Aliens

Frīdrihs II Lielais (1740.-1786.g.), Prūsijas karalis

Vāciski - Friedrich II der Große.
Hohencollernu dinastijas Prūsijas karalis no 1740. līdz 1786.gadam.

Radniecība. Tēvs - Frīdrihs Vilhelms I, iepriekšējais karalis
Brālis - princis Henrijs.
Dzīvoja atsevišķi no sievas, bērnu viņam nebija. Laikabiedri uzskatīja par "zilo."

Dzīvesgājums. Piedzima 1712.gadā.
Jaunībā izrādīja vāju interesi par valsts un kara lietām, bet ar lielu dedzību slepeni nodevās literārām un filozofiskām studijām. 1730.gadā gribēja bēgt uz Angliju, bet mēģinājums neizdevās. Pēc tam viņu ievietoja Kistrinas cietoksnī, kur viņš kā vienkāršs ierēdnis iepazinās ar valsts pārvaldes sīkumiem.
Kāpis tronī 1740.gadā. Kļuvis par karali Frīdrihs II Lielais sekoja apgaismības idejām un atcēla tiesās spīdzināšanu, padarīja tiesu iekārtu vienkāršāku. Izrādīja lielu iecietību pret visām ticībām.
Lielu vērību pievērsa karaspēka pavairošanai, tāpēc nācās palielināt nodokļus. Toties viņš centās pacelt zemkopību un rūpniecību. ļoti labvēlīgi izturējās pret muižniekiem. Arī zemnieku labā izdeva dažus noteikumus.
Ārējā politikā izmantoja Austrijas valdnieces Marijas Terēzes grūtības valdīšanas sākumā un iekaroja Silēziju - Pirmais Silēzijas karš (1740.-1742.g.). Ieguvuma nodrošināšanai veda arī Otro Silēzijas karu (1744.-1745.g.).

Frīdrihs II - diplomāts. XVIII gs. vidū Eiropā norisinājās tā saucamā Diplomātiskā revolūcija - bruka vecās politiskās alianses, to vietā radās jaunas. Frīdriham II šajos procesos bija visai nozīmīga loma, kurš bija apdomīgs un aprēķina politiķis. Tomēr, attiecībā uz Krieviju, viņš pārrēķinājās.
1744.gada jūlijā par ķeizarienes Elizabetes pārvaldītās Krievijas impērijas kancleru tika iecelts Aleksejs Bestuževs-Rjumins. Frīdrihs II daudz pūļu veltīja šī korumpētā kanclera gāšanai, jo Bestuževs vēlējās Krieviju politiski tuvināt Austrijai un Anglijai, veltīja tam arī daudz praktisku pūliņu.
Tolaik Krievijas sabiedrotā bija Anglija. Saskaņā ar līgumu Krievijai bija jāsūta vajadzības gadījumā karaspēks Hanoveras aizsardzībai - Anglijas karaļu valdījums Vācijā. vairākas desmitgades Krievijas ienaidnieks bija Francija. Ķeizariene Elizabete I bez īpaša entuziasma vēroja Prūsijas karaļa aktivitātes, kas radīja ne mazums raižu austriešiem. Ar austriešu apdraudējumu krievi, iespējams, arī samierinātos, taču prūši radīja apdraudējumu arī Krievijas impērijas teritorijām Baltijas jūras austreņu krastā. 1750.gados arvien iespējamāks kļuva jauns liels karš Eiropā, un tieši tad arī Frīdrihs II izdarīja kļūdu.
Lieta tā, ka Krievijas impērija un Anglija nespēja vienoties par palīdzības noteikumiem Hanoverai. Krievi īsti nebija ar mieru nosūtīt karaspēku pēc pirmā pieprasījuma no Londonas. Elizabete I un tās ministri nevēlējās, ka krievu karavīrus angļi izmantotu cīņai pret Franciju, lai arī dēļ Hanoveras aizstāvēšanas iegansta. Nespēdami vienoties, angļi vērsās pie Prūsijas pēc palīdzības. Tad Frīdrihs II nosprieda, ka ir iespēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu - dabūt sabiedrotajos gan Angliju, gan Krieviju, jo nebija novērtējis Krievijas impērijas politikas patstāvības līmeni. Tā bija diezgan neparasta kļūda, jo Frīfrihs II bija visai reāli domājošs politiķis. Krievija noslēdza savienību ar Austriju un savu veco ienaidnieci Franciju, bet Frīdrihs II nākamajā karā vairākas reizes tika krietni sakauts no krieviem, kas stipri noskaidroja viņam realitāti.

