Aliens

Judaisms, judaisti

Tradicionālā žīdu ticība, kas raksturojas ar ticību vienam vienīgam dievam Jāvem un dogmu, ka jūdi ir Dieva izredzēti un mesija aizvedīs tos uz Apsolīto zemi.

Judaisma veidošanās vēsture ir cieši saistīta ar žīdu tautas savdbīgo vēsturi, tās senie ticējumi un mīti veido šīs reliģijas galveno saturu.

Neiedziļinājušies cilvēki parasti uzskata, ka starpība starp kristiešiem un jūdiem ir tā, ka kristieši tic Jaunajai derībai, bet jūdi -  Vecajai derībai (Torai). Tomēr realitātē ir tā, ka īstie svētie raksti jūdiem ir Talmūds. Žīdu grāmata "Mitzbeach" apgalvo, ka "Nav nekā augstāka par Svēto Talmūdu." To lieto visu novirzienu jūdi sinagogās. Atsevišķs un visai delikāts jautājums ir Talmūda reliģiski-nacionāli-egoistiskais raksturs.

Jūdu reliģijas pētnieks Jūlijs Velhauzens devis šādu žīdu reliģijas vēstures periodizāciju:

1. Pirmais periods – no senajiem laikiem līdz Josijas reformai 621.g.pmē. Šai laikā vēl neeksistē tie likumi, kas rakstīti Pentateihā. Tādēļ viņš šos likumus pilnīgi neņem vērā, pamatojot tos ar faktu, ka daudzi izraēļi tolaik veikuši upurēšanu un citas reliģiskās ceremonijas savās „augstienēs” vai kalnu svētnīcās. Tai laikā tāda darbība nebija aizliegta, žīdu ciltis pielūdza elkus tāpat kā citas šī reģiona tautas tolaik. „J” un „E” dokumenti ir no šī perioda.
2. Otrais periods – no Josijas reformas līdz Babilonas trimdai (621.-586.g.pmē.). Šai laikā Jeruzālemes svētnīca bija vienīgā vieta, kur Izraēļa reliģijā bija ļauts upurēt un noturēt reliģiskos rituālus. Tos veica levītu priesteri. Šī laika standarts bija Piektā Mozus grāmata.
3. Trešais periods – pēc atgriešanās no trimdas Bābelē pēc 536.g.pmē. Likumus, kas noteica levītu kalpošanu, kodificēja vai apkopoja grāmatā un padarīja par normatīviem. Vienīgi levītu priesteriem tika atļauts piedalīties kalpošanā svētajos rituālos, ko noteica „Priesteru kodekss.”

Judaisma izcelšanās. Pirmās drošās ziņas par senžīdu ciltīm attiecas uz laiku ap 1500.g.pmē. Tolaik tās dzīvoja Arābijas tuksnesī patriarhālās ģints iekārtas apstākļos un nodarbojās ar nomadu lopkopību.
Ģints iekārtā seno jūdu reliģija sastāvēja no dažādiem pirmatnējās kopienas ticējumu un kultu elementiem - fetišisma, totēmisma, animisma, dabas spēku godināšanas, maģijas u.c. Žīdu "ciltis" (paaudzes) tika sauktas zvēru vārdos, kurus uzskatīja par cilvēku senčiem. Pirmajā Mozus grāmatā Jūdas, Dana, Benjāmiņa un Izašāra ciltis nosauktas par "jauno lauvu," "čūsku," "plēsīgu vilku," "spēcīgu ēzeli." Par totēmisma paliekām liecina 100 nosaukumi Vecajā derībā, kas ņemti no dzīvnieku un augu valsts, piemēram, mītiskā ciltsmāte Raele tulkojumā nozīmē "aita," kā arī aizliegums ēst dažādus dzīvniekus. Torā minēta "zelta teļa" un "vara čūskas" godināšana un to kults, iespējams, ir sen aizmirstu totēmisku uzskatu paliekas.
Torā/Vecajā derībā saglabājušās seno animistisko ticējumu pēdas: "miesas dvēsele ir asinis" (3.Mozus grāmata, 17.nod, 11.p.), "noturies tikai, ka tu asinis neēd, jo asinis ir dvēsele" (5.Mozus grāmata, 12.nod., 23.p.). Senie žīdi godināja daudzus labus un ļaunus garus, kas mājoja, pēc viņu priekšstatiem, kokos un akmeņos. Akmeņus uz kapiem uzskatīja par dvēseles namu. Pirmsākumu bībeliskajiem likumiem par rituālo nešķīstību meklējami ticībā ļaunajiem gariem. Daudzie amuleti, kas pazīstami daudzām lopkopju tautām, "pasargāja" no dēmoniem. Jaunā mēnesī un pilnā mēnesī, kad pēc senatnē izplatītiem ticējumiem jo sevišķi plosās gari, veica maģiskus buršanās ritus nolūkā aizbiedēt ļaunos garus, lai tie neaiztiktu jaunatnesušos lopus. Jaunā mēness svētki saglabājušies judaismā līdz mūsu dienām. Jūdu sestdienas svinēšana tāpat saistīta ar Mēness godināšanu. Senžīdiem bija pavasara Lieldienu ("iežēlināšanas") svētki, kad tuksneša garam Azazelam ("āzim-dievam") upurēja jērus un kazlēnus.
Iesākumā jūdi lūdzoties vērsās ziemeļu virzienā (neolīta laika tradīciju palieka).
Daudzas jūdu reliģiskās ceremonijas izveidojušās sirmā senatnē. Tad radusies arī apgraizīšanas ceremonija, kas pirmatnējās ciltīs kādreiz pastāvēja kā puisēnu iesvētīšana par ģints kopienas locekļiem un saglabājusies daudzās seno Austrumu tautās. Vecajā derībā teikts, ka Dievs kungs licis pravietim Jozum veikt "Izraēļa dēlu" apgraizīšanu ar akmens nažiem, kas liecina par apgraizīšanas ļoti seno izcelsmi.

