo un ļauno.”

Ņemot vērā augstāk minēto, Deivisa darbā velti meklēt Bērka pieminētās “sazvērnieku kliķes” organizāciju, vadoņu personību, ideju, motivāciju un aktivitāšu aprakstu. Tā tur nav, tāpat kā nav virknē citu Rietumu akadēmisko vēsturnieku darbos. Iemesli tam ir dažādi – ideoloģiski, politiski un pragmātiski. Kurš vēsturnieks vēlās pārvilkt strīpu savai akadēmiskajai karjerai un, iespējams, arī publicitātes iespējām, pievēršoties “nepareizo” tēmu pētniecībai. Šādas “ķecerības” sekas izjuta arī pats Normens Deiviss, kurš atļāvās salīdzināt žīdu un poļu tautas ciešanas II Pasaules kara laikā. Par šo pārkāpumu viņu sodīja, 1986.gadā atlaižot no darba Stenfordas universitātē. Kā iemesls, pamatojoties uz Lūcija Šildkreta Davidoviča kritiku par Deivisa holokausta vērtējumu, tika norādīts “zinātniskais kļūdainums”... (sk. en.wikipedia.org)

Tāpēc netiesāsim Deivisu, bet savos patiesības meklējumos vērsīsimies pie pēdējo simts gadu laikā, iespējams, visspēcīgākā darba par Lielo franču revolūciju. Tā autore, uz kuru atsaucās praktiski ikviens XX gs. II puses antikomunistiski noskaņots slepeno organizāciju pētnieks, ir britu vēsturniece Nesta Helēna Vebstere (1876.-1960.g.). N.Vebsteres darbs “Franču revolūcija” pirmo reizi tika izdots 1919.g. un atkārtotus metienus piedzīvoja 1921., 1922., 1926. un 1969.gados. Šobrīd grāmata pieejama arī tīmeklī (yamaguchy.com). “Franču revolūcijas” ziņas papildināsim ar informāciju no citas N.Vebsteres grāmatas “Slepenās biedrības un graujošās kustības” (1924.g.), kura lasāma tajā pašā tīmekļa adresē.

N.Vebstere citē vienu no asinskārākajiem jakobīņu līderiem Senžustu, kurš kādā vaļsirdības brīdī teicis: “Tautas Revolūcija bija ārēju spēku sazvērestību vulkāna virspuse.” Līdz ar to tautas aktivitātes, lūkojoties no redzamās vēstures daļas nav saprotamas, bet populārais revolūcijas stāsts – bezjēdzīga pasaka. Revolūciju atbalstošie rakstnieki ir dēmonizējuši un pārspīlējuši tautas lomu revolūcijas noziegumos un briesmu darbos, lai attaisnotu savus līderus un varoņus, noņemtu no viņiem atbildību, kaunu un negodu par revolūcijas noziegumiem un uzmestu to virsū franču tautai.

Ja vēlamies noskaidrot patiesību par lielajiem revolucionārajiem notikumiem, mums jārok dziļāk, iekļūstot zem vispārzināmo notikumu virskārtas, jāsaredz eksplozijas saistība ar bumbu, tautas masu aktivitāšu saistība ar tās provocējošiem iemesliem. Tāpēc kā sava darba mērķi N.Vebstere izvirza patieso faktu un līdzekļu, kas tika izmantoti, lai padarītu pūli mežonīgu un vadāmu atklāšanu, lai tādējādi, sintezējot iegūtās ziņas, mestu patiesības gaismu uz tautas lomu revolūcijā un pašu revolūciju kā “dižu demokrātijas eksperimentu.”

Savu darbu sarakstīšanai kā galvenos avotus N.Vebstere izmantojusi gan revolucionāri, gan monarhistiski noskaņotu autoru – revolūcijas dalībnieku un laikabiedru – darbus, arī oriģinālos dokumentus, kuru izpētei veltījusi 3 gadus darba Britu muzejā un Parīzes Nacionālajā bibliotēkā. Tāpat, līdztekus laikabiedru vēstījumiem, Vebstere plaši citē un atsaucās uz lielu daļu nozīmīgāko XIX gs. vēsturnieku, kuri savos pētījumos pievērsušies Franču revolūcijas problemātikai.

Bija pietiekami daudz pamatotu iemeslu uzbrukt Vecajam režīmam, uzskata Vebstere. Garīdzniecība (Pirmā kārta) un aristokrātija (Otrā kārta) bija zaudējusi spēku un pastāvēšanas pamatojumu, tai bija jāatsakās no savām privilēģijām un jāļauj Trešajai kārtai (visi pārējie) ieņemt tai pienākošos vietu. Nekas to nevarēja apturēt. “Revolūcija bija jau notikusi cilvēku prātos, pirms tā iemiesojās notikumos, tas tiesa, taču jāatzīmē, kā tā revolūcija, kas notika nebija tā, par kuru tika domāts (..) tā nebija franču tauta, kas sarīkoja revolūciju,” - Vebstere citē de Huā, Likumdošanas sapulces locekli.

Ja ne franču tauta, tad kas rīkoja revolūciju? Vebstere izdala šādus sazvērniecisko intrigu virzītājspēkus, kuriem bija svarīga loma revolūcijas sagatavošanā un īstenošanā:

1) V Orleānas hercogu Ludviķi Filipu Jozefu, Ludviķa XIV brāļa pēcteci, alkatīgu pretendentu uz Francijas troni, Ludviķa XVI un Marijas Antuanetes nāvīgo ienaidnieku;
2) Graujošus, organizētus, brīvmūrnieku ložās iefiltrējušos spēkus, kuru mērķis bija iznīcināt pastāvošo kārtību, valdību un reliģiju;
3) Prūsijas ķeizaru Frīdrihu II Lielo, kurš gribēja sagraut franču-austriešu aliansi;
4) Anglijas revolucionāru intrigas, kuri gribēja gāzt gan Francijas, gan Anglijas valdības.
Šiem četriem spēkiem vēl pieskaitāmi visu klasu renegāti, indivīdi, kas dažnedažādu iemeslu un noslieču vadīti bija gatavi pievienoties jebkuram graujošam spēkam un visuresošās sabiedrības padibenes, kuras allaž uzrauj virspusē lieli sabiedrības satricinājumi un kuras nekad nelaidīs garām iespēju zagt, laupīt un uzdzīvot.

