Aliens

Reliģijas, reliģiozitāte

No latīņu vārda religio ("saistība").
Pēc Cicerona domām tas atvasināts no latīņu vārda relegere - "atkal lasīt," "atkārtoti lasīt," "no jauna pārdomāt." Tas nozīmē, ka reliģija ir lieta, par kuru visvairāk ir jādomā un jārūpējas.
Pēc Laktancija domām vārds "reliģija" atvasināts no latīņu vārda religare - "saistīt." Tātad, reliģija ir apzinātas cilvēka saistības ar Dievu. Pēc ticīgo domām, cilvēka saistība ar mistisko Dievu veido reliģijas galveno daļu.

Reliģija ir lielisks bizness: tā pārdod neredzamu produktu un, ja tas nedarbojas, vaino klientu.

Definīcija. Reliģija ir institucionalizēta ticība pārdabiskai pasaulei, ko apdzīvo dievi, gari, eņģeļi, svētie, mirušo cilvēku dvēseles vai citas pārdabiskas būtnes.  

Reliģiskais pasaules uzskats. Reliģija formē reliģisku pasaules uzskatu - reliģiozitāti (lat. - religiositas), kas gandrīz vienmēr nonāk pretrunā ar materiālistisko pasaules uzskatu, ko pārstāv akadērmiskā zinātne.
Pasaules reliģiskais uzskats būtībā ir tas pats filozofiskais ideālisms, tikai primitīvāks un vienkāršāks salīdzinājumā ar filozofisko pasaules uzskatu. Ideālisms uzskata, ka visa eksistējošā pamatā ir kāds nemateriāls pirmsākums - apziņa, ideja, nolūks, pasaules gars, pasaules griba vai kaut kas tml. Matērija un daba ir šā ideālā pirmsākuma produkts un tapēc sekundāra, atvasināta, ierobežota laikā un telpā.     

Reliģijas definīcija. Zinātniski vairākkārt ir mēģināts dot reliģijas definīciju.
Vācu filozofs I.Kants uzskatīja reliģiju par cilvēku morālo pienākumu apzināšanos.
Vācu ideālistiskais filozofs G.Hēgelis aizstāja Dieva jēdzienu ar absolūtās idejas jēdzienu, piešķirot noteicēju nozīmi reliģijā intelektuālajam momentam.
Vācu materiālais filozofs L.Feierbahs, balstoties uz termina "reliģija" burtisko nozīmi, definēja šo parādību kā saistību cilvēku starpā.
Angļu etnogrāfs Eduards Teilors par reliģijas svarīgāko pazīmi ("reliģijas minimumu") uzskatīja ticību garīgām būtnēm.
Franču socioloģijas skolas galva Emīls Dirkheims identificēja reliģiju ar "svētā" jēdzienu, uzskatīdams, ka svētas var būt gan idejas, gan priekšmeti, gan cilvēki. Viņš "svēto" pretstatīja ikdienišķajam, pasaulīgajam. Viņaprāt ideja par "svēto" atšķir reliģiskas parādības no visām citām.
Franču reliģijas vēsturnieks Solomons Reinaks ar reliģiju saprata aizliegumu (tabu) sistēmu, uzskatīdams par reliģiskām parādībām visu aizliegto.
Pastāv arī tendence par galveno momentu reliģijā uzskatīt rituālus, kultu. Tāda uzskata aizsācējs ir angļu etnogrāfs Frēzers, kas reliģiju definēja kā "cilvēkam pāri stāvošo spēku iežēlināšanu vai dabūšanu savā pusē." 
Marksisti reliģiju definē kā ticību pārdabiskajam: "Ikkatra reliģija taču ir tikai to ārējo spēku fantastisks atspoguļojums cilvēku galvās, kuro valda pār viņiem viņu ikdienas dzīvē, - atspoguļojums, kurā zemes spēki iegūst pārdabisku spēku veidolu." (F.Engelss, "Anti-Dīrings," LVI, 1952.g., 357.lpp.).

