Holokausts
Nosaukums cēlies no vārda shoah (žīdu val.) - „likvidācija.”
Vācu nacistu veiktais žīdu genocīds.
Holokausts. Žīdu grautiņu vilnis nacistiskajā Vācijā, kas notika 1938.gadā naktī no 9. uz 10.novembri - Kristāla nakts.
1939.gadā okupētajā Polijā SD nodibināja īpašas ātri pārvietojamas vienības cīņai ar pretestības kustību. Šīs grupas bez jebkādiem tiesas spriedumiem nošāva vai apcietināja aizdomās turētos
Gaidot uzbrukumu Padomju Savienībai 1941.gada martā-aprīļa mijā tika panākta vienošanās par šo SD grupu uzdevumu paplašināšanu. Vienošanās paredzēja, ka SS un SD „atrisinās” padomju žīdu jautājumu.
Žīdu jautājuma "galīgais atrisinājums” tika izplānots tā sauktajā Vansejas (Wannsee) konferencē 1942.gada 20.janvārī. Abus šos lēmumus uzskatīja par ārkārtīgi slepeniem. Tiem, kuri piedalījās iznīcināšanas operāciju plānošanā un īstenošanā, vajadzēja dot rakstisku solījumu par absolūtu noslēpuma neizpaušanu un savas darbības slepenību (unbedingte Verschwiegenheit). Noslēpuma glabātāji radīja pat īpašu leksiku ar nepieciešamajiem eifēmismiem. Ostlandes reihskomisārs Heinrihs Loze rakstīja: „Grūti iedomāties, kas varētu notikt, ja šīs akcijas kļūtu zināmas un ienaidnieki tās izmantotu savā propagandā pret mums. Bet, iespējams, ka propagandai nebūtu nekādas ietekmes, jo tauta neticētu, ka tā varētu būt patiesība.”
Okupētie Austrumeiropas apgabali bija pirmie, kur tika īstenoti konferences lēmumi. SS bija nodomājusi izmantot negatīvo noskaņojumu pret Padomju savienību, lai uzkūdītu iedzīvotājus asiņainiem žīdu grautiņiem.
Žīdu iznīcināšana Reiha laikā. Akadēmiskā vēsture patlaban pauž viedokli, ka nacisti savas varas gados iznīcināja ap 6 miljoniem žīdu.
Aušvicas koncentrācijas nometnē esot iznīcināts ap 1 miljons cilvēku un pārsvarā tie esot bijuši žīdi.
Dokumentos rakstīts, kā nacisti mūsdienu Polijas teritorijā ieslodzīto galvās skaitījuši utis, bet Mauthauzenes koncentrācijas nometnes komandieris Austrijā ar šāvieniem galvā dažu stundu laikā nogalinājis 300 ieslodzīto, šādi atzīmējot Hitlera dzimšanas dienu.
Latvijas teritorijā tika nogalināti ap 80 000 žīdu (gan vietējo, gan no citām Eiropas daļām atvesto).
Holokausta laikā tikai vienā nometnē izdevās realizēt veiksmīgu sacelšanos. To izplānoja un veica krievpadomju virsnieks Aleksandrs Pečorskis (Александр Печерский) Sobiboras koncentrācijas nometnē. Pēc sacelšanās un tā, ka tās ieslodzītie pameta nometni, varas iestādes to slēdza un nojauca līdz pamatiem.
Reiha sagrāve. 1945.gada 27.janvārī Sarkanā armija sasniedza Aušvicas koncentrācijas nometni Polijas teritorijā. Tobrīd tajā atradās ap 7000 ieslodzīto.
