Vīkingi, normaņi
Vārda nozīme ir neskaidra. Daudzi pētnieki to sista ar vārdu vik – „līcis.” Tā sevi pašus saukuši skandināvi, taču citās valstīs bijuši citi nosaukumi: normaņi Franku valstī, askomāni Vācijā, dāņi Anglijā, varingi Bizantijā un varjagi Krievzemē. Skandināvu avoti visai konkrēti skaidro, ka vikingi nav vis kāda tautība, bet gan nodarbes veids – tas ir indivīds, kas dodas jūrasbraucienā sirot un/vai tirgoties.
Eiropā vīkingus bieži sauca par normāņiem - "ziemeļnieki."
Vikingu laikmeta sākums. Atbilstoši vēsturē pieņemtam atskaites punktam, vīkingu laikus Eiropā parasti sāk skaitīt no 793.gada 8.jūnija, kad ziemeļnieku sirotāji, negaidīti uzbrūkot, izpostīja un izlaupīja Lindisfernas klosteri Ziemeļaustrumu Anglijas piekrastē. Taču jautājumi, - kad tieši meklējamas VIII gs. beigās jau noformējušās vīkingu kustības saknes un ar kādiem cēloņiem un apstākļiem tās būtu skaidrojamas, nebūt vēl nav viennozīmīgi atbildēti.
Vikingu laikmeta uzplaukums. Vikingu braucienos devās pat ar vienu kuģi, publika bija raibu raibā.
Šajos dažos gadsimtos, īpaši IX un X gs., skandināvi siroja pa visu Eiropu, aizgāja līdz pat Vidusjūrai un atklāja jaunas zemes ziemeļos līdz pat Vinlandei Amerikā. Viņi iekaroja un nometās uz palikšanu Britu salās, Sicīlijā, Normandijā un Krievzemē. Anglosakši un arī franki maksāja viņiem tā saukto „dāņu naudu.”
858.gadā vikingi tika līdz arābu teritorijām Pireneju pussalas un Vidusjūras piekrastē, bet musulmaņi gan tos padzina.
941.gadā vikingiem izdevās sasniegt Melno jūru.
966.gadā normaņi uzbruka Omeijādu kalifātam Kordovā, bet viņu uzbrukumu atvairīja kalifs Hakams II.
1060.gadā normaņi veica pirmo uzbrukumu Sicīlijai
Vikingu laikmeta beigas. Tās saistāmas ar Norvēģijas ķēniņa Haralda Skarbā neveiksmīgo karagājienu uz Angliju 1066.gadā.
XI gs. sākumā siru braucienus vairs neorganizēja atsevišķas dzimtas vai indivīdi, bet gan jaunās skandināvu valstis, kuru mērķis bija zemes iekarot un paturēt, nevis tikai izlaupīt. Pētnieki uzsver, ka vikingus nekad īsti līdz galam neizdevās uzvarēt, viņu teritorijas tā arī īsti neiekaroja, tomēr uzbrukumus sāka arvien vairāk un labāk atvairīt. Tas lika vikingiem mainīt taktiku un beigās arī visu savu dzīvesveidu. Arī laupīšanas braucieni vairs nebija tik ienesīgi.
Vīkingu valstis pēc Vīkingu laikmeta beigām. Pēc vikingu laikmeta beigām palika dažas normaņu dibinātas valstis, piemēram, Sicīlijā un Kijevā.
Jau 1060.gadā normaņi bija veikuši pirmo uzbrukumu Sicīlijai. No šī brīža turpmākos 30 gadus viņi turpināja izspiest arābu musulmaņus no salas un galu galā tur nodibināja neatkarīgu karalisti. Sicīlijas iekarošanu normaņi pabeidza 1091.gadā. Sicīlijas zaudējums nozīmēja arābu ietekmes zušanu Dienviditālijā.