Reliģijas izcelšanās teorijas. Teologi un daži ideālistiskie filozofi uzskata, ka reliģija ir pastāvējusi mūžīgi, reliģiskās jūtas cilvēkos esot tāpat iedzimtas kā bada, baiļu, mīlestības un prieka jūtas.
Antīkie materiālisti - Dēmokrits, Epikūrs, Lukrēcijs u.c. uzstājās pret šīm teorijām, uzskatīdami, ka dievus radījuši paši cilvēki pēc sava ģīmja un līdzības.
XVI gs. franču zinātnieks un domātājs Ž.Bodēns aizstāvēja dabiskās reliģijas teoriju.
XVIII gs. franču materiālisti D.Didro, Holbahs, Helvēcijs, Nežons un citi noraidīja ideju par reliģisko jūtu iedzimtību. Par reliģijas izcelšanās un pastāvēšanas iemeslu viņi uzskatīja tautas masu izglītības trūkumu un bailes.
Savulaik viena no populārākajām reliģijas izcelsmes teorijām bija E.Teilora animistiskā reliģijas izcelšanās teorija - par reliģisko priekšstatu viņš uzskatīja pirmo veidu ticību dvēselei un gariem. 1871.gadā viņš publicēja savu darbu "Pirmatnējā kultūra," pēc kura zinātnē ieviesās termins animisms. Pēc Teilora domām animisms radies no pirmatnējā "filozofējošā mežoņa" mēģinājumiem izskaidrot sev miega, nāves u.c. parādības.
Kā negatīva reakcija uz animisma teoriju zinātnē XIX gs. beigās un XX gs. sākumā radās preanimisma teorija, ko pārstāvēja angļu filozofs R.Marets, vācu zinātnieki K.Preiss un A.Fīrkants. Viņi apgalvoja, ka pirms ticības dvēselēm un gariem pastāvējusi ticība vienotam bezveida spēkam: melanēziešu mana, Ziemeļamerikas indiāņu orenda un manitu utt. kritizēdami animistisko viedokli, preanimisti apgalvoja, ka pirmatnējā domāšana nespēja uzreiz radīt tik sarežģītus abstraktus priekšstatus kā dvēsele, gars. Viņi uzsvēra emociju un jūtu nozīmi pirmatnējā reliģijā.
Reliģiskās izcelšanās animistiskās teorijas kritika bija arī Frēzera darbā "Zelta zars: pētījumi par maģiju un reliģiju" (1890.g.). Viņš uzskatīja, ka ideoloģijas pirmā forma bijusi maģija, kas esot pastāvējusi pirms reliģijas.
Mūsdienu teologi pieslienas pāteru Vilhelma Šmita un Vilhelma Kopersa teorijai, kas mēģina pierādīt monoteisma sākotnējību. Savu teoriju viņi centušies pamatot ar faktiem no visvairāk atpalikušo cilšu dzīves. Viņu uzdevumā misionāri, kas aizsūtīti uz dažādiem zemeslodes nostūriem, vāca materiālus - kritiķi atzīmē, ka tendenciozi. vatikāna subsidēti, šī virziena piekritēji ik gadus izdeva lērumu iespieddarbu, tā nomākdami lasītāju spriestspēju. Tomēr pēdējā laikā šī teorija zaudējusi autoritāti.
Pēdējā laikā, īpaši kopš D.Luīsa-Viljama neirofizioloģiskās teorijas parādīšanās, par reliģiju avotu sāk uzskatīt pirmatnējo cilvēku pieredzi, kas radusies izmainītas apziņas stāvokļos. Tādas liecības alu laika un antīkajos zīmējumos saglabājušās visapkārt pasaulei. Mūsdienās paliek arvien mazāk tautu, kas praktizē šamanismu ar ieiešanu IAS kā reliģijas formu, tomēr tāda prakse saglabājusies vēl tagad. 
Kopumā zinātne nebūt vēl nav pateikusi visu šai jautājumā, un mūsdienās pamatoti tiek izvirzīts jautājums par paralēlo pasauļu objektīvu pastāvēšanu un to ietekmi uz reliģiju izcelšanos un cilvēku vispār. Daudz šādu uzskatu daudzināšanā veicis publicists un pētnieks G.Henkoks.

Vēstures posms bez reliģijas. Teologi un daudzi filozofi uzskata, ka reliģija pastāvējusi mūžīgi. Tomēr arheoloģijas dati rāda, ka simttūkstoš gadu cilvēkiem nav bijis nekādas reliģijas. Reliģijas pazīmes nav konstatētas pērtiķcilvēkiem - pitekantropiem, sinantropiem, uzieti viņu darbarīki, ugunskuru pēdas, dzīvnieku kauli, taču nav uzieti nekādi reliģiski priekšmeti.

