Aliens

Tempļa ordenis, templieši

XI gs. franču krusta karotāju dibināts reliģiozs bruņinieku ordenis, kas savu darbību sāka Svētajā zemē kā svētvietu un svētceļnieku apsargātājs. Vēlāk plaši izaudzis, ieguvis lielu militāro un saimniecisko varenību. Kā tāds aizdevis naudu tā laika Eiropas karaļnamiem un ietekmējis to politiku. Pēc tam, kad Saladins padzina krustnešus no Palestīnas, apmeties Kiprā, Maltā, Parīzē un citās Eiropas pilsētās.
Franču karaļa Fīlipa IV Skaistā un pāvesta sazvērestības rezultātā 1307.gadā apsūdzēts ķecerībās, sagrauts, tā pēdējais lielmestrs Žaks de Molē sadedzināts uz sārta.

Ordeņa struktūra. Lielmestrs bija galvenā ordeņa figūra, taču tam nepiederēja absolūtā vara ordenī. Vairumu savu lēmumu tam vajadzēja saskaņot ar kapitulu, kas sastāvēja no vairākuma – pars magna un gudrā mazākuma – pars saniora. Pēdējā bija maza grupa no augstākajām ordeņa amatpersonām un godājamiem bruņiniekiem. Tieši viņi bija Apgaismotie, kas orientējās Tempļa ordeņa noslēpumos un zināja patieso lietu norisi. 
Ne pie kādiem apstākļiem nedrīkstēja publiski klāstīt lietas, kas notika kapitulā. Tas bija lielākais grēks ordenī un par to nekavējoši padzina vaininieku.
Ordenis sastāvēja no septiņiem „ārējiem” lokiem, kas bija apgaismoti mazajos noslēpumos, un trim „iekšējiem” – tie bija informēti vairāk. Bet kodols bija tie 70 bruņinieki, kurus pratināja pats pāvests Klements V pēc templiešu arestiem.

Templiešu ordeņa sakarā izteikti fantastiski minējumi, pārsvarā nepamatoti ar vēstures faktiem. Bieži vien tie saistīti ar tā arī neuzietajiem templiešu dārgumiem un to arhīvu.. pazudušo templiešu floti, iespējamo Jaunās pasaules atklāšanu ar skotu atbalstītāju palīdzību u.c.
Latvijas sakarā tiek apgalvots, ka pēc ordeņa sagrāves templieši finansējuši Marienburgas pils (tagad Alūksne) celtniecību. 

Tempļa ordeņa tradīciju pārņēmēji pilnīgi droši ir tā saucamais Kristus ordenis Portugālē. Bieži vien tiek minētim arī masoni un rožkrustieši, kas gan varētu nebūt tiesa.

Mūsdienu Tempļa ordeņi.
Templiešu bruņinieki. Tā sevi nosaukuši narkotirgoņi no Meksikas Mičoakānas pavalsts. Viņu ideoloģiskais līderis bija N.Moreno-Gonsaless, ko meksikāņu drošības spēki nogalināja 2014.gada martā.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Templiešu ordenim ir liela nozīme kristīgās Eiropas vēsturē. Tas apņemts ar dažādām noslēpumainām leģendām. templiešiem piedēvēta svētā Grāla, Mannas mašīnas un Derības šķirsta glabāšana. Viņu darbības pēdas atrodamas ne tikai Eiropā un Palestīnā, bet arī Jaunajā Pasaulē un Etiopijā. Pēc Vatikāna un Francijas karaļa Filipa IV izvērstajām represijām templieši nogāja pagrīdē, pārgrupējās un izmainītā veidā izdzīvojuši līdz pat mūsdienām. Daudzi pētnieki templiešus min kā vienu no masonisma avotiem.

Pirmsākumi. Templiešu ordeņa pirmsākumos stāvēja divas personas.
Pirmais bija Igo de Pajēns, dzimis 1070.gadā. Viņa dzimta sākas no bruņinieka Vilhelma Senklēra, saukta arī par Vilhelmu Skaisto. Tas bija cēlies no Normandijas, un viņa dzimta tika uzskatīta par Vilhelma I Iekarotāja ienaidniekiem. Skaistais Vilhelms uzskatīja, ka tam ir tiesības uz Anglijas troni, jo tā māte Helēna bija piektā Normandijas hercoga meita (tikām kā reālais Anglijas karalis Vilhelms I iekarotājs nebija augstdzimušu ļaužu). Vēl senāk Vilhelma Skaistā ģeneoloģiskās saknes stiepās (tā laikam viņš pats uzskatīja) līdz leģendārā karaļa Artura dzimtai. Tādējādi sanāk, ka arī pats Igo de Pajēns cēlies no karaļa Artura dzimtas. Par Igo bērnību zināms maz. Domājams, ka jau 19 gadu vecumā ņēmis dalību Pirmajā krusta karā, ko vadīja Buljonas Godfrīds un kļuva par liecinieku Jeruzālemes ieņemšanai 1099.gada 14.jūlijā.
Pēc karagājiena Igo atgriezās Eiropā un iestājās dienestā pie grāfa Šampaņas Igo - otrās svarīgās personas. Pats Šampaņas Igo kļuva par krustnesi pa daļai aiz līdzcietības, bet pa daļai aizkaitinājuma dēļ - pēc tam, kad bija liedzis savam dēlam mantojumu un atdevis savas zemes brālēnam - Tibo de Brī.
Dienestā pie grāfa pagāja 5 gadi. Visai skopas ir ziņas par šai laikā sadarīto. Domājams, ka pēc Šampaņas grāfa pavēles Igo de Pajēns daudz ceļoja laikā starp 1099.-1104.gadu. Izteikta versija, ka grāfs Igo de Pajēns Toledo pilsētā Spānijā atrais Zālamana tempļa cēlāja feniķieša Hīrāma Abija rakstīto versiju par Grālu. 1104.gadā Igo de Šampaņa pilī norisa slepena tikšanās, kurā galvenokārt piedalījās np 1.Krusta kara atgriezušies dižciltīgākie Francijas bruņinieki. Tikšanās mērķis – organizēt Grāla meklēšanu Jeruzālemē, Zālamana tempļa drupās.

Projekta „Templis” priekšdarbi. Šīs apspriedes rezultātā grāfs Igo kopā ar savu brāļadēlu devās uz Svēto zemi, kur piecu gadu laikā veica priekšdarbus projektam „Templis." Viņi atgriezās ar blāķi vecu dokumentu, no kuriem daudzi bija žīdu un aramiešu valodās. Francijā tie tika nodoti pirms septiņiem gadiem dibinātā cisterciešu ordeņa abatam Etjēnam Hardingam. Ordenis uzsāka žīdu tekstu rūpīgu tulkošanu, šai darbā griežoties pēc padoma pat pie Augšburgundijas rabīniem, kas 10 gadus pēc lielajiem grautiņiem bija visai neparasts solis. Jūdu avoti vēsta, ka Igo de Šampaņs bieži apmeklējis rabīnu Raši (Zālamans ben Īzaks) Kabalas skolā Truā. Raši mira 1105.gadā, bet darbu turpināja viņa znoti. Pēcāk šī pati jautrā kompānija pētījusi arī Korānu. Saskaņā ar jūdu nostāstiem, Igo de Pjēns bieži viesojies pie Raši un tie runājuši par daudz ko - tai skaitā par Grālu un Derības šķirstu.
1101.gadā Igo de Pajēns aprecēja Katarīnu Senklēru, sava krusta kara cīņu biedra barona Anrī Senklēra no Roslinas (Skotijā) māsīcu. Anrī cieši draudzējās ar ķeltu karali Donaldu Branu un arī pieturējā ķeltu tradīcijām. Pūrā savai māsīcai Anrī Senklērs deva plašas zemes Skotijā kopā ar slaveno Roslinas muižu.
Pēc laika Igo ar brāļadēlu vēlreiz devās uz Jeruzālemi turpmākos tekstu meklējumos. Viņi atgriezās no turienes 1114.gadā. Kas Kas no meklētā, iespejams, atradies viņu bagāžā. Laimē starojošais Šampaņas Igo bagātīgi atalgoja mūkus: uzdāvināja ordenim Barsirobas mežu un ierosināja dibināt Klervā otru lielu abatiju. Tās izveidošana tika uzticēta Bernāram de Fontēnam, apdāvinātam un entuazisma pārpilnam jaunam mūkam. Viņš savu uzdevumu paveica tik apzinīgi, ka uzreiz tika iecelts par klostera abatu. Kā Bernārs no Klervas viņš turpmākajos gados kļuva par vienu no ievērojamākajām personām rietumu kristīgajā pasaulē un nonāca ordeņa vadības pašā virsotnē. Turklāt viņš kļuva par pāvesta Honorija II tuvāko uzticības personu.
Vēl Igo izteica dīvainu vēlēšanos pievienoties Jeruzālemas johanniešu ordenim, bet, tā kā bija precējies, saņēma atteikumu.

Projekta „Templis” otrā fāze. Bija savākta nepieciešamā informācija. Tagad dienas kārtībā bija izrakumu vietas nodrošināšana. Igo uzdevumā 1118.gadā uz Palestīnu devās viņa brāļadēls Igo de Pajēns. Viņu pavadīja ietekmīgi vīri, seši (varbūt tomēr septiņi vai pat astoņi?) bruņinieki no labākajām Francijas ģimenēm:
– Gotfrīds de Sentomērs,
- Andrē de Monbārs (Andre`de Montbard) (Klervas Bērnāra tēvocis);
- Pajēns (Nivārs-?) de Mondidjē;
- Ašambā de Sentamāns;
- Gotfrīds Bizols;
- kāds vārdā nenosaukts bruņinieks (Igs Rigo-?);
- divi cisterciešu mūki - Konrāds un Gundemars.
Tā viņi 1119.gadā ieradās pie Balduīna II, krustnešu karaļa Jeruzālemē, lai nodotu viņam un Jeruzālemes patriarham īpašu zvērestu kā „amatieru brālība.” Kopš šī brīža saujiņa dižciltīgo vīru uzņēmās „rūpēties par ielu un ceļu drošību,... it īpaši par svētceļnieku aizsardzību,” lai gan ar to īstenībā nodarbojās daudz lielākā un vecākā Svētā Jāņa ordeņa bruņinieki.