Jūdu politeisms. Seno žīdu cilšu reliģija mainījās, kad XIII gs.pmē. tie iekaroja Palestīnu. Senās Ēģiptes ziņas, kas attiecināmas uz III g.tk.pmē., liecina, ka Palestīnu apdzīvojuši semīti - pa daļai lopkopji, pa daļai uz vietas dzīvojoši zemnieki. No kaimiņos esošajiem Arābijas tuksnešiem periodiski parādījās lopkopju ciltis, kas Palestīnā sāka nodarboties ar zemkopību. Faraona Merneptaha stēlas uzrakstā 1223.g.pmē. pirmo reizi minēts Izraēlis.
Kad nomadi pāgāja no lopkopības uz zemkopību, viņi sāka godināt dievus - lauksaimniecības aizgādņus, daudzus vietējos baalus ("kungus"), kurus pielūdza vai "zem katra zaļa koka." Lieldienas, agrākie lopkopju svētki, kļuva par zemkopības svētkiem, Dievam sāka upurēt macas - svaigus plāceņus.
Šķiru rašanās ģints iekārtas dzīlēs atspoguļojās senajā reliģijā. Dievības - lauku, vīnogulāju, olīvu biržu utt. aizgādņus sāka uzskatīt arī par aizgādņiem vecajo un vadoņu varai. Ar vergturu valsts rašanos senie dievi un dieves pārvērtās par vietējiem un valsts dieviem. Vecajā derībā izskausti norādījumi, ka daudzi tās varoņi kādreiz bijuši dievi, kas pēc gadu tūkstošiem pārvērtušies par vēsturiskām personām. Tā, piemēram, Jozus Nūna dēls ir sena ziemeļkanaāniešu veģetācijas dievība, kas radniecīga zemkopības dievam Tammuzam un ko priesteri vēlāk pārvērtuši par Mozus līdzgaitnieku. Bībelē senie dievi Ābrams, Īzāks un Jēkabs jau attēloti par patriarhiem, kuru kults judaismā saglabāts līdz pat mūsdienām.

Agrīnā judaisma forma. Iegājuši Apsolītajā zemē Kanaānā, žīdi no vietējiem kaanāniešu iedzīvotājiem pārņēma Svēto biržu stādīšanu un Dieva pielūgšanu tajās. Birzes parasti stādīja paaugstinātās vietās – bamot. Tajās bieži tika uzstādīti akmens stabi upurēšanas asinīm – massebot. Bībeles Esības grāmatā teikts: „Un iestādīja [Ābrams] pie Virsāvijas birzi un sauca tajā Tā Kunga, Dieva mūžīgā, vārdu.”
Par birzīs veiktajiem rituāliem nav gandrīz nekādu ziņu, jo vēlākā priesteru elite iznīdēja šādus kultus, izcērtot un nodedzinot svētbirzes, sagraujot upurēšanas akmens stabus. Biržu pielūdzēji līdz mūsdienām saglabājušies tikai Etiopijā kā kemanti.
Iesākumā jūdu kulta centrs atradās nevis Jeruzālemē, bet gan Herizma kalnā, kas atrodas tieši 4 grādus uz austrumiem no „ēģiptiešu meridiāna.”
Sākumā jūdu svētā pilsēta bija Hebrona.
Jeruzāleme par kulta centru kļuva tikai no 980.g.pmē., kad to tā pasludināja ķēniņš Dāvids. Iespējams, ka viņš līdz ar to izkropļoja jūdu ticību un īstie ticības glabātāji – melhisedekieši, palika Hebronā un turpināja to uzturēt.

Jāves kulta izcelšanās. Senžīdu ciltīm apvienojoties vergturu valstī, izvirzījās Jūdas cilts, kuras dievu Jāvi sāka godināt kā visu dievu ķēniņu: "Jo Tas Kungs ir liels un ļoti teicams, viņš bija bijājams pār visiem dieviem." (Dāvida dziesmas, XCVI, 4). Sākumā Jāve bija tuksnesīgo kalnu dievs, negaisa, uguns un ūdens personificējums. Viņš it kā mājojis Sinaja kalnā Ziemeļarābijā, lidinājies padebešos, draudēdams ar pērkonu un zibeni, un parādījies ugunīga staba veidā.
Senie žīdi ticēja, ka Jāvem bijušas vairākas sievas. Izrakumi Miznā (Centrālā Palestīna) rāda, ka vēl IX gs.pmē. Jāves svētnīca atradusies blakus kādas dieves svētnīcai. Uz kādas stēlas, kas uzieta arheoloģiskajos izrakumos, attēlots Jāve un viņa sieva Anate (Anat-Jāve). Jāve ķēniņa tērpā stāv lauvam uz muguras, bet blakus ir Anate. Jāvem priekšā atrodas upura trauks, pie tā priesteris kvēpina vīraku. Šis attēls attiecas uz VI gs.pmē. Senie izraēļi ticēja, ka Jāvem bijuši arī bērni - "dieva dēli," kas sagājušies ar Zemes sievietēm: "Tad dieva dēli redzēja cilvēku meitas, ka tās bija skaistas, un ņēma sev sievas, kādas tiem patika." (1.Mozus grāmata, VI, 2).