Sazvērnieki kopumā sastādīja ļoti mazu daļu no Francijas iedzīvotājiem, taču viņi, pretstatā Vecā režīma aizstāvjiem, bija labi organizēti un zināja savu mērķi, viņi darbojās gan katrs par sevi, gan veidojot īslaicīgākas, gan ilglaicīgākas koalīcijas. Darbojoties vienlaikus un pēc revolūcijas sākuma arī zem viena Nacionālās asamblejas jumta kopā ar patieso reformatoru kustību, sazvērnieki ar tiem saplūda un radīja mānīgu iespaidu, ka pastāv tikai viena vienīga revolucionāra kustība ar dažādiem iekšējiem grupējumiem.

Orleānisti

Orleānas hercogu laikabiedri raksturo kā personību, kurai piemitusi virkne netikumu – azartspēļu atkarība, derības, žūpošana, taču divas viņa vislielākās kaislības bijušas nauda un izvirtīga dzīrošana. Hercogam bijis nesvarīgs Parīzes sabiedrības viedoklis par viņa izdarībām – roku rokā ar marķīzu de Sileriju viņi Elizejas laukos bezkaunīgi uzmākušies sievietēm. Savos apartamentos Palace Royal Ludviķis Filips pulcējis uzdzīvotājus, bet vienkāršā tauta topošajam “Pilsonim Vienlīdzība” (Citoyen Égalité) bija pretīga un šķebinoša. Līdz pat revolūcijai, kad hercogs popularitātes celšanai atvēra savas pils parku visiem parīziešiem, bija spēkā viņa noteikumi, ka “karavīrus, cilvēkus livrejās, cilvēkus cepurēs un vienā kreklā, kā arī suņus vai strādniekus” parkā ielaist nedrīkst.

Orleānas hercogs neizcēlās ar īpašu gudrību vai stratēģa mākslu, taču viņam piemita ļoti būtiska īpašība, ko augstu novērtēja ļaudis, kas viņu izvēlējās par karogu savā cīņā pret Francijas karali, un proti: Ludviķis Filips bija atriebīgs, viņš prata nīst un par visu vairāk viņš ienīda karalieni Mariju Antuaneti, kas bija atraidījusi piedāvājumu kļūt par hercoga mīļāko. Ar ne tik svelošu, bet arī dedzīgu naidu hercogs ienīda karali. Ludviķis XVI taču bija noraidījis viņa vēlmi kļūt par flotes admirāli, tas bija nosūtījis viņu mājas arestā uz hercoga lauku īpašumu tā vietā, lai atļautu doties uz Filipa iecienīto Angliju pēc tam, kad pēdējais savu padomdevēju ierosināts atļāvās publiski izteikt savas domas par karaļa dekrēta “nelikumību.” Zīmīgi, ka hercoga apstrīdētais dekrēts bija par jaunu nodokļu uzlikšanu tieši priviliģētām kārtām.

Ap hercogu pulcējās virkne dažādu, zemāka ranga galma intrigantu, kuru vidū meklējami sazvērestības iedvesmotāji un vadītāji. Tas patiešām nebija viegls uzdevums – likt tautai noticēt, ka karaliskās dzimtas aristokrāts, kas pret vienkāršajiem ļaudīm izturējās ar augstprātīgu nicinājumu pēkšņi kļuvis par viņu brīvības aizstāvi, norāda Vebstere. Viens no šī grūtā uzdevuma veicējiem bijis Pjērs Šoderlo de Laklo – artilērijas virsnieks, Orleānieša īpašo uzdevumu sekretārs, skandalozā romāna “Cietsirdīgie nolūki” autors, necilas dzimtas spāņu cilmes augstmanis, vēlākais jakobīnis. N.Vebstere min kādas Emīles Dāras grāmatu "Ģenerālis Šoderlo de Laklo," kurā autore apgalvo, ka orleānistu sazvērestību 1787.g. ierosinājis rakstnieks, vēlāk žirondists Briso. Briso rakstījis vēstuli Dukrē, Ženlises kundzes brālim, tajā izklāstot plānu par “otrās frondas” (Par frondu sauca pilsoņu karu Francijā starp karali un augstmaņiem (1648.-1653.g.)) sarīkošanu, tās priekšgalā nostādot Orleānas hercogu. “Viņa lietai jākļūst par tautas lietu. (...) Ja hercogs vispirms pievērsīs sev uzmanību ar iespaidīgiem labdarības un patriotisma aktiem (..), viņš kļūs par tautas elku. (...) Viņam ir jāņem savā arsenālā modernās doktrīnas, jāizplata tās ar iespieddarbiem un jādabū savā pusē tautā populāri cilvēki.” Bija šī shēma pieņemta pēc Briso vai kāda cita padoma, saka Vebstere, taču tieši šāds scenārijs tika īstenots praksē. Orleānas hercogam izdevās nolīgt sava laika vienu no lieliskākajiem Francijas oratoriem grāfu Mirabo, kurš tieši tobrīd centās atrast piemērotu amatu savu ideju realizācijai un finansiālo vajadzību apmierināšanai.

