Aliens

Vecā derība

Kristiešu un jūdu svētie raksti, kas sastāda Bībeles pirmo pusi.

Rašanās. Tā tapusi aptuveni 1600 gadu ilgā posmā un trīs pasaules daļās: Eiropā, Āzijā un Āfrikā. Tajā apkopoti Tuvo Austrumu tautu hronikas un ticējumi. Vēsturnieks Roberts Vilsons izpētījis, ka VD 184 tulkojumi no senžīdu valodas ēģiptiešu, asīriešu, babiloniešu un moabītu valodās gandrīz 4000 gadu garumā veikti ar vislielāko rūpību. VD Bībeles teksti to pašreizējā variantā radušies laikaposmā no VI–IV gs.pmē., kad žīdi atgriezās no gūsta Bābelē.

Grupēšanās jūdu Bībelē. Pirmie iedalījumi tika veikti jau pirms Bābeles gūsta, kas sākās 586.g.pmē. Pentateihs tika sadalīts 154 grupās, kas tika sauktas par sedarim un „bija paredzētas iekļaušanai lasījumu ciklā triju gadu garumā.”
Bābeles gūsta laikā, bet pirms 536.g.pmē. Pentateihs tika iedalīts 54 nodaļās, kuras sauca par parashiyyoth. Vēlāk tās sadalīja 669 apakšnodaļās, kas bija paredzētas atsaucēm. Šīs nodaļas tika izmantotas viena gada lasījumu ciklam.
Ap 165.g.pmē. atsevišķā nodaļā VD tika apkopotas Praviešu grāmatas.
Visbeidzot, pēc protestantu reformācijas žīdu Bībele lielā mērā pieņēma to pašu nodaļu sistēmu, kāda bija protestantu VD. 1330.gadā šīs nodaļas pirmo reizi tika ievietotas lappaspusēs.

Dalījums pantos. Pirmie pantu apzīmējumi bija vienkārši atstarpes starp vārdiem, jo žīdu tekstos visi vārdi tika rakstīti kopā. Pēc Bābeles trimdas ieviesa atstarpes, vēlāk vēl citus apzīmējumus. Šī pantu atzīmēšana nebija sistemātiska un bieži atšķīrās. Sadalījums pantos tika standartizēts tikai 900.gadā.

Autori. Daudzi autori no dažādām dzīves jomām, ieskaitot karaļus un zvejniekus.

Valodas. Pārsvarā senžīdu valodā, bet daļa no Ezras (4.–7.nodaļai) un Daniēla (2.–7.nodaļai) grāmatām – aramiešu valodā.

Izplatība. Tulkota vairāk kā 1700 valodās (?!), tostarp arī latviski - tagad jau 3 tulkojumi.

