Aliens

Paralēlās pasaules

Kāda cita, vairākas vai daudzas un pat bezgalīgi daudzas realitātes, kas, iespējams, pastāv neatkarīgi no mūsējās materiālās realitātes, un kas, neatkarīgi no mūsu apziņas, noteiktos apstākļos spēj pārklāties un mijiedarboties ar mūsējo. Termins nāk no kvantu fizikas, kas principā pieļauj tādu pasauļu esamību.

Dabas likumu kategorisms un laika-telpas topoloģija ir neapstrīdami mūsu pasaulē, taču, iespējams, tie nav universāli Visumā. Nekādi nevar tikt atmesta Citpasauļu eksistences iespēja ar alternatīvām laiktelpas sakarībām. Kvantu fiziķu pētījumi ļauj pieņemt, ka Visumu veido divas viena uz otras izklājušās pasaules, kas nenozīmīgi saistītas savstarpēji. Visi vienas pasaules punkti pilnībā atbilst otrai pasaulei - tās ir kā ēnas. Izejot no tā, ir divi matēriju tipi: parastā un tā saucamā "ēnas matērija," ar vāju savstarpējo saistību.

Saskaņā ar citiem pētījumiem, vienlaicīgi uz Zemes eksistē vēl vairākas Citpasaules, kas atrodas viena iekš otras. Attīstītākas pasaules iemītnieki, iespējams, spēj iekļūt mazattīstītākajās pasaulēs un pārvietoties starp dažādiem pasauļu līmeņiem.

Sinonīmi: Garu pasaule, Citpasaule, Viņpasaule, Astrālā pasaule utt.

Par tādu esamību izteica aizdomas jau parapsihplogs Čārlzs Fords (mir. 1932.g.). Viņš izdomāja terminu šai parādībai „Supersaragasa jūra.”

No klasiskajām zinātnēm tikai kvantu fizika pieļauj tādu domu. Iespējams, ka mums patiesi ir darīšana ar „atsevišķām, neatkarīgām īstenības formām” jeb „paralēlajām pasaulēm.” Katrai no šīm pasaulēm ir sava svārstību frekvence, tā, ka tās paliek mums neredzamas līdz tam brīdim, kamēr nonākam Izmainītas apziņas stāvokļos (IAS). Šīs citas realitātes formas ir dažādu saprātīgu būtņu apdzīvotas. Tām nav mums līdzīga materiāla ietvara. 

Paralēlo pasauļu iemītnieki (gari) tomēr ir mūsos ieinteresēti. Parasti viņiu iejaucas cilvēku dzīvēs kā gari-palīgi, fejas, citplanētieši. Ļoti iespējams, ka tieši viņi rādījās mūsu priekštečiem alu cilvēkiem teriantropu izskatā, tādejādi, iespējams, pavēršot cilvēka civilizācijas attīstību citā virzienā. Iespējams, paralēlo pasauļu iemītnieki piešķīruši cilvēkveidīgajām būtnēm tik nepieciešamo gudrību. 

Interesanta ir teorija, ka smadzenes līdz mums uzturēties materiālās pasaules fikcijā, aizturot visu to pārdabisko Citpasauli kā vārsts. Tādejādi smadzenes mūs sargā „no pārsātināšanas ar bezjēdzīgām zināšanām, kas viegli var mūs izsist no līdzsvara. Pateicoties tādam vārstam mēs izslēdzam lielu daļu šo datu un uztveram tikai to, kas ir praktiska vērtība priekš mums.” (Aldous Huxley, „The Doors of Perception: Heaven and Hell,” Flamingo Modern Classics, 1994.g., 11.-13.lpp.) Tomēr, lai gan smadzenes ir dotas mums kā aizsargājošs vārsts, daba ir parūpējusies par mehānismiem, kā mums šai citā realitātē tomēr ielūkoties un atslēgt „vārstu.” 

Senie kristieši ticēja, ka glābšanu var iemantot tikai „īsteno lietu dabas izziņu,” ko nevar iemācīties, bet var saprast tikai pārdabisku atklāsmju veidā. Kristīgie gnostiķi, līdzīgi daudzām pirmtautām un senajām civilizācijām, ticēja, ka mūsu materiālā pasaule ir tikai ilūzija. Mūsu dvēsele ir tajā ieslēgta kā lamatās. Īstā realitāte var atklāties tikai transā. 

