Komunisms, komunisti
Kāpēc komunistiskās partijas ir visur, bet komunisma nav nekur?
Komunisma idejas smeltas gan no Platona darba "Valsts" (IV gs.pmē.), gan agrīno kristiešu priekšstatiem par kopīpašumu.
Uzskata, ka pirmais komunistisku sabiedrību aprakstījis dominikāņu mūks, dzejnieks un utopists Tomass Kampanella savā darbā "Saules pilsēta."
Vēsturiski komunismu iedala 18 dažādos paveidos: marksisms, ļeņinisms, staļinisms, trockisms, maoisms, eirokomunisms, autonomisms, situacionisms, anarhisms, kristīgais komunisms.
1848.gada 21.februārī Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss publicēja Komunisma manifestu. Tas postulēja cilvēces attīstību caur šķiru sabiedrībām - verdzību, feodālismu un kapitālismu - uz nākotnes sabiedrību komunismu. Teorijas galvenais jaunievedums bija tēze, ka nākotnes vārdā ne vien pieļaujams, bet pat nepieciešams lietot vardarbību.
Manifests paredzēja un sīki aprakstīja kapitālisma sagrāvi un varas pārņemšanu ar revolūcijas palīdzību proletariāta diktatūras rokās. Diktatūras uzdevums bija uzcelt sociālistisku sabiedrību, kas strauji attīstīsies, sasniegs vispārējo labklājību un pāraaugs komunismā.
Manifests kļuva par komunistu rokasgrāmatu.
F.Engelss pierādīja, ka vēsturiski materiālistiskā izpratne un K.Marksa virsvērtības teorija ir zinātniskā komunisma pamats, ka, pateicoties šiem "atklājumiem," sociālisms no utopijas esot pārvērties par zinātni. Balstoties uz pētījumiem par kapitālistiskās sabiedrības antagonismiem, F.Engelss zinātniski pamatoja kapitālisma bojāejas un sociālistiskās revolūcijas neizbēgamību, izstrādāja koncepciju par pārejas periodu no kapitālisma uz komunismu un paredzēja komunistiskās sabiedrības galvenās pazīmes - cilvēka ekspluatācijas likvidēšanu, ražošanas plānveidību visas sabiedrības mērogā, fiziskā un garīgā darba, pilsētas un lauku pretstatu izzušanu, valsts atmiršanu.
Kā pirmie Marksa idejas sāka realizēt lielinieki 1917.gadā Krievijā. Pēc asiņaina pilsoņu kara tie izveidoja lielāko valsti pasaulē - PSRS, kur tika realizēti gan milzu industriālie projekti, gan radīti grandiozi mākslas darbi, bet viņu sapnis bija vispasaules revolūcija.
Komunistu diktatūrai un plānveida saimniekošanai bija arī nopietnas ēnas puses: blakus grandioziem industrializācijas sasniegumiem PSRS desmitiem miljonu pilsoņu cieta badu, bet miljoni smaka koncentrācijas nometnēs, tika izvērsta pārkrievošana.
Pēc II Pasaules kara ar PSRS finansiālu un militāru atbalstu komunistu valdības kontrolēja teju vai trešdaļu planētas. 1958.gadā Mao Dzeduns nolēma paātrinātā tempā uzcelt komunismu Ķīnā. Tas nesekmējās, un valstī iestājās bads. 1966.gadā tika iesākta cīņa pret "kaitniekiem" jeb t.s. "kultūras revolūcija."
Kopējo komunistisko režīmu upuru skaitu XX gs. lēš uz 100 miljoniem. Ķīnas komunistu upuru skaits tiek lēsts uz 65 miljoniem cilvēku.
Tomēr līdz ar PSRS sabrukumu valstis cita pēc citas atteicās no komunisma ideoloģijas. Komunisti joprojām vēl valda Ķīnā, Vjetnamā, Laosā un Kubā.
Komunisms un reliģija. Tā kā komunismam kā ideoloģijai pašai ir daudz līdzību ar reliģiju, tad uz citām garīgām mācībām komunisti lūkojas naidīgi. Saskaņā ar pašu sludināto komunistiskās kustības gala mērķis esot ne vien cilvēces materiālā, bet arī garīgā atbrīvošana, tādēļ tās uzdevumos ietilpst arī reliģiju pastāvēšanas sociālo apstākļu likvidēšana un komunisms neatstāj nekādu vietu reliģijai.
Komunistu lozungi.
"Strādniekam nav dzimtenes!" un "Proletariātam nav ko zaudēt, izņemot savas važas!" - autors Žans Pols Marats.
"Reliģija ir opijs tautai," - Heinrihs Heine.
"Visu zemju proletārieši, savienojieties!" - Kārlis Šipers.
Jēdziens "proletariāta diktatūra" - Luijs Blanks.
"Komunisms darbojas tikai paradīzē, kur tas nav vajadzīgs, un ellē, kur tas jau ir." /R.Reigans/
"Es esmu redzējis komunismu gan no iekšpuses, gan valstīs, kurās komunisms un kapitālisms sadzīvo ka kaķis ar suni. Un, redzot tik šausminošu nabadzību un necilvēciskus apstākļus dažās valstīs, kurās ļoti mazs valdošais slānis vispār nepiegriež vērību tam, ka cilvēki mirst badā uz ietves, bet soļo tiempāri, man ir skaidrs, ka sabiedrība, kurā cilvēki no bada mirst uz ielas vai lielceļa, sabiedrība, kur visiem nav maizes vai jumta virs galvas, ir slima. Un slimniekiem ir vajadzīgas zāles. Es domāju, ka komunisms ir stipras zāles. Kad viņi šīs zāles ir lietojuši pietiekami ilgi, līdz visiem ir maize un jumts virs galvas, tad laiks beigt tās lietot. Veselai sabiedrībai nav vajadzīgas šāda veida zāles." /T.Heijerdāls, "Ādama pēdās"/
