Aliens

Odesa

Pilsēta Ukrainā, trešā lielākā valstī.

Vēsture. Pirmās ziņas par ostas pilsētu šai vietā nāk no 1415.gada, tā laika rakstos to minējis poļu vēsturnieks Jans Dlogušs - Kocubejeva (poliski - Kaczubyeiow). Kocubejevas cietoksnis tika uzcelts leišu dižkunigaiša Vītauta valdīšanas laikā un zem Piejūras bulvāra ir uzietas šī cietokšņa paliekas. Ap cietoksni atradās piepilsētas, tālāk - osta, muita un bāka. Ir ziņas, ka pat Vītauts apmeklējis Kocubejevu.
Vēlāk Lietuva zaudēja te savu teikšanu un vietā nāca osmaņu turku vara, kas šo savu cietokšņa versiju sauca par Hadžibeju. Turku cietoksnis bija tikai atjaunota leišu Vītauta laika cietokšņa versija. Domājams, kaut kur Piejūras bulvāra vidusdaļā bijusi arī Hadžibeju pils - par to liecina daudz būvakmeņu šai vietā, ko atraduši arheologi. Mūsdienās no Hadžibejas atlicis tikai kultūrslānis.
1790.gadā krievu dienestā esošais spāņu admirālis Hosē de Ribass ar kazakiem triecienā ieņēma Hadžibeju pili/cietoksni.
1794.gadā īpašu pavēli (reskriptu) izbūvēt pilsētu šai vietā izdevusi ķeizariene Katrīna II: "Uzskatot izdevīgo Hadžibejas stāvokli pie Melnās jūras un ar to sajūgto izdevīgumu, Mēs uzskatām par vajadzīgu tur ierīkot kara ostu līdz ar tirdzniecības ostu." Tādejādi krievu vēsturnieki uzskata, ka pilsētu dibinājusi imperatore Katrīna II. Praktisko darbību pilsētas izbūvē veica spāņu admirālis krievu dienastā Hosē de Ribass. Pati Katrīna II Odesā nekad nav bijusi.
Pilsētas nosaukums parādījās tā pat vien 1795.gadā. Patlaban nav zināms neviens dokuments, kas sniegtu kaut kādu nebūt skaidrību pilsētas vārda rašanās jautājumā. Savā lidzšinējā veidolā Odesa izveidojās Krievijas impērijas laikā.
1909.gada oktobrī cigāra formas objekts lidoja virs Odesas, veica krasu pagriezienu un pazuda limāna virzienā.
Krievijas Pilsoņu kara laikā (1918.-1924.g.). "Sarkano" pusē pārnāca atamans Ņikifors Grigorjevs (Никифор Григорьев), kura vienības ieņēma Odesu.
Tai pašā 1918.gadā Visukrainas Rabīnu kongress Odesā uzlika anatēmu jaunajai Padomju valstij. 
Lai izvairītos no padomju represijām 1918.gada janvārī kriminālā autoritāte Miška Japončiks no Odesas kriminālistiem saorganizēja kopā ar žīdu revolucionāru-teroristu Jēkabu Bļumkinu t.s. "1.Brīvprātīgo dzelzs vienību," kas piedalījās kaujās lielinieku pusē.
II Pasaules karā (1941.-1945.g.). Odesa tika atdota vāciešiem un pilsētā esošo karaspēka grupējumu pārdislocēja uz Krimu Sevastopoles aizsardzībai.
Odesa krievu-ukraiņu kara laikā. Krievi cerēja sagrābt Odesu caur Nikolajevas ieņemšanu, iespējams, atbalstot ar jūras desanta operāciju. Kara sākumā šāds plāns rādījās visai reāls, jo jau kara trešajā dienā (26.februārī?) tika ieņemta Hersona un krievu karaspēks caur to sparīgi devās Odesai kaimiņos esošās Mikolajevas virzienā, pat sasniedzot tās nomales. Tomēr ukraiņi spēja savākties un atspiest krievus no Mikolajevas un paši pretuzbrūkot Hersonas virzienā.
Viss krieviem pasliktinājās vēl vairāk, kad viņi nespēja noturēt Čūsku salu - tai bija liela nozīme pretgaisa aizsardzības nodrošināšanā nākamajam iespējamajam desantam uz Odesu. Kad ukraiņi saņēma no britiem pretkuģu raķetes Harpoon, visi krievu plāni kļuva pavisam adraudēti. Visai ātri tika nogremdēts liels krievu apgādes kuģis Behovs? Galu galā 30.jūnijā tie no salas aizbēga un līdz ar to bija izsapņots pēdējais "Odesas desanta" elements.
Gan kara gaitā, gan pēc aizbēgšanas no Čūsku salas krievi odesiešiem vienkārši atriebās apšaudot pilsētu ar raķetēm.