Templiešu ordeņa nodibināšana. Visai pārsteidzošā kārtā Jeruzālemes karalis Balduīns II tūlīt bruņiniekus izmitināja savas pils spārnā, kas bija ierīkota Alaksas mošejā. Templiešu rīcībā tika nodots zemes gabals Morijas kalnā, liela daļa bijušās mošejas un tās ārējo celtņu, pieguļošu Klinšu kupola mošejai, kas atradās jau bijušā Zālamana tempļa drupu teritorijā. Liekas, ka tieši šīs vietas izvēle nebija nejauša. Tā laika svētceļnieki stāsta: "Brāļu-bruņinieku guļamtelpas atradās starp stalli un Svētās Dievmātes baznīcu. Daudzas ķelles atvērās uz garu gaiteni, katrā no tām bija krēsls vai soliņš, plaukts, gulta ar salmu gaili, spilvens veltnīša veidā un sega. Gaiteņa galā atradās brāļu-seržantu guļamtelpas. Aiz tām atradās lazarete slimajiem un Igo Pagāna [Igo de Pajēna] telpas."
Pēc tam, kad karalis Balduīns II pārcēlās uz jaunuzcelto pili pie Dāvida torņa, bruņinieki palika vienīgie šai vietā. Viņi bija apzvērējuši 9 gadu laikā neuzņemt jaunus līdzdalībniekus, jo tas varētu kaitēt viņu pasākumam. Jaunais gruntsgabals tad arī deva nosaukumu dīvainajai brālībai. Kopš tā laika viņi sāka sevi saukt „Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki,” īsāk – „templieši.”
Kamēr vien Jeruzāleme atradās kristiešu rokās, templiešiem tā bija galvenā mītnes vieta. Šeit vēlēja Lielo maģistru, te tika pieņemti visi lēmumi.

Templiešu bruņinieku meklējumi un izrakumi (1119.–1126.g.). Kopš tā brīža templieši nebija redzami uz ceļiem, kurus bija ņēmušies aizsargāt. Arī karadarbībā pret muhamedāņiem viņi nepiedalījās. Turpmākos gandrīz septiņus gadus viņi dzīvoja uz vietas un reti pameta teritoriju. Pirms izrakumu sākuma tie dod svinīgu zvērestu, kurā cita starpā teikts arī tā: "...gudrība, paklausība un kopīgs īpašums." Tātad, jau iepriekš zinot, ka ko atradīs, tie apņēmās atradumu kopīgi pārvaldīt.
Par darbiem ir visai maz ziņu, taču notikuši intensīvi izrakumi. Bruņinieki sastādīja Zālamana tempļa pamatu plānu. Bez tam tie ar rokas instrumentiem klintī zem tempļa izcirta tuneli, un pēc vairāku mēnešu uzcītīga darba tiem pa jauncirsto tuneli izdevās iekļūt senajā tuneļu sistēmā. Kristofers Naits un Roberts Lomass grāmatā "Otrais mesija" apraksta templiešu atradumus: "Iesākumā tika atrasts neliels pods ar monētām, tad zelta un sudraba trauki, tad koka lādīte ar tīstokli, bet pēc tam vēl viena koka lādīte ar tīstokli. Dārgmetāla priekšmeti tika staidzīgi notīrīti un atklājās smalki darbi, taču tīstokļi ar tekstiem aramiešu un grieķu valodās neko nevēstīja nemācītajiem bruņiniekiem [īsti gan nav tiesa - Igo de Pajēns bija apguvis senžīdu un aramiešu valodas labāko tā laika skolotāju vadībā], kas knapi varēja izburtot dažus vārdus franciski."
Tā kā mūsdienās Tempļa kalnā atrodas 3.un 4.svētākās muhamedāņu mošejas - Alaksa un Klinšu kupola mošeja, tad arheologi nav varējuši iegūt atļauju izrakumiem. Žīdu arheologi ir veikuši tikai izrakumus savā dienvidu pusē, un apgalvo, ka uzgājuši 12.gs. rakto templiešu tuneli. Tunelis iet kalnā apmēram 30 m dziļumā no dienvidu sienas, un tad tālāk aizbērts ar atkritumiem un akmeņiem. Ir skaidrs, ka tas iet tālāk, taču stingri noliegts rakt Tempļa kalna robežās, jo tas atrodas musulmaņu jurisdikcijā. Patlaban varas iestādes tikai atļāva uzmērīt un nofotografēt tuneļa atklāto daļu. Pabeiguši šo darbu, arheologi tuneļa ieeju aizbarikādēja ar akmeņiem.
Retajās reizēs viņi devās tālos izjājienos, domājams, uz vēsturiskām vietām pie Nāves jūras vai uz Hēroda klinšu cietoksni Masadu. Beigu beigās viņiem piebiedrojās arī Igo de Šampaņs (un arī Robērs de Krajons - !?), kas, par spīti dotajam zvērestam, 1125.gadā kā desmitais tika uzņemts ordeņa sastāvā. Mājās viņš bija pametis sievu un bērnu, lai pilnībā varētu ziedoties jaunajam uzdevumam. Atšķirībā no lielākās daļas citu krustnešu, templieši uzturēja plaša mēroga kontaktus ar „neticīgajiem.” Viņi risināja interesantas diskusijas ar musulmaņiem un žīdu zinātniekiem. No viņiem tie mācījās kartogrāfiju, zemes mērīšanu, arhitektūru un matemātiku. Varbūt tieši no šejienes cēlusies viņu lielā inovācija Eiropas kultūrā – gotiskā arhitektūra.
Lai nu kā, bet atrasto manuskriptu iztulkošanai nepietika ar Igo de Pajēna zināšanām. Tādēļ otrais nozīmīgākais vīrs templiešu grupā - Gotfrīds de Sentomērs, devās uz Franciju, lai nokārtotu to tulkošanu. Tie tika nogādāti augsti mācītajam Lambertam de Sentomēram, kas lūdz atstāt rokrakstus pie viņa un slepus pagatavo vienam no tiem - svētās pilsētas Jeruzālemes attēlam, kopiju.
Bruņinieki nerimās ņemties izrakumos līdz pat 1127.gada Ziemassvētkiem, kamēr viņuprāt bija izpētījuši visu un laikam jau arī atraduši to ko gribēja.
Ir zināms, ka viņiem visai bieži rakstīja Klervas Bernārs.
Visai interesants ir fakts, ka nevienā tā laika rakstu darbā vai hronikā (tos nepiemin pat Šartras Fulhērijs - Balduīna II hronists) ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēti templieši.
Pienāca diena, kad par savu atklājumu bija jāpaziņo pārējai pasaulei. Templiešu slepenā hronika vēsta (nez, kur tad tādu rāvuši? M.Z.), ka visi 9 bruņinieki savācās uz sapulci. Vārdu ņēma Igi de Pajēns: "Mums ir viss, lai audzinātu cienījamos. Labākos kareivjus."

Uzņemšana Vatikānā un ordeņa oficiāla nodibināšana. Tādējādi pienācis laiks doties uz Eiropu. Pirmie Svēto zemi pameta Andrē de Monbārs un Gundemārs, kas devās uz Klervu pie Bernāra, kas tos gaidīja ar nepacietību. Viņš jau bija sagatavojis trīs vēstules - Francijas karalim, pāvestam un Palestīnā palikušajiem bruņiniekiem. Svēto zemi vēstule sasniedza jau 1128.gadā, tad ceļā devās vēl 2 vai 3 templieši.
Līdz pat ordeņa oficiālai atzīšanai no baznīcas puses tas tā arī palika maza un elitāra organizācija ar 10 dalībniekiem (pēc dažām ziņām vēlāk veseli 30).
Kad devītajā gadā pēc ordeņa dibināšanas Igo kopā ar pieciem saviem bruņiniekiem 1127.gadā atgriezās Francijā, viņus tur uzņēma tā, it kā viņi būtu atbrīvojuši Svēto zemi. Pāvests pats personīgi ielūdza viņus ierasties Romā, lai dotu tiem savu apustulisko svētību.
Tad viņš sasauca sinodi: tā notika 1128.gada janvārī tieši Igo dzimtajā Truā, Šampaņas galvaspilsētā. Sinodē ņēma dalību divi arhibīskapi - Reimsas un Sansas, 10 bīskapi, 7 abati, gudrajie - metri fušē un Reimsas Oberijs. Sanāksmi vadīja kardināls-legāts Albānas Matejs. Darba kārtības pirmais jautājums bija jaunā ordeņa apstiprināšana. Igo de Pajēns kļuva par pirmo ordeņa lielmestru. Klāt ir arī Klervas Bernards arcisterciešu abatu Etjēnu Hārdingu. Bernāra sastādītos ordeņa statūtus apzīmogoja pāvests. Līdz ar to oficiāli ordenis ir ticis dibināts tieši tad. Statūtu preambulā ir kāds interesants formulējums: „Ir pabeigts darbs ar Dieva un ar mūsu visu, un ar mūsu glābēja Jēzus Kristus palīdzību, kurš savus draugus no svētās pilsētas Jeruzālemes atsaucis atpakaļ uz Franciju un Burgundiju.”
Vienīgais, kuru nespēja sajūsmināt notiekošais ir Orleānas bīskaps un Ludviķa VI mīlulis Žans II, kas mēģināja izraisīt nesaskaņas.
Nav zināms un saprotams, pār kāda darba „pabeigšanu” iet runa.
Ordenis tika nodibināts. Templiešiem tika piešķirtas tiesības valkāt baltus apmetņus (kā esēņiem no Kumranas) kā simboliskas atdzimšanas krāsā.

