Marksisms, marksisti
Nosaukums pēc pamatlicēja Kārļa Marksa vārda.
Revolucionārs pasaules uzskats, kas radās XIX gs. 40.gados. Postulēja proletariāta, kā pašas revolucionārākās šķiras, sociālistiskās revolūcijas uzvaru visā pasaulē, proletariāta diktatūras nodibināšanu un komunistiskas sabiedrības uzcelšanu.
Vēsture. Marksisma dibinātāji bija Kārlis Markss (1818.-1883.g.) un Frīdrihs Engelss (1820.-1895.g.), bet pati ideoloģija varēja rasties tad, kad strādniecība bija kļuvusi par nofrmētu patstāvīgu politisku spēku.
Komunistu savienības priekštece bija starptautisks marksistu kustības centrs - t.s. Briseles Komunistiskā korespondentu komiteja. To nodibināja K.Markss un F.Engelss 1846.gada sākumā. Tā propagandēja t.s. "zinātnisko komunismu," idejiski un organizatoriski saliedēja dažādu valstu sociālistus, sagatavoja proletārisko partiju izveidošanu. K.Marksa vadībā šī organizācija nodibināja sakarus ar sociālistu grupām un strādnieku kustības darbiniekiem Beļģijā, Vācija, Anglijā, Francija, cīnījās pret sektantismu un sīkburžuāzisko ietekmi strādnieku kustībā., sagatavoja apstākļus Komunistu savienības nodibināšanai 1847.gadā, kurā iestājās visi šīs "komitejas" darbinieki.
F.Engelss un K.Markss kopā izstrādāja t.s. dialektisko materiālismu, vēstures materiālistiskās izpratnes teoriju un t.s. zinātnisko komunismu. Abu marksisma pamatlicēju mācība par sabiedriski ekonomisko formāciju bija pamats, uz kura F.Engelss atklāja privātīpašuma, šķiru un valsts izcelšanos. F.Engelsa antropoģenēzes teorija izskaidro darba, ražošanas rīku izšķirošo lomu cilvēces sabiedrības attīstībā. Lielu vērību F.Engelss pievērsa ekonomiskās bāzes un virsbūves attiecībām, uzsvēra šķiru cīņas un šķiru politikas aktīvo nozīmi. F.Engelss savos darbos devis marksisma pamattēžu klasiskos formulējumus, materiālistiskās dialektikas zinātnes priekšmeta un marksisma kā vesela pasaules uzskata sistematizētu izklāstu.
Liels nopelns F.Engelsam ir K.Marksa ekonomiskās mācības attīstīšanā. Viņš pierādīja, ka vēsturiski materiiālistiskā izpratne un K.Marksa virsvērtības teorija ir zinātniskā komunisma pamats, ka, pateicoties šiem "atklājumiem," sociālisms no utopijas esot pārvērties par zinātni. Balstoties uz pētījumiem par kapitālistiskās sabiedrības antagonismiem, F.Engelss zinātniski pamatoja kapitālisma bojāejas un sociālistiskās revolūcijas neizbēgamību, izstrādāja koncepciju par pārejas periodu no kapitālisma uz komunismu un paredzēja komunistiskās sabiedrības galvenās pazīmes - cilvēka ekspluatācijas likvidēšanu, ražošanas plānveidību visas sabiedrības mērogā, fiziskā un garīgā darba, pilsētas un lauku pretstatu izzušanu, valsts atmiršanu.
K.Markss un F.Engelss konsekventi iestājās par revolucionārās teorijas un starptautiskās strādnieku kustības prakses vienotību. Viņi izstrādāja proletārisko stratēģiju un taktiku, pamatoja proletariāta pasaulvēsturisko lomu, revolucionāras partijas radīšanas, kā arī sociālistiskās revolūcijas un proletariāta diktatūras nepieciešamību. Viņi bija kaismīgiproletāriskā internacionālisma propagandētāji un pirmo starptautisko strādnieku savienību organizētāji. Internacionālismu marksisma propagandētāji uzskatīja par proletariāta partijas principu neatņemamu sastāvdaļu.
Sava mūža beigu posmā F.Engelss bagātināja marksistisko stratēģiju un taktiku, izvērsa cīņu pret oportūnismu un kreiso sektantismu, pret dogmatismu sociālistiskajās partijās.