Par to, ka Paralēlās pasaules varētu būt reālas, jau tūkstošiem gadu liecina dažādu tautu šamaņi. Tikpat pārliecinoši jau vairākus simtus gadu to noliedz modernie zinātnieki. Jebkura garu rēgošanās neesot nekas cits kā vien mūsu saprāta projekcija.

Par Rietumu zinātnes progresu XIX un XX gs. robežā sajūsminājies ietekmīgais kritiķis un žurnālists H.Menkens: „Maz pamazām galvenie esības noslēpumi piekāpušies šo spīdošo prātu spiedienam... Visums vairs nav spēļmantiņa Jahves rokās, un ir pārvērties par parastu mehānismu, kura darbību nosaka tie paši nemainīgie likumi... Paradīze un elle kļuvušas par kaut ko līdzīgu senām pasakām, bet līdz ar tām pienākušas arī beigas priekšstatiem par Trīsvienību, pēcnāves atalgojumam un citām svētlaimīgam ilūzijām.”

Rietumu domātāji Viljams Džeimss, Oldoss Hakslijs, Alberts Hofmanis un Riks Strasmans uzskata, ka halucinācijas var būt ārēju stimulu atspoguļojums. Vienkārši tad, kad atrodamies parastā (neizmainītā!) apziņas stāvoklī, šos stimulus neuztver mūsu smadzenes.

1958.gadā slavenais zviedru psihologs Karls Gustavs Jungs, krietni apsteidzot savu laiku, izteica zinātniski ķecerīgu domu, jo pieļāva, ka NLO var būt „...kaut kas, kas attiecas uz garīgo realitāti, bet tai pašā laikā apgādāts ar noteiktām fiziskām īpašībām.” Pats gan pēc tam uzdeva jautājumu: „No kurienes gan kas tāds radies?” „Priekšstati par gara materializāciju atver milzu bezdibeni zem mūsu kājām.” Tālāk Jungs prātuļo, ka „visa īstenība” var „balstīties uz pagaidām nezināmu substrātu, kam piemīt gan materiālas, gan arī garīgas īpašības.”

Teosofu (un spirituālistu?) priekšstats. Astrālā ceļojuma koncepciju XIX gs. otrajā pusē noformulēja tā laika teozofi un spirituālisti, un tāda tā tiek uzturēta vēl šodien. Tiesa, viņi katrs to traktē atšķirīgi. Teozofi, atšķirībā no spirituālistiem, uzskata, ka astrālā pasaule tiek apdzīvota ne tikai no cilvēkiem, bet arī no esībām, kas nav cilvēki. Spiritiuālistu mēdiju ziņojumos par astrālajiem ceļojumiem reti sastopamas ziņas par necilvēcīgas izcelsmes gariem. Turpretī teozofi tādus atzīst esam.
Blavatskas tipa teosofi astrālo pasauli, kuru gn dēvēja par "astrālo gaisnu," iedalīja septiņos līmeņos vai plānos. Tie neizvietojas viens aiz otra vai kā sīpola čaulas, bet drīzāk gan jāuztver kā 7 dažādu vibrāciju līmeņi, kas caurauž viens otru un atrodas vienā un tai pašā vietā. Saskaņā ar teozofu doktrīnu visi tie ir fiziski, tomēr ir dažādi pēc blīvuma - no rupja, kas atgādina parasto matēriju, līdz pat vissmalkākajam - garam, dvēselei.
7.pēdējais līmenis tiek aprakstīts kā spokains zemāko dzīves aspektu atspoguļojums. To uzskata par ko līdzīgu astrālās pasaules "ellei," kurā cilvēku iekāres iemiesojas. Vairumam astrālo ceļotāju šī līmeņa izpēte izraisa nepatīkamas sajūtas. Šīs pasaules iemītnieki arī ir galēji nepatīkami. 
6.līmenis pēc paskata līdzinās fiziskajai pasaulei tik ļoti, ka astrālie ceļotāji var pat nepamanīt viņu atrašanos astrālajā pasaulē. 5. un 4.līmeņi līdzinās 6., taču jau smalkāki. Ceļinieks tajos sāk manīt, ka ainavas atšķiras no fiziskajā pasaulē esošajām.
3., 2. un 1.līmeņi savstarpēji līdzīgi un veido otru tripletu. šeit dzīvojošās radības reti saskaras ar materiālo pasauli. Iespējams, šī teosofu tripleta pasaules atbilst folklorā aprakstītajai feju pasaulei. Tajā ir ceļi, pilsētas, upes, kalni, koki un citas detaļas, atšķirīgas no materiālās pasaules.
Teozofi uzskata, ka cilvēku dvēseles uzreiz pēc nāves dodas uz to astrālo līmeni, kas visvairāk atbilst to garīgajai attīstības stadijai. Tomēr pirms tam, tie, iespējams pat ātri un reizēm nemanāmi, iziet cauri zemākajiem līmeņiem. 7. un zemākajā līmenī "iestrēgst" pašas "sliktākās" no dvēselēm. Cilvēku dvēseles šais astrālajos līmeņos varot palikt no dažām stundām lidz pat simtiem gadu, tās tur nolaižas un paceļas (līmeņu ziņā), tādējādi progresējot vai degradējoties. Ledbiters: "...parastais cilvēks praktiski nekad pirms nāves neatbrīvojas no visām tam raksturīajām zemiskajām dziņām, tādēļ ilgstošu un relatīvi apzinīgu periodu pavada dažādos astrālā plāna apakšlīmeņos, lai speki, kurus viņš radījis, izsmeltu sevi un tādejādi atbrīvotu augstāko "es"."
Dvēseles, kas dikti pieķērušās kam materiālam, mēdz ilgstoši aizkavēties 6.līmenī, kas visai atgādina materiālo pasauli un viegli tām ļauj sazināties ar viņu dzīves laikā pazīstamajiem cilvēkiem.
Tie, kas spējīgi atteikties no materiālās Zemes dzīves, taču vēl nav tik pilnīgi, lai pamestu astrālos līmeņus vispār, pulcējas 3.līmenī, kur ceļ pilsētas un attīsta paši savu sabiedrību. Pēc aculiecinieku stāstījuma. 3.līmeņa pilsētas.