Ordeņa izaugsme. Pēc tam, kad ordenis ir nodibināts, Igo de Pajēns veica aktīvu organizatorisko darbību -apceļoja gandrīz vai pusi Eiropas, aicinot stāties tā rindās. Viņu silti pieņēma Henrihs I un nosūtīja uz Angliju. Par Pajēna viesošanos Anglijā un Skotijā zināms pēc anglosakšu hronikām, taču vislielākās sekmes ordenim bija Langedokā: Tulūzas un Barselonas grāfi tūdaļ atzina templiešus. Tieši Tulūzā laikā starp 1128. un 1132.gadiem notika viena no pirmajām līdzekļu vākšanas ceremonijām.
Domā, ka līdzekļi templiešiem bija nepieciešami jauniem meklējumiem - Jāņa Kristītāja galvas un Masadas cietokšņa atrašanai.
Eiropas dižciltīgie jaunieši masveidā iestājās ordenī. Jau 1129.gadā tajā bija ap 300 dižciltīgu locekļu. Drīz vien Eiropā bija grūti atrast kādu kaut cik ietekmīgu dzimtu, kas sevi nebūtu saistījusi ar templiešiem. Nav arī nekāds brīnums: pēc tā laika likumiem ordeņa biedriem vairs nebija jānes atbildība par viņu iepriekšējā dzīvē pastrādātajiem nedarbiem un pat noziegumiem.
Pēc dažiem gadiem tā rīcībā bija plaši zemes īpašumi, pilis (literatūrā minēts skaitlis - 10 000!) šķietami neierobežotas finansiālas iespējas un vesela armija labi apmaksātu karotāju. Viņu struktūras bija atbrīvotas no nodokļiem, nebija jamaksā pat desmita tiesabaznīcai. Templieši veidoja valsti valstī, ar saviem nodokļiem, pat ar savu jurisdikciju. Templieši dibināja pirmās bankas, izgudroja pirmo čeku – „vērtsvēstuli,” par ko varēja saņemt naudu jebkurā templiešu namā.
1139.gadā pāvests Inokents II piešķīra templiešiem tiesības būvēt savus dievnamus. Templieši radīja virkni dievnamu, parasti apaļu kā Templčērča Londonā. Eigenijs III lika atlaist 1/7 daļu baznīcas nodokļa tiem, kas ziedoja ordenim. Adriāns IV atlaida ordenim 10.tiesu, muitu un citus izdevumus. Viņa sekotājs Aleksandrs II gāja vēl tālāk – visus ordeņa īpašumus ņēma Svētā Krēsla aizsardzībā. Inokents III aizliedza templiešu ekskomunikāciju un interdikta piemērošanu. Inokents IV atbrīvoja ordeni no pienākuma atskaitīties vietējiem bīskapiem, tādējādi templieši pakļāvās tikai savam mestram un tas – pāvestam. Pēc visām šīm aktivitātēm ordenis bija gatavs arī pārņemt militāros uzdevumus Svētajā zemē. Tur tas arī palika šos dažus gadus līdz Jeruzālemes krišanai 1187.gadā, kas viņiem nebija nekāda lielā traģēdija. Tādējādi 12.gs. beigās ordenis kļuva fenomenāli bagāts.
Ordenis ātri auga gan skaitliski, gan mantiski. Tas sadalījās daudzās provincēs. Domājams, ka Palestīnā tādu bija piecas, bet Eiropā – 12. Lielākos īpašumus vai tempļa pilis sauca par priorātiem vai preceptorātiem, mazākos – par komturijām. Par ordeņa lielumu un finansēm var spriest tikai ļoti aptuveni. Pēdējos pastāvēšanas gados tas svārstījies no 3 līdz pat vairāk kā 20 tūkstošiem bruņinieku un vēl liels skaits kalpotāju un kapelānu. Ordeņa gada ienākumi vērtējami no 40 – 532 miljoni franku.
Templiešu īpašumā pārgāja mājas, īpašumi, reizēm veseli apgabali. Vēlāk, kad līdzekļu pietika, zeme tika arī pirkta, bet ar aprēķinu: tika pirkti un iemainīti gabali, kas atradās pie lielajiem ceļiem un savienoja komturijas. Tādējādi ar laiku tika izveidots plašs labi apsargātu ceļu tīkls, kas sekmēja tirdzniecību. Templieši savās komturijās izvietoja arī preču noliktavas, kas atkal deva ienākumus.
Templiešu bankas. Templieši revolucionizēja banku sistēmu – savos apgabalos ieviesa vekseļu sistēmu pret kuru varēja dabūt skaidru naudu katrā templiešu namā. Drošibai vekseļiem bija iestrādātas slepenas zīmes. Viss tas noveda pie tā, ka Francijas turīgie, pat karalis, sāka savu naudu glabāt pie templiešiem. Ordenim valsts pārvalde nodeva tiesības iekasēt nodokļus. Tā kā bija uzkrāti milzīgi līdzekļi, ordenis sāka nodarboties ar aizdevumu izsniegšanu karalim, baznīcai, privātpersonām. Procenti atkal vairoja ordeņa labklājību.
Līdz ar ordeņa dibināšanas laiku saistāmi arī gotikas aizsākumi. Diezgan pēkšņi, bez kāda sagatavošanās posma tapa lielas katedrāles – Parīzes, Šartras, Strasbūras, Mecas, Reimsas un Tulūzas. Šīs dārgās celtnes finansēja templieši.
Visu šo priekšdarbu mērķis bija jaunas kārtības iedibināšana Eiropā. Ja viņi nebūtu tikuši iznīcināti, pasaule šodien būtu izskatījusies savādāk.
Viss jau gan nebija tik jauki. Tā piemēram, pāvests Inokents III savā 1208.gada 3.septembra vēstulē apsūdzēja templiešus dēmoniskas mācības izplatīšanā ordeņa brāļu vidū.

Ordeņa izplešanās pa ārzemēm. Filiāles ārzemēs ordenis sāka veidot jau tūlīt pēc oficiālās dibināšanas: Portugālē, Spānijā, Anglijā, Skotijā, Itālijā, Vācijā, Austrijā, Bohēmijā, Morāvijā, Slovēnijā, Polijā, Ungārijā un Dalmācijā.
Ungārijā tie sadarbojās ar grāfiem no slavenās Hūsingeru dzimtas un laikā no 1274.-1297.gadam apmetās Lokenhauzas pilī. Templieši grāfu uzdevumā pārstāvēja tos Ungārijā, Neapoles galmā un pat Romas kūrijā.
Īrijā ordenim izveidojās ne mazāk kā 60 preceptorijas.
1191.gadā templieši par milzu summu izpirka no angļu karaļa Ričarda I Lauvassirds Kipras salu, kas simts gadu vēlāk lieti noderēja, kad Saladins patrieca kristiešus no Palestīnas.
Tempļa ordeņa ietekme, vara un līdzekļi bija jau tik lieli, ka radas iespējamība nostaties virs visam monarhiskajam laicīgajam varam un apvienot Eiropu viena valdīšana un politikā. Mēs varam tikai minēt pie ka tas būtu novedis, ja tāds scenārijs varētu realizēties.

Templiešu darbība Otrajā krusta karā. Pirmā kauja Otrajā krusta karā starp musulmaņiem un Ludviķa VII vadītajiem franču krustnešiem notika Deservionas līdzenumā. No visa karaspēka tikai templiešiem bija kaujas pieredze. Turki tikām frančus bija pilnīgi sakāvuši. Tad Ludviķis VII lūdza templiešu maģistram Eirāram de Baru palīdzību. Tie spēja saglābt karaspēka atliekas un pat aizvest tās līdz Antālijas ostai. Šeit franču baroni kategoriski uzstāja, lai Ludviķis VII dotos uz Franciju pa jūru, bet karaspēks lai ietu pa sauszemi. Ludviķis VII saņēma bizantiešu vietvalža solījumu pavadīt kājām palikušos kareivjus, virsniekus un svētceļniekus līdz Sīrijai, un aizbrauca. Bizantieši neturēja solījumu un visi krita no bada vai turku gūstā.
Tikām Ludviķis VII, franču bruņinieki un templieši ar Eirāru de Baru priekšgalā trīs nedēļas peldēja pa jūru, kurā plosījās vētra. Neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, krustnešiem atkal izdevās sapulcināt visai palielus spēkus: gan Jeruzālemes iedzīvotāji, gan templieši un hospitālieši deva daudz savu karotāju.
Un tā 1148.gadā šī armija nedevās vis atbrīvot Edesu, bet gan uzbrukumā Damaskai. Tas ārkārtīgi nepatika templiešiem, taču Ludviķis VII viņos neieklausījās. Tikām Damaskas aplenkums nevedās un ievilkās. Saracēņiem ieradās papildspēki.
Te vēsturnieki bieži raksta par templiešu nodevību. Viņiem piedēvēja nauda saņemšanu: trīs mucas ar zeltu, kas atverot esot kļuvis par varu. Skaista pasaka, bet nekas vairāk. Realitātē templieši patiesi nevēlējās Damaskas ieņemšanu, jo Damaskas valdnieki simpatizēja Jeruzālemes karaļvalstij un bija tās sabiedrotie. To ieņemot, kristiešiem turpmāk vieniem pašiem būtu jācīnās ar Nur ad Dinu .
Tādējādi templieši atkāpās no Damaskas un līddz ar to kara iznākums bija izšķirts – mājās bija jādodas arī Ludviķim VII. Eirars de Bārs karali pavadīja uz Franciju.
Faktiski, tieši templiešu darbības dēļ Otrais krusta karš tā arī neguva sekmes. Templiešus tagad, un arī vēlāk, sāka apsūdzēt sadarbībā ar neticīgajiem - pie tam visai pamatoti.