Attieksme pret holokausta pētījumiem. Pēc kara Rietumos interse par žīdu genocīda tēmu sāka atbīdīt malā interesi par II Pasaules karu vispār. Intensīvi šī genocīda pētījumi noveda pie prasības, lai tas tiktu uzskatīts par vienreizēju noziegumu un jebkāds salīdzinājums ar citiem noziegumiem pret citām tautām uzskatāms par mēģinājumu relativizēt genocīdu attiecībā pret žīdiem. Austrumeiropā valda tieši pretējs uzskats – uzsvars uz žīdu iznīcināšanas unikalitāti noved pie visu citu upuru, piemēra, centrālās un austrumu Eiropas tautu ciešanu aizmiršanas.
Arī tā saucamie „politkorektums” un „tolerance” nebūt nesekmē godīgu un atklātu diskusiju noris par pēckara periodu. Attīstījies pat īpašs vēstures pārskatīšanas novirziens šai jautājumā - revizionisms. Jāatzīt, ka lielākā daļa revizionistu gan nodarbojas ar nacistu noziegumu attaisnošanu, nevis objektīvu šī jautājuma izvērtēšanu.
Uz šo jautājumu izsmeļošu atbildi sniedz nevis fanātisks pretžīds, pat ne revizionists, bet gan žīds un genocīdā cietušo pēctecis, Ņujorkas universitātes profesors Normans Finkelšteins savā brošūrā „Holokausts kā izdevīgs darījums”: „Kā iespējams būt bagātam un ietekmīgam - un izvairīties no skaudības un naida? Kā aptīrīt savu tuvāko, lai viņš turklāt justu tev līdzi? Kā valdīt - un izraisīt žēlumu un līdzjūtību? Šie uzdevumi ir vēl sarežģītāki nekā apļa kvadrāta aprēķināšana. Apļa kvadrātu atrisināja Amerikas žīdi. Šīs bagātās, ietekmīgās un varenās kopienas augšslānis izspiež naudu no šveiciešiem, vāciešiem un amerikāņiem, valda Ameriku un pasauli, veicina noziegumus pret cilvēcību Izraēlā, nosaka dolāra kursu, un tajā pat laikā uztur savu nelaimīgo un vajāto imidžu ar vienkārša, bet efektīva līdzekļa - holokausta propagandas - palīdzību.”
Finkelšteina gimenes lielākā daļa gāja bojā Polijā, tomēr tēvam un mātei izdevās iziet Varšavas geto un piespiedu darba nometņu moku ceļu. Pēc kara viņi sasniedza ASV krastus, bet viņiem kā vienkāršiem holokausta upuriem atbirst tikai niecīgas drupačas no bagātīgā kompensāciju galda, pie kura mielojas žīdu elite. No miljardiem dolāru, ko maksā Vācija, vienīgi tik augsta ranga holokausta upuri kā ASV ministrs Laurenss Īgelbergers iegūst 300 tūkstošus gadā. Vīzentāla centra direktors saņem pusmiljonu gadā, bet Finkelšteina vecāki par savām ciešanām saņēmuši 3000 dolārus lielu vienreizējo pabalstu. Tikai 15% vācu kompensāciju nonāk pie nacistu represijas pārdzīvojušajiem, pārējais iestrēgst žīdu organizāciju kabatās. Izspiešana Vācijā un Šveicē - raksta Finkelšteins - ir tikai holokausta industrijas prologs Austrumeiropas valstu aplaupīšanai. Par pirmo upuri kritusi Polija, kurai žīdu organizācijas pieprasa visus īpašumus daudzu miljardu dolāru vērtībā, kuri kādreiz piederējuši žīdiem.
Jāpiebilst, līdzīgus, pagaidām neveiksmīgus mēģinājumus attiecībā uz kādreizējo žīdu draudžu īpašumiem, attiecīgas organizācijas veikušas arī Latvijā. Laikam šo procesu visefektīvāk spētu veicināt latviešu tautas vainas oficiāla atzīšana vācu īpašo uzdevumu vienību veiktajās žīdu slepkavībās Latvijas teritorijā.