Pasaulē esot fiksēti vairāki gadījumi, kas "noārdās" paralēlo pasauļu robežas. Visi šie notikumi risinājušies ar gluži reāliem cilvēkiem, psihiski veseliem, bez slavaskāres, ar tādiem, kas neaizraujas ar ezotēriku utt. Pazīstmākais no gadījumiem ir gadījums ar Lerīnu Garsiju. 

Notikums ar Lerīnu Garsiju. Šo spāņu meiteni iepazina visa pasaule sakarā ar vienu neparastu dienu tās dzīvē. Pamostoties no rīta todien viņa ievēroja, ka istaba nedaudz izmainījusies, lietas atrodas neparastās ietās. Lerīna devās uz darbu, taču savas biroja ēkas vietā ieraudzīja viesnīcu. Atgriežoties mājās meitene sastapa savu draugu, taču ne to, kas bija viņas īstais draugs - sastaptais bija viņas bijušais draugs, ar kuru attiecības bija jau sen izbeigusi.
Lerīnu apsekoja narkologi un psihologi, taču nekādas novirzes viņai neatrada. Privātdetektīvs centās uziet viņas jauno cilvēku, taču nosauktajā adresē pusisis ar tādu vārdu nekad nebija dzīvojis. Lerīnas māsai tā arī nebija pēcoperācijas rētas, Lerīnas darbs atradās citā vietā un daudzas viņai piederošās lietas bija pagaisušas - to vietā bija nākušas citas, meitenei nepazīstamas. 
Speciāisti nespēja izskaidrot notikušo. Vienīgais skaidrojums - Lerīna bija "caurkritusi" kādā no savām paralēlajām dzīvēm, bet savā ierastajā viņai tā arī neizdevās atgriezties.

Zinātne par paralēlo pasauļu iespējamību.
Aukstais punkts. Visuma apgabals 1,8 miljardus gaismas gadu diametrā - visai dīvaina formācija, jo ar radiācijas fona mērījumiem konstatēts, ka šī zona ir par 0,00015 oC aukstāka nekā teritorija ap to. Pašlaik izteikta hipotēze, ka tas varētu būt paralēlais Visums.

Raksti.
Citplanētu dzīvība iespējama arī paralēlos visumos.

Saites.
Astrālā pasaule.