Aliens

Žīdu emigrācija, diaspora

Seno žīdu izklīšanas process - diaspora, aizsākās pēc senās Zālamana valsts sabrukuma ap 935., 931. vai 926.g.pmē. un nonākšanu Asīrijas (722..pmē.) un Babilonijas (589.g.pmē.) varā.

Žīdi Romas impērijā. Izklīšanas process pastiprinājās pēc Palestīnas pakļaušanas Romai 63.g.pmē. - žīdi sāka apmesties Romas impērijas zemēs. Sākumā izbrauca uz Sīriju un Mazāziju, vēlāk iedzīvojās arī Eiropā, Āzijā, Āfrikā un tā radās žīdu emigrācijas kopienas.
Mūsu ēras sākumā Romas impērijas teritorijā bija 4-4,5 miljoni žīdu, no tiem pašā Palestīnā nebija vairāk par 700 000.
Jau Romas imperatora Tibērija laikā tika izdoti pret jūdiem vērsti likumi, žīdi tika padzīti no Romas un lielu jaunu vīriešu skaitu piespieda kļūt par karavīriem - nosūtīja tos uz attāliem impērijas nostūriem.
Ēģiptes lielākajā pilsētā Aleksandrijā žīdu esot bijis ap 40% no visiem pilsētniekiem, pavisam Ēģiptē dzīvojis vairāk kā 1 miljons žīdu. Vairāki desmiti tūkstošu žīdu dzīvoja Romā. Tolaik Aleksandrija bija viena no lielākajām un varenākajām pilsētām, tās iedzīvotāju sastāvs bija ļoti raibs. Te satikās daudzas rieteņu un austreņu kultūras, reliģijas, lai gan valdoša valoda un kultūra bija grieķu. Tika uzskatīts, ka no 5 tolaik Aleksandrijā esošajiem kvartāliem 2 bija žīdu.
Sākot ar imperatoru Augustu Oktaviānu Romas impērija attīstījās valdnieka dievišķošanas tradīcija, kas bija nākusi no Austrumiem. Imperatoru statujas bija jāievieto visu Romas impēriju ticīgo svētnīcās un jāpielūdz kā dievības. Tā vēlējās arī imperators Kaligula (27.g.pmē.-41.g.mē.). Tā arī notika, vienīgais izņēmums bija žīdi, kuru svētnīcās vispar nedrīkstēja būt nekādu tēlu. Kādu laiku romiešu vara to arī respektēja, tomēr, iespējams, tas kā viens no iemesliem izraisīja pirmo zināmo žīdu grautiņu Aleksandrijā 38.gadā.
Bez tam daudziem Aleksandrijas žīdiem bija Romas pavalstniecība, kas, iespējams, izsauca skaudību citos iedzīvotājos. Uguni eļļā esot pielējis arī tas, ka Aleksandrijā viesojies Jūdejas ķēniņš Agripa (Jūdeja formāli vēl pastāvēja kā valsts, tomēr pilnīgā Romas kontrolē). Dažādos avotos pausts, ka grieķi apskauduši žīdus par to, ka viņiem ir savs ķēniņš, bet grieķiem ne.
Starpetniskās attiecības saspringa. Turklāt vēl nomainījās pilsētas pārvalde - par jauno Romas ielikto prefektu kļuva Flaks (Aulus Avilius Flaccus), kam nepatika žīdi, viņš tiem noņēma daudzas privilēģijas. Kad vizītē ieradās Agripa, pilsētas teātrī tika uzvesta luga, kurā smējās par jūdu ķēniņu. Pēc tam salasījās pūlis un pieprasīja, lai jūdu svētnīcās tiktu novietotas imperatora Kaligulas statujas, viņš bija visai populārs Aleksandrijā. Flaks šīs statujas arī tur novietoja, tā vēl vairāk pazemojot pilsētas žīdu kopienu. Pēc tam prefekts aizliedza svinēt sestdienu (Sabatu), dzīvot žīdiem noteiktās vietās pilsētā. Tā nu tas notika, ka pilsētnieki beigu beigās uzbruka žīdiem, daudzi tika noslepkavoti. Vēsturnieki to atzīst par pirmo žīdu grautiņu pasaules vēsturē.
Kaligulam nebija patikusi Flaka darbība Aleksandrijā (ne jau tikai pretžīdu politikas dēļ), viņš tika atsaukts uz Romu un tur sodīts ar nāvi. Aleksandrijas žīdi sapriecājās par sava ienaidnieka nāvi un nosūtīja pie Romas imperatora savu delegāciju, kas lūdza pārtraukt žīdu apspiešanu Aleksandrijā un atgriezt tiem iepriekšējās tiesības. Kaligula tai apvaicājās par savu statuju ievietošanu žīdu dievnamos, uz ko žīdi atbildēja, ka mēs nesam upurus Tev par godu, bet ne kā dievībai, jo ticība neļauj Tevi atzīt par dievu. Par šo atbildi Kaligula nebija nekādā sajūsmā un ierobežojumus žīdiem atstāja spēkā.
Pēc dažiem gadiem Kaligulu nogalināja, bet nākamais imperators Klaudijs atgrieza žīdiem viņu privilēģijas. Pēc Kaligulas nāves Aleksandrijā atkal izcēlās nemieri, taču šoreiz žīdi nogalināja grieķus.
Tā ka šie notikumi Aleksandrijā drīzāk uzskatāmi par divu lielo pilsētas etnisko kopienu cīņu par ietekmi pilsētā, kuru padarīja skarbāku reliģiskās atšķirības.
Pēc Barkobas sacelšanās apspiešanas Jūdejā 136.gadā romieži žīdus sāka vajāt, judaismu aizliedza, Jeruzālemē tie varēja ierastied tika 1 dienu gadā - 9.āvā apraudāt Jeruzālemes svētnīcas nopostīšanu.
138.gadā imperators Antonijs Pijs atkal atļāva žīdiem lūgties kā vēlas, bet jeruzālemē ierasties joprojām bija liegts. 

Žīdi Magribā. Lielas žīdu grupas apmetās Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas zemēs.