Vēsture un izpēte. 
Senākie Vecās derības teksti. Par Vecās derības senākajām daļām uzskata pravietes Deboras uzvaras dziesmu no Soģu grāmatas 5.nodaļas (XII gs. vai pat XIII gs.pmē.) un Dāvida raudu dziesma par Zaula un viņa dēla Jonatāna nāvi (2.Samuēla grāmata I, 17. utt.).
Jāsaprot, ka tolaik vēl nekādu rakstītu Bībeles elementu nebija. Atsevišķi vēlāk Vecajā derībā uzņemtie teksti (kā Deboras uzvaras dziesma, Dāvida raudu dziesma utt.) - uzvaru un bēru dziesmas, mīti, vēsturiskas leģendas, līdzības, fabulas, liriskas poēmas u.c. pastāvēja mutvārdos, tika nodotas no paaudzes uz paaudzi un pakāpeniski pārveidojas atbilstoši sadzīves un vēsturiskajām pārmaiņām žīdu tautas dzīvē.
Folkloras sacerējumus žīdi sāka pierakstīt II g.tk.pmē. beigās vai I g.tk.pmē. sākumā, kad no feniķiešiem tika aizgūta rakstība. Dažas tai laikā uzrakstītās grāmatas nav nonākušas līdz mūsdienām sākotnējā veidā, bet to atsevišķi fragmenti un nodalījumi, visdrīzāk, vēlāk uzņemti Vecajā derībā. Tādas, piemēram, ir "Jāves karu grāmata" (Bībelē minēta, bet mūsdienās nezināma) un "Varoņdrosmes grāmata" (citā atšifrējumā "Dziesmu grāmata").
Ķēniņu Dāvida un Zālamana valdīšanu laikos X gs.pmē., domājams, sistemātiski tika pierakstīti svarīgākie notikumi valsts reliģiskajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, tomēr arī šīs hronikas līdz mūsdienām nav nonākušas, tikai daļēji un fragmentāri iekļautas Vecās derības tekstos.
"Jahvista" un "Elohista" grāmatu apvienošana. Tālākā Vecās derības tekstu izpēte parādīja, ka IX vai varbūt VIII gs.pmē. Jūdejā parādījās grāmata, ko Bībeles pētnieki nosacīti nosauca par "Jahvistu," jo tās autors (sastādītājs?) bija Jāves piekritējs. Paralēli "Jahvistam" apmēram tai pašā laikā konkurējošā žīdu valstī Izraēlā parādījās līdzīga grāmata, ko Bībeles pētnieki līdzīgā kārtā nodēvēja par "Elohistu," jo to sarakstījis dievu Elohim (Eloha vārda daudzskaitlis) piekritējs. Abās šais grāmatās doti cits citam tuvi, bet daudzējādā ziņā tomēr atšķirīgi pasaules, cilvēces un žīdu tautas vēstures varianti. 
Pēc Izraēla valsts krišanas 722.g.pmē. jūdu priesteri uzņēma "Elohista" grāmatu savā reliģiski ideoloģiskajā arsenālā un kompilatīvi apvienoja to ar : Jahvista" grāmatu. Vairākos gadījumos mehāniski apvienotas kļuva tēmas ziņā tuvas leģendas, tā, ka iznāca paralēli nostāsti, kas nereti bija pretrunā viens ar otru.
Mozus "Likuma grāmatas" ieviešana apritē. Saskaņā ar vācieša K.H.Grafa (1865.g.) hipotēzi "Piektā Mozus grāmata" ir no ķēniņa Josijas laika un bija viņa reformas standarts 621.g.pmē. Proti, 621.g.pmē. Jeruzālemes svētnīcas priesteri publicēja dievnamā "atrasto," bet faktiski pašu radīto "Likuma grāmatu," kas tūdaļ tika uzņemta kā paša Jāves dota jūdiem. Tā kļuva par tagadējās 5.Mozus grāmatas galvenā daļa. 
Ezras reformatoriskā darbība. 458.g.pmē. no trimdas Bābelē kā viens no nedaudzajiem praviešiem 1800 žīdu priekšgalā atgriezās Ezra. Viņš bija galvenais starp Izraēla garīgajiem vadoņiem, kas bija izveidojuši "Lielo Sinagogu."
Jau Bābeles gūsta laikā, bet varbūt arī pēc tā, Ezras priesteru grupa sastādīja jaunu grāmatu, kas biblistikā pazīstama ar "Priesteru kodeksa" nosaukumu. 444.g.pmē. priesteris Ezra to publicēja Palestīnā un tādejādi pievienoja to žīdu svēto grāmatu klāstam. iespējams, ka Ezra un citi priesteri, kas darbojās viņa vadībā, no jauna tika rediģējuši un apvienojuši agrāk pastāvējušu Bībeles grāmatu tekstu ar "Priesteru kodeksu," radot "Sešas grāmatas" kā vienu veselu vienību un iedalot tās tajās grāmatās, no kurām tā sastāv vēl tagad.