Templiešu kari ar un pret saracēņiem. 1157.gada 18.jūnijā kaujā pie Sv.Jēkaba brasla Nur ad Dins saņēma gūstā Tempļa ordeņa Lielmestru Bertrānu de Blanšforu. Runāja ar sagūstīto Lielmestru par iespējamo kopējo karagājienu uz Kairu, lai apvienotu visus musulmaņus.
Kad 1162.gadā 32 gadu vecumā mira Jeruzālemes karalis Balduīns III, Nur de Dins atlaida Lielmestru Blanšforu – visai rets vēstures gadījums. Tikko no gūsta atgriezies Lielmestrs Bertrāns de Blanšfors iekārdināja jauno karali ar karagājienu uz Kairu. Karalis kopā ar templiešiem devās uz Kairu, bet pa to laiku Jeruzālemes karaļvalstī iebruka Nur ad Dins. Viņš zibenīgi 17.oktobrī ieņēma Harimu ar Belinas cietoksni un aplenca Antiohiju - gūstā krita Raimunds III un Marmisternas hercogs (Armēnijas karalis). Hronists Žofruā Fušē šausmās raksta, ka bojā gājuši 60 000 ordeņa brāļu, no Harimas un Antiohijas paglābušies tikai 7.
Punktu pielika Jeruzālemes karalis Amorijs I, kurš 1166.gadā par cietokšņa atdošanu Nur ad Dinam lika pakārt 12 turienes templiešus. Tikai lielmestram Blanšforam netika nodarīts pāri. Bet tieši Blanšfora laikā Ordenis pārvērtās par svarīgu starptautisku organizāciju.
Pēc tam karalis atkal sāka gatavoties nākamajam karagājienam uz Ēģipti, bet templieši atteicās doties līdzi dēļ jauniem Nur ed Dina iebrukuma draudiem.
Saladins nostūma malā Nur ed Dinu un pretendēja uz augstāko varu valstī, bet tronī kāpa 12 gadīgais Nuredina dēls Al Salihs, kas ar "kristiešu suņu" templiešu palīdzību nepielaida Saladinu tēva citadelei. Templieši uzņēmās šefību pār jauno kalifu un palīdzēja tam nosūtīt pa Saladina pēdām slepkavu-assasinu grupu. Par Saladina slepkavību jaunā valdnieka vārdā ar assasiniem vienojās templieši. Lai gan atentāts neizdevās un Saladins tika cauri ar vieglu ievainojumu, efekts bija sasniegts. Saladins izbijās un šokā ar karaspēku aizgāja no Alepo. Tādējādi uz laiku briesmas no Saladina vairs nedraudēja.
Tiesa, atelpas laiks nebija ilgs. Jau pēc gada Saladins atkal ieradās ar pretenzijām. Tad assasini vienalga iekļuva viņa labi apsargātajā nometnē un galvgalī atstāja draudu vēstuli. Pēc tam Saladins steigšus pameta Alepo un uz 7 gadiem no viņa bija miers. Visu šo laiku templieši kontrolēja situāciju, līdz 1181.gadā mīklainos apstākļos 19 gadu vecumā gāja bojā Al Salihs. Bija sācies Saladina laiks un 1183.gadā tas sāka jaunu karu pret Jeruzālemes karaļvalsti.
1187.gadā arābu karavadonis Saladins iebruka Jeruzālemes karaļvalstī un aplenca Tiberiādi. Ieņemot pilsētu, viņa rokās nonāca daudzi templieši kopā ar Lielmestru Žerāru de Rūdolfu. Tā gāja bojā Jeruzālemes karaļvalsts.
Ap 1211.gadu templieši veselu gadu aplenca arābu Damietas cietoksni Nīlas deltā. Ordenis piedalījās daudzās akcijās pret musulmaniskajiem arābiem.

Templieši kā Eiropas baņķieri. Plaši izplatīts viedoklis, ka templieši bijuši pirmie, kas Eiropā sākuši banku lietas. Tas tomēr nav gluži tā. Jau vismaz 100 gadu pirms Tempļa ordeņa dibināšanas žīdu tirgoņi jau bija organizējuši privātas naudas pārvešanas un ieguldīšanas sistēmu. Tāpat tādas sistēmas bija itāļu tirdzniecības pilsētās Pizā, Dženovā un Venēcijā, kur 12.gs. sākumā jau pastāvēja privātas baņķieru mājas. Tāpat zināmas darbības veica arī citas reliģiskās organizācijas - klosteros bieži uzglabāja vērtības un svarīgus dokumentus, mūki nereti deva naudu pret zemes vai kāda cita īpašuma ķīlu.
Taču tieši assasini, un pēc tam arī templieši, noveda finanšu sistēmu līdz pilnībai. No Rietumiem ordenim sūtīja dažādas vērtības - dārgmetālus, audumus, apģērbu, bruņas un zirglietas.
Templieši savas pakļautības zemēs ieveda vekseļu sistēmu. Tās būtība bija tāda, ka tirgonis uzticēja kādai no komturijām metāla naudas maisu, apmaiņā pret to saņemot vekseli. Ar vekseli viņš vērsās jau sava galamērķa tuvākajā komturijā un saņēma pret to savu naudu. Templieši ieturēja komisiju. Vekseļos bija iestrādātas slepenzīmes. Pirmais tāds vekselis ir zināms no 1135.gada: "Sekojot mūsu gribai, mēs nododam Dievam un Tempļa ordeņa bruņiniecībai mūsu mantojumu Saragosā, mājas, zemes, vīnogulāju audzes, dārzus un visu, kas mums tur pieder. Secīgi pēc tam Zālamana tempļa ordeņa seņjori aiz labsirdības izdos mums piecdesmit maravedi, lai mēs veiktu savu svētceļojumu uz Tā Kunga kapu."
Nākamais tāds zināmais vekselis ir 30 gadu jaun āks, arī sastādīts Spānijā: "1168.gada 6.jūlijā Tempļa ordenis aizdod privātpersonai Raimondam de Kastelāram, summu simts maravedu apjomā izdevumu segšanai svētceļojumam uz Jeruzālemi."
Pirmie Ordeņa klienti bia tyirgotāji un parastie ļaudis, taču vēlāk klienti "sabiezēja" - kā viens no pirmajiem bija Francijas karalis Ludviķis VII, kam bija nepieciešama nauda Otrajam krusta karam. Templieši piešķirā karalim kredītu un tā viņš nonāca finansiālā atkarībā no Ordeņa. Aizdevums gan bijis tik liels, ka pašu templiešu kase līdz ar to palikusi gandrīz tukša.
10 gadus pēc Ludviķa VII, par templiešu debitoru kļuva pāvests Aleksandrs III. Imperatora dzenāts, tas bieži izjuta naudas grūtības.
Templiešu finansiālās darbības kurēja kāda visai noslēpumaina persona - Eistāfijs Kanis (Heustachius Canis "suns" latīņu val., Estach Chen - franču val.). Pirmo reizi tā vārds minēts Bertrāna de Blanšfora 1164.gada novembra vēstulē Ludviķim VII.
Pirms parādīšanās Francijā viņš vadīja norēķinus ar assasiniem. No katras starpniecības Ordenis daļu naudas ņēma sev. Lielākā naudas daļa tika sūtīta uz Svēto zemi bruņinieku uzturēšanai. No īpaša fonda tika izmaksāti pabalsti pensionētiem karavīriem un nogalināto ģimenēm.
Šis vīrs pavadīja Francijā laiku no 1165.-1175.gadam un tai laikā Parīzes Templis kļuva par finanšu operāciju centru. Parīzes Templis-banka darbojās visai aktīvi. Tajā naudu ņēma visai bieži monarhi no Kapetingu dinastijas.
Uz Ordeņa bagātībām cierēja visādi žuļiki visu laiku. Tikai pāvesta atbalsts ļāva atvairīt to tīkojumus. 1210.gadā Vatikānā pie varas nāca Inokents III - liels templiešu aizstāvis. Kā piemērs minams, kad Vācijas ķeizars Frīdrihs II uzstājās pret ordeni, tad tika izslēgts no baznīcas 1239.gadā.

Gotikas finansēšana. Veiksmīgās templiešu finanšu operācijas ļāva templiešiem uzkrāt lielus naudas līdzekļus. Pa daļai tie tika izlietoti varenu un novatorisku katedrāļu celtniecībai gotiskā stilā: Parīzē, Šartrā, Strasbūrā, Metcā, Reimsā un Tulūzā. Kopā ar cisterciešiem templieši uzskatāmi par gotikas radītājiem.
Interesanta ir doma, ka šīs varenās katedrāles tika celtas tādēļ, lai Eiropā ieviestu jaunu kārtību.

Dalība karagājienā pret katariem. Tā kā starp templiešiem un katariem pastāvēja ideoloģiska radniecība, tad karošana ar tiem bija visai kutelīgs jautājums. Iespējams, ka viens no Ordeņa dibinātājiem ir bijis katars. Grāmatās rakstīts, ka templieši piedalījušies tajā (Monsegīras aplenkšanā 1244.gadā un vēl kādā?), taču pasīvi (tas ir kā?). Lielmestrs (kurš?) esot paziņojis, ka īsts krusta karagājiens var būt tikai pret saracēņiem. Naktī pirms Monsegīras krišanas templiešiem esot bijusi slepena apspriede.