Reliģijas izcelšanās. Acīmredzot, reliģiskie priekšstati radās tikai sākot ar neandertāliešiem. Neandertāļu apdzīvotajās alās, piemēram, Tešiktašas alā (Uzbekija) uzieti apbedījumi ar kapa piedevām, kas varētu liecināt par reliģisku kultu rašanos. Savukārt skaidrāki reliģiskie priekšstati jau vērojami kromaņjoniešiem, kas nomainīja neandertāliešus un dzīvoja apmēram pirms 40-30 000 gadu. Viņiem jau bija visai attīstīts apbedīšanas kults.
Sociālie iemesli. Reliģijas izcelšanās sociālais iemesls bija pirmatnējās sabiedrības ekonomiskās attīstības zemais līmenis un no tā izrietošā cilvēka nespēja cīnīties pret dabu. Savulaik eiropiešu zinātniskā doma ir mēģinājusi idealizēt  pirmatnējo laikmetu, piemēram, franču filozofs Ž.Ž.Ruso nosaucis to par cilvēces "zelta laikmetu." Realitātē pirmatnējā cilvēka eksistences apstākļi bija ļoti skarbi, viņu darinātie darbarīki no koka, akmens un kaula bija ārkārtīgi primitīvi. Saimnieciskās darbības veidi - vākšana, medības un zvejniecība bija lielā mērā atkarīgas no veiksmes un sezonalitātes, nespēja sniegt cilvēkam stabilu nodrošinājumu. Pilnības periodus nomainīja ilgstoša badošanās. Tā visa rezultātā bija liela mirstība - izpētītie kauli rāda, ka 55% neandertāliešu mira vecumā līdz 20 gadiem, gandrīz neviens no viņiem nav nodzīvojis līdz 50 gadiem.
Cilvēku kolektīvi bija izkliedēti zemes milzīgajos plašumos, dzīvoja visai izolēti un tas viņus dabas priekšā padarīja vēl vājākus. Pirmatnējā cilvēka nevarība arī bija iemesls, kas lika rasties pirmajiem reliģiskajiem priekšstatiem.
Gnozeoloģiskās saknes. Uzskata, ka ar cilvēka nevarību dabas priekšā tomēr ir bijis nepietiekami, lai rastos reliģija. Vēl ir nepieciešama arī cilvēka vēlme izzināt (gnosis - "izzināt") un izskaidrot apkārtējo pasauli, kas kopā ar sociāliem priekšnoteikumiem arī rada reliģiskos priekšstatus.
Pirmatnējie cilvēki, iegūdami un uzkrādami zināšanas par apkārtējo pasauli, bija spiesti mēģināt tās sistematizēt. Vēl nepietiekamo zināšanu dēļ šie mēģinājumi noveda pie fantastiskiem skaidrojumiem un galu galā cilvēki izveidoja pārdabisku skaidrojumu sistēmas, kuras jau var sākt uzskatīt par reliģijām.
Paralēlo pasaulu iedarbība uz mūsējo. Iespējams, šādas pasaules pastāv. Saskaņā ar sentautu uzskatiem, kam pēdējā laikā piekrīt arī pa kādam aakadēmiskam zinātniekam, šīs ārējās realitātes ietekmē un pat caurauž visus mūsu materiālās pasaules aspektus. Kā tādas tās var būt kļuvušas par cēloni cilvēku reliģiskajiem meklējumiem.

Agrīnās reliģijas formas. Pētnieki ir mēģinājuši noteikt kādu reliģisko ticējumu pirmo formu, no kuras cēlušās nākamās. Tā, piemēram, E.Teilors par reliģijas pirmo formu uzskatīja ticību gariem un dvēselei, R.Marets - ticību kādam bezpersoniskam spēkam, Frēzers - maģiju utt. Tomēr arheoloģiskie dati un etnogrāfiskais materiāls par pirmatnējo tautu dzīvi liecina, ka tām vienlaikus pastāv dažādas reliģisko priekšstatu formas.
Attīstītas ģints iekārtas reliģijas forma bija cilts dieva kults.
Pirmatnējās sabiedrības reliģija bija vesels kamols dažādu ticējumu un ceremoniju. Tie nebija patstāvīgi un cits no cita izolēti, bet gan izpaudās ciešā sakarībā un mijiedarbībā. Piemēram, maģija ir klātesoša gan totēmismā, gan animismā; daudzi totēmisma priekšstati ir saistīti ar ticību gariem. Tikai ļoti nosacīti kā atsevišķas pirmatnējo reliģiju formas var iedalīt animismu, totēmismu.