Jūdu monoteisma izveidošanās. Kad Palestīnā ap 1000.g.pmē. izveidojās vergturu valsts, tās ķēniņi, lai nostiprinātu savu varu, pārvērta Jāvi par debesu ķēniņu, kas radīts pēc viņu līdzības. 622.g.pmē. ķēniņš Josija veica reformu: centralizēja kultu, aizliedza Jāvem upurēt ārpus Jeruzālemes svētnīcas un atcēla visu citu dievu kultus. Kulta centralizācija pauda centralizētās vergturu varas cīņu pret ģinšu un cilšu attiecību paliekām.
Pakāpeniski Jāve tika pārvērsts par vienīgo debess un zemes valdnieku, kas valda pār visām tautām, sola žēlastību atgrieztajiem un nežēlīgi satriec nepaklausīgos. Agrākie cilšu dievi tika pakļauti Jāvem, pārvērsti par patriarhiem, seno pērkona un zibens dievību Eliju sāka uzskatīt par pravieti. Saules dievību Šimšonu ("Saules vīru") - par varoni Samsonu.  Vairākus gadsimtus norisinājās monoteisma veidošanās.
Bībeles judaisms sankcionēja un nostiprināja centralizēto ķēniņa varu. Arī senajā žīdu valstī, tāpat kā daudzās citās, ķēniņi parasti bija arī augstākie priesteri. Bībelē ķēniņu sauc par "Jāves svaidīto." Dāvida dziesmu grāmatā Jāve saka ķēniņam: "Tu esi mans dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis." Jūdu ķēniņam bija tiesības uz titulu "dieva dēls." Kad ķēniņš kāpa tronī, viņam deva jaunu vārdu - tā iepriekšējam vārdam pievienoja priedēkli "Jo," kas apzīmēja ķēniņa sakaru ar Dievu. "Bazūņu svētkos" svētnīcā attēloja ceremonijā Jāves uzvaru pār visiem dieviem, viņa uzkāpšanu tronī, kad Zemes ķēniņš saņēma no debesu ķēniņa rokām varu pār cilvēkiem.

Priesteri un Tora. Kulta centralizācija noveda pie tā, ka nostiprinājās Jeruzālemes priesteri, kuru labā vienkāršoe žīdus aplika ar nodokļiem. Svētnīcai piederēja vergi un lielas naudas summas. Tie veidoja apvienību - "levitu cilti," viņu skaitu papildināja ar dižciltīgu dzimtu locekļiem, un viņi bija ķēniņa varas balsts.
Sirmā senatnē, jau pirms rakstu parādīšanās, žīdi sacerēja teikas un likumus, kas gāja no mutes mutē, viņiem bija teiksmas un dziesmas par patriarhiem, varoņiem un ķēniņiem, par kariem, uzvarām, tautas panākumiem un postu. Šīs teikas pārgāja no cilts uz cilti, no paaudzes uz paaudzi, no mutes mutē. Priesteri pierakstīja tautas mutvārdos izplatītos mītus, himnas un izteicienus, pārstrādāja un papildināja tos saskaņā ar saviem mērķiem un uzskatiem un sasaistīja atsevišķus pierakstus vienā veselā vienībā. Tā nu arī Bībeles lielākā daļa arī ir tāds pierakstu krājums, kas sastādīts no dažādiem avotiem.
Priesteri apgalvoja, ka vienīgais un visvarenais dievs Jāve izredzējis žīdu tautu, atklājies tai, lai dotu tai vienīgo pareizo dvēseles glābšanas mācību, kuru sargāt un nest visām pasaules tautām aicināti jūdi. Šo mācību Jāve esot nodevis Mozum derības formā, tāpēc derība ir svēta un dieva atklāta. 
Piecas Mozus grāmatas - Tora ("Likums") ap VI gs.pmē. sastādītas no dažādiem avotiem, kurus sakopojis vienā kompilācijā redaktors, kas dzīvojis V gs.pmē., izklāsta vergturu likumus: "Taviem kalpiem un tavām kalponēm, kas tev ir, būs būt no apkārtējiem pagāniem; no tiem jums būs pirkt kalpus un kalpones... Un tie lai jums ir par īpašumu. Un tos jūs varat atstāt par mantību saviem bērniem pēc jums, ka tie ir viņu īpašūms; lai tie jums kalpo mūžam..." (3.Mozus grāmata, XXV, 44.-46.).

Leģenda par Mozu. Senajā pasaulē vergturu likumiem ar nodomu piedēvēja dievišķu izcelsmi, lai tiem būtu lielāks spēks. Mītiskais Mozus it kā personificēja senžīdu likumdošanu, kuras autorību piedēvēja Jāvem, kas esot nodevis šos likumus pravietim Mozum Sinaja kalnā.
Mozus biogrāfija saveidota no dažādiem senajiem mītiem. Tā, piemēram, par Babilonijas ķēniņa Sargona piedzimšanu stāsta to pašu, ko par Mozus bērnību - Senajos Austrumos izplatītu nostāstu par to, kā brīnišķā kārtā zīdainis izglābies no viņam draudošām briesmām.
1901.gadā tika uzieti Babilonijas ķēniņa Hamurapa likumu noraksti, kas bija tūkstoš gadu senāki par Mozus likumiem. Ar to ne tikai apstiprināts, ka Mozus likumdošana nav bijusi vecākā, bet arī uziets Mozus likumu avots, no kura daudz kas pārņemts. Zinātnieki salīdzinājuši Hamurapa likumu tekstus ar Mozus likumiem un konstatējuši babiloniešu kodeksa ietekmi uz bībelisko likumdošanu. Arī feniķiešu un hetu likumu izpēte parādīja to ietekmi uz Mozus likumiem.

Praviešu sludinātāji un mesiānisms. I g.tk.pmē. 1.pusē Palestīnā bija pazīstami pravieši (nabi), kas savus reliģiski politiskos sprediķus apvienoja ar buršanos. Viņi pilnīgi šamanistiskā manierē noveda sevi ekstāzē ar dejām vai mūziku, tādā stāvoklī izrunāja vārdus, kas tika uzņemti kā "dievišķīgi." Tādi pravieši, kas bija saistīti ar Jāves kultu, cīnījās pret vietējo dievību kultiem, ko atbalstīja vietējie ģints augstmaņi.
Dažu praviešu sprediķos izpaudās tautas protests pret trūcīgo, atraitņu un bāreņu apspiešanu, tie krasi vērsās pret bagātnieku spaidiem un varmācību, pret augļošanu. Taču par galveno likstu cēloni šie pravieši uzskatīja nepietiekamu Dieva godināšanu. Viņi aicināja pacietīgi gaidīt "Jāves svaidīto," kas dzims no "ķēniņa nama" un brīnumainā veidā glābs cilvēkus no ciešanām un ļaunuma. Apspiesto masu nevarība pretdarboties apspiedējiem veicināja tādas ticības rašanos, kas paredzēja brīnumainu taisnīga ķēniņa atnākšanu, tādas valstības nodibināšanu, kurā kopā ganīsies vilks ar jēru. Brīvības un laimes valstību gatavu sniegs debesu pestītājs, tādejādi ticīgie jūdi to gaidīja. 