Templiešu padzīšana no Jeruzālemes. 1244.gadā Jeruzālemes karalisti gaidīja katastrofa. Ēģiptes mameluku emīrs Beibarss bija sagrābis Damasku un izzuda iespēja ar to stāties savienībā, kā templieši to daudzkārt tika darījuši.

Sestais krusta karš. Templieši visādi centās atrunāt Francijas karali Ludviķi IX Svēto no karagājiena. Templieši sliecās uz sarunām ar ēģiptiešiem, vai ļaunākā gadījumā - kādu diversiju viņu nometnē. Par karaļa noīrētajiem kuģiem dženoviešiem un piziešiem maksāja templieši.
Tā nu 1249.gada jūnija sākumā flote ieradās pie Ēģiptes krastiem. Karaļa galms nokāpa krastā Damietā (Nīlas grīvā) un deva par dzīvojamo vietu mošeju kompleksu. Templieši gan nevēlējās dzīvot mošejās un uzcēla blakus paši savu nometni Mālotas salā, Tika plānots karagājiens pa Ēģipti.
Karagājiens izvērtās lēns. Krusta karotāji devās augšup pa Nīlu airu galērās. Tās pret straumi un vēju dienā spēja pārvarēt tikai 1 ljē. Krastos pulcējās mameluku vienības, kas tracināja krustnešus. Piemās sadursmes ar saracēņiem nokāpjot krastā sākās tikai decembra sākumā – pirmā bija sadursme ar 300 turkiem, kuras laikā demonstratīvi ignorēja templiešus. Grāfs Artuā ielauzās Mansūras pilsētā un nogalināja emīru Fakredinu – labu templiešu paziņu. Grāfs metās auļos pa pilsētu, neieklausoties templiešu aicinājumos piesargāties. Tādejādi tas ar saviem vīriem otrā pilsētas malā iekļuva emīra Beibarsa mameluku gvardes slazdos. Tie tika apšauti ar bultām un nomētāti ar akmeņiem no māju jumtiem. Neviens no grāfa Artuā karadraudzes neatgriezās – bojā gāja 300 bruņinieki. Templieši zaudēja 80 jātniekus.
Sakāve bija skarba. Bet tad karalim ievajadzējās no templiešiem naudu – 30 000 liras. Templieši tam atteica. Tad karalis naudu atņēma ar varu. Templieši mēģināja pierunāt karali vienoties ar damaskiešiem, tad Jeruzālemes karalisti vēl varētu glābt. Templieši bez karaļa ziņas risināja sarunas ar saracēņiem, par ko Ludviķis IX bija visai izbrīnīts un vēlēja Lielmestram pārtraukt tās, lai gan vienošanās bija tuvu. Par sodu Ludviķis IX pieprasīja, lai tiktu padzīts sarunu vedējs – brālis Igo de Gijoms. No šī brīža ordeņa un Francijas karaļnama attiecības tika neglābjami sabojātas.
Šī kara laikā musulmaņu gūstā krita Francijas karalis Ludviķis IX, kuru pēcāk atbrīvoja pret templiešu samaksāto izpirkumu.

Templieši Kiprā. Pēc tam, kad 1287.gadā sultāns Saladins izdzina krustnešus no Jeruzālemes un 1291.gadā krita pēdējais kristiešu cietoksnis Palestīnā - Akka, templieši apmetās Kiprā (un arī Francijā), kuru bija nopirkuši jau 1191.gadā no angļu karaļa Ričarda I Lauvassirds.
Te bija viņu centrs un galvenā mītne no 1291.-1307.gadam (oficiālajam ordeņa beigu gadam). Tad viņu vietā Kiprā stājās Maltas ordenis, ko zināmā mērā uzskata par viņu tradīciju pārņēmējiem.

Templieši Parīzē. Pēc izdzīšanas no Palestīnas kā otra galvenā mītnes zeme (pēc Kipras) kļuva Francija, kurā atradās galvenie templiešu īpašumi. Ordeņā generālkapituls izvēlējās Parīzi par galvenas templiešu mītnes vietu. Tur ieradās 130 Tempļa bruņinieki pilnā parādes gērbumā un daudzskaitlīgas svītas pavadībā, kas bija tērpta melnos plašķos.
Templieši izvēlējās apmesties Marē ("purvs") kvartālā Sēnas labajā krastā, kur tika uzbūvets gluži vai gigantiskais Templa ("svētnīca") cietoksnis. Tam bija septiņi sargtorņi, no kuriem galvenais bija 12 stāvu mājas augstumā. Cietoksni ieskava dziļš aizsarggrāvis. Cietoksnī atradās galvena templiesu mantnīca (), staļļi, kazarmas, laukums karavīru trenniņiem. iekšējais pagalms bija izklats kā šaha laukums - baltām un melnām plāksnēm. Ordeņa mestra rezidence atradās galvenajā tornī - donžonā. Zem donžona vairākos stavos atradās mantnīca. Ordeņa kapitula sanāksmju vieta bija baznīcā ar bieziem mūriem un logiem, kas līdzinājās šaujamlūkām.
Grandiozās pils celtniecība tika pabeigta 1222.gadā. Tā nostāvēja vēl ilgi, taču šodienas Parīzē tās vairs nav.
Par Tempļa ordeņa laiku vēl liecina dažas ielas: Tempļa iela (Temple), Vecā Tempļa iela un Balto mantiju iela (šķērso divas iepriekšminētās). Vēl tai pat rajona atlikušas divas senas baznīcas, kas arī bijušas cieņā tā laika templiešiem.
Pie Senžerves un Senprotē baznīcām (veltītas diviem brāļiem, kurus nomocījis imperators Nērons) atrodas zemes gabals, ko templiešiem dāvājis karalis Ludviķis VI pēc ordeņa dibinātāja Klervas Bernarda lūguma. Templieši šeit uzcēla zvanu torni pēc Tā Kunga kapa baznīcas līdzības Jeruzālemē. Zvanu tornis ir saglabājies līdz šodienai un iekļauts jaunceltajā Sanžervē un Sanprrotē baznīcā.
Netālu atrodas Senmerija baznīca, kas veltīta Sv.Merijam (miris parīzē 7.gs.). Baznīcas frontonu rotā sirmgalvja tēls ar garu bārdu. Ta laika rakstos atzīmēts, ka tā templieši attēlojuši savu Bafometu. Citi uzskata, ka attēlotais ir pats Žaks de Molē.

Ordeņa gals.
Priekšdarbi. Ordeņa bagātības piesaistīja daudzu skauģu uzmanību, kas tā vien gaidīja izdevību nolaupīt šos dārgumus. 1307.gadā tāda izdevība beidzot radās Filipam IV jeb Filipam Skaistajam, kurš jau sen loloja plānus pats nostāties apvienotā templiešu un johanniešu ordeņa priekšgalā. Iesākumā karalis mēģināja sadarboties ar templiešiem, taču tie apjauta viņa slēptos nodomus un karali noraidīja.
Doma iznīcināt Ordeni un piesavināties tā mantu Filipam IV dzima piepeši Parīzes dumpja laikā. Pārāk lielo paša ieviesto nodokļu dēļ 1306.gadā parīzieši sacēlās. Divi bijušie templieši Eskjē de Fluarāns un Nofo Dei savāca milzīgu pūli, tā ka paša karaļa dzīvība tika apdraudēta. Karali paglāba templieši, kas sniedza tam 3 dienu patvērumu aiz sava Parīzes Templa cietokšņa varenajām sienām. Abus dumpinieku vadoņus sagrāba un iemeta cietumā, kur arī atzinās, ka kādreiz ir bijuši templieši. Šo trīs dienu laikā karalis redzēja templiešu varenību un bagātību. Bez tam viņam arī bija zināmi to plāni kristīgās Eiropas vidū radīt savu valsti ar Langedoku centrā.
1305.gada 14.novembrī Lionā šis pastāvīgi maksātnespējīgais karalis iesēdināja Romas pāvesta tronī viņam paklausīgu francūzi Klementu V. Pāvests gan simpatizēja templiešiem un loloja plānus par Jeruzālemes karaļvalsts atjaunošanu. Tādēļ viņš uzaicināja uz sarunām lielmestru Žaku de Molē, kurš tam piedāvāja kara plānu iesaistot templiešu floti. Klements V tam arī piekrita. Kā dāvanu pāvests 1306.gada 13.jūnijā piešķīra templiešiem tiesības atlaist grēkus karagājienos dalību ņēmušajiem bruņiniekiem. Tas Ordenim bija ļoti vajadzīgs, jo tā rindās bija daudz no baznīcas izslēgto ķeceru (katari u.c.).
Kādu laiku karalis Filips IV pacieta pāvesta kontaktus ar templiešiem. Bet tad viņš nolēma darboties. 1307.gada aprīlī viņš tikās ar pāvestu Puatjē pilsētā. Karalis tad pirmo reizi Klementam V pavēstīja par savām aizdomām pret Ordeni. Klements V atbildēja karalim ar neizpratni. Atvadīšanās brīdī karalis atgriezās pie šī jautājuma otreiz un pāvests atkal atzina apsūdzības par neticamām.
Karalis bija nikns par pāvesta atturību. Tikām pāvests sāka apsvērt kā aizsargāt Ordeni, nu jau noprotot, kas bijis kādreiz izvirzīto prasību 6.punkts. Uzreiz (1307.gada aprīlī vai vēlāk) pēc karaļa aizbraukšanas Klements V pie sevis izsauca ordeņa lielmestru Molē ar brāļiem, pavēstot tiem par apsūdzību un tās detaļām. Laikam šīs tikšanās laikā lielmestrs noraidīja pāvesta (arī karaļa?) ordeņu apvienošanas priekšlikumus. Tāpat lielmestrs un pāvests ļoti atklāti izrunāja karaļa Filipa pārmetumus ordenim. Molē izdevās pārliecināt pāvestu par celto apvainojumu nepamatotību.
Pa to laiku Fiips izsauca savu ķēdes suni Nogari un lika tam apsvērt tālāko darbības scenāriju. Nogare izmantoja likteņa dāvanu - bēgli no Spānijas Fluarkas Eskiusu. Šis Eskiuss it kā bija pavēstījis Aragonas karalim Jēkabam II no templiešiem izzinātus noslēpumus - ka tie atteikušies no Dieva iestāšanās rituāla laikā un pielūdzot elku. Šis informators mēģināja izmantot īslaicīgo ķīviņu starp Aragonas karali un Spānijas templiešu maģistru. Karalis bija padzinis intrigantu, pēc kā tas ieradās Parīzē un mēģināja laimi pie sava tautieša Nogares. Laikam jau tieši šī liecība kalpoja par pirmo oficiālo apsūdzību templiešiem. 1307.gada 14.septembrī Nogare karaļa vārdā rakstīja slepeno ziņojumu, kurā aprakstīja templiešu briesmīgos noziegumus tā, it kā tie jau būtu pierādīti.
Tad Filips devās pie pāvesta un cēla jaunas apsūdzības pret ordeni, tostarp par Dieva zaimošanu. Lai gan vairums kardinālu nebija ar to mierā, pateicīgais dieva kalps tomēr 4.augustā parakstīja atļauju veikt izmeklēšanu viņam padotā ordenī, dodot karalim rīcības brīvību. 14.septembrī karalis pasludināja spriedumu par visu Francijā esošo templiešu apcietināšanu un viņu īpašumu konfiskāciju. Lai aresti varētu tikt veikti organizēti vienā naktī, Filips uz visām valsts malām izsūtīja aizzīmogotas vēstules. Stingrā slepenībā tika gatavota templiešu aresta akcija naktī starp 1307.gada 12. un 13.oktobri piektdienā (no šejienes mūsu māņticība par piektdienu un 13.datumu!).