Priekšstatu rašanās par Garu pasauli. Attīstoties abstraktajai domāšanai, priekšstats par sākumā konkrētajām dvēselēm guva vairāk vispārinātu raksturu; koku atsevišķo dvēseļu vietā radās kopēja meža gara tēls, dažādu vēju dvēseļu vietā - kopēja vēja gara tēls utt. Pirmatnējā cilvēka iztēlē visu dabu apdzīvoja dažādi gari, kam it kā piemita pārdabisks spēks. Atšķirībā no dvēseles, ko vienmēr saistīja ar konkrētiem priekšmetiem, garam piedēvēja spēju eksistēt neatkarīgi no tiem. Par gariem varēja kļūt sen nomirušu cilvēku dvēseles, pie kam tuvāko radinieku dvēseles pārvētās par labdabīgiem, labiem gariem, bet svešinieku dvēseles - par ļauniem gariem. Uzskatīja, ka labie gari palīdz radiniekiem - uzsūta veiksmi, pasargā no nelaimes, bet ļaunie gari ir visu nelaimju un slimību cēlonis. Saskaņā ar Čukotkas pētnieka V.Bogoraza ziņām, čukči, piemēram, ticējuši, ka ļaunie gari nolaupot gulošu cilvēku dvēseles, tās vārot un apēdot. Čukču sievietes dzemdību laikā noslēpušās slepenā vietā, lai ļaunie gari nevarētu nolaupīt bērnus.

Reliģija un sociālā noslāņošanās. Līdz ar mantiskās nevienlīdzības rašanos pirmatnējās kopienas sabiedrībā reliģija sāka kalpot cilts aristokrātijai, godinot varoņus un priesterus, piedēvējot viņiem pārdabisku spēku. Piemēram, polinēzieši, kas atradās pirmatnējās kopienas iekārtas sairuma stadijā, pašu vadoņu personu uzskatīja par svētu. Ar to bija saistīta virkne aizliegumu: bija aizliegts uz vadoni skatīties, tuvoties viņam, sarunāties. ko aizskāra vadonis, tas kļuva aizliegtu pārējiem un nonāca viņa īpašumā. Visus darbus vadoņa vietā bija jādara citiem. Viņš pats nevarēja pat ēst, viņu baroja tuvu stāvošās personas. Reliģisko aizliegumu - tabu, sistēma polinēziešiem bija viens no bagātību vairošanas avotiem.
Reliģija palīdzēja ģinšu un cilšu aristokrātijai turēt paklausībā kopienas vienkāršos locekļus. Vadoņus atbalstīja slepenas reliģiskas savienības. Tādas pastāvēja Okeānijas, Āfrikas un Amerikas ciltīm. Par savienību locekļiem uzņēma pieaugušos vīriešus pēc iesvētīšanas rituāla. Ar viņu palīdzību vadonis, kas vadīja savienības darbību, kontrolēja kopienas dzīvi un iejaucās visās tās norisēs. Melanēzijā, piemēram, šīs organizācijas burtiski terorizēja visus iedzīvotājus.
Līdz ar sabiedrības sociālās struktūras maiņu notika pārmaiņas arī reliģiskā kulta kalpu stāvoklī. Arī sabiedrības attīstības agrīnajās pakāpēs burvjiem, priesteriem utt. bija svarīga loma. Tomēr par savu darbību viņi nesaņēma nekādu atalgojumu un viņiem nebija nekādu privilēģiju. Viņu stāvoklis maz atšķīrās no  pārējo sabiedrības locekļu stāvokļa: tāpat kā visi citi, viņi piedalījās ražošanā un sadalē saņēma līdzīgu daļu. Sabiedrībai šai attīstības pakāpē vēl nebija virsprodukta, uz kura rēķina varētu eksistēt priviligēta kārta. Līdz ar mantiskās nevienlīdzības rašanos sabiedrībā burvji un priesteri kopā ar vadoņiem izveidoja ģinšu un cilšu virsslāni, kas sagrāba varu pār ciltsbrāļiem.