Vispirms Mirabo piedāvāja savus pakalpojumus karalim, 1788.g. dodoties pie ārlietu ministra Montmorīna ar darbības plānu kā mierīgi īstenot briestošās un neizbēgamās reformas, taču tika noraidīts. Nu Mirabo neatlika nekas cits, kā pieņemt orleānistu piedāvājumu. Un lai arī daļa vēsturnieku uzskata, ka Mirabo nestrādāja Orleānas hercoga labā (raksta turpinājumā redzēsim, kā labā Mirabo patiesībā strādāja), Vebstere, atsaucoties uz laikabiedru liecībām, pierāda pretējo. Viņa citē ievērojamo politiķi, konstitucionālo monarhistu partijas dibinātāju, Nacionālās konstitucionālās asamblejas prezidentu Žanu Žozefu Munjē, kurš darbā “Filozofu, brīvmūrnieku un iluminātu ietekme Franču revolūcijā” (De l'influence attribuée aux philosophes, aux francs-maçons et aux illuminés sur la Révolution Française. (1801)) par Mirabo aktivitātēm 1789.g. vasarā raksta: “Es redzēju viņu dodoties no naksnīgajām Orleānas hercoga draugu sapulcēm uz kaismīgo revolucionāru (žirondistu un jakobīņu – V.G.) sanāksmēm, bet no tām uz karaļa kabineta slepenajām konferencēm; taču, ja no revolūcijas pirmajiem mēnešiem ministri būtu bijuši gatavi strādāt kopā ar viņu, Mirabo būtu izvēlējies aizstāvēt karaļa autoritāti nevis vīrus, kurus viņš nicināja. Par viņa principiem nevar spriest pēc pretrunīgajiem izteikumiem viņa runās un rakstos, kur viņš teica ne tikdaudz to, ko domāja, bet to, ko prasīja tā brīža intereses. Bieži personīgajās sarunās viņš man izteica savu patieso viedokli un es varu teikt, ka nesmu pazinis cilvēku ar apgaismotāku intelektu, saprātīgākām politiskām doktrīnām, pērkamāku raksturu un samaitātāku sirdi.” Kāds Vēbers, savukārt, apstiprina, ka Mirabo un Orleānas hercogs “tik maz uztraucās par savu sakaru atklāšanos, ka Parīzes biržā publiski tika apspriesti hercoga čeki, izrakstīti uz Mirabo vārdu.”

Īpaši Vebstere izceļ 1788./1789.gada bada – kuru kā vienu no revolūciju izraisošiem apstākļiem piemin praktiski visi revolūcijas vēstures rakstītāji – saistību ar Orleānas hercogu. Vēsturnieks Montžuī apgalvo, ka Orleānas hercoga aģenti ar iepriekšēju nodomu uzpirka labību, ko vai nu pārdeva ārzemēs vai ieslēdza savās noliktavās, lai radītu paniku un līdz ar to revolucionāru nosakaņojumu tautā. Monarhista Montžuī apgalvojumam pievienojas arī citas frakcijas pārstāvoši laikabiedri: demokrāti Fantans-Dezodās un Munjē, liberāļi Maluē un Feriers. Īsts, patiesa labības trūkuma izraisīts bads, raksta Vebstere, nebija, toties bija satraukums, panika, ko ļaunprātīgi izmantoja arī zemnieki un labības tirgoņi, nelaižot tirgū savus krājumus, gaidot uz cenu celšanos. Vēl ziemā Parīzes intendants Bertjē de Saviņjī bija apbraukājis valsti, apzinot zemnieku labības krājumus, noskaidrojot apjomus, kurus viņi var pārdot tirgū. Kad pavasarī labība sāka trūkt un de Saviņjī izziņoja par Parīzes maģistrāta publisko iepirkumu, pārdevēji pacēla cenas līdz tādiem augstumiem, kurus Parīze nevarēja samaksāt. Nemaz jau nerunājot par vienkāršajiem ļaudīm – amatniekiem, kalpotājiem un strādniekiem, kuriem krājumā nebija pašu izaudzēta labība... Toties Orleānas hercoga – viena no visbagātākajiem cilvēkiem Francijā – aģenti, pēc Montžuī ziņām, maksāja bez kaulēšanās.

Orleānieši mākslīgi izraisīja badu un veicināja izmisuma neprāta izplatīšanos tautā, bet vainu par to uzvēla “tautas ienaidniekiem” - galmam un aristokrātiem, pat Ludviķim XV, kurš bija miris jau pirms piecpadsmit gadiem. Viņi tautā izplatīja visādas muļķīgas un nepamatotas baumas, kā, piemēram, populāro anekdoti par Mariju Antuaneti, kura esot teikusi, ka, ja tautai neesot maize, lai ēdot kūkas. Tajā pat laikā šie “ienaidnieki” ar karali Ludviķi XVI priekšgalā darīja ko varēja, ziedojot ievērojamas summas labības iepirkšanai ārzemēs un nežēlīgi apkarojot spekulantus.

Brīvmūrnieki

Pēdējais orleāniešu sazvērestības aspekts, kas viņu intrigu sasaista ar otru graujošo sazvērnieku grupu, kuru plašāk aplūkojam šajā rakstā ir brīvmūrnieki. Vistiešāko saikni veido pats Orleānas hercogs, kurš kopš 1772.g. bija Francijas Lielā Austruma (Grand Orient) ložas Lielais meistars un viņa rīcībā bija viss plašais Lielā Austruma meitas ložu tīkls.

Vincents Lombārs de Langrē, revolūcijas laikabiedrs un Francijas sūtnis Holandē no 1798.-1799.gadam, rakstīja, ka “1789.gadā Francijā bija vairāk nekā 2000 Lielā Austruma virsvadību atzīstošas ložas. Dalībnieku skaits tajās pārsniedza 100 000. Visos 1789.gada revolūcijas ieskaņas notikumos, uzskata Langrē, piedalījās un tos vadīja masoni. Visi konstitucionālās Asamblejas revolucionārā spārna vadoņi bija trešās un augstāku pakāpju masoni: Orleānas hercogs, Valanse, Silerī, Laklo, Siē, Petions, Menū, Bīrons, Monteskjē, Fušē, Kondorsē, Lafajets, Mirabo, Žarā, Rabo, Dubuā-Kranzē, Tiebo, Larošfuko, un citi.” Šiem citiem, norāda Vebstere, noteikti jāpiepulcē ne tikvien brizontīnieši, kas veidoja žirondistu partijas kodolu, bet arī Terora “tēvi” - Marats, Robespjērs, Dantons un Demulēns.

