Aliens

Izrakumos Stambulā atklāj plašu VII gs. bizantiešu zāļu ražotni ar antidepresantu līniju

Veicot izrakumus antīkās pilsētas, Batonejas, teritorijā, turku arheologi atraduši plašu agro viduslaiku zāļu ražotni ar lielu daudzumu antidepresantu un sirdszāļu ekstraktiem pildītu pudeļu.

Batoneja

Batoneja (latīņu: Bathoneia; grieķu: Βαθονεία) ir apm. II gs.pmē. dibināta grieķu-romiešu ostas pilsēta, kas atradusies Marmora jūras Eiropas piekrastē, mūsdienu Stambulas rietumos, ap 20 km no pilsētas centra, Avcilar rajonā, Küçükçekmece lagūnezera pussalas krastos.

Batonejas pilsēta pastāvējusi līdz XI gs., kad to pēdējo reizi sagrāva zemestrīce. Pēc tam pilsēta atjaunota vairs netika, bet dzīve Batonejas drupās turpinājās vēl līdz 1204.gdam, kad to galīgi nopostīja IV Krusta kara laikā, kad krustneši tā vietā, lai dotos "atbrīvot" Jeruzālemi, ieņēma Konstantinopoli. Vēlākajos gadsimtos Batonejas kādreizējā slava izplēnēja un, neskatoties uz to, ka pilsētas drupas saglabājās virs zemes, pamazām tika aizmirsta pat tās atrašanās vieta.

1930.gados Batonejas drupas, uzskatot, ka tā bijusi trāķiešu pilsēta Regiona, plaši pētīja šveiciešu arheologs Ernsts Mamburijs (Ernest Mamboury). Tikai 2009.g. šo vietu kā Batoneju atpazina turku pētnieki, Regionu, savukārt, novietojot tuvējā uzkalnā.

Batonejā un tās tuvējā apkārtnē kopš 2007.g. notiek regulāri arheoloģiskie izrakumi. Pētījumu programmu, kuras mērķis precizēt Stambulas aizvēstures hronoloģiju, kopš 2009.g. vada Kocaeli universitātes asociētā profesore Dr.Şengül Aydıngün. Izrakumos atsegti dažādu periodu slāņi. Uzietas vienas no Eiropā senākajām, ar apm. 7000.g.pmē. datētas lauksaimniecības liecības, atrasta hetu keramika (ap 2000.g.pmē.) kā arī plaši pētīta antīkā Batoneja, tās krasta nostiprinājumi, ostas būves, apbedījumi, ēku, tempļu, V-VI gs. bizantiešu baznīcas, divu bāku pamati un citi objekti.X-XI gs. Batoneju kā ostas vietu izmantojuši vīkingi.

Zāļu ražotne

Laikā no 2013. līdz 2015.gadam vienā no Batonejas izrakumu laukumiem, II atradumu vietā (pavisam šobrīd tādas ir izdalītas III), izpētot kādu nodedzinātu ēku, tika uzietas daudzas jo daudzas ungventārijas (unguentaria) – nelielas, amforas veidā darinātas keramikas pudelītes. Vispirms to skaits tika lēsts uz 400, taču, saliekot kopā saplēsto trauku lauskas, izrādījās, ka ugunsgrēka brīdī ēkā pavisam bijis ap 700 pudelīšu.

Ungventārijas grieķi lietoja kā traukus vērtīgu eļļu, esenču, smaržvielu utml. substanču glabāšanai. Parasti to lauskas lielākā skaitā atrod atkritumu bedru vietās pie mājām, kur tās uzkrājušās ilgstošā laika periodā. Bieži dažas ungventārijas dotas līdzi mirušajiem kā apbedījuma piedevas. Taču šeit nederēja ne viens, ne otrs skaidrojums. Visas pudelītes bija vienādas, vairākums veselas un to bija tik daudz kā nekur citur līdz šim. Pētnieki secināja, ka šeit vai nu ražotas pašas ungventārijas vai arī tajās pildīts kāds saturs.