Žīdi Eiropā. Sākot ar I gs.pmē. žīdi sāka apmesties arī Dienvideiropā, viduslaikos - galvenokārt Rietumeiropas zemēs.
Žīdu migrācijas bija saistīta ar tirdzniecības attīstību. Parasti žīdi apmetās pilsētās, kur dzīvoja noslēgtās kopienās īpašos kvartālos - geto, nodarbojās ar tirdzniecību, amatniecību un augļošanu, saglabādami savu reliģiju jūdaismu un sadzīves īpatnības, kas tos nošķīra no apkārtējiem iedzīvotājiem.
Tomēr norisinājās arī sajaukšanās procesi. Daudzās Eiropas valstīs īpaši likumi ierobežoja žīdu tiesības un nodarbošanos, piemēram, aizliegums iegūt un apstrādāt zemi. Žīdus vajāja kristīgā baznīca. Tos gandrīz pilnīgi izdzina no Anglijas XIII gs., Francijas XIV gs., Spānijas un Portugāles XV gs. beigās.
No Pireneju pussalas padzītie žīdi (šepardi), kas runāja ladīņu (ladino) valodā (tuva spāņu valodai), apmetās Ziemeļāfrikā (Magribā), Vidusjūras austreņu zemēs Turcijā, Grieķijā u.c., kā arī daļēji Nīderlandē.
Otro Eiropas žīdu pamatgrupu veidoja XIII gs. Vācijas dienvidu daļā reinas ielejā apmetušos žīdu aškenāzu pēcteči, kas runāja jidišā (tuva vācu valodai).
Vēlāk, XIII-XV gs. sākoties visaptverošām žīdu vajāšanām, ierobežošanai un izdzīšanai no daudzām Rietumeiropas valstīm, tai skaitā Spānijas, Itālijas, Anglijas un Francijas, aškenāzi pārvietojās uz austrumiem, izveidojot plašas kopienas Vācijā, Morāvijā, Polijā un Lietuvā.
Vēlāk liela daļa šo žīdu pārvietojās uz Austrumeiropas zemēm. Pēc Polijas sadalīšanas XVIII gs. beigās daudz žīdu nokļuva Krievijā, kur to apmešanās bija ierobežota - t.s. "apmešanās robeža." 
XIX un XX gs. daudzi aškenāzi, meklējot labākus ekonomiskos apstākļus, kā arī, bēgot no vajāšanām un ierobežojumiem, emigrēja uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Argentīnu un citām valstīm. 
Žīdi ārkārtīgi aktīvi piedalījās revolucionārajā kustībā Krievijā un Rietumeiropā. XIX gs. beigās dažādu zemju žīdu buržuāzijā radās krasi reakcionāra nacionālisma kustība - cionisms. XIX gs. beigās līdz XX gs. sākumam daudz žīdu, īpaši no Centrālās un Austreņu Eiropas pretžīdisko nosaņu un ekonomisko iemesku dēļ emigrēja uz Ameriku - galvenokārt ASV. 
PSRS 1934.gadā izveidoja Žīdu Autonomo apgabalu Habarovskas novadā
Pirms II Pasaules kara vislielākās žīdu grupas dzīvoja Polijā - 3,3 miljoni, PSRS - 3 miljoni, Rumānijā - 850 tūkstoši, Ungārijā - 400 tūkstoši un arī Vācijā. Hitlerieši Vācijā un arī citās okupētajās zemēs laikā no 1939.-1945.gadam pēc oficiālās teorijas esot iznīcinājuši ap 6 miljoniem žīdu. 

Ar ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu 1948.gadā daļā Palestīnas izveidoja žīdu valsti - Izraēlu. Tās valdība par oficiālo ideoloģiju pasludināja cionismu.

No pasaules 13,3 miljoniem žīdu ASV un Izraēlā mīt lielākās žīdu kopienas. Trešā lielākā žīdu kopiena, 490 000 cilvēku, mīt Francijā.

Žīdi Afganistānā. Daudzos agrīnos Bībeles komentāros esot minēts, ka pazudušās ciltis apmetušās Horasanā – vēsturiskā apgabalā, kura austrumdaļa pašreiz veido Afganistānu. Galvenais šīs hipotēzes arguments ir puštunu un žīdu kultūru līdzības:
1. Antroponīmija – puštuniem daudz līdzīgu vārdu: Ašrejs, Naftalis u.c.
2. Puštunu laulāšanas ceremonija notiek zem žīdu iecienīta baldahīna.
3. Jaundzimušo apgraizīšanu veic tikai un vienīgi 8.dienā pēc piedzimšanas
Tiesa, akadēmiskajā žīdu vēsturē šī tautu radniecība nav aplūkota kā nopietna.

Žīdi Arābijā. 635.gadā izdeva 2.arābu kalifs Omārs pavēli par žīdu un kristiešu izdzīšanu no Arābijas un tā tur radīja tīri islāmisku ummu.
855.gadā Bagdādes kalifātā tika pieņemtas jaunas normas, kas ierobežoja tiesībās žīdus un kristiešus.
1289.gadā mongoļu hans Arghūns izdeva pavēli par vezīra Bukas sodīšanu ar nāvi. Tā vietā tika nozīmēts jauns vezīrs – Sad al Davla, pēc tautības žīds. Jaunajam vezīram izdevās krietni palielināt savākto nodokļu daudzumu, taču gan kristieši, gan musulmaņi to stipri neieredzēja biežo spīdzināšanu dēļ.
1291.gadā, izmantojot hana Arhūna slimību, ienaidnieki arestēja un nogalināja neieredzēto vezīru Sad al Davlu. Pēc tam Tebrizā un Bagdādē notika masveida žīdu slepkavības.