Dievticības izcelšanās. Sākumā reliģijā garus neiedalīja augstākos un zemākos, jo sabiedrībā vēl nebija mantiskās nevienlīdzības un šķiriskās noslāņošanās un cilvēkiem vēl bija svešas kundzības un pakļautības attiecības. Pakāpeniski, attīstoties zemkopībai un lopkopībai, rodoties sabiedriskajai darba dalīšanai un privātīpašumam, sākās pirmatnējās kopienas sairšanas process. Izvirzījās ģinšu un cilšu augstmaņu ģimenes, kas savās rokās koncentrēja ievērojamas bagātības un varu. Radās verdzība, kas ģinšu un cilšu vecākajiem kļuva par vienu no bagātību vairošanas avotiem. Šķiru sabiedrības izveidošanās atspoguļojās reliģijā - garus sāka iedalīt zemākos un augstākos.
Par visvarenākajiem sāka uzskatīt tos dabas parādību garus, kam bija svarīga loma cilvēku saimniecībā. Katrs gars dabūja vārdu un īpašu kultu. Gari pārvērtās par dieviem un radās daudzdievība - politeisms. Tā klasisks piemērs ir Senās Grieķijas reliģija, kas ietvēra veselu dievu panteonu: Zevs - augstākā dievība, Hēra - laulības patrone, Poseidons - jūras dievs, Hadess - pazemes valstības dievs, Atēna - gudrības un kara mākslas dieviete, Afrodīte - mīlestības un skaistuma dieve, Apolons - Saules dievs utt.

Viendievības izcelšanās. Rodoties valstij un monarhistiskajai valdīšanas formai, reliģijā sāka veidoties ticība vienam vienīgam visuvarenam Dievam - monoteisms. Tā tēls tika veidots  pēc zemes valdnieku parauga. Uz to tika pārnesti visi daudzo dievu dabiskie un sabiedriskie atribūti. Vēsturnieki uzskata, ka pirmais vēsturiskais ieviestais viendievības gadījums bija Ehnatona ieviestais Atona kults.
Kā allažiņ reliģija atspoguļoja tikai tās pārmaiņas, kas bija notikušas cilvēku zemes dzīvē, jo tās attīstību nosaka sabiedrības materiālās dzīves apstākļi. Tomēr monoteisms saglabājis sevī iepriekšējās daudzdievības pazīmes. Kristietība, piemēram, iztēlojās savu Dievu trīs personās - dievs tēvs, dievs dēl un dievs svētais gars. Bez tam, pastāv liels daudzums "svēto," kas ieņem otrās šķiras dievu lomu.

Kristietības un islāma attiecības. Pēc būtības, islāms jau iesākumā pretnostatīja sevi kristietībai, jo jaunā mācība noliedza visas kristietībai svarīgās dogmas: Jēzu Kristu kā dievcilvēku, Trīsvienību, Svētos rakstus un visas kristiešu mistērijas.
Līdz VIII gs. Bizantijas kristīgajā literatūrā islāms vispār nav pieminēts un oficiālu kontaktu starp Bizantijas kristietību un Arābu kalifāta islāmu nav bijis. Toties arābu iekarotāji pakļautajās zemēs nāca saskarē ar vietējiem kristiešiem - monofizītiem un nestoriāņiem, kas veidoja lielu daļu pamatiedzīvotāju Ēģiptē, Sīrijā un Divupē. Saskare izvērsās kā sadursme, vietējie kristieši uzskatīja islāmu par ķecerību, kas ir priekšvēstnesis "Antikrista atnākšanai." Tikai vēlākos laikos abas reliģijas kļuva mierīgāk līdzpastāvošas, ir saglabājušies arī vairāki rakstu darbi ar polemiku abu reliģiju teologu starpā.
Reliģiju pētnieki izdalījusī 3 vēsturiskos posmus kristietības un islāma mijiedarbībā:
      -  VIII gs. vidus - IX gs. Abu reliģiju pārstāvji viens pret otru izturējās ar ironiju un nevērīgi. Tas visdrīzāk bija saistīts ar to, ka abu reliģiju garīdznieki bija vāji pazīstami ar pretējās puses "svētajiem rakstiem;"
      -  IX gs. vidus - XIV gs. vidus. Bizantiešu teologi vairāk respektē islāmu, Tas saistīts ar islāma valstu (Arābu kalifāta u.c.) lielajiem politiskajiem panākumiem, kas radīja nopietnus draudus Bizantijai. No šī perioda pazīstami daudz reliģiski polemiski sacerējumi ar bizantiešu autorību;
      -  XIV gs. vidus - XV gs. vidus. Kristiešu pretdarbība islāmām iezīmējas ar mērenību un objektivitāti, t.i. kristiešu un musulmaņu dialogs kļuvis saprātīgāks. Tomēr abu reliģiju pretrunas ir nopietnas un turpinas līdz pat mūsdienām.