Marksisms kā filozofija. Mrksisti jebkuru filozofiju, tostarp arī pašu marksismu, uzskata par šķirisku un partejisku - t.i. par sabiedrības sociālo grupu, šķiru un politisko partiju idejisko cīņas ieroci. Marksisma šķiriskums neesot pretrunā ar tā zinātniskumu, bet gan vienībā ar to. Šīs vienības pamats esot proletariāta šķiras interešu atbilstība reālajām sabiedrības vēsturiskās attīstības likumsakarībām un "visas progresīvās cilvēces interesēm." marksisma un tā atvasinājuma ļeņinisma filozofiskais partejiskums izpaužas konsekventā dialektiska materiālisma principu īstenošanā, cīņā pret ideālismu, metafiziku, visā, mistikas, agnostisma un iracionālisma formām.
1845.gadā, izstrādājot marksisma filozofijas pamatus, K.Markss rakstīja: "Filozofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši, bet uzdevums ir to pārveidot."
Markisma filozofija radās XIX gs. 40.gados, kad proletariāts bija kļuvis par patstāvīgu politisku spēku un marksistiskais pasaules uzskats iemantoja popularitāti. Marksisma teorētiķi dziļu un vispusīgi analizēja sociālo īstenību, apguva un kritiski pārstrādāja filozofijas, dabaszinātņu un sabiedrisko zinātņu attīstības sasniegumus un ievaidoja kvalitatīvi jaunu pasaules uzskatu jeb filozofisku novirzienu - marksisma filozofiju.
Marksisma kā filozofijas izveides tiešie idejiskie avoti bija XVIII gs. beigu un XIX gs. 1.puses nozīmīgākās filozofiskas, ekonomiskas un politiskās mācības. K.Markss un F.Engelss augstu vērtēja klasiskās vācu filozofijas pārstāvja G.V.F.Hēgeļa ideālisma dialektikas revolucionārās atziņas: vēsturiskas attīstības ideju un tās virzošā spēka = pretrunas principu. :ie;a nozīme marksisma izveidē bija L.Feierbaha materiālistiskajiem uzskatiem. marksistiskās filozofijas avoti bija arī klasisko buržuāziskās politekonomijas pārstāvju Ā.Smita, D.Rikardo, utopisko sociālistu K.A.Sensimona, F.M.S.Furjē, R.Ovena un restaurācijas laikmeta franču vēsturnieku O.Tjerī, F.Gizo, F.O.Minjē darbi.
Marksistiskās filozofijas dabaszinātņu priekšnosacījumi bija nozīmīgie XVIII un XIX gs. dabaszinātņu atklājumi - enerģijas nezūdamības un pārvēršanās likums, dzīvo organismu šūnu teorija, Č.Dārvina sugu evolūcijas teorija. Tie pamatoja vispārējās dabas kopsakarības.
Marksisma filozofijas rašanās tika uzlūkota kā revolucionārs apvērsums cilveces filozofiskās domas vēsturē: tika rad'ts proletārisks pasaules uzskats, tika radoši izstrādāts materiālisms un dialektika - izveidots dialektiskais materiālisms, radīta materiālistiskā dialektika, tika īstenoti materiālisma principi sabiedrības vēsturisko un sabiedrisko procesu pētīšanā - izstrādāts vēsturiskais materiālisms; tika pamatota sabiedriskās prakses noteicošā loma izziņā, īstenots teorijas un prakses vienības princips.
Marksistiskās filozofijas atziņu izstrādāšanā, propagandēšanā un aizstāvēšanā liela nozīme bija G.Pļehanova, A.Labriolas, A.Gramši, A.Bēbeļa, F.Mēringa, P.Lafarga u.c. marksistu darbiem.
Jaunu posmu marksistiskās filozofijas attīstībā aizsāka krievu lielinieka V.Ļeņina teorētiskie darbi - šo laiku marksistu adepti dēvē par marksisma-ļeņinisma periodu. V.Ļeņina darbos dialektiskā un vēsturiskā materiālisma attīstība bija saistīta ar imperiālisma un proletariāta revolūciju laikmeta analīzi un dabaszinātņu jaunāko atklājumu vispārināšanu. Viņš visusīgi izstradāja marksisma izziņas teoriju; atsedza izziņas procesa dialektisko raksturu, prakses lomu izziņā, izstrādāja patiesības problēmu un īpašu vērību veltīja pasaules zinātniskās izziņas un revolucionārās pārveides metodes - dialektikas attīstībai. V.Ļeņins pamatoja filozofijas partejiskuma principu, izstrādāja tā lietošanas metodi filozofisko uzskatu vērtēšanā, kritizēja jaunākos ideālisma, agnosticisma un revizionisma paveidus un, aizstāvot marksistisko filozofiju no revizionisma un buržuāzijas ideologu uzbrukumiem, to radoši attīstīja, izstrādāja sociālistiskās revolūcijas un revolucionārās partijas, strādnieku sķiras un zemniecības savienību, sociālistiskas valsts un sociālisma celtniecības teoriju.