Vai templieši zināja par gaidāmo akciju? Jau 1307.gada jūlijā kāda kardinālu frakcija bez pāvesta ziņas tikās ar Filipu, lai apspriestu ordeņa iznīcināšanu.
24.augustā paši templieši pieprasīja pāvestam veikt izmeklēšanu sakarā ar apsūdzībām pret viņiem.
Lai gan akcija tika gatavota slepus, gandrīz vai neiespējami, ka templieši par to nebūtu iepriekš tomēr zinājuši. Filips IV pavēli par uzbrukumu izsūtīja uz dažādām valsts vietām aizzīmogotās aploksnēs jau 14.septembrī - t.i. veselu mēnesi iepriekš.
23.septembrī no amata atteicās lielā zīmoga glabātājs Narbonnas arhibīskaps Žils Esklēns, jo nespēja pildīt Filipa 14.septembra rīkojumus. Nu no viņa jau templieši pavisam droši uzzināja par plānoto uzbrukumu.
Tā visdrīzāk templieši noslēpa savus arhīvus, jo Molē neilgi pirms aresta esot savācis visas ordeņa grāmatas un dokumentus, lai tos sadedzinātu. Viņu flote devās nezināmā virzienā, arī elks Bafomets tika nogādāts drošā vietā.
Kāds no bruņiniekiem, kas pameta Ordeni īsi pirms tā gala, atcerējās, ka Parīzes mantzinis viņa rīcību nosaucis par "ļoti saprātīgu" un teicis, ka krahs esot neizbēgams.
Bez tam ap šo pašu laiku visām komturijām tika izdota pavēle, kas aizliedza sniegt jebkādas ziņas par templiešu paražām un rituāliem.

Tempļa ordeņa sagrāve Francijā. Pēc pāvesta lūguma ordeņa lielmestrs no Kipras ieradās parīzē, lai risinatu sarunas par jaunu karagājienu uz Svēto zemi. Kopā ar viņu ieradās 60 bruņinieki, līdzi atvezdami 150 000 zelta florīnu un lielu daudzumu sudraba, kas viss nogūla Templa cietokšņa krātuvēs. Ar šiem līdzekļiem vien būtu iespējams nosegt Francijas kroņa tekošos parādus.
1307.gada 12.oktobrī lielmestrs Žaks de Molē ar svītu ņēma dalību Karla de Valuā sievas Katrīnas de Kurtēnes bērēs.
Un tā 1307.gada naktī no 12.uz 13.oktobri Filips IV lika ieņemt savas zemes templiešu komturijas un apcietināt visus ordeņa biedrus. Tādējādi karaļa sardze un tiesu izpildītāji rītausmā ielauzās simtiem māju un arestēja gandrīz visus templiešus. Tika veikts uzbrukums 15 000 Tempļa bruņinieku, tie tika piecelti no guļvietām agrā rītā un arestēti.
Pašu Parīzes Tempļa sagrābšanu vēroja karalis Fīlips IV personīgi un apmeklēja to pēc operācijas beigām.
Vakarā jau ķēdēs bija sakalti ap 15 000 cilvēku. Tiek izteikta versija, ka paglābās tikai 24 bruņinieki. Templieši augstasinīgi ļāva sevi arestēt, jo viņiem bija aizliegts pacelt zobenu pret citu kristieti. Pie kam viņi droši vien arī paļāvās uz pāvesta aizsardzību, bet, kā zināms, velti.
Piektdiena, 13. tautas apziņā uz ilgiem laikiem kļuva nelaimīgs datums.