Dalība Septiņgadu karā (1756.-1763.g.). Marija Terēze sastādīja pret Frīdrihu II Lielo koalīciju, kurā bez Austrijas ietilpa arī Krievija, Francija, Saksija un Zviedrija.
Cīņā pret koalīciju - Septiņgadu karā tikai daži labvēlīgi apstākļi ļāva Frīdriham II Lielajam nobeigt šo karu bez teritoriālajiem zaudējumiem. Šai karā Frīdrihs II Lielais demonstrēja pirmklasīgus stratēģijas un taktikas mākslas paraugus. Pret pārspēkā esošiem pretiniekiem viņš darbojās pa t.s. iekšējām operācijas līnijām, t.i. centās sakaut pretiniekus vienu pēc otra, nepielaižot spēku apvienošanu. Manevrējot kaujas laukā, Frīdrihs II Lielais parasti grupēja spēkus ienaidnieka flangā un uzbrukumu tam savienoja ar lielākas kavalērijas masas triecienu. Kājnieki kaujai novietojās divās plānās izvērstu bataljonu līnijās (lineālā taktika) ar pulku dižgabaliem centrā. kavalērija 3 līnijās novietojās kājnieku kaujas iekārtas flangos. Bija kaujas, piemēram, Rosbahas un Korndorfas, kurās uzvaras tika gūtas vienīgi kavalērijas dēļ.
Lai atvieglotu karaspēka darbību, karalis organizēja ģenerālštāba dienestu. Lai sekmētu armijas manevrēšanu, reorganizēja magazīnu apgādības sistēmu, kas atļāva karaspēkam attālināties no bāzes līdz 7-10 pārgājieniem agrāko 3 vietā. karalis bija bargas disciplīnas un kareivju automatizācijas aizstāvis. Frīdriha II Lielā laikmeta iespaids bija tik liels, ka vēl pēc 50 gadiem daudzi turējās pie viņa metodēm, lai gan Napoleona laikmeta prasības jau bija citas. Daži viņa sekmes meklēja ārējās formās, kas noveda pie tā saucamās kordonu sistēmas.
1759.gada 12.augustā kaujā pie Kunersdorfas ciema Vācijā, kurā krievu-austriešu armija sakāva prūšu karaspēku. Tā bija viena no slavenākajām Septiņgadu kara kaujām. Tās rezultātā Prūsija atradās uz katastrofas robežas, jo Frīdrihs II vairs nespēja savākt armiju savas valsts aizsardzībai. Prūšus no pilnīgas iznīcības paglāba tikai nesaprašanās sabiedroto nometnē, nule Krievijas tronī kāpušais Pēteris III, kas, būdams prūšu karaļa Frīdriha II cienītājs, tūdaļ piedāvāja tam mieru. Pat savienību - pat tādu, kas krievu kareivjus pavērsa pret iepriekšējo sabiedroto - austriešiem.