Bez kompensācijām traģēdiju piedzīvojušajai tautai nevarētu rasties un pastāvēt Izraēlas valsts. N.Goldmans grāmatā „Žīdu paradokss” atklāti atzīst „Bez vācu kompensācijām, kas izmaksātas Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajos desmit gados, valsts nespētu izveidot pat pusi no esošās infrastruktūras: viss dzelzceļu ritošais sastāvs, kuģi un elektrostacijas, kā arī rūpnīcu aprīkojuma lielākā daļa nāk no vāciešiem.” Grāfs, grāmatā „Holokausts zem lupas” atzīmē, ka saskaņā ar oficiālo statistiku, līdz 1992.gadam Vācija Izraēlai un žīdu organizācijām samaksājusi 85,4 miljardus marku. Reālās izmaksas ir krietni augstākas, jo jāpieskaita arī vācu preču bezmaksas piegāde. Ar kompensācijām vismaz daļēji finansēti Izraēlas konflikti ar arābiem, kas, protams, nobāl plaši propagandēto holokausta šausmu priekšā. Izraēlas publicists Ari Šavits pēc 100 palestīniešu bēgļu nogalināšanas, ko veica Izraēlas karavīri Kānas ciemā Libānā, 1996.gadā, ar rūgtu, bet patiesu ironiju avīzē Haaretz rakstīja: „Mēs varam nogalināt nesodīti, jo mūsu pusē ir holokausta muzejs…"
Šindlera saraksts. 2009.gada sākumā tas esot uziets kādā Sidnejas (Austrālijā) bibliotēkā starp kāda pētījuma piezīmēm un vācu avīžu izgriezumiem. Oskara Šindlera izglābto žīdu saraksts sastāv no 13 sadzeltējušām lapām, kurās minēti 801 cilvēka uzvārdi.
Holokausta pieminēšana. Par holokausta pieminēšanas datumu laikam izvēlēts datums, kurā 1945.gadā Sarkanā armija ieņēma Osvencimas nometni.
Yad Vashem – Izraēlas holokausta memoriāls.
Yom Hashoa – Holokausta piemiņas diena, to aizsāka 1959.gadā.
2005.gada novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā par Starptautisko holokausta upuru piemiņas dienu tika noteikts 27.janvāris. Tas tādēļ, ka 1945.gada 27.janvārī Sarkanā armija atbrīvoja Aušvicas koncentrācijas nometni Polijā. Latvijā par holokausta upuru atceres dienu noteikts 4.jūlijs – diena, kad nacisti nodedzināja Rīgas Lielo sinagogu.
Aptauja - "Vai žīdi pārlieku bieži runā par holokaustu?": (avots: laikraksts "Diena," 03.08.2017.)
Latvija - 60 %;
Amerikas kontinenti - 36 %;
Āzija - 26 %;
Austrumeiropa - 45 %;
Rietumeiropa - 39 %;
Vidējie Austrumi un Ziemeļāfrika - 29 %.
LNB. Mūsu bibliotēkā pieejama ASV izdota enciklopēdija „Holokausts,” kurā apkopoti apmēram 100 zinātniskie pētījumi par tēmu.
Holokausta arhīvs. Pasaulē lielāko nacistu ēras dokumentu arhīvu pārvaldošās 11 valdības vienojušās pārvarēt likumu barjeras, lai vasaras beigās varētu publiskot holokausta arhīvu.
Starptautiskais meklēšanas dienesta (ITS) Vācijas pilsētā Bādarolzenē uzraudzītais arhīvs satur vairāk nekā 30 miljonus dokumentu, kuros apkopota detalizēta informācija par holokausta upuriem, nacistu noziegumiem un vēstules no koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Dokumentus pēc Otrā pasaules kara izmantoja sabiedrotie, lai tiesātu nacistus, pēc tam lai apvienotu kara izšķirtās ģimenes un tagad tie būs brīvi pieejami vēsturniekiem.
Dokumenti skar 17,5 miljonu nacistu upuru likteņus, un līdz šim tie atvērti tikai no nacistiem cietušajiem un viņu radiniekiem.