Marksisma ekonomiskā teorija. 1845.gada martā F.Engelss pabeidza darbu "Strādnieku šķiras stāvoklis Anglijā." Balstoties uz pētījumiem par Anglijas ekonomiku un politiku, F.Engelss atklāja vairākas vispārējas kapitālistiskās ražošanas likumsakarības, parādīja proletariāta stavokli, strādniecības un kapitālistu interešu pretstatu. Viņš pirmais paziņoja, ka "proletariāts ir ne tikai cietēja šķira; ka tieši tas apkaunojošais ekonomiskais stāvoklis, kādā proletariāts atrodas, neapturami grūž to uz priekšu un liek cīnīties par savu galīgo atbrīvošanos" (V.Ļeņins, "Raksti," 2., 8.lpp.). Šai grāmatai bija liela nozīme marksisma ekonomiskās teorijas un t.s. "zinātniskā komunisma" radīšanā.
Uz tā bāzes marksisti izveidoja konsekventu zinātniskās ekonomikas sistēmu. K.Marksa ekonomisko teoriju attīstīja F.Engelss, V.Ļeņins.
1878.gadā tika izdota F.Engelsa grāmata "Anti-Dīrings," kuras galvenais saturs ir cīņa par konsekventu dialektisko materiālismu. F.Engelss kritizēja E.Dīringa uzskatus. No šīs grāmatas F.Engelss izveidoja populāru brošūru "Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni" (1880.g.). Abiem darbiem bija visai liela nozīme marksisma propagandā.
Marksisms Krievijā. XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā A.Radiščevs kritizēja dzimtbūtniecisko iekārtu un aicināja to likvidēt, muižnieku zemes nodot zemniekiem, attīstīt rūpniecību, izteica spriedumus par naudas apgrozības, cenas, kredīta, peļņas u.c. ekonomikajiem jautājumiem. XIX gs. 1.pusē bija 3 galvenie ekonomiskās domas virzieni: reakcionāri konservatīvais (aizstāvēja pastāvošo iekārtu), liberālais (aicināja izdarīt ekonomiskās reformas, saglabājot dzimtbūšanu) un revolucionārais virziens (dekabristi; saskatīja saimniecības radikālas pārkārtošanas nepieciešamību). XIX gs. vidū un 2.pusē ekonomikas zinātnes attīstībā liela nozīme bija krievu revolucionārajiem demokrātiem V.Beļinskim, A.Hercenam, N.Ogarjovam, N.Černiševskim, N.Dobroļubovam. "Zemnieku sociālisma" nosacījums, pēc viņu domām, bija muižnieku zemes īpašumu revolucionāra likvidācija un krievu zemes kopienas saglabāšana. N.Černiševska darbus augstu vērtēja K.Markss.
Pēc dzimtbūtniecības reformas 1861.gadā ekonomikas zinātne atspoguļoja pretrunas starp kapitālistisko attīstību un dzimtbūtniecības paliekām. XIX gs. pēdējā trešdaļā Krievijā plaši izlatījās narodņicisma ekonomiskās idejas. Par galveno sabiedrības spēku narodņiki uzlūkoja zemniekus, bet lauku kopienās un pilsētas arteļos saskatīja sociālisma iedīgļus. Atkarībā no 70.gadu revolucionārā narodņicisma, kas atspoguļoja zemniecības cīņu pret feodālās ekspluatācijas paliekām, 80.-90.gadu narodņiki pauda sīkburžuāziskus uzskatus.
XIX gs. 80.gados Krievijā sāka izplatīties marksisms. Marksisma domas aizsācējs Krievijā bija G.Pļehanovs. Viņa darbos kritizēti narodņiku uzskati, pierādīts, ka 80.gadu beigās Krievijā kapitālisms jau kļuvis par realitāti.
"Komunistiskās partijas manifests" tika iztulkots krieviski un izdots Ženēvā 1969.gadā. Pirmais K.Marksa "Kapitāla" tulkojums krievu valodā bija 1872.gadā.
Arī "Darba atbrīvošanas grupa" Ženēvā izdeva vairākus darbus: "Komunistiskās partijas manifestu" (1882.g.), F.Engelsa darbus "Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni" (1884., 1892., 1902.g.), "Ludvigs Feierbahs un klasiskās vācu filozofijas gals" (1892.g.), "Sociālās attiecības Krievijā" (1894.g., darba "Emigrantu literatūra" 5.nodaļa).