Pēc Septiņgadu kara - Austrumprūsijas atgūšana (1761.g.). 1761.gadā Krievijas impērija visai droši kontrolēja Austrumprūsiju, ieskaitot Karalaučus un tās iedzīvotāji zvērēja uzticību Krievijas imperatorei Elizabetei (to Frīdrihs II nespēja saviem padotajiem piedot līdz pat nāvei). Tolaik Pēterpilī uzskatīja, ka Krievijai ir neapstrīdamas tiesības uz Austrumprūsiju (krievi to bija atkarojuši no Prūsijas, kas pati bija pieteikusi Krievijai karu) un prūšiem to atgriezt neviens netaisījās. Krievijas un Austrijas sabiedotā - Francija, piedāvāja noslēgt mieru ar Prūsiju bez teritoriāliem ieguvumiem, bet krievi paziņoja, ka netaisās respektēt Frīdriha II intereses. Elizabetes ierēdņiem bija plāns atdot Austrumprūsiju Rečpospoļitai apmaiņā pret Kurzemes hercogisti. 
Noteikums krievu dalībai miera kongresā Augsburgā kā reizīti bija Krievijas impērijas varas atzīšana pār Austrumprūsiju. Tikmēr prūšu karalis Frīdrihs II kā pretpiedāvājumu bija sagatavojuši naudas kompensāciju par Austrumprūsiju. Līdz pilnīgai tās samaksai krievu armijai būtu jākontrolē Austrumprūsijas ostas. Tomēr kongresa gtavošanas pašā karstumā nomira imperatore Elizabete un Krievijas tronī kāpa ārkārtīgs Frīdriha II cienītājs - vācietis Pēteris III. Viņš uzreiz izjauca visus aprēķinus un Pēterpilī noslēdza miera līgumu ar Frīdrihu II, atsakoties no visām pretenzijām uz Austrumprūsiju un no visa cita, kas tika Krievijas iekarots Septiņgadu karā. Pāvils III nepaskaidroja savu darbību, lai gan bija skaidrs tas, ka viņš gluži vienkārši sajūsminājās par Frīdrihu II un šī viņa sajūsma tādejādi ietekmēja valsts lietas.
Austruprūsijas atdošana bez atlīdzības Prūsijas karalim Frīdriham II ir viens no zināmākajiem Pētera III darbiem. Ar to pašu Krievijas impērija praktiski atteicās no visiem Septiņgadu kara panākumiem, kuri nāca par dārgu cenu. Grūti ir iedomāties neveiksmīgāku rīcību savas valdīšanas sākumā. Ar šo rīcību Pēteris III uzreiz noskaņoja pret sevi padotos - arī gvardi. Jaunā imperatora nelabvēļi uzskatīja Pēterpils miera līgumu par nacionālo pazemojumu.
Pēc apvērsuma un Katrīnas II Lielās nākšanas pie varas viņa nemainīja sava lauleņa Pētera III lēmumu un formāli Austrumprūsija tika atgriezta Frīdriham II tieši Katrīnas II valdīšanas laikā. Jau pēc tam, kad Katrīna II galma apvērsumā bija gāzusi no troņa savu vīru Pēteri III, viņa arī izveda krievu karaspēku no Austrumprūsijas. Rezultātā Prūsija no kara izgāja kā uzvarētāja, turpmāk tā ietilpa vadošo Eiropas valstu skaitā.
Pēc kara Prūsija sāka piekopt Krievijai draudzīgu politiku. Tieši Frīdrihs II Lielais izteicās: "Mums izdevīgi ir draudzēties ar šiem barbariem."
Kēnigsbergā gan Fridrihs II sava mūža laikā tā arī neparādījās - viņš nespēja piedot pilsētniekiem uzticības zvērēšanu krievu ķeizarienei. 

Ar Frīdriha II Lielā ierosinājumu notika Pirmā Polijas sadalīšana (1772.g.), kas nozīmīgi paplašināja viņa valsts teritoriju - Prūsija ieguva Rieteņu Prūsiju (bez Dancigas un Tornas).

