Ludviķis XIV (1643.-1715.g.)
Francijas karalis no 1643. līdz 1715.gadam. Leģendārais "Saules karalis" - tā viņu dēvēja galma glaimotāji, viens no spilgtākajiem absolūtas līdera varas piemēriem. Viņa valdīšana bija pati ilgākā tā laika Eiropas vēsturē.
Radniecība. Tēvs - Ludviķis XIII, iepriekšējais karalis.
Bija vecākais dēls, tātad bija brālis vai vairāki. Viens no brāļiem - Orleānas Filips.
Mazdēls - Filips V Anžujas, nākamais Spānijas karalis. 1689.-1699.gados galmā viņu audzināja franču rakstnieks un apgaismotājs F.Fenions. Tā izglītošanai viņš uzrakstīja vairākus literāros darbus - "Mirušo dialogi" (1712.g.), "Fabulas" prozā (1718.g.).
Dzīvesgājums. Dzimis 1638.gadā.
Kļuva par karali 1643.gada 14.maijā pēc iepriekšējā karaļa un tēva Ludviķa XIII nāves 4 gadu vecumā.
1643.gada 30.septembrī Ludviķis XIV noslēdza tirdzniecības līgumu ar Kurzemes un Zemgales hercogisti.
Tomēr viņa vara nebija pilnīga, un tikai pēc kardināla Mazarīni nāves 1661.gadā, kas iepriekš bija koncentrējis varu savās rokās, Ludviķis XIV pasludināja sevi par galveno ministru un tika reformēta valsts elite. "Tuvākos radiniekus" karalis nomainīja ar "mantijas muižniecību" - augstākiem tiesu ierēdņiem no muižnieku vidus.
1683.gada 24.septembrī Ludviķis XIV padzina žīdus no Francijas īpašumiem Amerikā.
1699.gadā Ludviķa XIV nežēlastībā krita tā mazdēla skolotājs F.Nenions par filozofiski utopisko romānu "Tēlemaha piedzīvojumi" (1699.g., latviski "Odiseja dēla Tēlemaha piedzīvojumi," 1921.g.), un tika padzīts no galma.
Karaļa iedibinātā absolūtā monarhija. Viņa laikā Francijā tika nodibināta absolūtā monarhija. Viņš prasīja, lai visi, pat visdižciltīgākie pavalstnieki, izpilda viņa iegribas un kaprīzes. „Pavalstniekiem nav tiesību, viņiem ir tikai pienākumi.”
Tieši viņš pārcēla Francijas varas centru no nemierīgās Parīzes uz Versaļas pili, ko uzcēla 18 km no galvaspilsētas. Tajā viņš sadarbībā ar arhitektiem un māksliniekiem centās parādīt savu labo gaumi. Pils valsts kasei izmaksāja 150 miljonus franku.
Reliģija. 1685.gadā atcēla Nantes ediktu, ar kura pasludināšanu 1598.gadā karalis Indriķis IV izbeidza ticības karus Francijā, jo protestantiem piešķīra vienādas tiesības ar katoļiem. Tas izraisīja protestantu masveida (rēķina ap pusi miljona) emigrāciju no Francijas uz Nīderlandi, Angliju, Prūsiju un pat Ameriku.
Karaļa izšķēŗdība. Uzcēla Versaļas pili.
Svētkus Ludviķa XIV galmā apraksta Venēcijas sūtnis: „Versaļas pils lielajā galerijā iededza tūkstošiem uguņu. Tās atstarojās spoguļos, kas klāja sienas, kā arī kavalieru un dāmu briljantos. Bija gaišāks nekā dienā. Es jutos kā sapnī vai kā burvju valstībā. Acis negribēja ticēt neredzētajiem, spilgtajiem, dārgajiem un skaistajiem tērpiem, spalvām izrotātajiem vīriešiem un sievietēm ar krāšņajām frizūrām. Sievietēm matos bija ievīti dārgakmeņi vai briljanti.”