Jautājumu par manufaktūras raksturu palīdzēja noskaidrot daudzās, blakus ungventārijām atrastās piestas un stampas, kā arī celtnē uzietā krāsns. Tika atrastas arī spatulas un citi medicīnas instrumenti. “Atradumi vedināja domāt, ka šeit bijis farmakoloģiskās ražošanas centrs,” - teica Dr.Aydıngün. Šo hipotēzi apliecināja arī ungventāriju satura atlieku ķīmiska izpēte. Kā noskaidrojās analīzēs, traukos bija atradušās no savvaļas augiem iegūtas vielas, kuru formulas atbilda divām mūsdienu antidepresantu un sirds slimību ārstēšanai izmantotu zāļu sastāvdaļām – metanonam (methanone) un fenantrēnam (phenanthrene). Diemžēl, tīmeklī pieejamajos, turku arheologu publiskotajos materiālos nebija paskaidrots vai šīs abas vielas atradušās vienās un tajās pašās vai atsevišķās ungventārijās.

Depresija un tās ārstēšana ar augiem antīkajā pasaulē

Lai arī pirmajā brīdī, ņemot vērā pēdējās desmitgadēs noteikto diagnožu skaita milzīgo pieaugumu, varētu šķist, ka depresija ir tikai nesen parādījies industriālā laikmeta un modernās urbanizācijas blakusprodukts, tomēr dažāda smaguma pakāpju garīgie traucējumi cilvēkiem radījuši problēmas jau senajā pasaulē. Par savu varoņu melanholiskajām (dažāda veida psihiskos traucējumus, ieskaitot arī tos, ko šodien saucam par “depresiju,” grieķi, sākot ar V gs. vidu dēvēja par melanholiju, t.i. “melnās žults” izraisītu stāvokli. Vēlāk šis apzīmējums ienāca Rietumeiropas medicīniskajā terminoloģijā, kur to šādā nozīmē turpināja lietot līdz pat XX gs.) sajūtām un to iespaidā veiktajiem darbiem visai daudz rakstījuši daudzi sengrieķu autori. Sākotnēji tika uzskatīts, ka visas slimības, arī garīgie traucējumi ir kāda dieva sods. Tā piemēram, bieži tiek minēts Homēra “Iliādā” aprakstītā Trojas kara varoņa Ajanta liktenis – pēc Ahileja nāves nesaņēmis no karaspēka vadoņa Agamemnona Ahilleja bruņas (tās tiek atdotas otram pretendentam Odisejam), viņš, labākais karotājs visā karaspēkā, pats to labi zinādams, šo lēmumu uztver kā nāvējošu aizvainojumu. Naktī Ajants ar zobenu rokās dodas uz savu pāridarītāju teltīm, lai tos nogalinātu, taču šajā brīdī iejaucas Atēna, kura, lai nepieļautu karavadoņu nāvi, uzsūta varonim vājprātu. Rezultātā Ajants notur par saviem ienaidniekiem ahaju ganāmpulka lopus un tos apkauj. Uz rīta pusi Ajanta vājprāts pāriet un viņš, apzinoties nodarīto un nespēdams pārdzīvot apkaunojumu, izdara pašnāvību.

Cits, vēl zīmīgāks piemērs, ir stāsts par Orestu, Mikēnu valdnieka Agamemnona dēlu. Eshila lugā “Eimenīdas” Orests Delfu templī no Apolona saņem padomu nogalināt tēva slepkavas – savu māti Klitaimnēstru un viņas mīļāko Aigistu. Pēc padarītā Orests sajūk prātā – Erīnijas (romiešu Fūrijas), atriebes, soda un lāsta dieves, dzenā viņu pa visu pasauli līdz tikai pēc ilgāka laika Orests atgūst saprātu un atgriežas Mikēnās, lai kāptu tronī. Savukārt Eiripīds, izvēršot šo pašu sižetu savā “Orestā,” apraksta traģēdijas protagonistu, sniedzot virkni depresijas simptomu: apetītes zudumu, miegainību, motivācijas zudumu, zaudējot interesi pat par personīgo higiēnu, hronisks nogurumu un bezpalīdzīguma izjūtu...

