Prūsijas valsts (1701.-?)
Senprūšu zemes iekaroja un pakļāva vācu krustneši XIII gs., tās iekļaujot Vācu ordeņa valsts sastāvā. 1525.gadā ordeņa valsti pārdēvēja par Prūsijas hercogisti, un par tās galvaspilsētu kļuva Kēnigsberga.
Prūsijas valsts nodibināšana (1701.g.). 1701.gadā tika nodibināta Prūsijas karaliste, kas bija spēcīgākā no vācu valstīm, un tai vēlāk bija liela loma Vācijas impērijas izveidošanā. Apvienotajā Vācijā reģionu ap Kēnigsbergu nodēvēja par Austrumprūsiju.
Prūsija Septiņgadu karā (1756.-1763.g.). Nesekmīgi karoja Septiņgadu karā, tomēr tai izdevās iziet no kara bez teritoriāliem zaudējumiem. Polijas sadalīšana nozīmīgi paplašināja Prūsijas valsts teritoriju.
1772.gadā Prūsijai pievienoja Elblongu (tagad Polijā).
1802.gadā Erfurte tika iekļauta Prūsijā. 1806.gadā Erfurti okupēja Napoleona I karaspēks. Pēc Vīnes kongresa (1814.-1815.g.) lēmuma Erfurti atstāja Prūsijai.
Prūsija Napoleona I karu laikā. Tā kā bez flotes atbalsta iebrukums Anglijā vairs nerādījās iespējams, tad Napoleons vairāk koncentrējās uz sauszemes karu ar Austriju un Krieviju, tikai jau pēc mēneša viņš tās smagi sakāva 1805.gada 2.decembrī kaujā pie Austerlicas. Šai "triju imperatoru kaujā" franči sakāva Krievijas un Austrijas apvienoto armiju. Pēc Austerlicas kaujas Napoleonam I vairs nepalika pretinieku kontinentālajā Eiropā - pretošanos turpināja tikai krievu ķeizars Aleksandrs I, kuru atbalstīja Anglija, kas pati sauszemes kaujās nepiedalījās.
Franči ar Prūsijas ķēniņu Frīdrihu Vilhelmu III pēc Austerlicas kaujas visai aši, lai gan nevar teikt, ka ar īpašu entuziasmu no prūšu puses, 1805.gada decembrī tika noslēgta savienība. Par to Prūsijai tika piešķirti britu monarhu valdījumi Vācijā - Hanovera.
Tomēr pašā Prūsijā bija visai stipri izteikts noskaņojums pret Napoleonu I, īpaši kareivīgi bija ģenerāļi un virsnieki. Bija izplatīts uzskats, ka franči nespēj turēties pretim Frīdriha II Lielā pēctečiem. Tomēr galvenais prūšu neapmierinātības iemesls bija tas, cik Napoleons I bezceremoniāli rīkojās vācu zemēs, nemaz nerēķinoties ar vietējo valdnieciņu viedokļiem.
Mēģinājumi noslēgt mieru starp Napoleona I frančiem no vienas puses un Angliju, Krieviju no otras puses tā arī nesekmējās un arī Prūsijai parādījās iemesls neapmierinātībai, jo Napoleons I izveidoja Reinas savienību no viņam paklausīgām vācu valstiņam. Prūsijā to uztvēra kā draudu prūšu valdījumiem.
Grūti izskaidrot, kādēļ prūši nolēma, ka ir spējīgi turēties pretim franču impērijai, kas tikai dažus mēnešus iepriekš sakāvusi divu stipru valstu armijas pie Austerlicas, tomēr fakts paliek fakts - Berlīnē valdīja nekritisks un vieglprātīgs noskaņojums, ka Frīdriha II Lielā slavas apvītā prūšu armija viena pati tiks galā ar Napoleonu I. Par noskaņojumu prūšu armijas komandieros liecina jau tas, ka ģenerāļi baidījās, ka Frīdrihs III noslēgs mieru ar Napoleonu I līdz karadarbības uzsākšanai.