Lēmumi, kurus karalis pieņēma medību un svētku starplaikā, kļuva par valsts likumiem. Lai apstiprinātu jaunu likumu, karalim vajadzēja tikai uzrakstīt: „Tāda ir mana griba.”
Karaļa varu paklausīgi realizēja ierēdņi. Nevienā Eiropas valstī nebija tik daudz ierēdņu kā Francijā. Karalis izdeva augstākajiem ierēdņiem tīras veidlapas ar savu parakstu. Tajās varēja ierakstīt ikviena cilvēka vārdu un to arestēt. Neviens nevarēja būt drošs, ka pret viņu nevērsīsies karaļa dusmas. Neapmierinātiem tiesneši piesprieda katorgu, sūtīja par airētājiem uz galerām. Ludviķa XIV valdīšanas laikā ar nāvi sodīja 40 000 cilvēku.
Ilgstošie kari un milzīgi greznās dzīves izdevumi izpostīja valsti. Nodokļus ņēma no pilsētniekiem, aristokrātija tos nemaksāja. Pavalstnieki neieredzēja "karali-sauli." Izbadējušos cilvēku pūļi ieradās Versaļā un pieprasīja maizi.
Oda karalim. 1686.gadā karalim konstatēja taisnās zarnas augoni, likās, ka viņa dienas ir skaitītas, viņš palika uz gultas. Tomēr notika brīnums un karalis izveseļojās. Tika noturētas meses visā Francijā, bet hercogiene de Briņjona un komponists žans Batists Lulī sacerēja pateicības odu - "Lielais Dievs, glāb karali." Iespējams, šis opuss tiktu aizmirsts, ja ne skrupulozais vācietis Georgs Frīdrihs Hendelis, kas šo melodiju izvilka no nebūtības. Mazliet pielaboja, mazliet izmainīja un pārdeva to Angijas karalim - tolaik viņš jau bija Anglijas karaļa galmā un labās attiecībās ar Džordžu, kam kā reizīti bija nepieciešama jauna himna. Tā franču karaļa lūgsna pret aizcietējumu kļuva par Anglijas karaļu himnu - God save, the King.
Karaļa izklaides. Viņam bija vesels favorīšu (mīļāko) bars.
Baletā spēlējis Apolona lomu.
Bija iecienījis kroketam līdzīgu spēli, tādu kā angļu karalis Kārlis II - "Āmurbumbu," kroketa priekšteci.
Ārpolitika. Karaļa rīcībā bija pusmiljona vīru liela pastāvīga armija. Karalis tikpat kā bez pārtraukuma karoja gandrīz ar visu Eiropu, lai padarītu sevi slavenu un veiktu jaunus iekarojumus Francijai.
"Lielās savienības" un Spānijas mantojuma (1701.-1714.g.) karu izdevumi smagi gūlās uz valsts kasi. To dēļ pasliktinājusies ekonomiskā situācija izsauca tautas nemierus.
Karalis un kultūra. Karalis atbalstīja kultūras attīstību - tika nodibinātas zinātnes un mākslas akadēmijas, pabeigta Luvras un Versaļas piļu celtniecība.
1664.gada 12.maijā Versaļā notika Moljēra komēdijas "Tartifs" pirmizrāde. Lai gan karalim tā patika, tomēr drīz karalienes mātes un garīdzniecības spiediena rezultātā to aizliedza.
1680.gadā Parīzē Ludviķis XIV nodibināja Comédie-Française.
Ludviķa XIV nāve. Nomira 1715.gadā 76 gadu vecumā. Ziņa par „saules karaļa” nāvi izraisīja neslēptu prieku tautā. Karali apglabāja slepeni, baidoties no tautas nemieriem.
Visilgāk valdījušais Francijas karalis - 72 gadus un 110 dienas.
Izteicieni.
Viņa slavenais teiciens: „Valsts esmu es” (L’etat, c’est moi).
Saites.
Francijas karaļi (843.-1824.g.).