Žīdi ASV. 1683.gada 24.septembrī Ludviķis XIV padzina žīdus no Francijas īpašumiem Amerikā.
Viņi veido tikai 3% no ASV iedzīvotāju skaita.
Uz ASV emigrējusi arī zīdi no Latvijas. Daži no viņiem kļuvuši atpazīstami, piemēram Leviss kā džinsu bikšu izgudrotājs, zīmols Martinson - viens nopopulārākajiem kafijas zīmoliem ASV.
XX gs. 30.gadu beigās ASV uzņēma ap 100 000 no Vācijas bēgošo žīdu. Tomēr tad amerikāņu varas iestādes nolēma, ka iespējas palīdzēt žīdiem ir izsmeltas - ASV vēl nebija attapušās no Lielās depresijas un bija liels bezdarbs. Tāpēc 1938.gada 5.jūlijā pēc prezidenta Rūzvelta iniciatīvas Arianā notika konference par žīdu bēgļiem. Konference pieņēma lēmumu vairs nepieņemt bēgošos žīdus un tiem vairs neizsniegt vīzas iebraukšanai ASV. Rūzvelts pat aizliedza piestāt amerikāņu krastā jau ceļā esošam un atbraukušam tvaikonim ar 900 žīdiem no Hamburgas, jo viņi esot pametuši Vāciju ar viltotiem dokumentiem - kuģim bija jāatgriežas Vācijā.
Vēlāk amerikāņu senators Roberts Vāgners piedāvāja likumprojektu, kas ļautu ASV ierasties 12 000 žīdu bērniem papildus valdības noteiktajai kvotai. Lai nevajadzētu tērēt tiem valsts līdzekļus, amerikāņu ģimenes privātā kārtā bija gatavas adoptēt šos bērnus, tomēr Senāts šo likumprojektu noraidīja un bērniem bija jāatgriežas Vācijā.
Pēc II Pasaules kara judaisma centrs no Eiropas pārvietojās uz ASV, kur tapa vairākas ticīgo žīdu organizācijas - Amerikāņu jūdu draudžu savienība, Ortodoksālo jūdu draudžu savienība, Amerikas sinagogu savienība, Amerikas rabīnu centrālā konference, Amerikas rabīnu padome, ASV un Kanādas ortodoksālo rabīnu savienība. Šīm organizācijām bija savas nodaļas, un tās bija/ir saistītas ar citām organizācijām, piemēram, ar Ortodoksālo jūdu draudžu savienības Sieviešu filiāli un Amerikas sinagogu savienības Nacionālo sieviešu līgu.
ASV, tāpat kā Eiropas valstīs, tika mēģināts reformēt judaismu. Mūsdienu reformētā judaisma sludinātāji atmetuši antropomorfiskos priekšstatus par Dievu. Reformētie judaisti reliģijas nostiprināšanas interesēs sludina atteikšanos no dažiem Toras priekšstatiem un viduslaiku ceremonijām. Viņi runā par to, ka ticība fiziskajai atdzimšanai pēc nāves jāsaprot kā vecāku garīgā nemirstība viņu bērnos, raksta par "judaisma savienošanos ar zinātni."
ASV pastāv ļoti daudz filantrofisko organizāciju, kas saistītas ar sinagogu - tās labdarību izmanto judaisma propagandai.Žīdi kā reliģiski-nacionāla amerikāņu iedzīvotāju grupa (tikai 3%!) bauda neproporcionālu ietekmi uz ASV ekonomiku un politiku, tādēļ juaisti atbalsta ASV politiku, ilgu laiku bija pretkomunistiski noskaņota un cieši saistīta ar žīdu nacionālistiem - cionistiem, Izraēlā.
Amerikas Rabīnu padome visus ASV dzīvojošos žīdus uzskata par judaistiem - to ir veseli 5,5 miljoni. Protems, ka ievērojam to daļa ir nereliģioza. Amerikas rabīni vienbalsīgi sūdzas par reliģiozitātes pagrimšanu, vienaldzību un nevērību pret sinagogu. Lai tās tiktu vairāk apmeklētas, tajās nereti sarīko izpriecas jaunatnei, piemēram, dejas.
Pati pretžīdiskāk noskaņotā pilsēta ASV ir Cincinata, jo tā ir arī pati vāciskākā.
2008.gads kļuva pirmais, kad Izraēlā dzīvojošo žīdu skaits kļuva lielāks nekā ASV dzīvojošo. 2009.gadā pastiprinājās tendence ASV žīdiem izbraukt dzīvošanai uz Izraēlu. Tam par iemeslu kļuva melnā prezidenta – Obamas ievēlēšana, kuras dēļ žīdi ASV sajutās nedaudz „apjukuši.” Izraēlā patlaban dzīvo 5,55 miljoni žīdu, bet ASV - 5,3 miljoni. 
Neproporcionālā ietekme. Tā kā lobisms ASV ir legāls, tad lielāko ietekmi uz ASV politiku izvērš ietekmīgās žīdu nevalstiskās organizācijas.
Ieroču iepirkšana. Izraēla ir arī viens no lielākajiem ASV ieroču eksporta tirgiem, Izraēla 93% bruņojuma iepērk ASV.
Finanšu palīdzība. ASV katru gadu piešķir Izraēlai palīdzību trīs miljardu (!) dolāru apmērā.

Žīdi Azerbaidžānā. Kubas (Gubas) pilsētai pa vidu tek upe. Tās vienā krastā ir Krasnaja Slabodas ciems, kurā dzīvo žīdi – esot vienīgā kalnu diaspora pasaulē. Vēsturiski XVIII gs. vidū vajātie žīdi lūguši šeit patvērumu Kubas hanam Fatalam, kurš to arī nav liedzis. Viņš pat licis iedegt ugunskurus, ja kāds uzbrūk, un apsolījis aizsardzību. Kopš tā laika žīdi dzīvo šeit un lūgšanā piemin hanu.
Ciemā bijuši 13 kvartāli un 13 sinagogas. Kopienas priekšnieks 2007.gadā bija Boriss Samandujevs. Galvenā iela nosaukta hana Fatala vārdā.

