Mirabo, Onorē de (1749.-1791.g.)
Franču rakstnieks, grāfs, valstsvīrs un viens no lieliskākajiem Francijas oratoriem.
Vispirms Mirabo piedāvāja savus pakalpojumus karalim, 1788.g. dodoties pie ārlietu ministra Montmorīna ar darbības plānu kā mierīgi īstenot briestošās un neizbēgamās reformas, taču tika noraidīts. Nu Mirabo neatlika nekas cits, kā pieņemt orleānistu piedāvājumu. Un lai arī daļa vēsturnieku uzskata, ka Mirabo nestrādāja Orleānas hercoga labā (raksta turpinājumā redzēsim, kā labā Mirabo patiesībā strādāja), Vebstere, atsaucoties uz laikabiedru liecībām, pierāda pretējo. Viņa citē ievērojamo politiķi, konstitucionālo monarhistu partijas dibinātāju, Nacionālās konstitucionālās asamblejas prezidentu Žanu Žozefu Munjē, kurš darbā “Filosofu, brīvmūrnieku un iluminātu ietekme Franču revolūcijā” (De l'influence attribuée aux philosophes, aux francs-maçons et aux illuminés sur la Révolution Française. (1801)) par Mirabo aktivitātēm 1789.g. vasarā raksta: “Es redzēju viņu dodoties no naksnīgajām Orleānas hercoga draugu sapulcēm uz kaismīgo revolucionāru (žirondistu un jakobīņu) sanāksmēm, bet no tām uz karaļa kabineta slepenajām konferencēm; taču, ja no revolūcijas pirmajiem mēnešiem ministri būtu bijuši gatavi strādāt kopā ar viņu, Mirabo būtu izvēlējies aizstāvēt karaļa autoritāti nevis vīrus, kurus viņš nicināja. Par viņa principiem nevar spriest pēc pretrunīgajiem izteikumiem viņa runās un rakstos, kur viņš teica ne tikdaudz to, ko domāja, bet to, ko prasīja tā brīža intereses. Bieži personīgajās sarunās viņš man izteica savu patieso viedokli un es varu teikt, ka nesmu pazinis cilvēku ar apgaismotāku intelektu, saprātīgākām politiskām doktrīnām, pērkamāku raksturu un samaitātāku sirdi.” Kāds Vēbers, savukārt, apstiprina, ka Mirabo un Orleānas hercogs “tik maz uztraucās par savu sakaru atklāšanos, ka Parīzes biržā publiski tika apspriesti hercoga čeki, izrakstīti uz Mirabo vārdu.”
Tā kā viszīmīgākā persona, kas iemiesoja šo aliansi bija “cilvēks ar vissamaitātāko sirdi” vienlaikus karaļa un Orleānas hercoga padomnieks, arī jakobīņu kluba līdzdibinātājs Mirabo, tad interesanti, ka tieši viņa papīros, pēc grāfa nāves 1791.g. līdzās citiem iluminātu dokumentiem atrada tekstu, ko ar nosaukumu “Mirabo kunga revolūcijas projekta uzmetums” (Croquis ou Projet de Révolution de Monsieur de Mirabeau) tajā pašā gadā publicēja brošūrā “Sazvērestības noslēpumi” (Mystères de la Conspiration). Dokumenta autors vispirms kritizē franču monarhiju, tad turpina: “Lai uzvarētu šo daudzgalvaino briesmoni, pēc manām domām jārīkojas šādi: mums jāsagāž pastāvošā kārtība, jāapspiež visi likumi, jālikvidē katra vara un jāatstāj ļaudis anarhijā. Likumi, kurus mēs pieņemsim, iespējams sāks darboties tikai ar laiku, tomēr jebkurā gadījumā, kad vara būs nodota atpakaļ tautai, tā pretosies [ienaidniekiem], jo domās, ka tādējādi saglabā savu brīvību. Mums jāglāsta viņu uzpūtība, jāglaimo viņu cerībām, jāsola laimi, kas nāks, kā mūsu darba augļi, tajā pat laikā izvairoties no viņu kaprīžu īstenošanas, jo tauta kā likumdevējs ir ļoti bīstama – tā pieņem tikai tādus likumus, kas atbilst tās kaislībām, bet tautas gara tumsība būs iemesls likumu ļaunprātīgai izmantošanai. Taču tā kā tauta ir svira, kuru likumdevēji var grozīt pēc savas vajadzības, mums tā noteikti jāizmanto saviem mērķiem, mums jāsēj ilūzijas viņu ceļā un jāvirza viņu naids pret visu, ko vēlamies iznīcināt. Mums jānopērk visi peļņas kārie rakstnieki, kas propagandēs mūsu metodes un pateiks tautai, kas ir tās ienaidnieki. Garīdzniecība, kuras loma sabiedriskā viedokļa veidošanā ir visnozīmīgākā var tikt sagrauta tikai ar reliģijas izsmiešanu, parādot mācītājus kā riebīgus, krāpnieciskus briesmoņus – vai tad jau Muhameds pirms savas reliģijas nodibināšanas neapmeloja arābu, skitu un sarmātu iepriekšējo reliģiju? Lai sviras darbotos, mums tautā jāuztur naida liesma pret garīdzniecību. Jānorāda uz tās bagātībām, atsevišķu indivīdu grēki jāuzkrauj visam kopumam, jāpiešķir tam visi iespējamie netikumi. Slepkavības, apmelošana, zaimošana – viss ir atļauts revolūciju laikā!
Mums jādegradē dižciltība, piešķirot tai pretīgu izcelsmi, jāiestāda vienlīdzības – kas patiesībā nav iespējama – asns, jo tas būs glaimojošs tautai. Mums jāupurē visstūrgalvīgākie, jānodedzina viņu mājas un jāiznīcina īpašums, lai iebaidītu pārējos. Tādējādi tauta ar galējiem līdzekļiem atmaksās tiem [kas mums pretosies] viņu uzpūtību un nenovīdību.”
Saites.
Lielā Franču revolūcija.