1889.gadā tika nodibināta viena no pirmajām sociāldemokrātu organizācijām Krievijā - Brusņeva grupa.
Maskavas Tulkotāju un izdevēju biedrība XIX gs. 80.gados izdeva F.Engelsa darbus "Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni" (nosaukums "Zinātniskais un utopiskais sociālisms"), "Antidīrings" (saīsinātu) u.c. Krievijā iznāca arī "Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās" (1894., 1899.g.), "Anti-Dīrings" (1904.g.).
1895.gada novembrī V.Ļeņins nodibināja "Cīņas savienību strādnieku šķiras atbrīvošanai," kas bija pirmais marksistiskas strādnieku partijas iedīglis Krievijā.
1905.-1907.gadu revolūcijas laikā marksistu darbi krievu valodā iznāca masu metienos, pirmo reizi tika izdots "Zemnieku karš Vācijā," "Par vēsturisko materiālismu," "Strādnieku šķiras stāvoklis Anglijā," "Bakuņinieši darbā" (V.Ļeņina redakcijā).
Tā no XIX gs. 60.gadiem līdz pat Oktobra apvērsumam 1917.gadā tika izdota lielākā daļa F.Engelsa darbu.
Lielinieku marksisms. Pēc K.Marksa un F.Engelsa nāves marksismu pārņēma krievu lielinieki V.Ļeņina (1870.-1924.g.) vadībā, kas nodibināja pirmo marksismā bāzēto valsti - Krieviju, pēc tam PSRS.
Maskavā 1921.gadā tika izveidots K.Marksa un F.Engelsa institūts (vēlāk PSKP CK Marksisma-ļeņinisma institūts), kas 1928.-1947.gados laida klajā krievu valodā K.Marksa un F.Engelsa Rakstu 1.izdevumu 29 sējumos (neiznāca 20 sējums), ietverot 4545 marksisma pamatlicēju darbus un vēstules.
Kopš 1924.gada iznāk "Marksa un Engelsa arhīvs" (16.sējumi līdz 1982.g.).
1981.gadā tika pabeigts K.Marksa un F.Engelsa Rakstu 2.izevums 50 sējumos, kurā ietverts ap 5600 marksisma pamatlicēju darbu un vēstuļu izlases. Sagatavotas un izdotas vairākas marksisma pamatlicēju darbu un vēstuļu izlases, tematiskie krājumi. Nozīmīgākie F.Engelsa darbi publicēti atsevišķos izdevumos.
Marksisms kā filozofisks virziens.
Marksisms Latvijā. Pirmos marksisma pamatlicēju darbus oriģinālvalodā un krievu valodas tulkojumā - "Komunistiskās partijas manifestu," Anti-Dīrings," ieveda XIX gs. 80.gados latviešu studenti, kas mācījās Maskavas, Pēterpils un Tērbatas augstskolās.
Vairāk F.Engelsa darbu Latvijā parādījās 90.gados - "Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās," "Ludvigs Feierbahs un klasiskās vācu filozofijas gals," "Par dzīvokļu jautājumu," "Strādnieku šķiras stāvoklis Anglijā," "Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni." Tos lasīja arī pavairotus ar hektogrāfu un rokrakstā. XIX gs. 90.gados "Komunistiskās partijas manifests" tika iztulkots latviski, pavairots ar hektogrāfu un rokrakstā, lasīts Rīgā, Liepājā, Kuldīgā (skolotāju seminārā). "Komunistiskās partijas manifests" F.Roziņa tulkojumā ar nosaukumu "Komunistu manifests" bija pirmais marksisma pamatlicēju darbs, kas pilnā apjomā tika izdots latviski - Londonā 1900.g., metiens 3000 eksemplāru un atkārtotā izdevumā legāli Rīgā 1905.gada beigās.
Pēterpilī latviski iznāca F.Engelsa "Tautsaimniecības kritika" (1905.g. beigās), Rīgā - "Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās" (1907.g.), legālajā presē - "Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni" (1905., 1906.g.), "Komunistiskās partijas manifesta" 1.nodaļa, vēstules sakarā ar K.Marksa nāvi V.Lībknehtam 1883.gada 14.martā (1905.g.) un F.Zorgem 1883.gada 15.martā, "Darba loma pērtiķa tapšanā par cilvēku" (nosaukums "Darba nozīme cilvēka attīstības gaitā," 1909.g.), vairākas F.Engelsa vēstules (1914.g.), ārzemēs - "Par autoritāti" (nosaukums "Par autoritātes principu," 1913.g.), "Runa pie Marksa kapa" (nosaukums "Sēru runa Kārlim Marksam," 1913.g.), "Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni" (2.nodaļa, nosaukums "Par dialektiku," 1914.g.).
