Ludviķis Filips II Jozefs (1747.-1793.g.)
Karaliskās Burbonu dzimtas pārstāvis, V Orleānas hercogs. Viens no galvenajiem revolūcijas organizētājiem un atbalstītājiem.
Pēc monarhijas likvidēšanas pieņēma vārdu Filips Vienlīdzība un paziņoja, ka viņa īstais tēvs neesot hercogs, bet hercoga zirgu puisis. Tomēr ne šī pašpazemošanās, ne balsošana par karaļa sodīšanu ar nāvi, Filipu pašu nepaglāba no giljotīnas. Alkatīgs pretendents uz Francijas troni, Ludviķa XVI un Marijas Antuanetes nāvīgs ienaidnieks.
Orleānas hercogu laikabiedri raksturo kā personību, kurai piemitusi virkne netikumu – azartspēļu atkarība, derības, žūpošana, taču divas viņa vislielākās kaislības bijušas nauda un izvirtīga dzīrošana. Hercogam bijis nesvarīgs Parīzes sabiedrības viedoklis par viņa izdarībām – roku rokā ar marķīzu de Sileriju viņi Elizejas laukos bezkaunīgi uzmākušies sievietēm. Savos apartamentos Palace Royal Luijs Filips pulcējis uzdzīvotājus, bet vienkāršā tauta topošajam “Pilsonim Vienlīdzība” (Citoyen Égalité) bija pretīga un šķebinoša. Līdz pat revolūcijai, kad hercogs popularitātes celšanai atvēra savas pils parku visiem parīziešiem, bija spēkā viņa noteikumi, ka “karavīrus, cilvēkus livrejās, cilvēkus cepurēs un vienā kreklā, kā arī suņus vai strādniekus” parkā ielaist nedrīkst.
Orleānas hercogs neizcēlās ar īpašu gudrību vai stratēģa mākslu, taču viņam piemita ļoti būtiska īpašība, ko augstu novērtēja ļaudis, kas viņu izvēlējās par karogu savā cīņā pret Francijas karali, un proti: Ludviķis Filips bija atriebīgs, viņš prata nīst un par visu vairāk viņš ienīda karalieni Mariju Antuaneti, kas bija atraidījusi piedāvājumu kļūt par hercoga mīļāko. Ar ne tik svelošu, bet arī dedzīgu naidu hercogs ienīda karali. Ludviķis XVI taču bija noraidījis viņa vēlmi kļūt par flotes admirāli, tas bija nosūtījis viņu mājas arestā uz hercoga lauku īpašumu tā vietā, lai atļautu doties uz Filipa iecienīto Angliju pēc tam, kad pēdējais savu padomdevēju ierosināts atļāvās publiski izteikt savas domas par karaļa dekrēta “nelikumību.” Zīmīgi, ka hercoga apstrīdētais dekrēts bija par jaunu nodokļu uzlikšanu tieši priviliģētām kārtām.
Ap hercogu pulcējās virkne dažādu, zemāka ranga galma intrigantu, kuru vidū meklējami sazvērestības iedvesmotāji un vadītāji. Tas patiešām nebija viegls uzdevums – likt tautai noticēt, ka karaliskās dzimtas aristokrāts, kas pret vienkāršajiem ļaudīm izturējās ar augstprātīgu nicinājumu pēkšņi kļuvis par viņu brīvības aizstāvi, norāda Vebstere. Viens no šī grūtā uzdevuma veicējiem bijis Pjērs Šoderlo de Laklo – artilērijas virsnieks, Orleānieša īpašo uzdevumu sekretārs, skandalozā romāna “Cietsirdīgie nolūki” autors, necilas dzimtas spāņu cilmes augstmanis, vēlākais jakobīnis. N.Vebstere min kādas Emīles Dāras grāmatu "Ģenerālis Šoderlo de Laklo," kurā autore apgalvo, ka orleānistu sazvērestību 1787.g. ierosinājis rakstnieks, vēlāk žirondists Briso. Briso rakstījis vēstuli Dukrē, Ženlises kundzes brālim, tajā izklāstot plānu par “otrās frondas” (Par frondu sauca pilsoņu karu Francijā starp karali un augstmaņiem (1648.-1653.g.)) sarīkošanu, tās priekšgalā nostādot Orleānas hercogu. “Viņa lietai jākļūst par tautas lietu. (...) Ja hercogs vispirms pievērsīs sev uzmanību ar iespaidīgiem labdarības un patriotisma aktiem (..), viņš kļūs par tautas elku. (...) Viņam ir jāņem savā arsenālā modernās doktrīnas, jāizplata tās ar iespieddarbiem un jādabū savā pusē tautā populāri cilvēki.” Bija šī shēma pieņemta pēc Briso vai kāda cita padoma, saka Vebstere, taču tieši šāds scenārijs tika īstenots praksē. Orleānas hercogam izdevās nolīgt sava laika vienu no lieliskākajiem Francijas oratoriem grāfu Mirabo, kurš tieši tobrīd centās atrast piemērotu amatu savu ideju realizācijai un finansiālo vajadzību apmierināšanai.