Reliģija un zinātne. Tās abas saistītas ar diviem pretējiem pasaules uzskatiem. Zinātnes attīstības idejiskais pamats ir materiālistiskā filozofija, bet reliģiskie uzskati būtībā ir pilnīgi ideālistiski.
Viduslaiku Eiropā darbojās princips, ka "filozofija ir reliģijas kalpone." Vēlāk baznīcas kalpi lika cerības uz ideālistisko filozofiju cerot, ka tā radīs reliģijai saprātīgus pamatus. Valdīja uzskats, ka zinātne sniedz tikai relatīvas zināšanas, bet reliģija - absolūtas.
"Zinātnei ir savas robežas. Zinātne nodarbojas tikai ar to, ko cilvēks redz, ko jūt, ko dzird vai ko var secināt, pamatojoties uz to, ko viņš redz un novēro. Bet ir vēl cita sfēra - tā ir ticības sfēra. Bez redzamās pasaules ir neredzama pasaule, kuras staru atspīdums aizsniedz arī objektīvās zinātnes pārstāvjus. Ticība paver mums garīgo pasauli, mūžīgo pasauli, atbilstot mūsu domas prasībām..."
1954.gada augustā salās Portsmutas tuvumā (ASV) notika plaša teologu, filozofu un zinātnieku konference par  jautājumu "Reliģija zinātnes laikmetā." 1956.gada augustā turpat par to pašu tematu notika otra konference.

Reliģiju pētniecība. Vācu teologs, filozofs un reliģijas vēsturnieks R.Bultmanis (1884.-1976.g.) lika pamatus reliģijas pētniecības formāli vēsturiskai skolai. Viņš izvirzīja t.s. demitoloģizācijas teoriju, atbilstoši kurai visi evaņģēliji ir mīti un to īstā nozīme atklājas, ja tos demitoloģizē. Tādejādi R.Bultmanis centās glābt kristietības dogmas no zinātniskas, kritiskas pieejas.
      "Par reliģisko un zinātnisko pasaules uzskatu." XIX gs. Krievijā vajāja par šī L.Bīhnera darba lasīšanu.

Seno reliģiju ietekme mūsdienās. Pirmatnējās sabiedrības reliģiskie priekšstati un reliģiskais kults būtiski atšķiras no mūsdienu reliģiskajiem priekšstatiem un kulta, tomēr tās nebūt neatdala nepārejams bezdibenis. Gluži otrādi, mūsdienu reliģijas pārņēmušas daudzas pirmatnējo reliģiju priekšstatu raksturīgas pazīmes.
Gandrīz visās mūsdienu rekliģijās saglabājušās totēmisma un dzīvnieka kulta pazīmes. Mozus ticīgajiem, piemēram, aizliegts uzturā lietot cūkgaļu. Šis aizliegums nācis no senajiem žīdiem, kam cūka bija totēma dzīvnieks. Kristietībā totēmisma paliekas ir svēto attēli dzīvnieku veidā - Sv.Kristoforu attēloja ar suņa galvu, plaši izplatīts ir svētā gara attēls dūjas veidolā. kristiešu svētā vakarēdiena rituāla saknes meklējamas senajā totēma ēšanas rituālā.
Mūsdienu reliģijās saglabājušās arī daudz animisma paliekas - visās reliģijās pastāvošais priekšstats par dvēseli un tās aizkapa dzīvi. Tiesa, ar laiku tas stipri pārvērties - dvēseli sāka attēlot abstraktāk, kā kādu garīgu pirmsākumu, bet ar Viņpasauli šķiru sabiedrības apstākļos sāka saistīties atmaksas ideja. Tāpat ir mainījusies arī ticība gariem. Tā, piemēram, labo garu lomu kristietībā pārņēma eņģeļi, ļauno garu - nešķīstais spēks, piemēram, velni, raganas utt.
Arī maģija ir kulta pamats visām reliģijām - kristietībai, islāmam, budismam u.c. Tā, piemēram, kristietībā aizlūgumi par lietu, ražas svētīšana un citi rituāli, svaidīšana, mirēja iesvaidīšana, svētceļojumi uz svētajiem avotiem utt. nav nekas cits kā dziednieciskā maģija. Uz dziednieciskās maģijas pamata radās priekšstati par gariem un dieviem - slimību dziedinātājiem. Palieka no maģiskās ticības amuletiem kristietībā ir paraža valkāt uz miesas relikviju maisiņus, krustus utt.