Sinagogu rašanās diasporā. Jau daudzus gadsimtus pirms jūdu valsts bojāejas senie žīdi apmetās dažādās Austreņu zemēs - Babilonijā, Ēģiptē un zemēs Vidusjūras krastos. Tādās pilsētās kā Bābele, Aleksandrija u.c. izveidojās prāvi žīdu kvartāli - diasporas. Pēc tam, kad romiešu imperatora Tita karaspēks 70.g.pmē. nopostīja Jeruzālemi un jūdu centrālo svētnīcu tur, žīdu diaspora krasi palielinājās.
Sakarā ar to izveidojās kults, kas tikai simboliski bija saistīts ar Jeruzālemes svētnīcu. Ticīgie neapmeklēja svētnīcu, bet sāka pulcēties reliģiskā rituāla piekopšanai vietējās sanāksmēs (sinagogās), nenesa upurus, bet sāka raidīt lūgšanas un slavas himnas Jāvem, lasīt nodaļas no Toras. Sinagogas pārvaldīja masoreti ("grāmatnieki"), kas lasīja un komentēja Toru, balstīdamies ne vien uz rakstītajiem avotiem, bet arī mutvārdu tradīcijā. Tā judaisms pielāgojās jaunajiem emigrācijas apstākļiem.

Talmūdiskā judaisma izveidošanās. Bībeles tēžu mutvārdu skaidrojumu pirmo reizi sakopoja un izrediģēja Jehuda ha-nasi 210.gadā. 63 traktātu veidā tos ietilpināja tā saucamajā "likuma atkārtojumā" (mišna). Drīz pēc savas rašanās mišna pati kļuva par skaidrošanas objektu - ar to nodarbojās "skaidrotāji" (amoraji) Palestīnā un Babilonijā. Mišnas izskaidrojumu sauc par gemoru. Palestīnas Gemoras apvienojums ar Mišnu ieguva "Jeruzālemes talmūda" (talmuda jerušalmi, III gs.), bet Babilonijas gemoras apvienojums ar mišnu ieguva "Babilonijas talmūda" (talmuda bavli, V gs.) nosaukumus. Reliģiozo žīdu vidū visizplatītākais un autoratīvākais ir Babilonijas talmūds. Tādejādi talmūds kā jūdu reliģiski literārs piemineklis radies nevis vienas, bet daudzu personu darba rezultātā, kas turklāt dzīvojušas dažādā laikā un dažādās vietās.Tomēr visos šā apmērā milzīgā krājuma ar 2947 lapām (5894 lappaspuses) priekšrakstos un pamācībās diezgan skaidri izpaužas tā sastādītāju centieni par katru cenu saglabāt judaismu, pielāgojot to atmirstošajām vergturu formācijas sabiedriskajām attiecībām un topošajām feodālisma attiecībām.
Talmūds aptver tiesiskās normas, reliģiskos priekšrakstus, likumus, kas skar kriminālo un civilo lietu tiesvedību, teoloģiskos spriedumus kulta un dogmatikas lietās, ētiskās normas, primitīvas ziņas par matemātiku, astronomiju, dabas zinātnēm, medicīnu un vēsturi, pasakas un leģendas, līdzības, sakāmvārdus, fabulas, mītus utt. Viss šis milzīgais un daudzveidīgais materiāls izvietots ļoti nekārtīgi, bet izklāsta forma ir nesistemātiska.
Judaisma teologi centās radīt visaptverošu kodeksu, kas stāvētu garīgās un laicīgās aristokrātijas sardzē. Talmūds daudzina sabiedriskās nevienlīdzības mūžīgumu un taisnīgumu, ar dažādu līdzību, sakāmvārdu un pasaku palīdzību iesakņo cilvēku apziņā reliģisko ideju par cilvēku pilnīgu atkarību no Dieva. Talmūda autori cenšas ticīgajiem iedvest pilnīgu padevību un pacietību. Talmūdā atspoguļojas ne vien žīdu, bet arī persiešu, babiloniešu un citu ar žīdiem saskarē bijušo tautu pasaules uzskati.
Talmūda priekšstati par Dievu, paradīzi un elli, par pasaules un cilvēka radīšanu, par balvām un sodiem ir cilvēku reālās un laicīgās dzīves fantastiski atveidi. Talmūdā izstrādātā mācība par eņģeļiem un dēmoniem atspoguļo feodālo sabiedrisko attiecību hierarhiskās kāpnes. Uzskatot, ka pasaule ir hierarhiska vienība, kuras priekšgalā atrodas Dievs, un kuras būtnes atkarībā no pilnības pakāpes atrodas negrozāmās savstarpējās attiecībās un mūžīgā savstarpējā pakļautībā, talmūdisti sludina pasaules sastingumu, stagnāciju un nemainību un aicina cilvēkus samierināties ar dzīves grūtībām.
Noraidot zinātni un filozofiju, talmūds sniedz naivas un izkropļotas ziņas par dabu un cilvēku. Talmūdisti aizstāv bībelisko leģendu par pasaules radīšanu no pīšļiem dažu stundu laikā."Kādā veidā radīts Ādams?" - jautā rabīns Nātans. Atbilde: "Pirmajā stundā tika savākti pīšļi, otrajā stundā tika radīts viņa tēls, trešajā - sataisīts golems (stāvs), ceturtajā - saistīti viņa locekļi, piektajā - atvērās viņa atveres, sestajā - viņam tika dota dvēsele, septītajā viņš piecēlās kājās, astotajā viņam tika dota Ieva, devītajā - viņu ieveda paradīzē, desmitajā - viņš saņēma bausli, vienpadsmitajā - nogrēkojās, bet divpadsmitajā - viņš tika izdzīts un aizgāja." /no rabīna Nātana traktāta Abota, 1., 5.-6.p./ Šim reliģiskajam stāstam par cilvēka izcelšanos ir liela līdzība ar citu tautu Radīšanas stāstiem.
Talmūds pauž cilvēka kā "zemes pīšļu" nicināšanu. "Tikai tas," - saka rabīns Eihanons, "pilnīgi apliecinās mācības vārdus, kas pie tam sevi uzlūkos par neko." /Sota, 21.b/ Ieaudzinot cilvēkā apziņu par savu niecību Dieva priekšā, talmūdisti biedē cilvēkus ar elli un mūžīgām mokām. Cerēt uz mūžīgu prieku un svētlaimi Viņpasaulē var tikai "lēnīgais, pazemīgais, kas ienāk saliecies un iziet saliecies un kas vienmēr nodarbojas ar Toru." /Sanhedrins 88.b./
Judaistu mācītie vīri apgalvo, ka jūdu reliģija nepavisam neesot reliģija, bet gan ētiska sistēma, tikumības kodekss, kas der visiem laikiem un visām tautām. Talmūda ētika aizstāv reliģisko pamatideju par laicīgās dzīves nīcību, par to, ka tā dota cilvēkam tikai tādēļ, lai sagatavotos nākošajai Viņpasaules dzīvei debesīs.
Talmūds sludina bezierunu paklausību ķēniņam un tam tuvu stāvošajiem. Rabīns Hanina, augstākā priestera vietvaldis, saka: "Lūdz Dievu par augstākās varas labklājību, jo, ja nebūtu baiļu tās priekšā, cilvēki cits citu aprītu dzīvus." (Abots, III, 2.) Rabīns Judans teicis: "Kas izturas pārdroši pret ķēniņa personu, tas izturas pārdroši it kā pret pašu Dievu." (Berešit-rabba, 94.) "Ķēniņš," - sludina talmūdists, "ir virs zemes Dieva ēna, kas vienādi sedz bagātos un nabagos. kas neizpilda ķēniņa pavēles, tiem tiek atņemta dievišķās ēnas aizstāvība." (Mlehet Mahševet, 96.)
Kā sarkans pavediens visam talmūdam cauri vijas sludināšana, ka nabadzība, ciešanas, slimības un dažādas nelaimes cilvēkiem nāk par labu.Turnijs Rufijs reiz jautājis rabīnam Akibam: "Ja jūsu Dievs mīl nabagos, tad kāpēc viņš tiem nepagādā pārtiku?" Akiba atbildējis: "Tas tādēļ, lai mēs ar žēlastības dāvanām izglābtos no elles mokām." (Baba Batra, 10.a)