Žīdi Beļģijā. Pētījumā teikts, ka Beļģijas varas iestādes 1940.gada beigās piekritušas nacistu prasībai reģistrēt žīdu iedzīvotāju vārdus. Tad 1942.gadā visas pilsētas, izņemot Briseli un Lježu, sāka izplatīt dzeltenās zvaigznes žīdu identificēšanai. Pētījumā arī norādīts, ka Anterpenes policija pēc savas iniciatīvas arestējusi 1243 cilvēkus un izdevusi viņus iespējamai deportācijai. Centrs šajā fenomenā vainoja toreizējās Beļģijas "valdošās elites ksenofobisko, reizēm antisemītisko kultūru," kā arī "demokrātijas deficītu 1930.-1940.gadā."
No aptuveni 56 000 Beļģijā kara sākumā dzīvojošiem žīdiem aptuveni 25 000 tika deportēti uz Aušvicu. Izdzīvoja tikai aptuveni 1200.
No 2001.gada līdz pagājušā gada beigām Beļģijas varas iestādes saņēma aptuveni 6000 prasību pēc kompensācijām, no kurām 4140 tika pieņemtas, liecina valdības dati.

Žīdi Britu salās. 1290.gadā žīdus padzina no Anglijas.
Lielbritānijā pārstāvēti 3 judaisma veidi: ortodoksālais, reformētais un liberālais. Anglijā ir Ortodoksālo jūdu draudžu savienība, Liberālo sinagogu savienība un Spāņu-portugāļu draudze, kurā apvienojušies žīdi, kuru senči nākuši no Spānijas un Portugāles. Reformētā sinagoga no liberālās atškiras ar to, ka saglabājusi ievērojamu daļu tradicionālā rituāla, bet liberālā to atmetusi. Tomēr vislielākā ietekme Lielbritānija ir ortodoksālajam judaismam. Anglijas galvenais rabīns Hercs savā grāmatā "Judaisma nostiprināšanās" izteicās kā liels antikomunists, viņš bija arī viens no tiem, kas idejiski iedvesmoja "krusta karu" pret PSRS.
Tomēr jūdu garīdzniecība ar satraukumu raksta par Lielbritānijas žīdu atkrišanu no ticības un uzsver, ka judaisms mūsdienās Anglijā piedzīvo pagrimumu: "Dievs ar grūtībām savienojams ar mūsdienu žīda domāšanas veidu." 

Žīdi Etiopijā. Dzīvoja Etiopijas ziemeļu un ZR daļā, Gondaras un Godžamas provincēs. Šodien viņu ciemats jau bez pašiem falašām aplūkojams netālu no Gondaras. Viens no ciemiem Simiena kalnos bija Veleka. 20 jūdzes no Gondaras – Anboberas ciems. Būtībā agrāk viņu apdzīvotās zemes bija uz rietumiem no Tekezi upes, Simiena kalnos un ap Tana ezeru. Viņu apdzīvotā teritorija ir visai loģisks arguments par labu etiopu tradicionālajam uzskatam, ka judaisms Etiopijā ienācis no Sudānas pa Tekezi upi kopā ar Derības Šķirstu, pirmo kēniņu Meneliku un žīdu vecajo dēliem.
Antropoloģiski viņi ne ar ko neatšķirās no apkārt dzīvojošām kalniešu tautām.
Vietējās valodās – agavu, tigraju un amāru – viņi arī runā. Tomēr viņu dzimtā valoda ir agavu dialekts, kas pieder kušītisko valodu grupai. Pēdējā laikā to vietu ieņēma lingua franca, amāru starpetniskās valodas variants. 
Paši sevi viņi sauc par beta Israel – „Izraēļa nams,” bet apkārtējās tautas tos sauc par falašiem (senetiopu valodā falaša – „atnācēji” vai „izceļotāji”).

Žīdi Ēģiptē. Vienīgā ziņa par žīdiem Ēģiptē ir tā saucamā "žīdu stēla," uz kuras saglabājies uzraksts, ka tikusi iekarota zeme (pat ne valsts, bet zeme) uz kuras dzīvo žīdu ciltis. Citu ziņu nav.

Žīdi Francijā. XIII gs. aškenāzu žīdi apmetās Reinas ielejā (Mūsdienu Ziemeļfrancijā un Rietumvācijā).
Žīdu stāvoklis Francijā vienmēr ir bijis nestabils. Viņu viduslaikos nebija tur daudz, taču viņu paražas un dzīvesveids tik ļoti atšķīrās no ierastā, ka pievērsa uzmanību. Viņiem piedēvēja rituālās slepkavības.
XIII gs. kampaņa pret ķeceriem Francijas žīdus skāra maz. Taču šā paša gadsimta beigās parādījās ideja attīrīt kristiešu valstis no jūdiem.
1306.gadā Francijas karalis Fīlips IV Skaistais slepus izplānotā akcijā aplaupīja un izdzina žīdus, kas ņēmās ar augļošanu un tirdzniecību. Tiesa gan, operācija nenorisa gludi. Daļa žīdu tomēr ar mantu aizbēga, citus aizsargāja atsevišķi feodāļi. Tomēr laupījums bija paliels.
1683.gada 24.septembrī Ludviķis XIV padzina žīdus no Francijas īpašumiem Amerikā.
II Pasaules kara laikā no Francijas uz nacistu nometnēm tika deportēti 76 000 žīdu. Franču policija 1942.gada jūlijā bez vāciešu klātbūtnes paveica tā saucamo "Ziemas velodroma tvarstīšanu," kurā paši franči sagūstīja 13 152 žīdus.
Pašlaik tā ir valsts, kurā dzīvo trešā lielākā žīdu kopiena pasaulē - 490 000 cilvēku.

Žīdi Gruzijā. XIX gs. 80.gados Tbilisi apkaimē uzradās arvien vairāk Kurdistānas žīdu lahluhi grupa. Gruzijā dzīvojošie Kurdistānas žīdi tika pakļautu Staļina represijām. Lielu daļu 1951.gadā deportēja uz Sibīriju un Kazahijas austrumiem. 
1956.gadā, sākoties politiskām pārmaiņām, liela daļa atkal atgriezās Gruzijā. Tā 80.gadu vidū Tbilisi un Almatā dzīvoja vismaz 2000 lahluhi, bet līdz mūsdienām gandrīz tie visi pārcēlušies uz dzīvi Izraēlā.

Žīdi Igaunijā. Carisms neļāva žīdiem apmesties Igaunijā, jo tas bija pārāk tuvu Pēterpilij. Tādēļ uz hitleriešu atnākšanas brīdi to bija tikai 5000.

