Hipokrāts (460.-377.g.pmē.)
Sengrieķu ārsts un eiropeiskās medicīnas zinātnes pamatlicējs.
Dzīvesgājums. Dzimis ap 460.g.pmē.
Dibinājis ārstu skolu Kosas salā Asklēpija templī.
Bija pirmais, kurš Empedokla formulēto šķidruma līdzsvara teoriju izmantoja garīgo traucējumu skaidrojumam. Viņš uzsvēra, ka visām gara slimībām meklējami dabīgi skaidrojumi. Murgi un nemiers, piemēram, radās, ja smadzenēs piepeši pieplūda dzeltanā žults, melanholiju radīja pārlieku liels daudzums melnās žults, eksaltāciju – siltuma pārsvars un mitrums smadzenēs. Tajā pat laikā Hipokrāts saskatīja arī tīri psiholoģiskus depresijas cēloņus – viņš norādīja, ka melanholija var rasties, ja cilvēkam jāpiedzīvo nepatīkami notikumi un dzīves pavērsieni: “Ilgstošas bēdas un bailes izraisa melanholiju.”
Kā terapijas līdzekļus melanholijas ārstēšanai Hipokrāts piedāvāja asinsnolaišanu, vannošanos, vingrinājumus un atbilstošu diētu, kurā ietilpa arī dažu augu, tostarp ārstniecības verbēnas (Verbena officinalis) lietošana.
Hipokrāts sniedza sistemātisku epidēmiju aprakstu un mēģināja tām rast izskaidrojumu.
Hipokrāts un ateisms. Aizstāvēja zinātni pret reliģiskiem aizspriedumiem, kas bija saistīti ar slimībām un atklāti paziņoja, ka medicīnas zinātne nav savienojama ar reliģiskiem uzskatiem. Hipokrāts pilnībā noliedza, ka slimības, it īpaši epilepsiju, ko uzskatīja par "svētu" slimību, izraisa dievišķi spēki. Viņš enerģiski vērsās pret "šķīstīšanu un buršanu," ar ko toreiz mēģināja ārstēt epilepsijas lēkmes, izsmēja brīnumdarus un nosodīja rituālās paražas.
Izplatība pasaulē. Viņa darbus arābu valodā tulkojis arābu ārsts un nestoriānis Hunains ibn Ishāks (?-873.g.).
Saites.
Hipokrāta zvērests.
Sengrieķu zinātnieki.
Medicīna.