Talmūdiskā judaisma ceremonijas un svētki. Talmūdiskais judaisms saista ticīgo žīdu no piedzimšanas dienas līdz pat nāvei ar neskaitāmiem reliģiskiem likumiem, ko secina no Toras: "Tikai mirušie ir brīvi no baušļiem." Judaisms saista ticīgos ar 613 priekšrakstiem - 365 aizliegumiem un 248 pavēlēm.
Simtiem sīkumainu rituālu priekšrakstu un aizliegumu izcelšanās izskaidrojama ar ekonomisko un garīgo atkarību, kādā atradās tautas masas. Žīdi bija saistīti ar neskaitāmiem ierobežojumiem, klausībām un nodokļiem. Tas radīja priekšstatu, ka arī Dievs izveidojis veselu sistēmu visdažādāko aizliegumu, prasīdams izpildīt dažādas ceremonijas, paražas un likumus un skaitīt tūkstošiem lūgšanu, bez kurām ticīgais nevar izpelnīties aizkapa dzīvi.
Judaisms sevišķi stipri ietekmēja ticīgos ar saviem svētkiem un ceremonijām. Par vissvarīgākajiem svētkiem uzskatīja Jauno gadu (Roš-Hašono) un Tiesas dienu (Jom-Kipur), ar kuru palīdzību ticīgajiem iedvests, ka viss sociālais posts ir Dieva noteikts sods par grēkiem, ka cilvēku likteņi pilnībā atkarīgi no Dieva. Jaunajā gadā un Tiesas dienā, saskaņā ar judaisma mācību, Dievs nosaka, "kurš kļūs bagāts, kurš izputēs, kurš tiks pazemots un kurš paaugstināts." /No lūgšanas UnsaneTokef/
Sevišķi reliģiozas bija žīdu sievietes, lai gan reliģija visai stipri tās ierobežoja. Katru rītu ticīgā pienākums bija skaitīt lūgšanu: "Lai slavēts tu, ak Kungs, mūsu Dievs, Pasaules valdniek, ka neesi radījis mani par sievieti!" Žīdu sievietei turpretim bija pazemīgi jaskaita lūgšana: "Lai slavēts tu, ak Kungs, mūsu Dievs, Pasaules valdniek, ka esi radījis mani par sievieti pēc savas gribas."

Rabīnu judaisma dogmas. Viduslaikos notika vairāki mēģinājumi sistematizēt judaisma dogmas. Rietumeiropā ar to nodarbojās rabīni, kas atradās jūdu draudžu priekšgalā un bija bagātnieku ielikteņi. Pirmo reizi rabīni parādījās Spānijā XI gs. kā likumu mācītāji un soģi, kas pārvaldīja draudzi. "Ja rabīns tev pat kreiso nosauks par labo, bet labo par kreiso, tad tev tomēr jāpaklausa viņam" - tā mācīja sinagogā.
XII gs. viens no judaisma pīlāriem - rabīns Maimonīds formulēja "13 ticības apliecinājumus." Šīs dogmas ticīgajiem bija katru dienu jāskaita lūgšanas laikā: 
      1.  Ir Dievs, kas radījis Visumu.
      2.  Viņš ir viens.
      3.  Viņš ir bezmiesīgs.
      4.  Viņam nav sākuma.
      5.  Viņš vienīgais jāpielūdz.
      6.  Dievišķā atklāsme ir patiesība.
      7.  Mozus ir vislielākais no praviešiem.
      8.  Toru Mozum atklājis Dievs.
      9.  Mozus likumu nedrīkst aizstāt cits.
     10. Visumu vada Dieva providence.
     11. Pastāv balva labajiem un sods ļaunajiem.
     12. Pie Izraēļa nāks mesija.
     13. Augšāmcelšanās no miroņiem ir patiesība.
Pirmās 4 dogmas par monoteismu Maimonīds izsludināja pret "pagānismu" un stiprajām politeisma paliekām Torā. 5. un 13.dogmu - pret kristietības mācību par svētajiem un jau notikušo mesijas atnākšanu. 7. un 9.dogmu - pret islāma mācību par Muhamedu kā vislielāko no praviešiem, kas Mozus likumu centās nomainīt ar savējo. 6., 8., 10. un 13.dogmu - pret senatnes brīvdomātājiem, kuri, ja var ticēt talmūdistiem, apgalvoja, ka "Tora nav dievišķas cilmes," "Tora nesatur mācību par augšāmcelšanos no miroņiem," "nav taisnības virs zemes un nav atmaksas debesīs."
Vēlāk notika mēģinājumi jūdu ticības apliecinājumus reducēt uz astoņām un pat trim dogmām. Taču visus šos "ticības apliecinājumus" neviens nekad nav kanonizējis.

