Makjavelli, Nikolo (1469.-1527.g.)
Biogrāfija. Florenciešu domātājs, renesanses autors.
Uzskati. Aizstāvēja politikas amoralitāti. Spriedelējis par morāles lomu politikā.
Darbi.
„Valdnieks” ( „Il Principe” ) – 2008.gada janvārī to latviski izdevis apgāds „Tapals”.
„Pārrunas”
Makjavelli mantojums. Viņa tēla demonizēšana sākās jau neilgi pēc viņa nāves. Angļu kardinās Redžinalds Pols (1500.–1548.g.) izdomāja leģendu par Makjavelli kā „ļaunuma skolotāju.” Pateicoties Polam, darbu un viņaautoru katoļu baznīca iekļāva aizliegto darbu sarakstā Index Librorum Prohibitorum. Tieši šai laikā Makjavelli kļua par simbolu nežēlīgai varaskārei. Pat Šekspīra Henrijs VI sakās „spējam pamācīt pat pašu slepkavnieki Makjavelli.”
Elizabetes I laikā Anglijā Makjavelli vārds pārtapa par old Nick – „sātana” palamu. Morisa Žolī 1864.gadā sacerētais „Dialogs starp Makjavelli un Montesjē,” kuram pēc personāžu vārdu nomaiņas Krievijas cara ohrankā bija lemts kļūt par slavnajiem „Cionas gudro protokoliem.”
Tomēr bija arī citi viedokļi. XVII gs. domātāji Bēkons un Spinoza slavēja Makjavelli pieejas reālismu. Napoleons Makjavelli „Valdniekam” sarakstījis apjomīgus komentārus. Arī Ļeņins savos darbos un vēstulēs vaiākkārt pozitīvi atsacas uz makjavellismu. Kaislīgs Makjavelli cienītājs bija Itālijas diktators Benito Musolīni, kurš viņa darbus izmantoja savā doktora disertācijā.
Interesanti, ka 1936.gadā tiesājot Kameņevu, viņam tika pārmesta „Valdnieka” izdošana.
Atradumi.
Makjavelli kaps. Atrodas Florences Svētā krusta bazilikas jomā.