Žīdi Indijā.
Kočinas žīdi. Par tādiem uzskata Kočinas žīdus, kuri, kā vēsta viņu vēsturiskās teikas, Malabaras piekrastē Indijā (mūsdienu Keralas pavalsts) nokļuvuši I gs. beigās. 
Tiesa gan citi avoti saka, ka žīdi šeit ieradušies jau VI gs.pmē. no Irākas teritorijas.
Žīdu Bībeles rakstos esot pat saglabājušies tamilu un sanskrita vārdi, kas pierāda to esamību reģionā jau pirms IV gs.pmē. 
Vissenākie pierādījumi tiem ir divas vara plāksnītes, kas datēts ar 974.-1020.g. laikaposmu. Malabaras žīdu apmešanās vieta līdz XIV gs. vidum bija Šinkali (tagad Kranganura) pilsēta. 1344.gadā daļa Šinkali žīdu pārceļas uz Kočinu, no kuras nākamajos gs. pārcēlušies vēl uz tālākām pilsētām – Ernakulami un Paruri. Tieši tur XV gs. ieradās žīdu bēgļi no Spānijas un Portugāles. XVI un XVII gs. Kočinā uzradās bēgļi arī no citām Tuvo Austrumu un Eiropas zemēm, taču kopumā šī grupa nekad nav bijusi liela – vienlaikus nekad vairāk par 2500 cilvēkiem. Viņu valoda bijusi tamilu valodai līdzīga dravīdu malajalam valoda. XX gs. liela daļa repatriējās atpakaļ uz Izraēlu. 1968.gadā Kočinā palikušie aptuveni 100 žīdi svinēja lielus svētkus – 400.gadadienu kopš Indijā uzcelta slavenā Pardeši sinagoga un savas kopienas 1900.gadskārtu. Svinībās tika uzaicināta un arī piedalījās premjerministre Indira Gandija. Mūsdienās Indijā vēl mīt daži desmiti Kočinas žīdu. 
Liecības.
1. Par viņiem 1170.gadā runā Tudelas Benjāmiņš, minot kādus 1000 tumšādainus žīdus, kuri mītot Malabarā un cītīgi ievēro Toras priekšrakstus.
2. Viņus savās atskaitēs minējis arī Marko Polo 1293.gadā.
Objekti. 
Paruras sinagoga. Šī ir viena no visvecākajām un senākajām sinagogām pasaulē. Tagad par to rūpējas tikai viena ģimene. Nesen vietējās meitenes ieprecējās šai ģimenē un žīdi tādēļ domā, ka tradīcijas tiks saglabātas. 
Čendamangalamas sinagoga. Atrodas netālu no Paruras, tagad slēgta. 
Bnei Israe. Skaitliski lielāka nekā Kočinas žīdi. No seniem laikiem runā marathi valodā. Viņu leģenda vēsta, ka viņi ir žīdu pēcteči, kuri no vēsturiskās dzimtenes bēguši vai nu II gs. pmē. vai I gs. Viņu kuģis nogrimis netālu no Bombejas, izglābušies 7 vīrieši un 7 sievietes. Nebija saglabājušies ne svētie raksti, ne kulta priekšmeti, bet šīs grupa ilgstoši saglabāja reliģiskās tradīcijas un mutvārdos pārstāstīja lūgšanas. Sevi dēvēja ar bnei Israel – „Izraēļa dēli.” Par citām Indijā mītošām žīdu grupām viņi uzzināja tikai XVIII gs. gs. vidū, pirmo reizi sastopoties ar Kočinas žīdiem. Vēlākā laikā tie pamazām pārcēlās uz tuvumā esošo Bombeju, sāka iegūt izglītību. Daudzi kalpoja britu iezemiešu karaspēka vienībās un vietējās administratīvajās iestādēs. Pamazām tie kļuva ietekmīgi, par ko liecina tas, ka XX gs. 30.gados viņu kopienas loceklis tika ievēlēts par Bombejas mēru.
Pēc Izraēlas valsts nodibināšanas 1947.gadā emigrēja uz Apsolīto zemi. No 24 000 cilvēku 1969.gadā Bombejā bija palikuši ap 12 000.
Liecības. 1848.gadā viņus apciemojis ceļotājs Moldovas Izraēls-Benjamiņš.

Žīdi Irānā. Irānas žīdu kopienas vairums pārcēlās uz Izraēlu 50.gados.

Žīdi Jemenā. Liela žīdu kopiena Jemenā izveidojās I gs. dēļ romiešu represijām Palestīnā. Iespējams, ka kāda to daļa pārcēlās pāri Sarkanās jūras Babelmandebas šaurumam uz dzīvi Abesīnijā. Šodien Jemenas musulmaņi-fundamentālisti arī nelielo palikušo žīdu kopienu piespieda emigrēt.

Kazahijas žīdi. 80.gadu vidū Tbilisi un Almatā dzīvoja vismaz 2000 lahluhi, bet līdz mūsdienām gandrīz tie visi pārcēlušies uz dzīvi Izraēlā.

Žīdi Kiprā. Osmaņu armija ļāvās sefardu žīda dona Josifa Nazi aicinājumam, kurš Kipru gribēja padarīt par žīdiem drošu vietu, un atkaroja salu venēciešiem.

Žīdi Krievijā. Atbilstoši Krievijas impērijā no 1791. līdz 1917.g. spēkā esošiem t.s. “Nometinājuma joslas” noteikumiem par žīdiem atļautajām apmešanās vietām, Vidzemē tie drīkstēja dzīvot tikai Rīgā un Slokā.
Nikolajs I 1841.gadā izdevis rīkojumu par žīdu koloniju iekārtošanu Ukrainā pie Melnās jūras. 1882.gadā žīdi no Krievijas, kur tos dažādi apspieda, visai nozīmīga skaitā parcēlas uz dzīvi Palestīnā.
Šai laikā Krievijā izveidojās arī ciri žīdu teātra kolektīvi. 1883.gadā žīdu teātri Krievijā tika aizliegti un kolektīvi turpināja darbu ar vācu trupu nosaukumiem. XX gs. sākumā aizliegums tika atcelts. Popularitāti ieguva Šoloma Aleihema, I.Pereca, kā arī J.Gordina darbi. Atzinību iemantoja aktieri J.Veismanis, J.Liberts, L.Želazo, R.Zaslavskis. 