Kabalas nozīme judaismā. Viduslaikos judaismā ļoti izplatīta bija ticība eņģeļiem - tiem bija tāda pat loma kā svētajiem kristietībā. Tāpat plaši praktizēja demonoloģiju, pūšļošanu, ticību amuletiem un talismaniem. Žīdu vidū plaši izplatījās mistiskā Kabalas mācība - burtiski "saņemta pēc nostāsta."
VIII gs. beigās un IX gs. sākumā parādījās "Radīšanas grāmata" (Seifer jecira), kurā ir izklāstīta burtu un ciparu maģiskā nozīme. XIII gs. parādījās sacerējums "Mirdzums" (Zoar), kas, savukārt, mistiskā veidā interpretēja Toru. Šai grāmatā sīki aprakstīti eņģeļi un dēmoni, paradīze un elle, dvēseļu ceļošana utt. Kabalisti apgalvoja, ka zinot attiecīgā eņģeļa vārdu, varot izdziedināt vārdziniekus, apdzēst ugunsgrēkus un vēl visu ko citu.

Hasīdisms. XVIII gs. 30.gados Volīnijā un Podolijā žīdu lauku iedzīvotāju vidū radās īpatnējs judaisma novirziens - hasīdisms. Tas sašķēla Austrumeiropas jūdus "dievticīgajos" (hasīdi) - svēto (cadiki) godinātājos, un "pretcīnītājos" (misnagdi) - vecā rabīnisma piekritējos.
Hasīdisma čaulā sākotnēji izpaudās tautas reformācijas gars, protests pret rabīnu un draudžu barvežu varu. Hasīdi mācīja, ka katrs var saplūst ar Dievu lūgšanā neatkarīgi no tā, vai viņš zina Toru un Talmūdu, vai ne. Drīzi vien izcilu ietekmi hasīdismā ieguva cadiki, kas ņēmās būt par dziedniekiem, burvjiem, starpniekiem starp Dievu un ticīgajiem. Cadiki dziedināja no visām slimībām, tirgojās ar amuletiem un talismaniem. Viņi noslēdza savstarpējus līgumus par tiesībām darboties vienā vai otrā rajonā, šo līgumu laušana izraisīja cīņas cadiku dinastiju starpā. Cadiku ienākumi sastāvēja no dāvanām, kuras ticīgajiem bija jāpasniedz sakarā ar visiem svarīgajiem savas dzīves vai cadika dzīves notikumiem, no dāvanām nelaimes gadījumā, kas uzbrukusi ticīgajam: par slimnieka dziedināšanu, par prāvu izšķiršanu, par grēku izpirkšanu. Tautā mēdza teikt: "Arī tad, kad cadiks vāc naudu, viņš dara svētu darbu."
Hasīdisms ar visai lielu nenovīdību izturējās pret tradicionālo izglītību, cīnījās pret tās izplatību.

Reformētais judaisms. XIX gs. 2.pusē Vācijā, Francijā, Anglijā un ASV žīdu buržuāzija mēģināja "attīrīt" judaismu no visa, kas visvairāk novecojis un savu laiku pārdzīvojis. XIX gs. Tā rezultātā Eiropā radās reformētais judaisms. Vācijā radās reformēta Vācu-žīdu draudžu savienība, kas atcēla reliģiskos aizliegumus attiecībā uz ēdienu, izslēdza no lūgšanu grāmatas ievērojamu skaitu novecojušo slavinājumu utt. 1885.gadā šī savienība publicēja lēmumu par saviem politiskajiem uzskatiem, kas liecināja par nozīmīgu soli judaisma sekularizācijā: "...mūsu reliģija sludina valsts likumu apzinīgu pildīšanu, varas orgānu godināšanu un paklausību tiem." Rietumeiropā un ASV parādījās reformētā judaisma sinagogas.

Sinagogas ir materiāli atkarīgas no bagātajiem draudžu locekļiem.

Judaisms Eiropā. Piemēram Lielbritānijā pārstāvēti 3 judaisma veidi: ortodoksālais, reformētais un liberālais. Anglijā ir Ortodoksālo jūdu draudžu savienība, Liberālo sinagogu savienība un Spāņu-portugāļu draudze, kurā apvienojušies žīdi, kuru senči nākuši no Spānijas un Portugāles. Reformētā sinagoga no liberālās atškiras ar to, ka saglabājusi ievērojamu daļu tradicionālā rituāla, bet liberālā to atmetusi. Tomēr vislielākā ietekme Lielbritānija ir ortodoksālajam judaismam. Anglijas galvenais rabīns Hercs savā grāmatā "Judaisma nostiprināšanās" izteicās kā liels antikomunists, viņš bija arī viens no tiem, kas idejiski iedvesmoja "krusta karu" pret PSRS.
Tomēr jūdu garīdzniecība ar satraukumu raksta par Lielbritānijas žīdu atkrišanu no ticības un uzsver, ka judaisms mūsdienās Anglijā piedzīvo pagrimumu: "Dievs ar grūtībām savienojams ar mūsdienu žīda domāšanas veidu." 