Frīdrihs II un māksla. Prūsijas karalis Frīdrihs II vēlējies iegādāties slavenu holandiešu un flāmu gleznotāju darbus, tādēļ vērsās pie Berlīnes mākslas darbu tirgotāja Johana Ernsta Gockovska. Tirgonis lika lietā visus savus sakarus un ieuldīja lielu darbu, drīzumā karalim sagādājot vairākus simtus gleznu, tostarp arī Rembranta un Rubensa darbus. Tomēr pēdīgā brīdī Frīdrihs II pārdomājis un vairs nav vēlējies maksāt nolīgto, kaulējies par zemāku maksu. Gockovskis nav bijis mierā un darījums pajuka. Toties Eiropas karaļnamos izplatījās ziņa par sagatavoto, bet nenopirkto kolekciju. Par mākslas darbiem interesējušies vairāku valstu monarhi, bet tikai Krievijas ķeizariene Katrīna II Lielā bija gatava noskaitīt cik prasa. Galu galā šī gleznu kolekcija veido tagadējās krievu Ermitāžas kolekcijas pamatu.

Darbi. Frīdrihs II Lielais sarakstījis franču valodā daudz filozofisku un vēsturisku darbu. Daži no tiem:

      Antimacchiavel, ou Examen du Prince de Machiavel. 1767.g.
      Miroir des princes. 1744.g.
      Essai sur les formes du gouvernement et sur les devoirs des souverains. 1777.g.
      Memoires pour servir a' l'histoire de la maison de Brandenbourg. 1751.g.
      Histoire de mon temps. 1826.g.

Kad nomira, vēlējās tikt apglabāts blakus saviem medību suņiem.

Frīdrihs II Lielais kā brīvmūrnieks. Ar nolūku graut Francijas monarhijas autoritāti Frīdrihs II Lielais nodibināja jaunu Templiešu bruņinieku ordeni "Stingrā paklausība" (Strict Observance), kas pretendēja uz augstāko autoritāti brīvmūrnieku vidū.

