Farmakoloģija, farmakologi
Pharmakon ("zāles" - grieķu val.) + logos ("jēdziens," "mācība" - grieķu val.).
Zinātne par bioloģiski aktīvu ķīmisko savienojumu, farmakoloģisko aģentu un ārstniecisko vielu iedarbību uz organismu.
Galvenie farmakoloģijas uzdevumi ir noskaidrot zāļvielu iedarbības mehānismu un raksturu (farmakodinamika), pārmaiņas, kas ar tām notiek organismā (farmakokinētika), un to izmantojamību medicīniskā praksē (farmakoterapija, ķīmijterapija), kā arī radīt jaunus zāļlīdzekļus.
Farmakoloģijā lieto galvenokārt eksperimentālas pētīšanas metodes - mēģinājumus ar dzīvniekiem, izolētiem orgāniem, šūnām vai to komponentiem.
Farmakoloģijā ir vairāki virzieni: tā pēta farmakoloģisko aģentu darbību dažādos aspektos (fizioloģiskā farmakoloģija, bioķīmiskā farmakoloģija, molekulārā farmakoloģija), to ietekmi uz dažādām dzīvnieku sugām (salīdzināmā farmakoloģija) un dažādām orgānu sistēmām (psihofarmakoloģija, , neirofarmakoloģija, kardiovaskulārā farmakoloģija), zāļvielu iedarbību uz cilvēku organismu un to izvērtēšanu klīnika (klīniskā farmakoloģija). Farmakoloģija pēta arī vielu nevēlamo iedarbību uz organismu - robežojas ar toksikoloģiju.
Vēsture. Par patstāvīgu eksperimentālu zinātni farmakoloģija izveidojās Krievijā XIX gs., nodaloties no farmācijas un fizioloģijas. Tās pamatlicēji bija R.Būheims, kas 1847.gadā Tērbatas universitātē izveidoja pirmo eksperimentālās farmakoloģijas laboratoriju pasaulē, un O.Šmīdebergs, kas radīja plašu farmakologu skolu.
Svarīgāko farmakoloģijas virzienu attīstībā izcila nozīme ir H.H.Deila (Lielbritānija), O.Levi (Austrija), V.Kenona (ASV) u.c. zinātniskajiem darbiem par impulsu pārvadi sinapsēs un zāļlīdzekļu ietekmi uz nervu sistēmu, angļu zinātnieku Dž.Bērnsa un B.Brodija bioķīmiskajiem pētījumiem un A.Klārka atklājumiem par farmakoloģisko aģentu iedarbības vispārējām likumsakarībām.
Krievu farmakoloģijas un farmakoterapijas pamatlicējs N.Kravkovs pētījis vielu iedarbības atkarībā no to ķīmiskās struktūras un koncentrācijas, izstrādājis un farmakoloģiskajos pētījumos ieviesis izolēto orgānu metodes un eksperimentalās patoloģijas modeļus. M.Nikolajevs un V.Skvorcovs izveidojuši patoloģiskās farmakoloģijas un ķīmiskās farmakoloģijas virzienus.
Farmakoloģija Latvijā. Latvijā farmakoloģija par patstāvīgu zinātnisko nozari izveidojās XX gs.
1921.gadā LU Medicīnas fakultātē (kopš 1950.g. RMI) nodibināja farmakoloģijas katedru - vadītājs C.Amslers.
20.-30.gados pētīja galvenokārt pretsāpju līdzekļus farmakoloģijā un zāļu kmombinēto iedarbību. 30.gadu beigās E.Rencis sarakstīja pirmo farmakoloģijas mācību grāmatu latviešu valodā.
Krievpadomju okupācijas laikā farmakoloģijas nozarē Latvijā darbojās M.Beļeņkijs. Farmakoloģijas laboratorijas tika izveidotas RMI, LLA, LPSR ZA Organiskās sintēzes institūtā, Latvijas Kardioloģiskajā ZPI, Latvijas Lopkopības un veterinārajā ZPI; tika radīti un izpētīti daudzi ārstniecības līdzekļi, kas ietekmē nervu sistēmu, asinsrites sistēmu, vielmaiņas procesus, kā arī preparāti ļaundabīgo audzēju un infekcijas slimību ķīmijterapijai.
Saites.
Farmācija un farmaceiti.