Rakstot par brīvmūrnieku lomu revolūcijas rūgumpoda vārīšanā, Vebstere izvirza šādas tēzes:

1) Francijas brīvmūrniecība drīz pēc nodibināšanās XVIII gs. I pusē nokļuva Francijā bāzētā Tempļa ordeņa (Ordre du Temple) – pretendenta uz senā Tempļa bruņinieku ordeņa leģimitatīvu mantinieku statusu – ietekmē. No templiešiem brīvmūrniekos ienāk naidīgums pret Francijas karali un pāvestu – tie XIV gs. sākumā iznīcināja Tempļa bruņinieku ordeni;

2) Drīz pēc tam, ar nolūku graut Francijas monarhijas autoritāti, spēlē iesaistās Frīdrihs Lielais, nodibinot jaunu Templiešu bruņinieku ordeni "Stingrā paklausība" (Strict Observance), kas pretendē uz augstāko autoritāti brīvmūrnieku vidū;

3) "Stingrā paklausība" ar nosaukumu Rite of Perfection ienāk Francijā, dibina meitas ložas un rada šķelšanos ložu starpā. Tiek nodibināts Francijas Lielais Austrums. Tiek ieviestas jaunas, tā sauktā Skotu rituāla pakāpes jeb grādi, ar kuru palīdzību Prūsijas pseidotemplieši panāk dominanci pār ievērojamu daļu Lielā Austruma ložu;

4) Franču Enciklopēdija, kuras ieguldījumu un nozīmi revolūcijas veicināšanā atzīst visi vēsturnieki ir brīvmūrnieku iecerēts un īstenots projekts. Parīzes Lielās ložas kanclers bruņinieks Ramsē 1737.gadā teic runu, kurā aicina brīvmūrniekus piedalīties darbā, ko ordenis uzsācis visā Eiropā un ko cilvēku resursu trūkuma dēļ nevar uzņemties neviena atsevišķa akadēmija: “Visi Lielie Meistari Vācijā, Anglijā, Itālijā un citur aicina mūsu Brālības zinātņu vīrus un sava amata pratējus apvienoties, lai sagatavotu materiālus Universālai Enciklopēdijai, kura sniegs ziņas par visām liberālām mākslām un noderīgām zinātnēm, izņemot teoloģiju un politiku.

Drīz pēc šī projekta uzsākšanas notiek graujošo elementu iefiltrēšanās Francijas ložās un sākotnējā ideja par zinātņu enciklopēdiju, kas atturēsies no “teoloģijas un politikas” izmainās par 180 grādiem visu galveno uzsvaru koncentrējot tieši uz teoloģijas un politikas paradigmu maiņu, jeb citiem vārdiem: Enciklopēdija kļūst par ieroci cīņā pret katoļu baznīcu un karaļa varu Francijā;

5) 1776.gadā Ingolštātes profesora Ādama Veishaupta un vēl divu izbijušu jezuītu dibinātais Bavārijas iluminātu ordenis pēc 1782.gadā brīvmūrnieku kongresa Vilhelmsbādē pārņem vācu brīvmūrnieku ložas un caur ložu "Atkalapvienotie draugi" (Amis reunis) ienāk Francijā. Franču brīvmūrnieki neziņā raksta angļu brīvmūrnieku (kā brīvmūrniecības pamatlicējiem) pārstāvim kongresā ģenerālim Reinsfordam: “Tā kā jūs apgalvojāt, ka brīvmūrnieku mērķis nekad nav mainījies, vai varat droši pateikt, kas šis unikālais objekts [ilumināti] īsti ir? Vai tas ir noderīgs cilvēces laimes tuvināšanai?” Tikmēr Veishauptam tuvu stāvoši ilumināti Bode un Buše pēc "Atkalapvienoto draugu" slepenās komitejas uzaicinājuma 1787.gadā ierodas Parīzē, kur sastop veco iluminātu Mirabo. Kopīgiem spēkiem Amis reunis no samērā mēreni noskaņotu pretvalstiskas idejas izplatošu personu kluba tiek pārvērsts par revolūcijas kalvi. Apvienoto draugu ložas ideoloģijā kabalistiskā misticisma vietā ienāk politiski filosofiskais iluminātisms, kura raksturojumu Vebstere sniedz, citējot virkni autoru, to vidū brīvmūrnieku J.Robisonu: “Iluminātu ordenis atsacījās no kristietības, ieteica ļaut vaļu miesiskiem priekiem, ticēja iznīcībai, patriotismu un lojalitāti dēvēja par šaurpierainu aizspriedumainību, nesavienojamu ar universālo labumu (...) visus valdniekus viņi sauca par uzurpatoriem un tirāniem, visas priviliģētās kārtas par tirānu rīkiem tautas apspiešanai, viņi gribēja atcelt likumus, kas aizsargāja ilgstošā rūpnieciskā darbībā uzkrātus kapitālus un nepieļaut šādu uzkrājumu veidošanos nākotnē, viņu nodoms bija nodibināt vispārēju brīvību un vienlīdzību, neatņemamas cilvēka tiesības. Lai to panāktu viņi nolēma iznīcināt visas reliģijas un morāles normas, tai skaitā sagraujot pat ģimenes un laulības institūtu, bērnu audzināšanu atņemt vecākiem.”

Rezumējot brīvmūrniecības lomu revolūcijas sagatavošanā un tās īstenošanā, N.Vebstere norāda, ka ir būtiski nodalīt iluminātisma pārņemtās ložas no Francijas masonu kopuma. Pēc De Gasikū ziņām, visās ložās bijuši tikai 27 augstākajās illuminātu pakāpēs iesvētītie. Pārējie – brīvmūrnieki-vizionāri un ideālisti – pildīja t.s. "noderīgo muļķu" lomu, nesaprazdami, no kurienes ienāk jaunās idejas.

Filozofi un enciklopēdisti lamāja un ķengāja troņus un altārus, martīnisti izsauca garus, magi un mistiķi būra, brīvmūrnieki deklarēja vispārējo brālību, taču nevienam no viņiem nebija “bruņotas rokas,” kas varētu izvest Parīzes ielās satrakotu padibeņu pūļus. Tikai tad, kad orleānistu līderi izveidoja aliansi ar Veishaupta emisāriem neskaidras postošas teorijas kļuva par aktīvu revolūciju.