Žīdi Padomju Krievijā.  1917.gada lielinieku organizēto Oktobra apvērsumu žīdu garīdzniecība sagaidīja naidīgi. 1918.gadā jūdu klerikāļi kopā ar cionistiem sasauca Viskrievijas reliģisko draudžu kongresu un tajā pieņēma rezolūcijas pret Oktobra apvērsumu. Tai pašā 1918.gadā Visukrainas rabīnu kongress Odesā uzlika anatēmu (herema) jaunajai Padomju valstij. Žīdu garīdznieki arī pretojās padomju varai industrializācijas un kolektivizācijas periodā.
Žīdi lielinieku apvērsumā. Krievijā lietoja teicienu, ka "padomju vara balstās uz žīdu galvām, latviešu durkļiem un krievu muļķiem."
1918.gadā no 44 revolucionārās kara padomes locekļiem 38 bija žīdi. Labi iepazīties ar žīdu daudzumu lielinieku varas struktūrās var iepazīties franču žurnālista Marsdena sarakstā.
1922.gadā Rozenbergs no ASV žīdu labdarības biedrības Joint piespēlēja ideju Krievijā pie varas tikušajiem žīdiem par žīdu republikas dibināšanu Krimā.
Stāvoklis, ka žīdiem (un arī latviešiem!) bija pārmērīga ietekme lielinieku Krievijas varas struktūrās nevarēja turpināties ilgi. Jau XX gs. 20.gados Krievijā pastiprinājās pretžīdiski noskaņojumi. Pie varas nākušais Staļins izmantoja lielkrievu šovinismu.
Žīdi pirms II Pasaules kara. Jau 1937.gadā viņš bija nomainījis žīdu tautības vēstnieku Berlīnē pret krievu. Nu bija pienākusi arī Ļitvinova kārta – 1939.gada 3.maijā viņu nomainīja žīdu Vjačeslavu Molotovu (Skrjabinu) pret krievu, jo Hitleru nevarēja lieki kaitināt.
XX gs. 70.gados žīdiem ļāva izbraukt no PSRS, kā bezvalstniekiem doties uz Izraēlu. Bija jāpamet īpašumi vērtības, žīdi nesaņēma nekādas kompensācijas. 1972.gadā tiem piespiedu kārtā bija jāmaksā 10 000 rubļu par augstāko izglītību un 10 mēnešu alga par izbraukšanas dokumentiem.

Kurdistānas žīdi. Viņi paši sevi uzskata par Benjamiņu cilts atvasēm. Līdz XX gs. vidum viņi mita galvenokārt Kurdistānā (Irākā, Irānā, Sīrijā un Turcijā) kā arī Palestīnā, Gruzijā u.c. Daudzi žīdi nonākuši Kurdistānā glābjoties no krusta karu uizraisītajiem grautiņiem. Citas žīdu grupas šeit nonāca vēlāk: mongoļu invāzijas dēļ XIII gs. un XIV gs. Timura uzbrukumos. Turpmākajos gadsimtus daļa no viņiem pārcēlās uz citām zemēm – Palestīnu, Afganistānu, Krieviju (galvenokārt Kaukāzu). Tā piemēram XIX gs. 80.gados Tibilisi apkaimē uzradās arvien vairāk Kurdistānas žīdu lahluhi grupa. XX gs. 20.–30. gados uz dzīvi Jeruzālemē pārcēlās ievērojami lielas kurdu žīdu grupas, bet 50.gadu sākuā Izraēlas valdība rīkoja operāciju „Ezra un Nehemija,” kuras laikā uz Izraēlu pārbrauca gandrīz visi Kurdistānas žīdi. 80.gadu vidū Izraēlā dzīvoja ap 80 000 Kurdistānas žīdu.
Gruzijā dzīvojošie Kurdistānas žīdi tika pakļautu Staļina represijām. Lielu daļu 1951.gadā deportēja uz Sibīriju un Kazahijas austrumiem. 1956.gadā, sākoties politiskām pārmaiņām, liela daļa atkal atgriezās Gruzijā. Tā 80.gadu vidū Tibilisi un Alma-Atā dzīvoja vismaz 2000 lahluhi, bet līdz mūsdienām gandrīz tie visi pārcēlušies uz dzīvi Izraēlā.
Valoda. Runā dažādos jaunaramiešu valodas dialektos, plaši iepinot arī ivrita, turku, persiešu, arābu un kurdu vārdus. Paši savu valodu sauc par lišna jehudia – „žīdu valoda” vai lešon hagalut – „izsūtījuma valoda.”
Reliģija. Vairums bija neizglītotu, taču labi pārzināja un ievēroja reliģiskos priekšstatus. Tradicionāli sestdienās pulcējās sinagogās, kur kopienu vadītāji hahami uzstājās ar sludināšanu.
Vēsturiskās ziņas.
• Tudelas Benjamiņa liecība. XII gs. 70.gados mūsdienu Irākas un Irānas teritorijās atklāja kurdu vdū dzīvojam vismaz 100 žīdu kopienas.
• Rehensburgas Ptahijas liecība. XII gs. 80.gados viesjies Mosulā un atradis tur vismaz 6000 žīdu dzīvojam, kuri labi pārzina Toru. 