Mazo praviešu grāmatu rašanās. "Sešu grāmatu" sastādīšanas laikā jau pastāvēja daudzas no praviešu grāmatām, no kurām pirmās parādījās jau VIII gs.pmē. Tās bija - Hozeja, Āmosa, Mikus un "Pirmsjesaja" grāmatas. Grāmatu teksti pravietoja asīriešu iebrukumu un Izraēļa valsts sagrāvi. Visdrīzāk VII gs.pmē. radās Nākuma, Cevantijas un Abakuka grāmatas. Visas pārējās "mazo praviešu" grāmatas parādījušās jau Bābeles gūsta laikā un vēlāk pēc tā. Sabiedriski vēsturiskos apstākļus, kas radīja šīs grāmatas, noteica daudzās smagās likstas, kuras cita pēc citas uzbruka Izraēļa un Jūdejas valstij. Šīm nelaimēm bija jāpiešķir jēga, balstoties uz mācību, ka žīdi ir dieva Jāves izredzēta tauta, un atrast pārdabiski reliģisku izeju no jaunā stāvokļa. Tā nu "mazo praviešu grāmatas" skaidroja kā varēja grūto dzīvi ar to, ka Jāve soda savu tautu par tās grēkiem un mierināja ticīgos ar cerību, ka Jāves dusmas pārvērtīsies žēlastībā un viņš sūtīs savai izredzētajai tautai pestītāju - mesiju.
Citas VD grāmatas. Tās radušās un pastāvējušas dažādos laikos līdz pat II gs.pmē. 1.pusei. Apmēram no VI gs.pmē ir Soģu un Ķēniņu grāmatas, ap 300.g.pmē. parādījušās Laiku grāmatas (Paralipomenons), ap 200.g.pmē. - "Zālamans mācītājs" (Eklesiasts), II gs.pmē. 60.gados - Daniēla grāmata, II gs.pmē. vidū sastādīta Dāvida dziesmu grāmata no atsevišķiem psalmiem, kas radušies dažādā laikā vairāku gadsmitu garumā.
Jūdu kanona iestāšanās (I gs.pmē.). I gs.pmē. sākumā jūdu grāmatnieki (masoreti?) bija sastādījuši un izrediģējuši Veco derību tādu, kādu to pazīstam mūsdienās.
Vecās derības tulkojumi. Ap I gs.pmē. sākumu tika pabeigts pirmais Vecās derības tulkojums citā valodā - tā bija grieķu Septuaginta. Septuagintai sekoja latīņu tulkojums. Līdz ar to tika likti pamati tālākai Vecās derības tekstu izplatībai un līdz ar to arī kritikai vēlākajos gadsimtos. 
Spinozas Bībeles kritika. Jau Spinoza pierādīja, ka Mozus nevarēja būt šo grāmatu autors. Balstīdamies uz XI gs. teologa Ibn Ezras pētījumiem, Spinoza norādīja, ka Mozus grāmatās daudzkārt runāts par aprakstāmajiem notikumiem tādā tonī, it kā tie būtu notikuši jau sen. Vairākkārt par Mozu runāts 3.personā, nereti viņam doti visglaimojošākie raksturojumi, ko viņš pats diezin vai sev būtu devis, piemēram: "Bet tas vīrs Mozus bija ļoti lēnprātīgs, vairāk nekā visi cilvēki zemes virsū" (4.Mozus grāmata, XII, 3) vai arī "Un tāds pravietis iekš Izraēļa vairs necēlās kā Mozus" (5.Mozus grāmata, XXXIV, 10). 5.Mozus grāmatā sīki aprakstīta Mozus nāve, bet pēc tam seko ziņa, ka žīdi "apraudāja Mozu... trīsdesmit dienas" (5.Mozus grāmata, XXXIV, 5-8). Vairākās vietas rakstos minētas nevis tajos nosaukumos, kas tām bijuši Mozus laikos, bet daudz vēlākos.
Arī Jozus grāmatu nevar būt sarakstījis Jozus, jo tajā paziņots par viņa paša nāvi un tai sekojošiem notikumiem. Soģu grāmatā vairākkārt norāda, ka runa ir par laikiem, kad žīdiem vēl nebija ķēniņu. Protams, ka tā varēja rakstīt tikai tad, kad jūdiem tādi ķēniņi jau bija, t.i. pēc Soģu laikmeta.

