Apolons
„Akmens.”
Dievība sengrieķu mitoloģijā, mākslu un zinātņu aizgādnis.
Sinonīmi un analogi. Mirdzošais Fēbs, Foibs (Phoibos - grieķu val.) – Saules dievība, Loksijs – viedais pareģis, Peāns – dziedinātājs, Hekaergs – bargais soģis, Pitijs – pūķa nāvētājs, Musahets – mūzu aizgādnis, saistītais Dēlijs no Dēlas un gaišais Likijs.
Daži pētnieki uzskata, ka arī Hēlijs ir viens no Apolona vārdiem.
Senēģiptiešiem – Hors. Halēnistiskajiem armēņiem - Tīrs.
Radniecība. Zeva un Lētas pirmdzimtais dēls.
Dvīņumāsa – Artemīda.
Dēli Asklēpijs, Aristejs. Vēl viens dēls bija Orfejs, no mūzas Kaliopas. Hermejs – tāds kā brālis.
Raksturojums. Garīgās un fiziskās pilnības iemiesojums, zeltmatains. Ļoti autoratīvs dievs, darījis visiem zināmus Zeva lēmumus. Ietilpa 12 Olimpa dievu sastāvā. Apolona kulta uzplaukums Grieķijā bija no XII–V gs.pmē. Kults bija izplatīts arī Itālijā un Mazāzijā (tempļi saglabājušies līdz pat mūsdienām).
Apolona mājvieta - parnass. Mitis tur kopā ar mūzām.
Klasiskajā periodā tika uzskatīts par mūzikas, poēzijas, filozofijas, astronomijas, matemātikas, medicīnas u.c. zinātņu aizbildni. Tādēļ viņu pavadījušas mūzas. Viņa kokles septiņām stīgām atbilda septiņi grieķu valodas patskaņi. Šai mūzikai bijusi dziedējoša iedarbība.
Bez tam Apolonu saistīja arī ar Hora mazuli un tādēļ pielūdza to Saules tēlā. Šo Korintas kultu pēcāk izspieda Zeva saules kults. Apolonu Delfos asociēja ar tur atrodošos omfālu, kas saglabājies līdz pat mūsu dienām.
Agrīnajā kristīgajā laikmetā jaunā baznīca padarīja Apolonu par kristiešu Sv.Apolonu.
Dzīvesgājums. Piedzima uz peldošās Asterijas salas netālu no Dēlas salas. Tūlīt pēc piedzimšanas veica pirmo varoņdarbu un nožņaudza Gajas dēlu – lielo čūsku Pītonu.
Homēra „Himna Apolonam” apgalvo, ka Apolons Delfos ieradies kopā ar mīnojiešiem no Knosas Krētā.
Apolons saņēma no Hermeja burvju liru, ko vēlāk nodeva savam dēlam Orfejam.
Apolona sacensība ar Pānu. Lepodamies ar savu stabulītes spēli, Pāns izaicinājis uz sacīksti pašu mūzikas dievu Apolonu. Par tiesnesi izraudzīts teiksmainais Frīģijas valdnieks Mids, kurš uzvarētāja laurus piešķīris Pānam. Lai sodītu viņu par slikto gaumi, Apolons apbalvojis Midu ar ēzeļa ausīm.
Aplūkojamie objekti.
Apolona svētnīca Delfos. Delfu priesteri, neapstrīdot paša Zeva autoritāti, nosprieda, ka Apolons turpmāk būs Zeva gribas paudējs. Pirmo reizi šāda nostādne parādījās Homēra ”Himnā Apolonam”: „Jel dodiet man liekto stopu un maigo liru – ļaudīm es vēstīšu neapstrīdamo Zeva gribu!” Iespējams, Apolona kults uz Delfiem pārņemts no Krētas, jo ir daudz Krētas kultūrai līdzīgu atradumu.
Atēniešu dārgumu glabātuve Delfos. To atēnieši uzcēla pēc Maratonas kaujas un veltīja Apolonam, laikam jau par dievišķu palīdzību kaujā.
Apolona svētnīca Dēlas salā.
Līkijas Apolona templis Atēnās. Tas atradās pie Diošīras vārtiem. Tajā atradās Aristoteļa skola – Līkejs (vārds laikam sengrieķu valodā nozīmē „vilks,” kas tiek saistīts ar Apolona vārdu ).
Parnass. Apolona un mūzu mājvieta.
Stounhendža. Iespējams, Apolona svētnīca Britu salās.
Atradumi.
Apolona statuja ar cītaru. Milēta, II gs. Marmors. Stambulas Arheoloģijas muzejs.
Milētas reljefs. Attēlo Apolonu atpūtā, kas sēž uz omfāla, kas klāts ar līniju tīklu.
Avoti.
„Himna Apolonam.” Homēra darbs.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
Fēbs.