Dalība Lielajā Franču revolūcijā. Nekas cits tā nesatricināja Frīdriha II Lielā mieru, kā Francijas troņprinča un Austrijas princeses Marijas Antuanetes precības 1770.gadā. Francijas – sava laika bagātākās un spēcīgākās Eiropas valsts ar vislielāko iedzīvotāju skaitu – savienība ar vācu nācijas Svētās Romas impērijas nozīmīgāko daļu – Austrijas lielhercogisti, valsti, pret kuru Prūsijai bija teritoriālas pretenzijas Silēzijā, radīja faktiski nepārvaramu šķērsli Frīdriha ambiciozajiem plāniem par Vācu konfederāciju Prūsijas virsvadībā.
Tāpēc, ja Francijas valsts pamatu ideoloģiskai graušanai Prūsijas ķeizars Frīdrihs Lielais izmantoja brīvmūrniecību un franču filozofus–apgaismotājus (kas vairumā gadījumu bija viens un tas pats), tad abu lielāko Prūsijas sāncenšu – Francijas un Austrijas – politiskās savienības izjaukšanu Frīdrihs centās panākt, izmantojot klasiskos diplomātijas paņēmienus: spiegošanu, uzpirkšanu un dezinformācijas izplatīšanu.
Tieši ar šādiem uzdevumiem Frīdriha sūtnis fon der Golcs 1772.gadā ieradās Ludviķa XV galmā Parīzē. Tomēr, lai arī sākotnēji veiksmīga, sūtņa darbība Frīdriham nešķita apmierinoša. Par to liecina saglabājusies fon der Golca un Prūsijas ķēniņa diplomātiskā korespondence (citē no Žila Flamermo 1896.gadā Parīzē izdotā darba “Tautas izglītības ministres kundzes ziņojums par ārzemju diplomātu korespondenci Francijā pirms revolūcijas” (Rapport à M. le ministre de l'Instruction publique sur les correspondances des agents diplomatiques étrangers en France avant la Révolution [Texte imprimé] : conservées dans les archives de Berlin, Dresde, Genève, Turin, Gênes, Florence, Naples, Simancas, Lisbonne, Londres, La Haye, et Vienne)).
Pēc korespondences var spriest, ka Frīdrihs II saviem sūtņiem Eiropas galmos izsniedza noteiktas naudas summas, kas bija izmantojamas kukuļdošanai un uzpirkšanai. Pašu sūtņu iztikšanai tajā pat laikā nauda netika piešķirta nepieciešamajā daudzumā. Tā, ierodoties Parīzē, fon der Golcam sūtniecības nama īrei bija jāaizņemās nauda no baņķiera Nekera. Vēlāk Frīdriha sūtnis šajā ēkā bija spiests ierīkot spēļu salonu, lai spētu norēķināties ar kreditoriem. Uz lūgumiem palielināt finansējumu Frīdrihs fon der Golcam atbildēja ar sarkastiskiem pārmetumiem: “Jūs esat izšķērdētājs! Vai tas nebijāt Jūs, kas Pēterburgas galmā izšķieda tūkstošiem ekiju, kurus es Jums uzticēju izmantot uzpirkšanai?” Frīdrihs bija pārliecināts, ka sūtnis Parīzē tā vietā, lai nodarbotos ar valstiskiem uzdevumiem, kavē laiku izpriecās. “Neaptēstais veids, kādā Jūs pildāt savus pienākumus,” Frīdrihs raksta fon der Golcam 1780.gada 21.decembrī, “ir gandrīz piepildījis manu pacietības mēru. Tas būtu pieļaujami studentam, kas tikko pārkāpis universitātes slieksnim, bet nav piedodami vīram Jūsu gados, kurš tik ilgu laiku strādājis valsts darbu. Tāpēc, ja nesasparosities un neveltīsiet pietiekamu uzmanību saviem pienākumiem, man būs jāmeklē Jums pēctecis, vienalga, no kura Eiropas kakta es būšu spiests to izvilkt!”
Neapšaubāmi, prūšu politisko intrigu ass punkts, ap kuru tika vērptas intrigas bija karaliene. Kamēr vien Marija Antuanete saglabāja popularitāti Francijas sabiedrībā, Frīdriha centieni nevarēja sekmēties. Šajā sakarā būtiski atzīmēt, visbiežāk un visneatlaidīgāk pret karalieni izvirzīto apvainojumu simpatizēšanā Austrijai. Protams, karaliene simpatizēja savai dzimtenei un vēlējās nostiprināt saites starp Austriju un Franciju, taču joprojām reti tiek ņemts vērā apstāklis, ka simpātijas pret Austriju automātiski nozīmēja antipātiju pret Prūsiju un līdz ar to vislabāko aizsardzību pret iespējamo prūšu agresiju. Tāpēc nav neiespējami, ka revolūcijas laikā pret karalieni vērstais sauklis “Austriete!” bija prūšu ēsma, ko tik muļķīgi, nesaskatot savas patiesās intereses, ierija franču tauta.
Pirmajos septiņos Ludviķa XVI un Marijas Antuanetes laulību gados viņu attiecības bija samērā vēsas, kas pilnībā atbilda Frīdriha interesēm. Tāpēc 1766.gadā, Marijas vecākā brāļa, imperatora Jozefa II vizītes Francijas galmā priekšvakarā, Frīdrihs, uztraucoties, ka laulāto attiecības vizītes iespaidā varētu uzlaboties, raksta vēstuli sūtnim, kurā norāda, ka vislabākais veids, kā fon der Golcs varētu pretdarboties imperatora iespaidam būtu atkārtot karaliskajai ģimenei, ko Jozefs II par viņiem domājot: “Būtu labi, ja jūs, ar slepenu mājienu palīdzību varētu palielināt nevienprātību starp galmiem. Varat darīt zināmu [karalim], ko imperators ir teicis par saviem svaiņiem: “Man ir trīs svaiņi. Viens no viņiem Versaļā, tas ir plānprātiņš, Neapolē – mēnessērdzīgs, bet Palermo – muļķis.” Tam vajadzētu atstāt vajadzīgo iespaidu, lai turpmāka saprašanās un sadarbība [ar Austriju] kļūtu apgrūtinoša vai pat neiespējama.” Taču to, piebilst Frīdrihs, “jāizdara gudri,” kas fon der Golcam acīmredzami neizdevās, jo pēc Jozefa vizītes karaliskā ģimene samierinājās, kam drīzumā sekoja princeses piedzimšana.
Krietni sekmīgāks sūtnis bija Frīdriha brālis princis Henrijs, kas 1784.gadā ieradās Parīzē, lai nomainītu fon der Golcu. Henrija uzdevums bija panākt franču-prūšu alinanses izveidošanu. Princis, atzīmē Lemersjē, “ieradās pie mums kā īsts prūsis (...) Frīdrihs Lielais bija uzdevis viņam saķildot mūs ar Austriju un tas viņam arī gandrīz izdevās – viņš veicināja mūsu nacionālās uzpūtības pieaugumu, lai labāk to varētu izmantot savās interesēs. (...) Naids pret Austriju tolaik bija modes lieta Francijā, bet sabiedriskā doma tik akla, ka neredzēja daudz nopietnākus ienaidniekus. Henrijam Francijas galmā izdevās veicināt simpātiju pieaugumu pret Prūsiju, taču Marija Antuanete tik un tā palika nepārvarams šķērslis viņa uzdevuma veikšanai. “Karalienes naids pret visu prūsisko ir neapstrīdāms,” cits Frīdriha sūtnis barons fon Alvenšlēbens rakstīja savam valdniekam 1787.gadā, kad bija ieradies Francijā, lai noskaidrotu politisko noskaņojumu Ludviķa XVI galmā.