Saturs. Žīdu kanonā bija 24 grāmatas, kas tradicionāli iedalītas 3 daļās:

1. Tora – „likums” jeb „bauslība.” Sastāv no „pieciem tīstokļiem”: Genesis, Exodus, Leviticus, Numeri un Deuteronomium („Otrā bauslība”). Tas viss sastāda Pentateihu jeb piecas Mozus grāmatas.
2. Nebiim – „pravieši.” „Vecāko” praviešu (Jozuas, Soģu, Samuēla, I un II Ķēniņu) un „jaunāko” praviešu (Jesajas, Jeremijas, Ecekiēla) un 12 „mazo” praviešu (Hozejas, Joēla, Āmosa, Obadjas, Jonas, Mikas, Nākuma, Abakuka, Cefanjas, Hagaja, Cakarijas un Maleahija) grāmatas sakopotas vienā tīstoklī.
3. Kethubhim – svētie jeb hagiogrāfiskie raksti: Psalmi, Zālamana pamācības, Ījabs (Poēzijas grāmatas), Augstā dziesma, Rutes, Jeremijas raudu dziesma, Estere, Zālamana Mācītājs (Pieci tīstokļi – Megilloth), Daniēla, Ezras-Nehemija, Laiku (Vēsturiskās grāmatas).

Kanons. 27 grāmatas jeb „tīstokļi” sastāda kanonu („likumu," „katalogu”), ko žīdi atzinuši un kas veidojies I gs. pmē. beigās. Citi autori atzīmē, ka tas noticis ne vēlāk kā līdz 150.g.pmē., bet pamatā noformējās jau IV gs.pmē. Šo laika robežšķirtni atklāj paši žīdi, paužot pārliecību, ka „Dieva balss ir pārstājusi uzrunāt tieši tad,” proti, IV gadsimtā. Citiem vārdiem sakot, praviešu balsis bija apklusušas un netika saņemtas nekādas jaunas atklāsmes. Pēdējās uzrakstītās un iekļautās grāmatas bija Malahija grāmata (450.-430.g.pmē.) un Laiku grāmatas (ne vēlāk kā 400.g.pmē.).
VII-IX gs.jūdu teologi (masoreti) noformēja unificētu Vecās derības tekstu.
Pārējās grāmatas, kopumā 10, nav guvušas atzinību, jo sākotnēji bija rakstītas grieķiski - Tobija grāmata, Judītes grāmata, Zālamana pamācības, Baruha grāmata, Jeremijas vēstule, Manases lūgšana, I un II Makabeju grāmatas, vairākas Daniēla grāmatas daļas un Ezras grāmata aramiešu valodā. Palestīnas žīdiem iedvesmas avots bija tas, ka Jahve būtu varējis runāt tikai žīdu valodā. Emigrācijā dzīvojošie žīdi un kristieši šīs grāmatas uzskatīja par „sekundāru kanonu” t.i. par otrās pakāpes likumiem, kam ir jāiekļaujas otrajā, pilnīgākajā likumā. Katoļi tās atzīst vēl tagad, protestantiem tās ir apokrifi (apšaubāmi sacerējumi, kas slēpjas aiz sveša vārda), tomēr lasīt viņus nav ieteicams. Simtiem tādu Bībelē neiekļautu sacerējumu cirkulēja ar izdomātiem nosaukumiem. Līdz mūsu dienām saglabājušies tikai daži no tiem.