Tūristam! Viens no lielākajiem sekstūrisma centriem Ukrainā.

Aplūkojamie objekti.
Deribasova iela. Centrālā gājēju iela. Iegājusi folklorā.
Piejūras bulvāris. Platānas ar gaismas diodēm. Odesas dibinātāju - Rišeljē un Katrīnas II piemineklis.

Piemineklis Katrīnai II. Kā pilsētas dibinātājai tai vēsturiskajā pilsētas centrā Piejūras bulvārī, Katrīnas laukumā uzsliets piemineklis. Pieminekļa oficiālais nosaukums ir "Pieminēklis Odesas dibinātājiem," bet neoficiālais - "Pieminēklis Katrīnai un viņas mīļākajiem," jo pie imperatores kājām ir admirāļa Hosē de Ribasa, inženiera Fransuā de Volāna, kņazu Grigorija Potjomkina un Platona Zubova figūras.
Piemineklis tika uzsliets 1900.gadā, it kā pilsētas simtgadē. Toreiz tā nosaukums bija "Piemineklis imperatorei Katrīnai II Odesā" ("Памятник императрице Екатерине II в городе Одесса"). Iepriekš tai vietā bija atradusies pilsētas pirmā strūklaka.
Pēc Oktobra apvērsuma 1917.gadā to sākumā apklāja ar drānu, tad nojauca. Bronzas figūru atliekas tika glabātas pilsētas novadpētniecības muzejā.
{Pēc tam dažādos laikos laukumu sauca dažādi un ajā bija dažādi pieminekļi. No sākuma tur bija K.Marksa biste un vēlāk piemineklis pilnā augumā - to nogāza stipra vēja brāzma. Bija arī sirpis un āmurs. Tad ilgu laiku tu atradās piemineklis bruņukuģa "Potjomkins" (броненосец "Князь Потемкин-Таврический") matrožiem. Vācu okupācijas laukā to nodēvēja par Ā.Hitlera laukumu.
2007.gadā laukuma restaurācijas laikā pieminēkli atjaunoja iepriekšējā vietā neskatoties uz protestiem un toreizējā Ukrainas prezidenta V.Juščenko iebildumiem. Par pasākuma mecenātu uzstājās bagātnieks un Odesas pašvaldības deputāts Ruslans Tarpans (Руслан Тарпан).15 gadus ilga prasības tiesās, kas vērsās pret pieminēkļa atjaunošanu. 2017.gadā Odesas Piejūras rajona tiesa atzina par nelikumīgu Odesas izpildkomitejas lēmumu par pieminekļa atjaunošanu. Tomēr 2019.gadā Ukrainas Augstākā tiesa atstāja pieminēkli tā vietā. 
Odesā ir arī Katrīnas iela un Katrīnas laukums.

Potjomkina kāpnes. Nosaukumu ieguvušas pateicoties tam, ka šeit režisors 1925.gadā Sergejs Eizenšteins filmējis lenti „Bruņukuģis Potjomkins.” Ir ticējums, ka ejot augšup, katrs no 192 pakāpieniem pagarinot dzīvi par 4 sekundēm.