Apsūdzības pret templiešiem. Jau divas dienas vēlāk notika pirmās ordeņa lielmestra un augstākās vadības nopratināšana. Sagatavotajā apsūdzībā viņi tika apvainoti ķecerībā, Kristus izsmiešanā, homoseksualitātes grēkā un dēmona Bafometa pielūgšanā. Citāts no apsūdzības: "...viņi piespieda katru jauniesaukto spļaut uz svēto krustu un spārdīt to ar kājām." Apsūdzība pilnīgi sadomāta, jo ir nebeidzami daudz liecību par to cik augstu un nopietni templieši vērtēja kristīgo simboliku.
Pēc neskaitāmām pratināšanām ar spīdzināšanu krājās fakti. No 19.oktobra līdz 24.novembrim tika nopratināti 138 templieši. Viens no templiešiem - Joans Foliņjī spīdzināšanās visai ātri atzinās, ka templiešu slepenie rituāli norisinājušies nelielā Parīzes Tempļa zvanu tornī, kas atradās iekš galvenā torņa, kur tika glabāti dārgumi. Viņš šo zvanu torni nosauca par "slepeno istabu."
Templiešus pratināt tiesības bija tikai pāvestam vai tā ieceltai institūcijai. Karaļa Filipa IV ieceltais izmeklētājs Parīzes Gijoms de Nogare varēja tikai uzdot jautājumus un ne vairāk. Karalis gan Gijomam uzstāja, ka kā monarham tam ir tiesības likt spīdzināt templiešus, jo tādējādi tiek pildīta pāvesta bulla, kas visiem kristiešu monarhiem uzliek par pienākumu "izrādīt visu iespējamo sadarbību svētajai inkvizīcijai."
Tādejādi Gijoms atļāvās pratināt un spīdzināt pašu lielmestru. Darbība notika Parīzes Templī, taču tajā nebija moku istabas. Iesākumā lielmestru sasēja un nopēra ar daudzsaru pletni, kuras galos bija iestiprinātas kaula šķembas. Galvā tika uzvilkts vainags ar asiem ērkšķiem. Tad viņu sita krustā uz paša ķelles durvīm. Visas šīs mocības Molē izturēja godam un savu vainu inkriminētajos noziegumos neatzina.
Tad sekoja pratināšanas otrais cēliens. Tajā parādījās jau zināmais Nogare. Nopratināšanas protokoli ir saglabājušies līdz mūsdienām. Pratināšanas sākumā Molē vēl joprojām visu noliedza, bet tad sāka uzņemties vainu dažādos ticības jautājumos. Tā piemēram, Molē izbrīnītajiem un sadusmotajiem inkvizitoriem pavēstīja, ka Kristus bijis tikai žīdu mesija un cilvēks, tamdēļ viņš to noliedzis un pielūdzis Jāni Kristītāju. Šī liecība varētu būt arī patiesa, jo ir saglabājies kāda angļu templieša Džona de Stoka stāsts par to kā Molē mācījis to atzīt vienu lielu Dievu-Radītāju, bet ne krucifiksu. Abi tajā nebija saskatījuši nekā slikta.
Molē visai pamatīgi inkvizitoriem pratināšanā izskaidroja neticību Jēzum kā Dieva dēlam, līdz ar to neatzina krucifiksu par godājamu. Nogare priekā berzēja rokas. Taču tādas apsūdzības kā sodomiju (pederastiju) un citas „pārmērības” Molē kategoriski noliedza.
Protams, ka Nogarem tas viss bija pie vienas vietas. Savam karalim viņš rakstīja: „Filipam, Francijas karalim Dieva mīlestībā, novadu līdz ausīm, ka templieši – kā avis aitu ādās – pieņemot ordenī trīsreiz atteicās no Jēzus Kristus un, pilnīgi kaili, skūpstīja viņu pieņēmēju gurnos, nabā un uz lūpām.” Protams, ka tie bija salti meli, jo uzņemšanas rituāls ir visai labi zināms un nekā tāda tur nav.
Tieši tāpat bija ar apvainojumiem sodomijā/pederastijā. Šis paņēmiens tika pārņemts no kampaņas pret iepriekšējo pāvestu Bonifāciju VIII.
Garā izmeklēšana pret pēdējo ordeņa lielmestru vilkās vēl 7 garus gadus. Domājams, visus šos gadus lielmestrs un brāļi-templieši saglabāja cerību, ka pāvests tomēr Ordeni attaisnos un taisnība triumfēs.
Pāvests jutās apmānīts un protestēja pret šīm pratināšanām un jau 1307.gada 27.oktobrī Filipam IV nosūtīja visai asā tonī rakstītu vēstuli, kurā to vainoja prettiesiskā rīcībā un necieņas izrādīšanā Svētajam krēslam. Taču tas neatstāja iespaidu uz Francijas karali. Arī pāvesta pieprasījums izdot ieslodzītos un atgriezt konfiscētos ordeņa īpašumus neatrada dzirdīgas ausis. Pāvests nespēja izvēlēties starp divām iespējām - aizsargāt templiešus un iemantot bīstamu ienaidnieku Francijas karaļa personā vai ļauties notikumu gaitai, kas nebija labvēlīga templiešiem. Tādējādi Klements V izšķīrās par nebijušu lietu - viņš pats personīgi nopratināja Žaku de Molē un tā bruņiniekus. Filips IV nesaskatīja tajā draudus un ļāva atvest Molē, Normandijas un Akvitānijas priorus uz Šinonu audiencē pie pāvesta. Taču notika pretējais - vēstulē pēc pratināšanas pāvests Filipam IV pavēstīja, ka neuzskata templiešus par vainīgiem.
Karalis par to bija saniknots ne pa jokam un ķērās pie pāvesta šantāžas - pāvestam bija bērni.
Pēc tak pāvests nolēma nepretoties karaļa nodomiem un 1307.gada 22.novembra bullā Pastoralis prae-eminentiae viņš jau aicināja sekot Filipa Skaistā piemēram. 1312.gada 3.aprīlī (22.martā-?) Klēments V oficiāli likvidēja ordeni ar bullu Vox in Excelso. Taču ar to ir interesanti. Pēdējā laikā dzirdama ziņa, ka k`das vēsturnieks Vatikāna arhīvā ir uzgājis īsto bullu, kurā Ordenis tiek attaisnots, bet līdz šim zināmo ir viltojis Filips IV.
Tādējādi ordeņa liktenis bija izlemts, pāvests nespēja iebilst karalim un nemainīja vēstures gaitu. 1308.gada janvārī un februārī viņš vēlreiz mēģināja apturēt Filipu anulējot inkvizitoru pilnvaras, taču arī nesekmīgi.
1308.gada jūnijā un jūlijā Puatjē notika turpmākās nopratināšanas ar spīdzināšanu, un tika savākti dažādi diezgan apšaubāmi pierādījumi. Augstāko amatpersonu nopratināšana notikusi 1308.gadā no 17.-20.augustam, un to vadīja kardināli Berengārs, Stefans un Lendalfs. Tika nopratināti četri ordeņa preceptori, pat lielmestrs un, pēc viņa pieprasījuma, kāds kalpotājs. Viņu liecības jau tika izdabūtas ar spīdzināšanu. 26.novembrī lielmestram uzrādīja šīs liecības, viņš apņēmīgi protestēja. Tāpat darīja arī Pajēnas preceptors Ponsārs de Žizī, taču uz inkvizitoriem tas neatstāja lielu iespaidu.
Tikai Parīzē vien spīdzināšanā gāja bojā 36 templieši. Ar ieslodzītajiem apgājās slikti, tiem liedza sakramentu un neļāva līķus apbedīt svētītā zemē. Bruņinieki pārsvarā noliedza savu un ordeņa vainu, gāja līdz galam – nāvei. 310.gada 12.maijā 54 templieši kā atkritēji tika publiski sadedzināti. Lietas izskatīšana beidzās 1311.gada 26.maijā.
1312.gada 3.aprīlī (22.martā-?) Klēments V ar oficiālu bullu Vox in Excelso likvidēja ordeni. Iesākumā lielmestra un Normandijas preceptora Gotfrīda de Šarnē likteni gribēja izlemt pāvests pats, taču padevās Filipa IV spiedienam un tiesu uzticēja triju kardinālu veidotai komisijai. Komisija Parīzes Dievmātes katedrāles portāla priekšā piesprieda viņiem mūža ieslodzījumu. Tad runāja pats lielmestrs Žaks de Molē, kurš uzstāja, ka apsūdzības ordenim ir nepamatotas un vēlas tikt sodīts ar nāvi, jo spīdzināšanā sniedzis melīgas, ordeni pulgojošas liecības. Līdzīgi izteicās arī Normandijas preceptors.
Tās pašas dienas vakarā 1314.gada 14.martā (11. vai 18.martā-?, minēti visdažādākie datumi!) karalis steidza visu pabeigt. Molē un Žofruā de Šarnē tika atvesti uz Parīzi no cietuma Žizorā. Pie Parīzes Dievmātes katedrāles savācās milzīgs pūlis un noklausījās spriedumu. Lielmestrs vērsās pie pūļa un skaļā balsī sauca, ka tas viss ir meli, ka viņš nav atzinies nekā no tā. Apsardzes seržants par to viņam iesita pa muti, lai Molē nevarētu vairs neko pateikt. Abus stingri sargāja, kamēr izklīda pūlis.
Filips IV bija par to nikns kā vells un pavēlēja sadedzināt abus kā grēkus nenožēlojušus ķecerus. Sārtu sakrāva uz Niedru salas – tā atradās starp karaļa dārzu un augustīņu baznīcu. Soda laikā klāt bijis arī dzejnieks-hronists Parīzes Godfruā. Līdz ar nakts iestāšanos pie sārta nogādāja abus notiesātos. Molē izturējās nosvērti un ar cieņu, pirms sodīšanas izprasīja lūgšanu. Tā pēdējais lūgums bija piesiet viņu ar seju pret Dievmātes katedrāli.
Stāsta, ka degot tie nolādējuši karali un pāvestu, kas abi nomiruši tai pašā gadā.
Lielākā daļa mantas tika johanniešu ordenim, daudz kas nonāca karaļa Filipa rokās, taču mazāk kā viņš bija vēlējies. Vēl tas tika citiem karaļiem un firstiem.

Lielmestra lāsts. Morisa Druona vēsturiskaja romānā "Dzelzs karalis" apgalvots, ka Žaks de Molē (un citi dedzinātie laikam arī) nolādējuši savus vajātājus: "Pāvests Klements... ševaljē Gijoms de Nogare, karalis Filips... Nepaies ne gads, kad es saukšu jūs Dieva tiesas priekšā un jūs saņemsiet taisnīgu sodu! Lasts! Lasts jūsu dzimumam līdz trīsdesmitajai paaudzei!..."
Dīvaini, bet apmeram ta arī viss noticis.
40.dienā pēc sārta nomira pavests Klements V.
Drīz pēc viņa mira arī Gijoms de Nogare.
Tai pašā 1314.gadā medību laika satrakojies mežakuilis nogalēja karali Filipu. Kādu desmitu gadu pēc tam viņa Kapetingu dzimta arī apravās.
Kaunpilnas nāves piemeklēja arī citus bruņinieku mocītājus: 1315.gadā pakāra Angerānu de Mariņjī, ziņotāju de Floirānu nodūra ar dūci, bet ziņotājus Žerāru Lavernu un klīriķi Bernāru Pelē pakāra.

Templiešu vajāšana citās valstīs. 1307.gada 16.oktobrī Filips griezās pie Vācijas, Anglijas, Sicīlijas un Aragonas karaļiem, Brabantes un Flandrijas hercogiem, kā arī citiem Eiropas karaļiem un firstiem ar aicinājumu sekot viņa piemēram - arestēt un nopratināt templiešus.
Taču svešzemju valdnieki nesteidzās ar represijām un ieturēja nogaidīšanas taktiku. Piemēram Anglijas karalis Edvarts II (starp citu, Filipa IV nākamais svainis!) savā 1307.gada 30.oktobra vēstulē izteica šaubas par apvainojumu patiesumu. Represijas pret templiešiem ārzemēs tika sāktas tikai pēc 22.novembrī izdotās pāvesta bullas – Pastoralis praeeminentiae solio.
Anglijā Edvarts II joprojām izvairījās paklausīt šim aicinājumam. Vispirms viņš no sava senešala Vilhelma de Denē pieprasīja sniegt ziņas. 4.decembrī savās vēstulēs viņš vērsās pie Portugāles, Kastīlijas, Aragonas un Sicīlijas karaļiem. Viņš aicināja neticēt šiem apmelojumiem un aizsargāt templiešus un viņu īpašumus līdz tiks pierādīta viņu vaina. 15.decembrī Edvarts II tomēr bija spiests arestēt templiešus un attiecīgas pavēles nosūtīt arī uz Velsu, Skotiju un Īriju. Tomēr reāli aresti sekoja tikai nākamajā gadā starp 7. un 10.janvāri.
Provansā, kurā tajos laikos vēl nebija Filipa IV varas – pēc Neapoles karaļa un Provansas grāfa Kārļa II pavēles templieši tika arestēti tikai 1308.gada 24.janvārī.
Flandrijā neviens pat netaisījās arestēt templiešus.
Bretaņā (tajā arī nebija franču karaļa varas) franču karaļa emisārus vienkārši izmeta pa durvīm.
Monkonā, kas atradās Spānijā, Aragonas templieši aizstāvēja savu cietoksni pret karali Haimi (Žemi?) līdz pat 1309.gada 17.maijam. Helmera padevās tikai 1309.gada jūlijā. Arī Aragonas karalis ilgi nevēlējās arestēt templiešus, bet savās atbildes vēstulēs pieminēja templiešu ilggadējos nopelnus kristietības aizstāvēšanā. Smagu sirdi arestiem piekrita tikai pēc vairākkārtējiem pāvesta brīdinājumiem un bullām. Maljorkā lieta nonāca tikai līdz nopratināšanām un tur viss beidzās ar to, ka pats Kastīlijas karalis personīgi iestājās kā templiešu aizstāvis.
Kipras templieši padevās tikai 1309.gada 27.maijā. Templiešu īpašumi gan nonāca Kipras karaļa rokās, kas tiem simpatizēja, bet viņi paši palika uz brīvām kājām, un drīkstēja saņemt sakramentu. Citos avotos minēts, ka templieši gan tika arestēti, taču ļoti ātri atbrīvoti. Nopratināšanas sākās tikai 1310.gadā un apsūdzības liecinieki pavisam negaidīti paziņoja, ka var pateikt par templiešiem tikai to pašu labāko.
Tikmēr Portugālē un Skotijā situācija templiešiem veidojās pavisam labvēlīga un ordenis šajās zemēs izdzīvoja. Portugālē nodibināja "Kristus ordeni," kas bija templiešu ideoloģijas un mantas pārņēmējs.
Arī Vācijā visi apcietinātie templieši tika atbrīvoti. Trīrā templieši tika attaisnoti. Maincā 20 templieši pilnā apbruņojumā Reinzemes komtura grāfa Igo vadībā ieadās pie arhibīskapa Pētera Aihšpaltera un noliedza ordenim izvirzītos apvainojumus. Otrajā reizē pie Pētera ieradās jau 38 templieši un 11 citas augstas kārtas personas, un arhibīskaps viņus attaisnoja.
Arī Austrijā hercogi novilcināja procesus.
Ungārjas, Slovēnijas un Horvātijas teritorijās templiešu rīcībā palika visi cietokšņi. Austrijas Lokenhauzas pils kļuva par visu templiešu glābiņa vietu.