Tā kā viszīmīgākā persona, kas iemiesoja šo aliansi bija “cilvēks ar vissamaitātāko sirdi” vienlaikus karaļa un Orleānas hercoga padomnieks, arī jakobīņu kluba līdzdibinātājs Mirabo, tad interesanti, ka tieši viņa papīros, pēc grāfa nāves 1791.gadā līdzās citiem iluminātu dokumentiem atrada tekstu, ko ar nosaukumu “Mirabo kunga revolūcijas projekta uzmetums” (Croquis ou Projet de Révolution de Monsieur de Mirabeau) tajā pašā gadā publicēja brošūrā “Sazvērestības noslēpumi” (Mystères de la Conspiration). Dokumenta autors vispirms kritizē franču monarhiju, tad turpina: “Lai uzvarētu šo daudzgalvaino briesmoni, pēc manām domām jārīkojas šādi: mums jāsagāž pastāvošā kārtība, jāapspiež visi likumi, jālikvidē katra vara un jāatstāj ļaudis anarhijā. Likumi, kurus mēs pieņemsim, iespējams sāks darboties tikai ar laiku, tomēr jebkurā gadījumā, kad vara būs nodota atpakaļ tautai, tā pretosies [ienaidniekiem], jo domās, ka tādējādi saglabā savu brīvību. Mums jāglāsta viņu uzpūtība, jāglaimo viņu cerībām, jāsola laimi, kas nāks, kā mūsu darba augļi, tajā pat laikā izvairoties no viņu kaprīžu īstenošanas, jo tauta kā likumdevējs ir ļoti bīstama – tā pieņem tikai tādus likumus, kas atbilst tās kaislībām, bet tautas gara tumsība būs iemesls likumu ļaunprātīgai izmantošanai. Taču tā kā tauta ir svira, kuru likumdevēji var grozīt pēc savas vajadzības, mums tā noteikti jāizmanto saviem mērķiem, mums jāsēj ilūzijas viņu ceļā un jāvirza viņu naids pret visu, ko vēlamies iznīcināt. Mums jānopērk visi peļņas kārie rakstnieki, kas propagandēs mūsu metodes un pateiks tautai, kas ir tās ienaidnieki. Garīdzniecība, kuras loma sabiedriskā viedokļa veidošanā ir visnozīmīgākā var tikt sagrauta tikai ar reliģijas izsmiešanu, parādot mācītājus kā riebīgus, krāpnieciskus briesmoņus – vai tad jau Muhameds pirms savas reliģijas nodibināšanas neapmeloja arābu, skitu un sarmātu iepriekšējo reliģiju? Lai sviras darbotos, mums tautā jāuztur naida liesma pret garīdzniecību. Jānorāda uz tās bagātībām, atsevišķu indivīdu grēki jāuzkrauj visam kopumam, jāpiešķir tam visi iespējamie netikumi. Slepkavības, apmelošana, zaimošana – viss ir atļauts revolūciju laikā!
Mums jādegradē dižciltība, piešķirot tai pretīgu izcelsmi, jāiestāda vienlīdzības – kas patiesībā nav iespējama – asns, jo tas būs glaimojošs tautai. Mums jāupurē visstūrgalvīgākie, jānodedzina viņu mājas un jāiznīcina īpašums, lai iebaidītu pārējos. Tādējādi tauta ar galējiem līdzekļiem atmaksās tiem [kas mums pretosies] viņu uzpūtību un nenovīdību.”

Pēc priekšrakstiem, kā padarīt karavīrus neuzticīgus zvērestam, kā piešķirt pašvaldībam despotu tēlu, kas, jāsaka, nebūs grūti izdarāms, jo “tauta, brutāla un tumsonīga, redz tikai ļaunumu un nekad labas lietas” dokumenta autors norāda, ka tautai pašvaldībās var dot tikai ierobežotu varu.

“Vairāk par jebko citu mums jāuzmanās, ka neiedodam viņiem par daudz varas; viņu despotisms ir pārāk bīstams. Mums jāpielabinās tautai ar bezmaksas tiesu, nodokļu atlaidēm un vienlīdzīgāku sadalījumu, jāpiedāvā lielākas iespējas un mazāka apspiešana. Šīs fantāzijas [vertiges] veicinās tautā fanātismu, kas mazinās pretošanos. Ko gan nozīmē upuri un to skaits? Laupīšanas, postīšanas, dedzināšanas un viss cits, kas vajadzīgs revolūcijai? Nekas nevar būt neaizskarams un neizmantojams. Mēs varam sacīt līdz ar Makijavelli: “Nav svarīgi līdzekļi, kas ved pie mūsu mērķa!”

Prūsija

Nekas cits tā nesatricināja Frīdriha Lielā mieru, kā Francijas troņprinča un Austrijas princeses Marijas Antuanetes precības 1770.gadā, raksta N.Vebstere. Francijas – sava laika bagātākās un spēcīgākās Eiropas valsts ar vislielāko iedzīvotāju skaitu – savienība ar Vācu nācijas Svētās Romas impērijas nozīmīgāko daļu – Austrijas lielhercogisti, valsti, pret kuru Prūsijai bija teritoriālas pretenzijas Silēzijā, radīja faktiski nepārvaramu šķērsli Frīdriha ambiciozajiem plāniem par Vācu konfederāciju Prūsijas virsvadībā.

Tāpēc, ja Francijas valsts pamatu ideoloģiskai graušanai (sk. augstāk) Prūsijas ķeizars Frīdrihs Lielais izmantoja brīvmūrniecību un franču filosofus – apgaismotājus (kas vairumā gadījumu bija viens un tas pats), tad abu lielāko Prūsijas sāncenšu – Francijas un Austrijas – politiskās savienības izjaukšanu Frīdrihs centās panākt, izmantojot klasiskos diplomātijas paņēmienus: spiegošanu, uzpirkšanu un dezinformācijas izplatīšanu.

Tieši ar šādiem uzdevumiem Frīdriha sūtnis fon der Golcs 1772.gadā ieradās Ludviķa XV galmā Parīzē. Tomēr, lai arī sākotnēji veiksmīga, sūtņa darbība Frīdriham nešķita apmierinoša. Par to liecina saglabājusies fon der Golca un Prūsijas ķēniņa diplomātiskā korespondence, kuras fragmentus N.Vebstere citē no Žila Flamermo 1896.gadā Parīzē izdotā darba “Tautas izglītības ministres kundzes ziņojums par ārzemju diplomātu korespondenci Francijā pirms revolūcijas.” (Rapport à M. le ministre de l'Instruction publique sur les correspondances des agents diplomatiques étrangers en France avant la Révolution [Texte imprimé] : conservées dans les archives de Berlin, Dresde, Genève, Turin, Gênes, Florence, Naples, Simancas, Lisbonne, Londres, La Haye, et Vienne).