Stučkas padomju Latvijā 1919.gada 1.pusē trešo reizi tika izdots "Komunistiskās partijas manifests."
20.-40.gados F.Engelsa darbi latviski iznāca galvenokārt PSRS. Pēterpilī - "Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās" (1920.g., metiens 10 000 eks.), Pleskavā - "Anti-Dīrings" (1921.g., metiens 5000 eks.), periodika presē 1933.g. - "Runa pie Marksa kapa," vēstule F.Zorgem 1883.gada 15.martā, raksts "Kārlis Markss." Latvijas brīvalstī izdevniecība "Daile un darbs" laida klajā darbu "Ludvigs Feierbahs un klasiskās vācu filozofijas gals" (nosaukums "Ludvigs Feierbahs un vācu klasiskās filozofijas liktenis," 1922.g.).
Okupētajā Latvijā 1941.gada periodiskajā presē bija 11 F.Engelsa darbu fragmenti un mazāka apjoma darbu publicējumu.. marksisma pamatlicēju darbu tulkošanu kopš 1946.gada veica LKP CK Partijas vēstures institūts. Izdota K.Marksa un F.Engelsa "Darbu izlase" (1.-2., 1950.g.; 1.-3., 1979.-1981.g.). K.Marksa un F.Engelsa "Vēstuļu izlasē" (1952.g.) un krājumā "Sarakstīšanās ar krievu politiskajiem darbiniekiem" (1953.g.), kā arī krājumā "Viņu vienkāršība un cilvēcīgums" (1968.g.) publicētas ap 250 F.Engelsa vēstules un to fragmenti.
1945.-1981. gados iznākuši 9 marksisma pamatlicēju darbu tematiskie krājumi "Par Angliju" (1954.g.), "Par reliģiju" (1956.g.) u.c. Šai laikā pārtulkoti un publicēti visi galvenie F.Engelsa darbi: "Komunistiskās partijas manifests" (14 reižu), "Ludvigs Feierbahs un klasiskās vācu filozofijas gals" (6 reizes), "Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās" (4 reizes), "Anti-Dīrings," "Dabas dialektika" un "Par dzīvokļu jautājumu" (3 reizes).
Marksisma materiālisms. Viņiem viss ir vienkārši - zināms, ka pasaule sastāv no atmomiem, kuri ir dalāmi, ar sarežģītu uzbūvi, bet ir tikai relatīvi informēti par tās sarežģītību. Marksisti ir absolūti pārliecināti par augu un dzīvnieku sugu evolūciju, bet tomēr ir tikai relatīvas zināšanas par šādas evolūcijas detaļām. Tāpat marksistiem nav nekādu šaubu par sociālisma uzvaras nepieciešamību absolūti visās zemēs, lai gan visas iespējamās konkrētās formas, kā notiks revolucionārā pāreja no kapitālisma uz sociālismu, nav zināmas, jo tās ir atkarīgas no vietas un laika apstākļiem.
Neomarksisms. Postmarksists argentīnietis Ernesto Laklo ar līdzautori Šantalu Mufu 1985.gadā iznākušajā darbā "Hegemonija un sociālistu stratēģija" (Ernesto Laclau, Chantal Mouffe, "Socialist Strategy: Where next?") raksta, ka marksisma tradicionālais diskurss centrējās ap šķiru cīņu un kapitālisma pretrunām, bet tagad šie priekšstati jāmaina - jākoncentrējas uz seksuālo un etnisko minoritāšu, sieviešu u.c. kā šķiru aizstāvību.
Pazīstamākie marksisti.
Dimitrs Blagojevs (1856.-1924.g.). Bulgārijas komunistiskās kustības aizsācējs.
Frīdrihs Ādlers (1879.-1960.g.). Austromarksisma pamatlicējs.
Frīdrihs Engelss (1820.-1895.g.). Vācija.
G.Pļehanovs. Krievija.
Kārlis Markss. Vācija.
Luijs Pjērs Altisērs (1918.-1990.g.). Francija.
Mihails Brusņevs (1864.-1937.g.). Krievija.
Vladimirs Ļeņins (?-1924.g.). Krievija.