Ordenis Britu salās. Templieši angļu karalim Henrijam III esot teikuši: "Tu būsi karalis, kamēr būsi taisnīgs."
Skotu monarhs Roberts Brjūss bija aizņemts ar cīņu pret angļu invāziju un ignorēja pāvesta bullu par templiešu iznīcināšanu: arestēja tikai divus bruņiniekus, bet pārējiem pavēlēja sēdēt klusu un nepiesaistīt uzmanību. Kā nekā viņš bija izslēgts no Baznīcas un tam bija nepieciešami sabiedrotie. Bez tam, domājams, ka Īrijas templieši apgādāja tā armiju ar ieročiem. Templiešu lietas izmeklētājs bija Sentendrjū bīskaps Lambertons, kas vienlaikus arī rekrutēja karavīrus Brjūsa armijai. ar viņa palīdzību ne viens vien templietis pievienojās skotu armijai Argailā. Tikmēr citi Eiropas monarhi un pāvests par templiešu klātbūtni Skotijā varēja pat nezināt, jo teritoriju kontrolēja skotu karalis Brjūss.
Daži nostāsti vēsta, ka pēc ordeņa likvidēšanas 1312.gadā templieši esot aizbēguši uz Mallas salu Skotijā, un tur pat nodibinājuši jaunu slepenu ordeni. Šādu uzdevumu savam ordeņa brālim Pjēram d’Omonam esot devis pats Žaks de Molē. Šo versiju 18.gs. pavēstīja vācu brīvmūrnieks barons Karls fon Hunds. Šī paša teorija radusies arī Francijā ap 1804.gadu (Napoleona Bonoparta laikā). Kāds Bernārs Raimons Fabrs Palapra publicēja dokumentu no it kā 1324.gada. Tajā esot teksts, kas apliecina, ka neilgi pirms savas nāves lielmestrs Žaks de Molē nodevis instrukcijas ordeņa saglabāšanai. Tajā ir kāds interesants teikums: "Un visbeidzot, es... saku: lai top nolādēti skotu templieši, kas pametuši ordeņa rindas." Tātad, ja dokuments ir autentisks, sanāk, ka Skotijā patiesi bijuši templiešu bēgļi?
Daudzi no templiešiem cīnījās skotu pusē slavenajā 1314.gada 25.jūnija kaujā pie Banokbērnas, kad pilnīgi tika sagrauts angļu karaspēks. Skoti bijuši jau sakāves priekšā, kad pēkšņi parādījusies nezināma kaujas grupa zem karoga ar sarkano templiešu krustu, un kauja tika vinnēta. Skoti kaujā esot gājuši aiz Šķirsta veida relikvijas karaspēka priekšgalā.
Tā ordenis nobāzējās pagrīdē Skotijā, uzņemdams arī no Anglijas un Francijas atbēgušos biedrus. Gadsimtiem ilgi klīda valodas, ka ordenis kļuvis par pamatu masonu organizācijai. Nostāsts vēsta, ka vecāko skotu masonu ložu Kilvinning dibinājis Roberts Brjūss pēc slavenās kaujas, un pieņēmis tajā no Francijas atbēgušos templiešus. Pēcāk šo saikni izpētījis un apstiprinājis arī pazīstamais skotu masons un 18.gs.vēsturnieks Endrjū Ramsejs.
Par templiešu galveno mītni kļuva Belentro doha pie Edinburgas Skotijas dienvidos. Te netālu atrodas arī slavenā Roslinas kapela. Par templiešu klātbūtni Skotijā liecina arī tādi nosaukumi kā Templhausa, Templrašīna, Templkarna, Templduglasa.
Īrijā templiešiem bija vismaz 60 preceptorijas. Te tika arestēti ap 30 ordeņa brāļiem un nogādāti Dublinā. Lielāko daļu no tiem atbrīvoja pēc nopratināšanas, Īrijas maģistru atbrīvoja pret ķīlu. Nav saglabājušas nekādas ziņa par sārtiem vai sodīšanu. Ordenim Īrijā tika dots ilgs laiks, lai sagatavotos represijām. īpatnēji, ka komturiju kratīšanas rezultātā neatrada ieročus. Centrālajā Klontarfas īpašumā uzgāja tikai 3 zobenus! Kilkloganā - 2 šķēpus, dzelzs bruņucepuri un loku! Tieši tolaik angļu karalis sāka žēloties, ka kāds no Īrijas sākot apbruņot skotu dumpiniekus to karaļa Roberta Brjūsa vadībā.

Ordenis Portugālē. Te viņus nopratināja, bet atzina par nevainīgiem. Portugāļu monarhs Dinišs I skata pēc brīvlaida ordeni 1312.gadā. Taču pēc 6 gadiem ordenis atdzima kā "Jēzus Kristus brālība" vai vienkāršāk – "Kristus ordenis" 1318.gadā, saglabājot savu naudu un īpašumus. Vēl vairāk – 1319.gada 14.martā jauno organizāciju atzina pāvests Jānis XXII. Pie šī ordeņa piederēja izcilais portugāļu jūrasbraucējs Vasko da Gama, kas atrada jūrasceļu apkārt Āfrikai uz Indiju, kā arī viņa dēls Kristofers da Gama, kas vadīja portugāļu militāro vienību Etiopijā cīņā pret islāmistu vadoni Ahmedu Greinu (Kreili) un nosargāja pareizticību šai zemē.

Templieši Latvijā. Dažādas paralēles tiek vilktas starp templiešiem un Zobenbrāļu ordeni Baltijā.
Pēdējā laikā izplatījušās kādas grūti pārbaudāmas baumas par kādu krievu, kas apbedīts Rīgā Pokrova kapos un esot bijis "pēdējais" templietis.

Templieši Šveicē. Vajātie templieši paslēpušies Šveices teritorijā un dibinājuši šo valsti. Ir dzirdēta arī tāda teorija, un par to liecinot kaut vai krusts Šveices karogā un bagātās šveiciešu bankas. Krusts tomēr nav templiešiem raksturīgais Maltas krusts, bet gan "grieķu krusts."

Templiešu atribūti.
Boseans - templiešu karogs. Melnbalti svītrots,ar krustu un devīzi: "Ne mums, ne mums, bet vārdam Tavam."

Templiešu dārgumi. Filipa IV Skaista akcijas laikā tika konfiscēti visi templiešu īpašumi, arī kustamā manta un finanšu līdzekļi. Tomēr tādi tika iegūti visai nedaudz un tā radās legenda par templiešu dārgumiem, kuri tikuši izvesti.
Lūk, dažas hipotēzes par šo dārgumu tālāko likteni:
1. Izvesti uz Skotiju un tālāk uz jauno Pasauli (Kolumbs naks vēlāk) ar templiešu Sinklēru dzimtas palīdzību. iespējams, noslēpti Ozolu salas Naudas bedrē.
2. Daļa no tiem nonākusi Latvijā, par tiem celta Marienburgas (Alūksnes) pils.
3. Krievija.
4. Portugāle.

Templiešu arhīvi. Līdz ar templiešu dargumiem pazuda arī templiešu arhīva dokumenti. Līdz ar to zudis nozīmīgs vēsturisks avots Tempļa ordeņa sakarā. Tādu dokumentu atrašana noteikti viestu skaidrību daudzos jautājumos.

Aplūkojamie objekti.
      Templiešu pils Tomārā. Portugāle.

Tempļa ordeņi citos laikos. Kopš tiem laikiem daudz organizācijas ir uzdevušās par Templiešu ordeņa mantiniekiem, tiesa, vēsturiskā pamatojuma tam trūkst. Viena no teorijām pauž, ka arī Eiropas masoņu/brīvmūrnieku saknes meklējamas Tempļa ordeņa mistērijās.
      Frīdrihs II Lielais kā brīvmūrnieks. Ar nolūku graut Francijas monarhijas autoritāti Frīdrihs II Lielais nodibināja jaunu Templiešu bruņinieku ordeni "Stingrā paklausība" (Strict Observance), kas pretendēja uz augstāko autoritāti brīvmūrnieku vidū.

Saites.
Bruņinieku ordeņi.
Kristietība.
Krusta kari.