Celzs
Grieķiski - Κέλσος.
Filozofs neoplatoniķis un ārsts, viens no izcilākajiem II gs. antīkās kultūras pārstāvjiem.
Uz II gs. 3.ceturksni attiecas tā sauktās Pāvila gana vēstules - Timotejam, Titam un Filimonam, kanonisko evaņģēliju noformēšana un kristietības antīko kritiķu Lukiāna un Celsa darbi.
Darbi.
„Patiesais vārds.” Sarakstīts sarp 177. un 180.gadu. Lielā darba teksts nav nonācis līdz mūsdienām, taču bagātīgi citāti no tā saglabājušies Origena sacerējumā "Pret Celzu" un šo citātu kopojums dod visai pilnīgu kopskatu par šo lielo Celza darbu - tajā autors atmaskojis kristiešu fanātismu. Celza darbs sastāvējis no 4 daļām: 1.daļā kristietība kritizēta no judaisma pozīcijām; 2.daļā - kritizēta no grieķu un romiešu filozofijas un vēstures pozīcijām; 3.daļā analizētas atsevišķas kristietības dogmas; 4.daļā - pierādīta iespēja apvienot jauno reliģiju ar impērijas politisko režīmu.
Celzs ļoti labi pārzinājis kā žīdu, tā arī kristiešu literatūru un sevišķi sašutis bijis par to, ka "daži no ticīgajiem itin kā skurbuma stāvoklī... trīsreiz, četrreiz un vairākkārt pārtaisa un pārstrādā pirmo evaņģēlija pierakstu, lai gūtu iespēju atspekot atmaskojumus." (II, 27) Tamlīdzīgiem pārstrādājumiem, visdrīzāk, bijuši pakļauti arī kanonizētie evaņģēliju. Celzs tālāk norāda, ka viņam gadījies redzēt daudzus kristiešu runasvīrus, kuri, kad viņš tos pieķēris melos, atzinušies, ka paši izdomājuši savas nesakarīgās runas.
Saskaņā ar Celza rakstīto, vēl II gs. 2.pusē kristieši "cenšas izplatīt savu mācību tikai neizglītotu un nesaprātīgu cilvēku vidū, kam filozofija sveša. Par viņu sprediķošanas upuriem kļūst galvenokārt vergi, sievietes un bērni." (III, 44.-45.)
Daudz uzmanības Celzs savā darbā pievērš sektu cīņai pašā kristietībā: "Sākumā to nebija daudz, un viņiem bija vienādi uzskati. Bet savairojušies viņi tūlīt sadalas un sašķeļas... vienīgais, tā sakot, kopējais, kas viņiem vēl ir, tas ir nosaukums... bet viss pārējais viņiem ir dažāds." (III, 10.-12.)
Par Celza novērotāja spējām liecina, piemēram, tas, ka viņš saskatījis, ka kristiešiem ir "galvenā baznīca." (V, 59) Tā atzīst to pašu Dievu, ko jūdi un pieņem bībelisko kosmogoniju.
Celzs uzsver, ka, lai gan kristiešu vidū esot arī "viens otrs lietpratīgs cilvēks," tomēr viņu mācību "apguvuši tikai zemas kārtas cilvēki." (I, 26.) Pie visaktīvākajiem kristietības sludinātājiem piederot "vilnas irdinātāji, kurpnieki, vēlēji, visrupjākie tēviņi." (III, 55.) Viņš nevarēja saprast, ka tieši šai apstāklī slēpās agrīnās kristietības spēks, kas vēlāk galu galā lika atzīt šo reliģiju pat imperatoram.
Celza galvenā ideja, kuras dēļ viņš uzrakstīja savu grāmatu, bija tā, lai iesaistītu kristiešus valsts dienestā: "Kristiešiem jāaizstāv ķeniņš visiem spēkiem, jāsadala ar viņu taisnīgi darbs, jācīnās par viņu, jāpiedalās viņa karagājienos." (VIII, 73.) Ar šādiem noteikumiem tie varētu iegūt tiesības piekopt savu reliģiju. Tā Celza darbā impērijas valdošās aprindas izvirzīja domu par kompromisu ar kristietību.
Saites.
Neoplatonisms un neoplatoniķi.