Sievasmātes tilts. Kaut kur Vecajā Odesā. Savulaik gubernators to uzbūvējis pāri ceļam, lai viņa sievasmātei nebūtu jābrauc apkārt.
Opera. Arhitekti – austrieši.
Delfinārijs. Stundu garš priekšnesums ar delfīniem un jūras lauvām.

Katakombas. Tās veidotas gadsimtu gaitā un stiepjoties zem pilsētas vismaz 3000 km garumā. Veidotas iedzeltenā viegli drūpošā iezī ar sīkiem gliemežvāciņiem. Tas bijis labs būvmateriāls un XX gs. no tā celta lielākā daļa pilsētas māju. Varas iestādes noliegušas klejot pazemē uz savu roku.
Kādā ciemā pie Odesas katakombās II Pasaules karā bijusi partizāņu slēptuve. Ir mitrs un temperatūra turas ap 12 grādiem visu laiku.
Rosīgie ukraiņi tajās audzinot sēnes, laikam augot labi.
Katakombu rajons. Tas atrodas 20 km no pilsētas un tūristiem nav pieejams. Zem Odesas ir 2500 km garas katakombas, kas izcirstas kaļķakmenī. Domājams, ka pirmās tādas izcirstas XVII gs., bet lielākā daļa - XIX gs. sākumā, kad izrakto kaļķakmeni izmantoja Odesas būvēšanai. Drīz pēc tam katakombas kļuva par noziedznieku un dumpinieku slēptuvi. Kontrabandisti izmantoja katakombas, lai preces no Odesas brīvās tirdzniecības zonas nogādātu uz Moldavankas rajonu un pārdotu vairākas reizes dārgāk.
II Pasaules kara laikā te slēpās dučiem padomju partizāņu grupu, kas te sabija veselus 13 mēnešus.

Mežonīga pludmale ar dzeltensarkanām smilšakmeņa klintīm. Bieži tajā tiek filmēts, jo to iecienījuši kinocilvēki.

Privoz. Lielākais un leģendārais Odesas tirgus, kurā varot nopirkt itin visu.

Odesā filmēta arī "Likvidācija," tādēļ var apmeklēt filmēšanas pagalmu. Vietējie iedzīvotāji tajā ierīkojuši kastīti ziedojumiem ar uzrakstu: "Iemeties naudiņu pagalma attīstībai!" Šo patiešām lielisko filmu patlaban aptumšo galvenās lomas izpildītājs Maškovs, kas krievu-ukraiņu karā izrādījies pilnīgs putinists.

Pludmales.
Šustova konjaka rūpnīca. Slavena vēl no cara laikiem.
Šabo vīna ražotne.

Odesas Pareizticīgo katedrāle. Te atrodas Kasperas Dievmātes (Касперовская икона Божьей Матери) ikona, viņa tiek uzskatīta par Odesas aizgādni. Krievu-ukraiņu karā naktī uz 23.07.2023. krievi šo katedrāli sašāva ar raķeti.

Tirgus "Kņižka." Populārs pašu odesiešu vidū. Te par nelielu cenu var nobaudīt īstu uzbeku plovu.

Tradīcijas.
1.aprīlis Odesā ir izejamā diena. Visas dienas garumā notiek dažādi pasākumi humora festivāla Jumorina ietvaros.
Safrizētie suņi. Tādi dīvaini safrizēti tie skrien pa ielām. Odesieši tos saķerot, safrizējot, un atkal palaižot lai skrien.

Jautājumi.
1. Vai leģendārie noziedznieki Miša Japončiks un Soņa Zeltrociņa bijušas reālas personas?
2. Vai rakstnieks Mihails Bulgakovs tiešām savu „Balto gvardi” sarakstījis vienā no Odesas kafejnīcām?

Saites.
Ukraina.