Vispirms Mirabo piedāvāja savus pakalpojumus karalim, 1788.g. dodoties pie ārlietu ministra Montmorīna ar darbības plānu kā mierīgi īstenot briestošās un neizbēgamās reformas, taču tika noraidīts. Nu Mirabo neatlika nekas cits, kā pieņemt orleānistu piedāvājumu. Un lai arī daļa vēsturnieku uzskata, ka Mirabo nestrādāja Orleānas hercoga labā (raksta turpinājumā redzēsim, kā labā Mirabo patiesībā strādāja), Vebstere, atsaucoties uz laikabiedru liecībām, pierāda pretējo. Viņa citē ievērojamo politiķi, konstitucionālo monarhistu partijas dibinātāju, Nacionālās konstitucionālās asamblejas prezidentu Žanu Žozefu Munjē, kurš darbā “Filosofu, brīvmūrnieku un iluminātu ietekme Franču revolūcijā” (De l'influence attribuée aux philosophes, aux francs-maçons et aux illuminés sur la Révolution Française. (1801)) par Mirabo aktivitātēm 1789.g. vasarā raksta: “Es redzēju viņu dodoties no naksnīgajām Orleānas hercoga draugu sapulcēm uz kaismīgo revolucionāru (žirondistu un jakobīņu – V.G.) sanāksmēm, bet no tām uz karaļa kabineta slepenajām konferencēm; taču, ja no revolūcijas pirmajiem mēnešiem ministri būtu bijuši gatavi strādāt kopā ar viņu, Mirabo būtu izvēlējies aizstāvēt karaļa autoritāti nevis vīrus, kurus viņš nicināja. Par viņa principiem nevar spriest pēc pretrunīgajiem izteikumiem viņa runās un rakstos, kur viņš teica ne tikdaudz to, ko domāja, bet to, ko prasīja tā brīža intereses. Bieži personīgajās sarunās viņš man izteica savu patieso viedokli un es varu teikt, ka nesmu pazinis cilvēku ar apgaismotāku intelektu, saprātīgākām politiskām doktrīnām, pērkamāku raksturu un samaitātāku sirdi.” Kāds Vēbers, savukārt, apstiprina, ka Mirabo un Orleānas hercogs “tik maz uztraucās par savu sakaru atklāšanos, ka Parīzes biržā publiski tika apspriesti hercoga čeki, izrakstīti uz Mirabo vārdu.”
Īpaši Vebstere izceļ 1788./1789.gada bada – kuru kā vienu no revolūciju izraisošiem apstākļiem piemin praktiski visi revolūcijas vēstures rakstītāji – saistību ar Orleānas hercogu. Vēsturnieks Montžuī apgalvo, ka Orleānas hercoga aģenti ar iepriekšēju nodomu uzpirka labību, ko vai nu pārdeva ārzemēs vai ieslēdza savās noliktavās, lai radītu paniku un līdz ar to revolucionāru nosakaņojumu tautā. Monarhista Montžuī apgalvojumam pievienojas arī citas frakcijas pārstāvoši laikabiedri: demokrāti Fantans-Dezodās un Munjē, liberāļi Maluē un Feriers. Īsts, patiesa labības trūkuma izraisīts bads, raksta Vebstere, nebija, toties bija satraukums, panika, ko ļaunprātīgi izmantoja arī zemnieki un labības tirgoņi, nelaižot tirgū savus krājumus, gaidot uz cenu celšanos. Vēl ziemā Parīzes intendants Bertjē de Saviņjī bija apbraukājis valsti, apzinot zemnieku labības krājumus, noskaidrojot apjomus, kurus viņi var pārdot tirgū. Kad pavasarī labība sāka trūkt un de Saviņjī izziņoja par Parīzes maģistrāta publisko iepirkumu, pārdevēji pacēla cenas līdz tādiem augstumiem, kurus Parīze nevarēja samaksāt. Nemaz jau nerunājot par vienkāršajiem ļaudīm – amatniekiem, kalpotājiem un strādniekiem, kuriem krājumā nebija pašu izaudzēta labība... Toties Orleānas hercoga – viena no visbagātākajiem cilvēkiem Francijā – aģenti, pēc Montžuī ziņām, maksāja bez kaulēšanās.
Orleānieši mākslīgi izraisīja badu un veicināja izmisuma neprāta izplatīšanos tautā, bet vainu par to uzvēla “tautas ienaidniekiem” - galmam un aristokrātiem, pat Ludviķim XV, kurš bija miris jau pirms piecpadsmit gadiem. Viņi tautā izplatīja visādas muļķīgas un nepamatotas baumas, kā, piemēram, populāro anekdoti par Mariju Antuaneti, kura esot teikusi, ka, ja tautai neesot maize, lai ēdot kūkas. Tajā pat laikā šie “ienaidnieki” ar karali Ludviķi XVI priekšgalā darīja ko varēja, ziedojot ievērojamas summas labības iepirkšanai ārzemēs un nežēlīgi apkarojot spekulantus.
Hercogs kā masons. Orleānas hercogs, kurš kopš 1772.gada bija Francijas Lielā Austruma (Grand Orient) ložas Lielais meistars un viņa rīcībā bija viss plašais Lielā Austruma meitas ložu tīkls.
Saites.
Lielā Franču revolūcija.