Judaisms Krievijas impērijā. Krievu ķeizara vara tradicionāli izplatīja pret žīdiem vērstu nostāju.
1835.gada likums Krievijas impērijā noteica, ka rabīniem "jāvada žīdi uz paklausību vispārējiem valsts likumiem un nodibinātajiem varas orgāniem." saskaņā ar Krievijas impērijas likum iem rabīni baudīja "1.ģildes tirgotāju tiesības" un pēc 10 gadu ilgas savu uzdevumu pildīšanas tika apbalvoti ar zelta medaļām.
Bagātie žīdi O.Gincburgs, S.Poļakovs, L.Brodskis bija aktīvi klerikāļi un faktiskie judaisma vadītāji Krievijā. Par baņķiera un barona O.Gincburga līdzekļiem uzcelta galvenā sinagoga Pēterpilī, par dzelzceļu kapitālista S.Poļakova līdzekļiem - Maskavā, par cukurrūpnieka L.Brodska līdzekļiem - Kijevā. Te nu neiztikt bez V.Ļeņina: "Bagātie žīdi, tāpat kā bagātie krievi, tāpat kā visu zemju bagātnieki, savienībā viens ar otru nomās, apspiež, aplaupa, šķeļ strādniekus." ("Raksti," 29.sēj., 219., 220.lpp.)
Krievijā augstākā instance jūdu reliģijas lietās bija rabīnu komisija Ārzemju konfesiju Garīgo lietu departamentā. 1910.gadā rabīnu komisijā bija 1 baņķieris, 5 tirgotāji, 22 rabīni un 3 cadiki.
Sinagoga vienkāršajiem žīdiem iedvesa paklausību ķeizara varai. Rabīns Haims Voložanskis 1848.gadā pamācīja, ka "cara vara ir Dieva vara." Rabīni atsaucās uz Talmūdu, kas māca, ka tas, kas uzstājas pret ķēniņa varu, pelnījis nāvi, un, kurš izturas nekaunīgi pret ķēniņa personu, tas izturas nekaunīgi pret pašu Dievu.
Varas konstantais pretžīdiskais nosakņojums mēdza izraisīt pat žīdu grautiņus. Savulaik lielinieku līderis V.Ļeņins arī sacījis: "Kauns nolādētajam carismam, kas mocīja un vajāja žīdus. Kauns tiem, kas sēj naidu pret žīdiem, kas sēj naidu pret citām tautām. Lai dzīvo visu tautu strādnieku brālīga uzticība un kaujas savienība cīņā par kapitāla gāšanu." (no V.Ļeņina runas "Par kūdīšanu uz žīdu grautiņiem")
1905.gada revolūcijas laikā rabīni piedalījās cīņās pret streikiem, dibināja kaujinieku grupas revolucionāri noskaņotās žīdu jaunatnes piekaušanai, ziņoja policijai par nelegālām sapulcēm un nodeva ohrankai revolucionārus. 1908.gadā Varšavā rabīnu kongress vērsās ar pateicību pie Nikolaja II un cildināja viņu par  revolūcijas apspiešanu. 1910.gadā rabīni savā kongresā Viļņā aicināja iznīdēt revolucionāro kustību.
Rabīni uzstājās pret revolucionāro kustību savienībā ar žīdu nacionālistu-cionistu partiju. Cionisti uzstājās pret žīdu piedalīšanos cīņā pret carismu. Tādejādi nav nekas neparasts, ka Maskavas policijas priekšnieks Zubatovs rakstīja: "Cionisti jāatbalsta."

Judaisms ASV. Pēc II Pasaules kara judaisma centrs no Eiropas pārvietojās uz ASV, kur tapa vairākas ticīgo žīdu organizācijas - Amerikāņu jūdu draudžu savienība, Ortodoksālo jūdu draudžu savienība, Amerikas Sinagogu savienība, Amerikas Rabīnu centrālā konference, Amerikas Rabīnu padome, ASV un Kanādas Ortodoksālo rabīnu savienība. Šīm organizācijām bija savas nodaļas, un tās bija/ir saistītas ar citām organizācijām, piemēram, ar Ortodoksālo jūdu draudžu savienības Sieviešu filiāli un Amerikas Sinagogu savienības Nacionālo sieviešu līgu.
ASV, tāpat kā Eiropas valstīs, tika mēģināts reformēt judaismu. Mūsdienu reformētā judaisma sludinātāji atmetuši antropomorfiskos priekšstatus par Dievu. Reformētie judaisti reliģijas nostiprināšanas interesēs sludina atteikšanos no dažiem Toras priekšstatiem un viduslaiku ceremonijām. Viņi runā par to, ka ticība fiziskajai atdzimšanai pēc nāves jāsaprot kā vecāku garīgā nemirstība viņu bērnos, raksta par "judaisma savienošanos ar zinātni."
ASV pastāv ļoti daudz filantrofisko organizāciju, kas saistītas ar sinagogu - tās labdarību izmanto judaisma propagandai. Žīdi kā reliģiski-nacionāla amerikāņu iedzīvotāju grupa (tikai 3%!) bauda neproporcionālu ietekmi uz ASV ekonomiku un politiku, tādēļ judaisti atbalsta ASV politiku, ilgu laiku bija pretkomunistiski noskaņota un cieši saistīta ar žīdu nacionālistiem - cionistiem, Izraēlā.
Amerikas Rabīnu padome visus ASV dzīvojošos žīdus uzskata par judaistiem - to ir veseli 5,5 miljoni. Protems, ka ievērojam to daļa ir nereliģioza. Amerikas rabīni vienbalsīgi sūdzas par reliģiozitātes pagrimšanu, vienaldzību un nevērību pret sinagogu. Lai tās tiktu vairāk apmeklētas, tajās nereti sarīko izpriecas jaunatnei, piemēram, dejas.