Žīdi Latvijā. Latvijā vārds žīds ienāca pa diviem kanāliem — no Krievijas, kur tas nozīmēja svešais, atgrūžamais. Ķeizariene Katrīna II ar savu dekrētu 1764.gadā aizliedza lietot vārdu žīds valsts dokumentos. Uz ielas gan to neaizliedza. Polijā žid nozīmēja tikai tautību, nekādas nicinošas pieskaņas tam nebija. Latvijā, Kurzemē, vācu autonomijā, ienāca vārds Der Hebreer — "ebrejs." Tā ieviešana bija saistīta ar to pašu Katrīnas pavēli. Kādu laiku tas noturējās. Tā kā Vācijā lietoja vārdu der Jude, arī Kurzemē XIX gadsimtā pārgāja uz šo lietojumu. Kurzemes žīdi bija vairāk orientēti uz vācu kultūru. Vārdu žid viņi lietoja, kad bija runa par Latgales tautiešiem.
Latvijas Republikā vārdu žīdi lietoja oficiāli. Sākumā, 20.gados, lietoja abus vārdus — žīdi un ebreji. Zīmīgi, ka Marģers Skujenieks sākumā lietoja vārdu ebreji, pēc tam pārgāja uz žīdi. Trīsdesmitajos gados vārds žīdi ieviesās visur, bet vārds ebreji pazuda. Oficiālajos dokumentos un presē lietoja žīdi. Bija, piemēram, Latvijas Žīdu atbrīvošanas biedrība, Latvijas Žīdu skola, Latvijas Žīdu futbola klubs, Latvijas Žīdu slimnīca. Tie bija oficiāli nosaukumi. Bet holokausts visu mainīja. Vārdu žīds rakstīja uz māju sienām. Lika vēl Dāvida zvaigzni līmēt uz muguras kā žīdu pazīšanās zīmi — jūs esat tie atgrūstie un iznīcībai nolemtie žīdi. Tas šim vārdam piešķīra ļaunu nozīmi.
Latvijā nekad nav notikuši žīdu grautiņi. K.Ulmaņa valdība uzņēma 700 žīdu bēgļus no Vācijas, tobrīd nebija daudz valstu, kas viņus pieņēma.
Viens no galvenajiem represiju organizatoriem pret latviešiem 1.krievpadomju okupācijā bija žīds Semjons Šustins. NKVD 1.specdaļas priekšnieks no 1940.-1941.gadam bija žīds Zinovijs Krivickis. VDK Rīgas cietuma (LPSR Iekšlietu tautas komisariāta iekšējais apakšzemes cietums jeb čekas "stūra mājas" moku kambari) priekšnieks no 1940.-1941.gadam bija žīds V.Zevins. Lai latviešus varētu nogādāt moku kambaros, Rīgā tika organizēta t.s. "tautas milicija," ko organizēja žīds Īzaks Bučinskis. Vjatlagu, kur tika izsūtīti arī daudzi latvieši no 1941.gada 23.jūlija līdz 1944.gada 4.septembrim vadīja žīds Nojs Levinsons Solomona dēls.
Pēc rabīna Menahema Barkāna vārdiem 1944.gada nogalē Rīgā esot palikuši tikai 185 žīdi. No visiem 37 000 Rīgas žīdu II Pasaules karu pārdzīvojuši vien nepilns tūkstotis.
1989.gadā rabīns Barkāns (Menahema Barkāna tēvs) pēc Ļubaviču rebes nosūtījuma ieradās Rīgā - kļuva par Rīgas un Latvijas virsrabīnu. Menahems Barkāns Rīgā ierīkoja Rīgas Geto muzeju un Holokausta muzeju . Žīdu privāto vidusskolu radījis Mordehajs Glāzmans.
Žīdu īpašumu restitūcija. Šis jautājums tika aktualizēts jau kopš denacionalizācijas laika XX gs. 90.gadu sākumā, kad izrādījās, ka daudziem bijušajiem žīdu īpašumiem nav mantinieku.
Neveiksmīgi mēģināja risināt A.Kalvīša valdība, kurā atbalstītais likumprojekts neguva Saeimas atbalstu 2006.gadā, kad tā nogalē iesniedza likumprojektu par 32 miljonu latu izmaksu žīdiem. Šādu summu bija aprēķinājusi īpaši izveidota darba grupa, saskaitot tos īpašumus, kas piederējuši žīdu organizācijām. Aprēķinos tika ņemta vērā īpašumu vērtība, kas bija spēkā 2005.gada 31.decembrī. Citiem, turpretim, īpašuma vērtība tika aprēķināta pēc tā, kāda tā bijusi 1940.gada 21.jūlijā. Interesanti - LR Krimināllikuma 78.panta 2.daļa nosaka kriminālatbildību par tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās nacionālās piederības, ja to veic valsts amatpersona.
2012.gada 15.jūnijā tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš atteicās izveidot darba grupu II Pasaules kara laikā bojā gājušo žīdu īpašumu uzskaitei. To viņam bija uzdevis darīt ministru prezidents Valdis Dombrovskis tūlīt pēc vēstules saņemšanas no Latvijas Žīdu kopienas.
Bija viena no galvenajām sarunu tēmām toreizējā Izraēlas premjera Šimona Peresa vizītē Latvijā 2013.gadā.
2015.gadā Latvijas Žīdu kopiena pauda, ka vēlas atgūt kopumā aptuveni 270 īpašumu,kas piederēja žīdiem Pirmās Latvijas republikas laikā.
2016.gadā Saeima žīdu kopienai nodeva 5 īpašumus, kas pirms II Pasaules kara piederēja žīdu sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām.
Partija "Attīstībai/Par!" risināja izmaksāt kompensācijās Latvijas Ebreju kopienai  40 miljonu eiras. Tobrīd Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomē ietilpst 30 no kopumā apmēram 35 dažādām žīdu organizācijam.
2000.gadā "Kapitāla" 8.numurā tika publicēts Normunda Lisovska raksts "Žīdi valda pasauli." Par to tika noņemts "Kapitāla" galvenais redaktors.
Krievijas sūtinis Kaļužnijs paziņoja, ka Krievijas Revolucionārajā komitejā esot bijuši 38 žīdi, 4 latvieši un tikai 1 krievs.
Konflikts ar fondu "Latvietis." 2012.gada 29.martā Izraēlas vēstniece Latvijā Hagita ben Jākova nosūtīja vēstuli Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājam Aināram Dimantam, sūdzoties par raidījumu "Tēvijas laikmets," Robertu Kļimoviču un Leonardu Inkinu: "Tonis, propagandas atmosfēra pret jūdiem un musinosa terminoloģija, kas tika lietota raidījumā, neatbilst Eiropas tolerances vērtībām, cīņai pret antisemītismu un rasismu, ko Latvija ievēro kā Eiropas savienības dalībvalsts."
Vēstule tika nosūtīta arī LU rektoram Mārcim Auziņam, Latvijas Žīdu draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājam Arkādijam Suharenko, LU Judaikas studiju centra priekšsēdētājam Ruvinam Ferberam un Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstniekam diasporas jautājumos Rolandam Lappuķem.
Izlasījis vēstuli, L.Inkins to publicēja biedrības "Latvietis" lapā tīmekļa portālā Draugiem.lv. Papildus tur vēl tika ievietots fragments no "Padomju Savienības žīda katķisma" - 1958.gadā Telavivā izdotas brošūras. Tika publicēts arī aicinājums Izraēlas vēstniecībai nevērsties pret vārda brīvību Latvijā.