Reliģiju vēsturiskā nozīme. Jāpiekrīt apgalvojumiem, ka pirmatnējā cilvēka domāšana bijusi caurcaurēm mistiska, reliģiska un viņu dzīve bijusi reliģisko rituālu un ceremoniju varā. Tomēr no otras puses, savā praktiskajā darbībā pirmatnējais cilvēks lielā mērā paļāvās uz savu pozitīvo pieredzi un darba iemaņām, kas bija cilvēku sabiedrības tālākā progresa ķīla. Savukārt reliģija, ko bija radījusi pirmatnējā cilvēka nevarība cīņā ar apkārtējo dabu, zināmā mērā pati nostiprināja šo nevarību un kavēja cilvēces progresu.

Lielākās reliģijas.
      Animisms.
      Kristietība.
      Islāms.
      Budisms.
      Hinduisms.
      Judaisms.
      Dievturība.
      Džainisms.
      Šamanisms.

Ticīgo skaits vadošajās reliģijās (avots: Encyclopaedia Britannica Book, 2004):

kristieši - 2 069 883 000
   Romas katoļi - 1 092 853 000
   protestanti  - 364 530 000
   pareizticīgie  - 217 030 000
   anglikāņi  - 79 988 000
   neatkarīgie  - 406 074 000
musulmaņi - 1 254 222 000
hinduisti - 837 262 000
budisti - 372 974 000
judaisti - 14 551 000

Reliģijas Latvijā. Latvijas Pirmās republikas laikā visvairāk draudžu bija evaņģēliski luteriskajai, pareizticīgo un katoļu baznīcai. Pareizticīgo baznīca bija pakļauta Maskavas patriarhātam, bet luteriskā un katoļu baznīca sevi uzskatīja par patstāvīgām. Tāpat arī jūdu draudzes, kas grupējās ap sinagogām un uzturēja rosīgus savstarpējos sakarus, it īpaši ar tā saucamo "korāļu" sinagogu Maskavā. Reliģisko organizāciju darbību kontrolēja Latvijas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departaments.
Kopumā pret krievu okupācijas varas nodibināšanos Latvijā baznīca izturējās naidīgi.
Krievpadomju okupācijas laikā Latvijā bija uzskaitītas 700 reliģisku draudžu, kurās darbojās vairāk kā 500 reliģisko kalpotāju. Lielākā daļa no viņiem izglītību bija ieguvuši Pirmās Latvijas republikas laikā. No sektantiem darbojās baptisti, adventisti un pentakosti, kā arī daudzas garīdzniecību neatzīstošās vecticībnieku draudzes, kas saistītas ar t.s. Grebenščikova draudzi Rīgā.
Mūsdienās reliģisko organizāciju darbību Latvijā regulē "Reliģisko organizāciju likums."

Reliģiju pētnieki.
      E.Renans (XIX gs.). Vācija.
      Mirča Eljade (1907.-1986.g.).
      Rūdolfs Bultmanis (1884.-1976.g.). Vācija. Reliģiju pētniecības formāli vēsturiskās skolas pamatlicējs.
      Solomns Reinaks.

Raksti.
Pētījums: iedzīvotāju reliģiozitāte neveicina sabiedrības uzplaukumu.
Paradīze un elle dažādās reliģijās.

Saites.
Dievs.
Pārdabiskais.