Judaisms PSRS. 1917.gada lielinieku organizēto Oktobra apvērsumu žīdu garīdzniecība sagaidīja naidīgi. 1918.gadā jūdu klerikāļi kopā ar cionistiem sasauca Viskrievijas Reliģisko draudžu kongresu un tajā pieņēma rezolūcijas pret Oktobra apvērsumu. Tai pašā 1918.gadā Visukrainas Rabīnu kongress Odesā uzlika anatēmu (žīdiem - herema) jaunajai Padomju valstij. Žīdu garīdznieki arī pretojās padomju varai industrializācijas un kolektivizācijas periodā.
Protams padomju vara piespieda garīdzniecību sevi respektēt un sadarboties. PSRS darbojās sinagogas un ješibots rabīnu sagatavošanai. Sinagogas darbojās patstāvīgi, judaismam nebija vienota centra PSRS. Dievkalpojumu vajadzībām tika izdotas lūgšanu grāmatas, periodiski tika izdoti reliģiskie kalendāri.

Judaisms - sionisma ideoloģijas pamats. Judaisms kļuvis par Izraēlas valsts reliģiju, rabīniem valstī ir liela ietekme. Galējās klerikālās partijas Agudat Israel un Poalei Agudat Israel, buržuāziski cionistiskās un klerikālās partijas Mizrahi un Galot Hamizrahi visādi atbalsts Izraēlas valdību. Jūdu garīdzniecība atbalsta valsts militāro darbību pret arābu zemēm. Izraēlas ortodoksāļi neganti uzstājās pret Izraēlas Komunistisko partiju.
Izraēlas valdība atzīst rabīnu tiesas spriedumus ģimenes tiesību jomā. Šī tiesa izšķir lietas, pamatojoties uz Toru un Talmūdu - tie noliedz dzimumu līdztiesību, civilo laulību u.c. Tomēr ievērojama žīdu iedzīvotāju daļa vienaldzīgi izturas pret judaismu un tikai ap 20% pilda visas reliģiskās ceremonijas.

Pamatā arī žīdi, tāpat kā vairums pasaules iedzīvotāju, zaudē interesi par reliģiskām lietām. Tikai īpaši fanātiski noskaņotie judaisma sekotāji daudzina par Jeruzālemes svētnīcas atjaunošanu un upurēšanu Jāvem.

Judaisma novirzieni:
      -  ortodoksālais judaisms. Haredim. Neatzīst Izraēlas valsti, jo tā dibināta ne tā, kā rakstīts Torā.
      -  hasīdisms;
      -  reformatoriskais judaisms;
      -  liberālais judaisms:
      -  konservatīvais judaisms;
      -  sionistiskais judaisms u.c.

Judaisms un halucinogēni. Jeruzālemes universitātes psiholoģijas profesors Benijs Šenons (Benny Shanon) savā grāmatā The Biblical Merkava Vision and Ayahuasca Visions (2003.g.) izsaka hipotēzi, ka arī jūdu reliģija savu sākumu ņēmusi halucinogēni-pārdabiskajās vīzijās. Šeit viņš kā piemērus min pravieša Ecekiēla „debesu kuģi” (Ecekiēla grāmatas 1.nod.), Mozus „degošo krūmu” u.c.
Profesors min arī šo vīziju izraisītājus – halucinogēnos augus. Tie ir: akācijas kopā ar Sīrijas rūtu. Šāds salikums „rada bioķīmisku konfigurāciju, kas identiska tai, ko rada aijavaskas pamatā esošie augi.” (Benny Shanon, The Biblical Merkava Vision and Ayahuasca Visions, 40.lpp.) Hipotēzei par labu liecina arī tas, ka akācijas un rūta ir plaši izplatītas Tuvo Austrumu zemēs, ieskaitot tuksnešainās Sinajas un Izraēlas teritorijas.

Judaistu paradumi.
      1. Apgraizīšana.
      2. Aizliegums ēst gaļu, ja vispirms no kaujamā dzīvnieka nav nolaistas visas asinis.
      3. Sestdienas svētīšana.
      4. Nodevu sūtīšana Jeruzālemes templim.
      5. Piena traukus un gaļas traukus mazgā atsevišķās izlietnēs.

Totēmisma paliekas judaismā. Mozus ticīgajiem aizliegts uzturā lietot cūkgaļu. Šis aizliegums nācis no senajiem žīdiem, kam cūka bija totēma dzīvnieks. 

Reliģiskie svētki.
      Hanuka.
      Purima.
      Jomkipurs.
      Rošhašana.
      Jaunā mēness svētki. Saglabājušies judaismā līdz mūsu dienām. Mēness atjaunošanās (Hiduš levona) ceremonijas laikā ticīgie lūdz, lai Dievs "aizpildītu Mēness zudumu," un lēkā pret Mēnesi. "Kā es lēkāju pret tevi un nevaru tevi sasniegt," - saka ticīgie, "tā lai mani ienaidnieki nespēj tikt man klāt." 
      Jūdu sestdienas svinēšana tāpat saistīta ar Mēness godināšanu.
 
Jūdu viltusmesijas. Žīdu vidū atradās zināms skaits krāpnieku, kas dažādos laikos un dažādās pasaules vietās uzdevās par mesijām - "Dieva sūtņiem." Mazizglītotie ļautiņi sekoja tiem, līdz pārsvarā gadījumu šie izrādījās bezkaunīgi krāpnieki.
      Ābrams.
      Abulafija. 
      Dāvids Reubenis (1490.-1535./1541.g.).
      Jēkabs Franks.
      Sabatajs Cevi. 
      Šneiersons.
      Šlomo Molho (1500.-1532.g.).
      Zālamans.

Judaisms filozofi.
      Martins Bubers (1878.-1965.g.).

https://www.youtube.com/watch?v=gWpCfHZFzFI

Abaddon. "Bojāeja." Jūdu mītos simbols visu aprijošai kapabedrei, elles bezdibenim. Tas spējīgs iemānīt, iesūkt sevī un apslēpt pavisam jebkkuru cilvēku. Saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem Abadona tēls ir visai tuvs Melnajam caurumam. 

Saites.
Judaisma kanons.
Reliģijas un  reliģiozitāte.