Frīdrihs II un grāfs Senžermēns. 1769.gadā Senžermēns Venēcijā nodibināja linu auduma manufaktūru, kas līdzinājās zīdam. Dažus gadus grāfs nodzīvoja Vācijā pie landgrāfa Hesenes Kārļa, mācot to zinātniskos eksperimentos. Viņš iedeva Fridriham II Lielajam dažādu ķīmisku procesu aprakstus, kas būtu ļāvusi Vācijai būt pirmrindniecei tekstilražošanā, ja monarhs rakstīto būtu uzņēmis nopietni.

Aplūkojamie objekti.
Sansusī pils. Sansusī - "bez rūpēm" (franču val.). Pils Potsdamā. Prūsijas karaļa Frīdriha II Lielā atbilde Versaļai. XVIII gs., rokoko stilā. Tā bija iecerēta privātai atpūtai, ne valsts darīšanām. Te bieži apgrozījās Frīdriha domubiedri, piemēram, Voltērs. To uzbūvēja Prūsijas karalis Frīdrihs II Lielais. Viņš šajā pilī dzīvoja gandrīz 40 gadus un pie pils arī apglabāts. Sansusī pils ir būvēta no 1745.-1747.gadam. Pilij liels dārzs un pilī arī aplūkojama apzeltīta Frīdriha II gleznu galerija.

Jaunā pils. Frīdriha II Lielā vadībā celts pils komplekss Potsdamā, kā daļu tagad izmanto Potsdamas universitāte.

Interesanti! Nacistu pazemē Berlīne-2 Bernterodā atradās pazemes noliktavas munīcijai, dārglietām un Frīdriha II Lielā pīšļiem. 

Avoti.
Tima Blaninga rakstītā biogrāfija. (Tim Blanning, "Frederick the Great: King of Prussia") Tajā visai detalizēti aprakstīta pederastijas atmosfēra Frīdriha II galmā. 

Saites.
Prūsijas karaļi un hercogi.