Žīdu un kristiešu VD grāmatu skaita atšķirības. Žīdu Bībeles grāmatu skaits ir bijis 24. Lai gan kristīgajām draudzēm ir tas pats VD kanons, grāmatu skaits atšķiras, jo tie sadalījuši Samuēla, Ķēniņu, Laiku, Ezras-Nehemijas grāmatas divās daļās, un arī mazajiem praviešiem piešķīruši atsevišķas grāmatas, nevis apvienojuši vienā, kā tas ir žīdu izdevumos ar nosaukumu Divpadsmit. Baznīca ir mainījusi arī grāmatu kārtību, sakārtojot pēc tematiem, nevis žīdu standarta.

Vecās Derības saturs:

Tora: 
      1. Pirmā Mozus grāmata.
      2. Otra Mozus grāmata.
      3. Trešā Mozus grāmata.
      4. Ceturtā Mozus grāmata.
      5. Piektā Mozus grāmata.

      6. Jozuas grāmata.
      7. Soģu grāmata.
      8. Rutes grāmata.
      9. Pirmā Samuēla grāmata.
    10. Otra Samuēla grāmata.
    11. Pirmā ķēniņu grāmata.
    12. Otra ķēniņu grāmata.
    13. Pirmā laiku grāmata.
    14. Otrā laiku grāmata.
    15. Ezras grāmata.
    16. Nechemijas grāmata.
    17. Esteres grāmata.
    18. Ījaba grāmata.
    19. Psalmi.
    20. Zālamana pamācības.
    21. Zālamans Mācītājs.
    22. Augstā dziesma.
    23. Jesajas grāmata.
    24. Jeremijas grāmata.
    25. Raudu dziesmas.
    26. Ecēkiēla grāmata.
    27. Daniēla grāmata.

12 mazo praviešu grāmatas:
    28. Hozejas grāmata.
    29. Joēla grāmata.
    30. Āmosa grāmata.
    31. Obadjas grāmata. 
    32. Jonas grāmata.
    33. Mikas grāmata.
    34. Nākuma grāmata.
    35. Abakuka grāmata.
    36. Cefanjas grāmata.
    37. Hagaja grāmata.
    38. Cakarijas grāmata.
    39. Maleahija grāmata.