Pēc korespondences var spriest, raksta Vebstere, ka Frīdrihs saviem sūtņiem Eiropas galmos izsniedza noteiktas naudas summas, kas bija izmantojamas kukuļdošanai un uzpirkšanai. Pašu sūtņu iztikšanai tajā pat laikā nauda netika piešķirta nepieciešamajā daudzumā. Tā, ierodoties Parīzē, fon der Golcam sūtniecības nama īrei bija jāaizņemās nauda no baņķiera Nekera. Vēlāk Frīdriha sūtnis šajā ēkā bija spiests ierīkot spēļu salonu, lai spētu norēķināties ar kreditoriem. Uz lūgumiem palielināt finansējumu Frīdrihs fon der Golcam atbildēja ar sarkastiskiem pārmetumiem: “Jūs esat izšķērdētājs! Vai tas nebijāt Jūs, kas Pēterburgas galmā izšķieda tūkstošiem ekiju, kurus es Jums uzticēju izmantot uzpirkšanai?” Frīdrihs bija pārliecināts, ka sūtnis Parīzē tā vietā, lai nodarbotos ar valstiskiem uzdevumiem, kavē laiku izpriecās. “Neaptēstais veids, kādā Jūs pildāt savus pienākumus,” - Frīdrihs raksta fon der Golcam 1780.gada 21.decembrī, “ir gandrīz piepildījis manu pacietības mēru. Tas būtu pieļaujami studentam, kas tikko pārkāpis universitātes slieksnim, bet nav piedodami vīram Jūsu gados, kurš tik ilgu laiku strādājis valsts darbu. Tāpēc, ja nesasparosities un neveltīsiet pietiekamu uzmanību saviem pienākumiem, man būs jāmeklē Jums pēctecis, vienalga, no kura Eiropas kakta es būšu spiests to izvilkt!”

Neapšaubāmi, prūšu politisko intrigu ass punkts, ap kuru tika vērptas intrigas bija karaliene. Kamēr vien Marija Antuanete saglabāja popularitāti Francijas sabiedrībā, Frīdriha centieni nevarēja sekmēties. Šajā sakarā būtiski atzīmēt, norāda N.Vebstere, visbiežāk un visneatlaidīgāk pret karalieni izvirzīto apvainojumu simpatizēšanā Austrijai. Protams, karaliene simpatizēja savai dzimtenei un vēlējās nostiprināt saites starp Austriju un Franciju, taču joprojām reti tiek ņemts vērā apstāklis, ka simpātijas pret Austriju automātiski nozīmēja antipātiju pret Prūsiju un līdz ar to vislabāko aizsardzību pret iespējamo prūšu agresiju. Tāpēc nav neiespējami, ka revolūcijas laikā pret karalieni vērstais sauklis “Austriete!” bija prūšu ēsma, ko tik muļķīgi, nesaskatot savas patiesās intereses, ierija franču tauta.

Pirmajos septiņos Ludviķa XVI un Marijas Antuanetes laulību gados viņu attiecības bija samērā vēsas, kas pilnībā atbilda Frīdriha interesēm. Tāpēc 1766.gadā, Marijas vecākā brāļa, imperatora Jozefa II vizītes Francijas galmā priekšvakarā, Frīdrihs, uztraucoties, ka laulāto attiecības vizītes iespaidā varētu uzlaboties, raksta vēstuli sūtnim, kurā norāda, ka vislabākais veids, kā fon der Golcs varētu pretdarboties imperatora iespaidam būtu atkārtot karaliskajai ģimenei, ko Jozefs II par viņiem domājot: “Būtu labi, ja jūs, ar slepenu mājienu palīdzību varētu palielināt nevienprātību starp galmiem. Varat darīt zināmu [karalim], ko imperators ir teicis par saviem svaiņiem: “Man ir trīs svaiņi. Viens no viņiem Versaļā, tas ir plānprātiņš, Neapolē – mēnessērdzīgs, bet Palermo – muļķis.” Tam vajadzētu atstāt vajadzīgo iespaidu, lai turpmāka saprašanās un sadarbība [ar Austriju] kļūtu apgrūtinoša vai pat neiespējama.” Taču to, piebilst Frīdrihs, “jāizdara gudri,” kas fon der Golcam acīmredzami neizdevās, jo pēc Jozefa vizītes karaliskā ģimene samierinājās, kam drīzumā sekoja princeses piedzimšana.

Krietni sekmīgāks sūtnis bija Frīdriha brālis princis Henrijs, kas 1784.gadā ieradās Parīzē, lai nomainītu fon der Golcu. Henrija uzdevums bija panākt franču-prūšu alinanses izveidošanu. Princis, atzīmē Lemersjē, “ieradās pie mums kā īsts prūsis (...) Frīdrihs Lielais bija uzdevis viņam saķildot mūs ar Austriju un tas viņam arī gandrīz izdevās – viņš veicināja mūsu nacionālās uzpūtības pieaugumu, lai labāk to varētu izmantot savās interesēs. (...) Naids pret Austriju tolaik bija modes lieta Francijā, bet sabiedriskā doma tik akla, ka neredzēja daudz nopietnākus ienaidniekus.

Henrijam Francijas galmā izdevās veicināt simpātiju pieaugumu pret Prūsiju, taču Marija Antuanete tik un tā palika nepārvarams šķērslis viņa uzdevuma veikšanai.

“Karalienes naids pret visu prūsisko ir neapstrīdāms,” - cits Frīdriha sūtnis barons fon Alvenšlēbens rakstīja savam valdniekam 1787.gadā, kad bija ieradies Francijā, lai noskaidrotu politisko noskaņojumu Ludviķa XVI galmā.

Tāpēc tiem frančiem, raksta N.Vebstere, kuri vēl tagad (t.i. pirms 1919.gada) ar ļaunu vārdu piemin Mariju Antuaneti, vajadzētu atcerēties, ka tieši viņa bija pirmais lielais šķērslis Frīdriha Lielā iedvesmotajiem prūšu sapņiem par Eiropas kundzību, kas tik uzskatāmi kulminēja 1870. un 1914.gada (mēs šim uzskaitījumam šodien varam pievienot vēl 1940.gadu) agresijā.