ITS, ko pārvalda Vācija, Beļģija, Lielbritānija, Francija, Izraēla, Itālija, Grieķija, Luksemburga, Polija, Nīderlande un ASV, pagājušā gada maijā vienojās par arhīva atvēršanu.
No šīm 11 valstīm Izraēla, Lielbritānija, Vācija, ASV, Polija un Nīderlande ratificējušas izmaiņas 1955.gada līgumā, kas aizliedza šo dokumentu izmantošanu izpētes darbiem.
Izmaiņas vēl jāratificē Luksemburgas, Beļģijas, Francijas, Grieķijas un Itālijas parlamentiem, kas solīja to izdarīt līdz rudenim.
ITS valstu sanāksmē Amsterdamā amatpersonas vienojās, ka vēl pirms līguma juridiskas stāšanās spēkā arhīva dokumentu digitālas kopijas tiks nosūtītas holokausta muzejiem Vašingtonā, Jeruzālemē un citās valstīs.
ITS informēja, ka tā ieskanējusi visus dokumentus, kas attiecas uz ieslodzīšanu un kas veido aptuveni trešo daļu no arhīva. Pārējo dokumentu vidū ir milzīgi saraksti ar cittautiešiem Vācijas zemē un pēckara bēgļu aizpildītas anketas.
Divu dienu sēdē Amsterdamā ITS pārstāvji arī vienojās, ka vēsturniekiem būs pieejami dokumenti, kas ir vecāki par 25 gadiem. Vēsturniekiem būs personīgi jāreģistrējas, lai lasītu dokumentu kolekciju un jāsola nepublisko privātu informāciju.
Pēc Vācijas pētnieku novērtējuma, dokumenti neliks pārrakstīt vēsturi, taču palīdzēs radīt skaidrāku un personiskāku ainu par holokausta radītajām ciešanām.
Vācija līdz šim izrādījusi nevēlēšanos publiskot apdilušos dokumentus, kas liecina par nacistu apsēstību pierakstu veikšanā, baidoties, ka tie var aizskart cietušo privāto dzīvi.
Arhīvos minēti par "homoseksuāliem" un "šizofrēniskiem" nodēvētu ieslodzīto vārdi.
Arhīvi atspoguļo ne tikai Ādolfa Hitlera diktatūras nežēlību, bet arī sīkmanību un perversitāti. Starptautiskā sarkanā krusta komitejas atzars Starptautiskā izmeklēšanas dienests vairāku gadu desmitu gaitā nodarbojies ar arhīvu administrēšanu un saraksti ar cietušajiem un viņu ģimenēm.
Iznīcinātie žīdi (procentuāli no valstīs dzīvojušo žīdu skaita): tiek uzskatīts, ka holokaustā nogalināta 3.daļa no žīdu tautas.
Lietuva - 90 %;
Polija - 89,5 %;
Austrija - 83 %:
Čehoslovākija - 82,5 %;
Grieķija - 81 %;
Dienvidslāvija - 80 %;
Latvija - 74 %;
Nīderlande - 71 %;
Norvēģija - 50 %;
Vācija - 50 %;
Ungārija - 45 %;
Igaunija - 44 %;
Rumānija - 36 %;
Luksemburga - 33 %;
Francija - 28 %;
Beļģija - 27 %;
PSRS - 23 %;
Itālija - 18 %.
27.janvāris noteikts par Starptautisko holokausta upuru atceres dienu. Šai dienā 1945.gadā padomju karaspēks ieņēma Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas nometni un atbrīvoja tur ieslodzītos. Pēc oficiāliem datiem te bojā gājuši ap 1 miljonu žīdu.
Holokausts Latvijā. 5-6 muzejos Latvijā ir holokausta sadaļas. Pirmā tāda parādījās Bauskā.
Raksti.
Holokausts Latvijā. Historia.lv.
Saites.
Revizionisms un revizionisti.
Žīdi, jūdi.