Pretrunas Vecajā derībā. Daudzajām pretrunām Vecajā derībā bija nenovēršami jāieviešas vispirms jau tāpēc vien, ka "Sešas grāmatas" un tāpat arī vairākas praviešu grāmatas sastādītas no dažādiem avotiem, ko redaktori mehāniski savienojuši. Daudzu vēstures posmu slāņojumi pakāpeniski nogulsnējušies Vecās derības grāmatās, atspoguļojot dažādu laiku un pat tautu dažādo sociālo grupējumu ideoloģiju.
Izklāsta secību nevarēja neietekmēt zemais autoru un redaktoru darba kultūras līmenis tanī laikā. Sevišķi daudz pretrunu varēja ieviesties tekstos dēļ daudzajiem pārlabojumiem, iestarpinājumiem, īsinājumiem, ko veica vēlākie tekstu redaktori, un ko nevarēja ierakstīt visos dažādās vietās izkaisītajos rokrakstu eksemplāros.
Bez šaubām, izpaužas arī kļūdas, ko izdarījuši bībeles grāmatu pārrakstītāji. Agrīnajos viduslaikos  Vecās derības senžīdu tekstus apstrādāja masoretu (masora - "nostāsts") redaktori, kas ieviesa tekstos skrupulozu vienveidību - līdz pat vissīkākajām detaļām. Taču tādā veidā tika kanonizētas arī visas agrāk izdarītās kļūdas, un tās sāka reproducēt visos jaunajos tekstu eksemplāros.
Piemēram, I Mozus grāmatas 1.nodaļā Dievs radīšanas 6.dienā radījis vispirms dzīvniekus, pēc tam - cilvēku. Tomēr tās pašas grāmatas 2.nodaļā teikts, ka tikai pēc cilvēka radīšanas Dievs nolēmis: "Es tam radīšu palīgu, kas ap to būs," - un par tādiem palīgiem "no zemes taisījis visādus zvērus laukā un visādus putnus apakš debess." Tiesa, "priekš cilvēka netradās palīgs, kas ap to būtu."
I Mozus grāmatas 1.nodaļā stāstīts, ka vīrieti un sievieti Dievs radījis vienā laikā, bet 2.nodaļā pastāstīts, ka viņš vispirms radījis Ādamu, pēc tam - Ievu no Ādama ribas.
Pretruna par lielajiem plūdiem - "Tad nāca ūdensplūdi četrdesmit dienas virs zemes." (I Mozus grāmata, 7.-17.) Bet, lūk, arī - "un ūdeņi vairojas virs zemes simts un piecdesmit dienas" (I Mozus grāmata, 7.-24.).
Par zvēriem, ko Noāss ņēmis līdzi sev šķirstā pēc Dieva pavēles: "No visa, kas dzīvo, no ikvienas miesas, pa diviem no ikvienas kārtas." (I Mozus grāmata, 6.-19.); "pa divi no ikvienas kārtas" (I Mozus grāmata, 6.-20.); "no visiem šķīstiem lopiem ņem pie sevis pa septiņiem, tēviņu un mātīti, bet no tiem lopiem, kas nešķīsti, pa diviem, tēviņu un mātīti." (I Mozus grāmata, 7.-2.)
I Samuēla grāmatā ļoti sīki aprakstīts kā Dāvids, nākamais jūdu ķēniņš, nogalinājis Goliātu (I Samuēla grāmata, 17.nod., 40.-51.), bet II Samuēla grāmatā sacīts: "Tad Elanans, Jaera-Oreģima dēls no Bētlemes, kāva Goliātu, to Gatieti." (II Samuēla grāmata, 21.nod., 19.)
Nesaskanība ir arī jautājumā par to, cik gūstekņu saņēmis jūdu ķēniņš Dāvids karā pret Adadezeru. "Un Dāvids tam paņēma tūkstoš ratus un sešsimt jātniekus un divdesmit tūkstoš kājniekus." (II Samuēla grāmata, 8.nod.-4.) Cits daudzums: "un Dāvids atņēma tiem tūkstoš ratus un septiņtūkstoš jātniekus un divdesmit tūkstoš kājniekus." (I Laiku grāmata, 19.nod.-4.)
Pavisam jocīgs pretruna par tautas skaitīšanu Jūdejā: "Un Tā kunga dusmas atkal iedegās pret izraēliešiem, un viņš Dāvidu skubināja pret tiem un sacīja: ej skaiti Izraēli un Jūdu." (II Samuēla grāmata, 24.nod.,1.) "Un sātans stāvēja pret Izraēli un skubināja Dāvidu, ka tas liktu skaitīt Izraēli." (I Laiku grāmata, 22.nod.-1.) Kaut kādā veidā Dāvids ticis apgrēkojies, veicot tautas skaitīšanu, jo, sodot par šo "noziegumu," Dievs iznīcinājis 70 000 žīdu (II Samuēla grāmata, 24.nod.-15.) Bet no otras puse: "Tāpēc, ka Dāvids bija darījis, kas pareizi Tā kunga acīs, un nebija atkāpes no visa, ko viņš tam bija pavēlējis, visā viņa dzīvības laikā, bez tā viena notikuma ar uriju, to Etieti." (I Ķēniņu grāmata, 15.nod.-5.) Tā, ka nav skaidrs, kāds "grēks" varētu būt tautas skaitīšana.