Anglija

Laikabiedru priekšstatos viens no būtiskākajiem revolucionāro kustību veicinošiem faktoriem bija “Pita zelts” - metaforisks apzīmējums Anglijas finansiālajam atbalstam Francijas revolucionāriem. Arī karaliene uzskatīja, ka aiz visiem satricinājumiem stāv briti un teica, ka dzirdot Anglijas premjerministra Viljama Pita Jaunākā vārdu, viņai pār muguru skrienot salti šermuļi. Kāds bija šo baumu pamatojums, jautā N.Vebstere? Vai tiešām Anglijas valdība bija pārņemta ar atriebības alkām un vēlējās atdarīt par Francijas palīdzību dumpiniekiem Amerikā? Šādu apgalvojumu izsaka arī vikipēdijas raksts par Pitu Jaunāko, kurā teikts, ka viņa finansiālais atbalsts franču revolūcijai esot pierādīts fakts. Diemžēl raksta autors “aizmirsis” pateikt, kad, kurš un uz kādu dokumentu pamata šādus pierādījumus ir sniedzis... Patiešām, Pits Francijas līdzdalību Amerikas revolūcijā visdrīzāk uztvēra kā agresijas aktu, taču jāatceras, N.Vebstere uzsver, ka Ludviķis XVI karā iesaistījās nelabprāt, kamēr franču ekspedīcijas vadoņi – Lafajets, Luzāns, De Sežūrs un citi – vēlāk kļuva par aktīviem augsta līmeņa revolūcijas dalībniekiem. Tāpēc līdz ar N.Vebsteri varam uzdot jautājumu – vai, vēloties atriebties, Pits būtu apvienojies ar tiem pašiem vīriem, kas vēl nesen cīnījās pret Angliju?

Vebstere atzīst, ka starp Angliju un Franciju – divām galvenajām XVIII gadsimta Eiropas lielvarām pastāvēja nopietna sāncensība, kas jo īpaši saasinājās, kad Ludviķis XVI sāka pievērsties Francijas flotes veidošanai un guva vērā ņemamus panākumus, tādējādi apdraudot Anglijas kā valdošās jūras lielvalsts statusu. Tāpēc, sākoties revolūcijai, angļu politiķi beidzot varēja uzelpot. Anglijas sūtnis Parīzē Dorsetas herogs Džons Sakvils 1789.gadā rakstīja: “...ļoti iespējams, kaut kas no visa šī haosa var izveidoties, taču paies ļoti ilgs laiks, līdz Francija atkal būs spējīga kļūt par citu nāciju nemiera cēloni.”

Tomēr zināma apmierinātība ar jukām kādā valstī nevar vienlaikus būt par pierādījumu šo juku organizēšanā. Anglijas karalis Džordžs III visādā ziņā izturējās pret revolūciju Francijā noraidoši un Pitam, kurš mērķtiecīgi atbalstīja karali, nebija nekādu iemeslu pastiprināt visu Eiropas troņu stabilitāti apdraudošu kustību. Pret orleānistiem Pits izjuta nepatiku, bet jakobīņi, kas paši sevi pasludināja par “dabīgiem Anglijas ienaidniekiem” bija pēdējie, ar kuriem Pits varētu veidot jelkādu savienību. Un vai naids ar kādu revolucionārie rakstnieki apsūdzēja Pitu par rojālistu atbalstīšanu, bet rojālisti par revolucionāru finansēšanu nav vislabākais apliecinājums tam, ka Anglijas valdība patiešām ievēroja pašas deklarēto neitralitāti, jautā Vebstere? Turklāt, kur ir liecības, ka Anglijas parlaments būtu pilnvarojis Pitu tērēt valsts naudu revolūcijas atbalstīšanai? Francijas finansu ministra Nekera meita, baronese de Štēla-Holšteina raksta, ka tēvs būdams ministra amatā veicis izmeklēšanu, taču “Nekad nevarēja atklāt ne mazāko saistību starp “tautas” partiju un Anglijas valdību.”

Pat vēsturnieks un politiķis Alberts Sorels, kurš veltīja gandrīz 30 gadus, lai sarakstītu savu monumentālo, astoņos sējumos publicēto “Franču revolūcijas diplomātijas vēsturi” un kurš, norāda Vebstere, nekad nelaida garām iespēju nosodīt agresīvo Anglijas politiku, ir spiests atzīt Pita godīgumu: “Ministrija, jeb citiem vārdiem Viljams Pits, bija pilnīgi miermīlīgs. Revolūcija nogādāja pie malas viņa ievērojamāko sāncensi, tā deva tik vajadzīgo attelpu finansiālo reformu veikšanai un ļāva Anglijai bez pūlēm noplūkt augļus, kurus starptautiskajā tirgū vairs nevarēja paņemt Francijas sagrautā rūpniecība un tirdzniecība. (...) Pitam vajadzēja būt uzmanīgam, lai nevajadzīgi netraucētu Anglijai tik izdevīgo revolūcijas attīstību. (...) Tomēr viņš nebija viens no tiem rijīgajiem politikāņiem, kuri ļaunprātīgi izmanto katru Fortūnas piedāvāto izdevību. Nav šaubu, ka bija daudzi, kas līdz ar viņa Berlīnes sabiedrotajiem izbrīnā nesaprata, kāpēc Pits neizmanto gadījumu, lai uzbruktu Francijai, to sagrautu un atņemtu kolonijas. Taču viņš bija pietiekami uzmanīgs, lai to nedarītu. Cēlā dvēsele un saprātīga tālredzība atturēja Pitu no šādas rīcības.”