Saprotams, dievu uzsūtītas slimības varēja cerēt ārstēt tikai ar vainas izpirkšanu, upurēšanas, ziedošanas, u.c. reliģisku rituālu un darbību palīdzību. Situācija sāka mainīties V gs.pmē., kad grieķu vēstures klasiskajā laikmetā dzima racionālais, zinātniskais pasaules skatījums un slimību cēloņi, iemesli tika saskatīti nevis dievību pasaulē, bet pašā cilvēkā – viņa fizioloģijā.

Humorālo jeb šķidrumu teoriju, kas Rietumu zinātniskajā medicīnā dominēja līdz pat Apgaismības laikmetam, pirmais formulēja grieķu filozofs, politiķis un ārsts Empedokls (483.–423.g.pmē.). Tā bija balstīta uz 4 pasauli veidojošiem pamatelementiem un tiem atbilstošiem cilvēka ķermeņa šķidrumiem: asinīm (uguns, siltums), melno žulti (atrodas liesā, gaiss, aukstums), dzelteno žulti (atrodas aknās, ūdens, mitrums) un flegmu (atrodas smadzenēs, zeme, sausums). Slimību, kā uzskatīja Empedokls, izraisīja minēto šķidrumu līdzsvara izmaiņas organismā un to ārstēt varēja izmantojot līdzekli, kura īpašības bija pretējas līdzsvaru zaudējušā šķidruma īpašībām.

Pirmais, kurš šķidruma līdzsvara teoriju izmantoja garīgo traucējumu skaidrojumam bija Hipokrāts (460.–377.g.pmē.). Viņš uzsvēra, ka visām gara slimībām meklējami dabīgi skaidrojumi. Murgi un nemiers, piemēram, radās, ja smadzenēs piepeši pieplūda dzeltanā žults, melanholiju radīja pārlieku liels daudzums melnās žults, eksaltāciju – siltuma pārsvars un mitrums smadzenēs. Tajā pat laikā Hipokrāts saskatīja arī tīri psiholoģiskus depresijas cēloņus – viņš norādīja, ka melanholija var rasties, ja cilvēkam jāpiedzīvo nepatīkami notikumi un dzīves pavērsieni: “Ilgstošas bēdas un bailes izraisa melanholiju.”

Kā terapijas līdzekļus melanholijas ārstēšanai Hipokrāts piedāvāja asinsnolaišanu, vannošanos, vingrinājumus un atbilstošu diētu, kurā ietilpa arī dažu augu, tostarp ārstniecības verbēnas (Verbena officinalis) lietošana.

Ārstniecības augu lietošana nekad nekļuva par nozīmīgāko melanholijas ārstēšanas metodi, taču, cik var spriest pēc pieejamajiem avotiem, ar laiku tā kļuva arvien populārāka kopējās terapijas sastāvdaļa.

Tā grieķu-romiešu ārsts-enciklopēdists Celzs (Aulus Cornelius Celsus) savā I gs. sarakstītajā darbā “De Medicine,” kura tiek uzlūkota par plašāko Senās Romas medicīnas zināšanu apkopojumu, līdzās citām melanholijas ārstēšanas metodēm min arī šādus līdzekļus:

- [Slimniekam] var noskūt galvu un tad to ieberzēt ar verbenu ūdeni (uzlējumu). Var arī izsmidzināt virs galvas un iepūst nāsīs rožu eļļu. Pacients var arī ieelpot smaržīgo rūtu (Ruta graveolens) izvilkumu etiķī. Cits līdzeklis ir safrāna ziede, ko ieberzē galvā.

- apmātību un skumju mazināšanai der bebrukārkliņa (Solanum dulcamara) un kāda grūti nosakāma auga, iespējams, Cymbalaria muralis sula, kas arīdzan jāieberzē galvā. “Pacelt prātu” palīdz driģenes izvilkums, bet daži ārsti iesaka pieres ieziešanu ar kardamona balzāmu vai zīdkoka “asarām.”