Pēc Pirmā krusta kara noslēgšanās – 1104.gadā imperatoram radās domstarpības ar krustnešu vadoni Otrantas Boemundu. Tās izvērsās kā bizantiešu karaspēka nosūtīšana uz Sicīliju, kur sagrāba jau krustnešu ieņemtās pilsētas. Imperators uzskatīja, ka krustnešu ieņemtajām zemēm vajag atgriezties Bizantijas valdījumā. Sicīlijas krustnešu vairums bija normaņi, un tie uzskatīja savādāk.
1106.gadā bizantiešus no Sicīlijas padzina Jeruzālemes karaļvalsts krustnesis Tankreds.
Vikingu kuģi.
"Oseberg." Šis kuģis tika atrasts 1904.gadā Tjonsbergā kapu uzkalniņā Norvēģijas provincē Vestfoldā netālu no jūras, Oslofjordas labajā krastā. Tas bijis pārklāts ar zemes uzbērumu. Pētījumā secināts, ka kuģis būvēts laikā no 800.-834.gadam. Iespējams, kuģis izmantots iekšējos jeb piekrastes ūdeņos, bet nav izslēgts, ka tas kuģojis arī pa atklātu jūru. Kuģa kopējais garums ir 21,58 m, platums 5,10 m, tas būvēts klinkeru tehnikā no ozolkoka, stiprināts ar dzelzs kniedēm. Kuģim ir bijuši 15 airu pāri, kam vajadzīgi vismaz 30 airētāji. Tam ir grezni dekorējumi ar vītu motīvu, dzīvnieku un augu valsts elementiem.
Līdz šim pasaulē sastopami tikai trīs šī kuģa atdarinājumi, no kurām divi būvēti Latvijā. Pirmais atdarinājums bija komercpasūtījums no Norvēģijas, bet otrs - "Indriķis," palicis Latvijā. Kuģis būvēts Birzgales novadā no 2010.-2014.gadam. Tas ir samazināts: 14,85 metrus garš, 3,65 metrus plats un 3,6 metrus augsts. Kuģi apsaimnieko biedrība "Latviešu karavīrs," kas organizē komercpārvadājumus ar kuģi pa Daugavu.
Muzeji.
Yorvik Viking center. Vīkingu muzejs Anglijā, Jorkā.
Vikingu muzejs Oslā. Unikāli eksponāti. Vikingu muzejs. Te apskatāmi vikingu kuģi. Tie rotāti ar smalkiem kokgrebumiem un tikai pavisam nedaudz restaurēti. Paši kuģi izmantoti apbedījumiem. Šeit ir arī norvēģu kuģis „Fram” ar ko Amundsens sasniedza Dienvidpolu. Kuģim ir olas forma, jo polārpētnieks izdomājis, ka tikai ar tādu var tiktuz priekšu, neiestrēgstot ledū. Kuģa vēderā var aplūkot jūrnieku virtuvi, novietni kamanu suņiem un kajītes, kas pieblīvētas ar ekspedīcijas dalībnieku mantām – tālskatiem, kompasiem, pierakstiem, kartēm, krekliem un biksēm ar uz āru izvērstu kažokādu.
Aplūkojamie objekti.
Ismantorpas vīkingu cietoksnis. Zviedrijā, Ēlandes salā.
Vīkingu kuģu muzejs Oslo. Aplūkojami unikāli eksponāti no Vīkingu laikmeta, ieskaitot kuģus.
Nospiedums civilizācijā.
Milzīgs daudzums grāmatu un kinofilmu.
Vīkingu vārdā NASA nosaukusi divas savas Marsa zondes, kas sasniedza Sarkanās planētas virsmu 1975. un 1976.gados.
Interesanti! Paragvajas Sjerravasas alās ir alu gleznojumi ar, iespējams, vikingiem.
Raksti.
Plašā pētījumā plāno pārskatīt priekšstatus par vīkingu laikmeta sākumu.
A.Šnē lekcija "Vikingi: vēsture un mīti."