Bet, ja tā nebija Anglijas valdība, kas atbalstīja revolūciju, tad kā izskaidrot plaši izplatīto priekšstatu par angļu līdzdalību revolūcijas finansēšanā? Kā izkaidrot dumpinieku kabatās atrastās angļu ginejas, angļu klātbūtni parīziešu pūļos nekārtību laikā, Anglijā iespiestās dumpīgās skrejlapas, vēstuļu, sūtījumu un naudas plūsmu starp revolūcijas vadoņiem un Angliju? Turklāt revolucionāri bieži paši apmeklēja Angliju gan pirms revolūcijas, gan tās laikā. Marats gadiem ilgi dzīvoja Soho, kamēr Dantons, Briso, Petions, Senurāžs, Teruaņjē de Marikūra un kauslis Rotondo visi bija apmetušies Londonā. Šie fakti nav noliedzami, apstiprina Vebstere, taču to saistīšana ar Anglijas valdības aktivitātēm ir neloģiska.
Izskaidrojums, pēc Vebsteres domām, meklējams citā virzienā, un proti, nodaļā par orleānistu sazvērestību jau pieminētajā hercoga interesē par Angliju. Vebstere citē orleānieša laikabiedru Žozefs Lavalē, kurš 1816.gadā izdotajā grāmatā “Franču revolūcijas frakciju vēsture” (Histoire des Factions de la Révolution Française) raksta: “Orleānas hercogs bieži devās uz Angliju (..), viņš bija ļoti iemīlējies Anglijā, taču ne angļos. Angļu likumu gudrība tam maz ko nozīmēja, toties jo augstu viņš novērtēja Londonas brīvo garu. Tāpēc tieši hercoga kaislība pret Angliju galu galā bija iemesls visām tām publiskajām apsūdzībām, kuras pret šo valsti cēla dažādu [franču politisko grupējumu] frakciju vadoņi, lai vainu par nodarījumiem, kuros viņi paši bija vienīgie vaininieki uzveltu angļu nācijai.”

Tādējādi, uzskata Vebstere, mīta par “Pita zeltu” izplatītājs bija Orleānas hercogs, kurš, sākot no 1783.gada, regulāri Londonas bankās noguldīja lielus naudas līdzekļus. To aptuvenā kopsumma tiek vērtēta no 10 līdz 12 miljoniem franku un 1793.gada rudenī, kad Orleānas hercoga galvu giljotīnas grozā ieripināja jakobīņu bende, šī nauda vēl nebūt nebija iztērēta. Līdz ar to, ņemot vērā daudzās liecības par hercoga lomu revolucionārā pūļa finansēšanā, varam samērā droši apgalvot, ka pie dumpiniekiem atrastās ginejas bija Filipa nauda, kuru viņš izdeva angļu monētās, lai aizdomu ēnu mestu virzienā pāri Lamanšam. Tomēr apvainojumi par revolucionāru sadarbību ar angļiem nebija nepamatoti. Montžuī raksta: “Londonas apmeklējumu laikā hercogs pats un ar savu Holandes aģentu starpniecību papildināja noguldījumus par lielām summām. (...) Viņš iepazinās un nodibināja draudzīgas attiecības grupējuma, kas sevi sauca par “Revolucionāro biedrību”, visietekmīgākajiem pārstāvjiem milordu Stenhoupu un dr. Praisu. Orleānietis zināja arī, kā ieinteresēt savā lietā opozīcijas [pret karali – V.G.] pārstāvjus. Fokss, viens no šīs partijas orākuliem ir sevi pasludinājis kā visu [Anglijā atrodošos] hercoga frakcijai piederošo franču aizstāvis.”

Tāpēc nav neiespējami, pieļauj Vebstere, ka Orleānas hercogs, nebūdams pārliecināts par savu līdzekļu pietiekamību dumpja finansēšanai, papildus šim nolūkam piesaistīja arī savu Anglijas draugu naudu. Tādējādi “angļu zelts” patiešam varēja spēlēt savu lomu revolūcijas norisēs. Tomēr tas bija opozīcijas, nevis valdības zelts.

Kas tad īsti bija šī Anglijas opozīcija? Daudzējādi tā atgādināja savu līdzinieci Francijā – ap troņa tīkotāju Džordža III dēlu Velsas princi bija sapulcējušies frondisti, vigu partijas liberāļu spārns, kura līderis Čārlzs Džeimss Fokss – Viljama Pita galvenais oponents – atklāti simpatizēja franču revolūcijai. Līdzīgi kā Ludviķis XVI, Džordžs III bija tautā populārs savu morālo īpašību dēļ, kamēr Velsas princis “parādīja godu visiem vecpilsētas bordeļiem un spēļu zālēm un viņam, ciemojoties Parīzē, Orleānas hercogs savam viesim izrādīja tikpat siltu uzņemšanu.” Tieši tāpēc, pēc Džordža III personīgā lūguma Francijas karalim “nepieļaut franču draugu ierašanos pie Velsas prinča” Ludviķis XVI, izdzīdams Filipu īslaicīgā trimdā, aizliedza Orleānas hercogam doties uz Angliju.

Līdzīgi kā Francijā, arī Anglijā visi sazvērnieki un dumpinieki nebija vienoti. Velsas prinča atbalstītāji vēlējās konservatīvā valdnieka nomaiņu ar liberālāku un valsts lietās mazāk ietekmīgu karali, kamēr “Revolucionāro biedrību” mērķis vairumā gadījumu bija esošās kārtības sagraušana, nedomājot par to, ko likt vietā. Revolucionāri noskaņotais rakstnieks Robinē 1887.gadā izdotajā grāmatā “Dantons emigrācijā” (Danton Emigree) sajūsmināti raksta par šiem angļu revolucionāriem, tos dēvējot par “Anglijas jakobīņiem.” Vienīgā nelaime, viņš ar rūgtumu atzīmē, ka Anglijā tie veido tikai “cienījamu minoritāti, kuru sastāda virkne sabiedrības elitei piederīgo.”

Raksta noslēgumā, ņemot vērā, ka šeit citētais materiāls ir tikai maza un nepilnīga daļa no N.Vebsteres darbos sniegtajām liecībām par notikumiem, plānotajām un īstenotajām sazvērestībām, parādītajiem revolūcijas norišu aspektiem, varam droši apgalvot, ka Franču revolūcijas populārais attēlojums neatbilst vēsturiskajai īstenībai. Tā vietā, lai to skatītu kā N.Deivisa pieminēto bezpersonisko “dzīļu spēku” izvirdumu, revolūcija “kāda tā bija” jāuzlūko un jāvērtē kā atsevišķu personu un slepenu graujošu grupu organizēts un īstenots pasākums sociālu, politisku un ekonomisku problēmu novājinātā valstī, kurā pirmie izvirzīja maznozīmīgus īstermiņa mērķus, kamēr otrie spēra pirmo paliekošo soli ceļā uz pasaules kundzību.

Augšējā attēlā: Jakobīņu galvenais bende Samsons rāda klātesošiem Ludviķa XVI ar giljotīnu nocirsto galvu. 1793.g. 21.janvāris. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.