Galu galā Prūsija pārslēdza savienību ar Zviedriju, Krieviju un Britāniju kopējai militārai darbībai pret Napoleona Franciju un 1806.gada 1.oktobrī Napoleonam I izvirzīja ultimātu izvest visu franču armiju aiz Reinas. Francijas imperators un viņa maršali negaidīja, kamēr viņa pretinieki apvienosies un vienā dienā -14.oktobrī, sakāva divas prūšu armijas atsevišķi pie Jēnas un Auerštates. Pirmajā kaujā armiju komandēja pats Napoleons I un spēku samēri bija līdzīgi. Otrajā kaujā franču spēkus komandēja maršals Davū un šoreiz prūšu bija divas reizes vairāk kā franču. Tomēr abos gadījumos franču uzvara bija pilnīga, bet Prūsija vienas dienas laikā bija palikusi bez armijas un faktiski arī bez iespējas pretoties Napoleonam I. Prūsijai, kas sevi uzskatīja par Frīdriha II Lielā slavas mantinieci, tas bija īsts šoks.
Prūsija nepilna mēneša laikā tika pilnīgi sakauta - franči iegāja Berlīnē, prūši bija demoralizēti - kapitulēja vairāki stipri cietokšņi. Prūšu armijas atliekas pievienojās krievu armijai un nomināli prūši pretojās līdz pat nākamā gada vasarai, kad Francija un Krievija noslēdza mieru Tilzītē. Līdz tam Krievijai bija vienai jāiznes kara smagums pret Napoleonu I.
Prūši izdarīja secinājumus no šīm sakāvēm. Valstī tika veiktas reformas, kas būtiski nostiprināja karalistes armiju, kas nu vairs nepaļāvās uz Frīdriha II Lielā slavu vien.
Tilzītes miera noteikumi (1807.g. 9.VII). 1804.gadā Prūsija pievienojās 4.pretfranču koalīcijai, kas beidzās ar sakāvi. Militārā neveiksme maksāja Prūsijai pusi teritorijas, ko paņēm Napoleona I Francija saskaņā ar Tilzītes mieru. Prūsija zaudēja nozīmīgas teritorijas, no kurām nodibināja Vestfāles karalisti un Varšavas hercogisti. Prūsijai arī tika uzlikta kontribūcija 100 miljonu franku apmērā par labu Francijai. Prūsijas armija bija jāsamazina līdz 40 000 cilvēkiem, uz Prūsiju tika attiecināts dekrēts par kontinentālo blokādi.
1812.gadā Frīdrihs Vilhelms III piedalījās karagājienos pret Krieviju.
Pēc Napoleona I karaspēka padzīšanas no Krievijas 1812.gadā Francijai vēl joprojām bija divi sabiedrotie - Prūsija un Austrijas impērija. Formāli arī to karaspēks bija ņēmis dalību iebrukumā Krievijā, taču prūši un austrieši stingri izvairījās no nopietnām sadursmēm ar krievu armiju. Burtiski dažas dienas pirms krievu karaspēka Aizrobežu karagājiena sākuma krievu ģenerālis Ivans Dibičs (Иван Дибич) un prūšu ģenerālis Ludviķis Jorks noslēdza tā saucamo Taurogēnas konvenciju par savstarpēju neitralitāti. Interesanti, ka Jorks par to neinformēja savu karali Frīdrihu Vilhelmu III. Karalis apsūdzēja ģenerāli nodevībā, taču vienlaikus sāka slepenas sarunas ar Krieviju un Austriju.
Napoleona I militārā neveiksme ļāva Prūsijas karalim 1813.gada martā pieteikt karu Napoleona I Francijai. Ģenerālim Jorkam noņēma apsūdzības. Pēc Napoleona I sakāves Prūsija, saskaņā ar Vīnes kongresā nolemto, saņēma Vestfāli, Reinas apgabalu un daļu Saksijas (1814.gadā Prūsijai pievienoja Bonnu).
1866.gadā Prūsijas sastāvā tika iekļauta Frankfurte pie Mainas.
Saites.
Vācija.