Vecā derība kā vēstures avots. Kā tāds, tas ir ļoti svarīgs. Katra no Bībeles grāmatām pauž sava laika vēsturiskos apstākļus, sabiedriskās attiecības un ideoloģiju. Protams, visspilgtāk Bībelē attēloti attiecīgo laika posmu reliģiskie priekšstati un ticējumi. Tā kā reliģiskajos kultos fantastiskā veidā atspoguļojas cilvēku patiesā dzīve, tad tā tas ir arī Bībeles Vecajā derībā, kur tā atspoguļojas fantastiskā, sagrozītā un pat sakropļotā veidā. Tādejādi VD satur lielu daudzumu ziņu par senžīdu tautas dzīvi un vēsturi, tomēr fakti pasniegti tādā ietvarā, ka atspoguļo žīdu tautas attiecības ar viņu dievu Jāvi, kas to "izredzējis." Līdz ar to Bībelē sastopami arī visneiedomājamākie vēstures sagrozījumi.
Lai varētu izmantot bībelisko materiālu kā vēstures avotu, tas ļoti rūpīgi jānošķir no ļoti lieliem fantastiskiem uzslāņojumiem, mītiem, pilnīgi nedrošām un tendenciozām ziņām. Izmantot Vecās derības grāmatas kā vēstures avotu iespējams tikai tad, ja atsakās to traktēt kā "nemaldīgu" un "Dieva iedvesmotu" patiesības avotu. Kā vēsturiski apšaubāmi jānoraida ļoti daudzi tiklab Vecās derības nostāsti.
Jau vairāk nekā pusotru gadsimtu Ēģiptē notiek intensīvi arheoloģiskie pētījumi, bet ļoti daudzajos atrastajos pieminekļos, atšifrētajos uzrakstos un gleznojumos nav nekā, kas apstiprinātu bībelisko leģendu par žīdiem "Ēģiptes gūstā." Bībeles ziņas šai jautājumā ir tik juceklīgas, ka teologi un Bībeles arheologi, lai kā censtos, nav spējuši sniegt kaut cik ticamus hronoloģiskus pieturas punktus šiem notikumiem.
Arheoloģiskie izrakumi, kas gandrīz nepārtraukti veikti Palestīnā, Divupē, Ēģiptē u.c. Vidusjūras baseina zemēs visu XX gs. un nu jau arī XXI gs. sākumu, nav devuši nekādus materiālus, kas varētu apstiprināt bībeles personāžu vēsturiskumu līdz pat jūdu ķēniņam Zaulam ieskaitot. Tādejādi nav nekāda pamata uzskatīt par vēsturiskām personām kā ciltstēvus - Ābramu, Īzāku, Jēkabu, Jēkaba 12 dēlus - "12 Izraēļa cilšu" ciltstēvus, Mozu, Jozu u.d.c. Ļoti daudzām Bībeles ziņām par dažādiem senatnes notikumiem, tāpat nav rasti nekādi arheoloģiski apstiprinājumi.
Visai padaudz rīkotas ekspedīcijas uz Ararata kalnu Turcijas ZA, lai sameklētu mītiskā Noāsa šķirsta atliekas, taču neveiksmīgi, lai gan dīvainas runāšanas ap tām ir daudz.
Plaši veikti izrakumi Bībelē minētās pilsētās - Jērikā, Ūrā, Hacorā, Davirā, Lakišā u.c., taču nekādi apstiprinājumi Bībeles notikumiem nav atrasti.
Vecajā derībā ir minētas tādas ziņas, kas nekādi nesaskan ar labi zināmiem un vēsturiskiem faktiem. Piemēram, kad ķēniņš Dāvids vācis naudu dievnama celšanai, jūdi līdz ar citiem ziedojumiem nesuši arī darikus (Laiku grāmatas). Tomēr dariki bija persiešu monētas, kaltas ķēniņa Dārija valdīšanas laikā V gs. - tātad apmēram 500 gadu pēc ķēniņa Dāvida.
Bībelē minēti fantastiski skaitļi par iedzīvotāju skaitu un karaspēku. Par jūdu ķēniņa Abijas karaspēku sacīts, ka tajā bijis 400 000 izlasītu vīru, bet par ķēniņa Jerobeāma armiju - 800 000 izlasītu vīru (II Laiku grāmata, 13.nod.). Bez šiem izlasītajiem, vajadzētu būt arī parastiem spēkiem, tātad runa iet par miljoniem lielām armijām, bet nekad senatnē tik lielu armiju nebija.
Fantastiski skaitļi attiecas arī uz žīdu skaitu, kas izgājuši no Ēģiptes - esot bijis 600 000 pieaugušu vīriešu. Tādā gadījumā visiem no Ēģiptes aizejošajiem žīdu iedzīvotājiem būtu jāpūt ap 3 miljoniem skaitā. Tāds cilvēku skaits nevarētu forsēt Sarkano jūru 1 dienas laikā pat pa sausu dibenu, nevarētu klaiņos pa Sinajas tuksnesi - gan vietas, gan iztikšanas dēļ. Ja tāda cilvēku kolonna dotos uz Palestīnu pa vienu ceļu, un tieši tā ir teikts Vecajā derībā, tad kolonnas viens gals būtu jau Palestīnā, bet otrs - vēl Ēģiptē.