Ja daudzos gadījumos senās akadēmiskās un tautas medicīnas zināšanas, ārstniecībā izmantotie augi un tajos esošās vielas izrādījušās noderīgas arī mūsdienu medicīnā, tad reizēm tomēr gadījās visai pamatīgas kļūdas. Tā piemēram, jau Hipokrāts melanholijas ārstēšanai ieteica mandragoru. Garīgo traucējumu simptomu mazināšanai to lietoja tautas medicīnā Ķīnā, Palestīnā, Spānijā un Itālijā. Romas imperatoram Nēronam mandragoras izvilkumu pret bezmiegu parakstīja viņa ārsts Dioskorīds no Pedānijas, par kuru literatūrā teikts, ka lielā mērā tieši viņš atvedis uz Romu zināšanas par ārstniecības augiem. Tomēr šodien mēs zinam, ka mandragorai ir tieši pretējas bioķīmiskās īpašības – tā patiesībā ir depresants un halucinogēns, kura lietošana dod nevis sedatīvu, nomierinošu rezultātu, bet izraisa delīriju un halucinācijas. Jājautā – vai tikai Nērons, ja viņš patiešām tajā ir vainojams, Romu nenodedzināja savu “miega zāļu” ietekmē?

Antīkā laikmeta noslēgumā, kristietībai kļūstot par Romas impērijas oficiālo reliģiju, akadēmiskā medicīna un zinātniskā pieeja izpratnei par pasauli, cilvēku un tā veselību pamazām atkal tika aizvietota ar pārdabisko, reliģisko skatījumu. Par slimību galvenajiem iemesliem atkal sāka uzskatīt neredzamās pasaules iemītniekus, Sātanu un ļaunos garus. Demonoloģija kļuva par laikmeta “psihiatriju.” Tikai nedaudzi ārsti turpināja praktizēt pēc Hipokrāta/Galēna sistēmas. Ārstēšana ar augu izvilkumiem pilnībā gan neizzuda, tai plašāk turpinoties tautas medicīnā, zināmā mērā arī klosteros. Ilgāk, faktiski līdz pat Konstantinopoles krišanai 1453.g., šī pieeja saglabājās Romas impērijas austrumos – grieķu daļā, Bizantijā, un par to uzskatāmi liecina arī Batonejas zāļu ražotne, kuras produkcijas veids rāda, ka vēl VII gadsimtā, ārstējot melanholiju, reģionā joprojām bijis liels pieprasījums pēc sava laika farmakoloģijas preparātiem.

Avāru iebrukums

Batonejas zāļu ražotnes drupas klāj viendabīgs pelnu un ogļu slānis, kura 14C datējums, izdarīts Vroclavas Arheoloģijas un etnogrāfijas institūtā, Polijā, norāda, ka tas veidojies laika posmā starp 620. un 640. gadu. Tas ļauj manufaktūras bojāeju visai ticami sasaistīt ar avāru-persiešu uzbrukumu Konstantinopolei 626.g.

Kā vēstī hronikas, avāri, Pannonijas līdzenumā kaganātu nodibinājuši kareivīgi nomadi, apvienojušies ar sklāvēniem – sev pakļautajiem Balkānu slāviem – un sasanīdu persiešiem, 626.g. jūnijā aplenca pilsētu un divus mēnešus, uzbrūkot gan no sauszemes, gan no jūras, nesekmīgi centās to ieņemt. Iznākumā uzbrucēji bija spiesti atkāpties un tie devās prom, aiz sevis atstājot plašus postījumus.

Ja pieņēmums, ka Batonejas zāļu ražotne gājusi bojā avāru uzbrukuma laikā, ir pareizs, tad, kā norāda arheologi, šī ir pirmā arheoloģiskā liecība par 626.g. Konstantinopoles aplenkumu.

VIDEO: Zāļu ražotne ar ungventārijām Batonejā

Avoti:
dailysabah.com
thehistoryblog.com
mysteriousuniverse.org
en.wikipedia.org/wiki/Siege_of_Constantinople_(626)
en.wikipedia.org/wiki/Aulus_Cornelius_Celsus
englishdictionary.education/en/phenanthrene
priory.com
theatlantic.com
greekmedicine.net
qcurtius.com
quod.lib.umich.edu
ncbi.nlm.nih.gov
planetherbs.com
mentalhelp.net
greekmedicine.net
ante.lv
Plante, Thomas G. 2013. Abnormal psychology across the ages. Volume 3.
Ahonen, M. 2014. Mental disorders in ancient philosophy.
Tumans, Harijs. Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.