Tulkojumi latviski. Tādi ir veikti veseli trīs:
      - Glika tulkojums. To paveica vācu luterāņu mācītājs Ernests Gliks pirms vairāk kā 300 gadiem. Valoda veca un sveša mūsdienu normām. Glika veiktajā tulkojumā bija arī daļa no deiterokanoniskajā  grāmatām. Gliks savu tulkojumu izdeva 1694.gadā. Zviedrijas karalis Kārlis XI tolaik no valsts kases šim mērķim piesķīra 7500 dālderu. Šī tulkojuma ietekme uz latviešu kultūru ir neizmērāmi liela - latviešu bērni mācījās no tās lasīt, tulkojums ietekmēja latviešu literārās valodas veidošanos. daudzi latviešu valodas vārdi un izteicieni ir Glika izveidoti tulkošanas laikā - "nāves grēks," "saucēja balss tuksnesī," "kaisīt cūkām pērles," "dzimtene," "viesības," "ražens," "milzenis," "apgaismot," "izspiegot," "darboties" udc. Izdošanas laikā Glika latviešu Bībele maksāja 3 vai 4 dālderus (zirgs tolaik maksāja 10 dālderus); 

      - Amerikas latviešu emigrantu kopienas tulkojums. Veikts 1965.gadā. Pirmskara latviešu valodā. Pārsvarā darbu veica luterāņi;

      - Latvijas Bībeles biedrības tulkojums. Koordinators Juris Cālītis - cilvēks, kas izslēgts no Latvijas Luterāņu baznīcas (atcerieties kaut vai pederastu ielaišanu Anglikāņu baznīcā!). Darbs sācies jau 1995.gadā un pabeigts 2012.gadā. Tulkots no oriģinālvalodām - senžīdu, sengrieķu un aramiešu. Atsevišķas darba grupas bija Vecajai un Jaunajai derībām. Vairākus gadus tulkotāju komisija pulcējusies uz darba sēdēm 2 reizes nedēļā. Darbā ņēma dalību visas latvijas kristiešu lielākās draudzes - bez luterāņiem arī katoļi, pareizticīgie, baptisti u.c. Latviski tas ir pirmais ekumēniskais Bībeles tulkojums, kas paredzēts visām konfesijām. Tādēļ tulkojums papildināts arī ar deiterokanonisko grāmatu tekstu, ko katoļi un pareizticīgie uzskata par Svēto rakstu daļu, bet protestanti neiekļauj Bībeles izdevumos.

Saites.
Vecās derības pravietojumi.
Jaunā derība.
Apokrifi.
Jūdu kanons.
Vecās derības lidaparāti.