Žīdi Lietuvā. Līdz II Pasaules karam Lietuvā dzīvoja 220 000 žīdu, palika tikai 5%.
1992.-1993.gados Viļņā darbojās mafiozs grupējums "Viļņas brigāde." Tā bandīti nošāva liela laikraksta galvenā redaktora vietnieku.Prokurori un žurnāls "Newsweek" to tā arī dēvēja - par krievu-žīdu mafiju.
1998.-1999.gados par finansu mahinācijām Lituvā tiesāja žīdu Igoru Šukrinu. Viņš ieradās tiesā ar kaklā uzkārtu Dāvida zvaigzni, cenzdamies parādīt, ka cieš nevis par savu kriminālo darbību, bet gan par tautību.
2011.gada 21.jūnijā Lietuvas Seims atbalstīja žīdu kopienai izmaksāt kompensāciju par II Pasaules karā zaudētajiem īpašumiem – 128 miljoni litu (26,11 miljoni Ls). to izmaksās 10 gadu laikā sākot ar 2013.gadu.
Lietuvas ģenerālprokurors Aļģimants Valantins sācis izmeklēšanu pret holokausta vēsturnieku Ichāku Aradu, kuru nacionālisti apsūdz par līdzdalību padomju karaspēka izvērstajā lietuviešu iznīcināšanā II Pasaules kara laikā, raksta Izraēlas avīze Haaretz. Kā teikts laikraksta publikācijā, izmeklēšana sākta pēc tam, kad Arads ASV Tieslietu ministrijas speciālās izmeklēšanas dienestam liecināja pret diviem bijušajiem Lietuvas gestapo locekļiem. Vēlāk Aleksandrs Lileiķis un Aļģimants Dailide tika deportēti no ASV, kas izraisīja dažu Lietuvas politiķu neapmierinātību.
Ichāks Arads saņēma ielūgumu ierasties Viļņā, lai piedalītos starptautiskajā komisijā, kas izvērtē nacistu un padomju režīmu noziegumus Lietuvā. Taču Lietuvā Aradu var izsaukt uz nopratināšanu saistībā ar aizdomām par līdzdalību padomju karaspēka izvērstajā lietuviešu iznīcināšanā.
1941.gadā, kad Lietuvu ieņēma vācu karaspēks, Arads, kuram tikko bija palikuši 15 gadi, aizbēga no mājām un pievienojās padomju partizānu vienībai. Šo vienību nacionālisti apsūdzēja tīrīšanās un lietuviešu iznīcināšanā pēc NKVD pavēles.
Lietuvā dzimušais Ichāks Arads no 1972. līdz 1993.gadam vadīja Izraēlas "Yad Vashem" muzeju arhīvu, kurā savākta informācija par nacisma upuriem ebrejiem no 1933. līdz 1945.gadam. Viņš arī lasīja lekcijas par ebreju vēsturi un specializējās holokausta jautājumos. Arads guva ievērību pasaulē kā speciālists par Lietuvas ebrejiem holokausta laikā. No 220 000 Lietuvas ebreju pārdzīvot holokaustu izdevās tikai dažiem.
2004.gadā Lietuvas ģenerālprokuratūra ierosināja krimināllietu pret lietuviešu izdevēju Vitu Tomku, par rakstu ar nosaukumu "Kas valda pasauli?

Žīdi Marokā. 1994.gada augustā Marokā aktivizējās islāma kaujinieki. Tie Mārakešā uzbruka tūristiem, ka arī visa valstī vajāja žīdus.

Žīdi Mjanmā. Tāda kopiena izveidojās XIX gs. beigās. Daudzi britu koloniālajos spēkos dienošie Indijas žīdi pēc dienesta beigām palika Birmā. Viņi aprecēja Birmas tautu sievietes, veidoja ģimenes un radīja pēcnācēji. Kopienas lielums pakāpeniski auga pateicoties vietējiem iedzīvotājiem, kuri, saklausījušies kristiešu sludinātājus, nez kādēļ nolēma, ka ir Izraēļa pazudušo tautu pēcnācēji. 

Žīdi Polijā. Pirmie žīdi ieradās Polijā jau X gs. Krusta karu laikā Polija kļuva par patvērumu Eiropas žīdiem. XVI gs. vidū 80% pasaules žīdu dzīvoja Polijā. 1918.gadā Polija ieguva neatkarību, bet starpkaru posmā pret žīdien tika veikta diskriminācija. Tie nevarēja strādāt valsts dienestā, žīdu tirgotājiem kaitēja aizliegums strādāt svētdienās. Polijā tolaik vairāk kā puse ārstu un advokātu bija žīdi.
Polijā pirms Otrā Pasaules kara dzīvoja ap 3,3 miljoniem žīdu. 1939.gadā pēc hitleriešu iebrukuma sākās žīdu vajāšana. Sākotnēji tos ieslodzīja geto, vēlāk nosūtīja uz darba nometnēm. Tādējādi iznīcināja ap 3 000 000 Polijas žīdu, kopiena gandrīz beidza pastāvēt. Kara laiku pārcieta tikai 10.daļa Polijas žīdu. Daudz bojāgājušo bija Aušvicas darba nometnē.
Pret žīdiem vērstu grautiņu veica 1946.gada 4.jūlijā Kelcē, kur pilsētas poļi nogalināja 40 vietējos žīdus. Grautiņu izraisījušas nepatiesas baumas, ka tie esot noslepkavojuši kādu poļu zēnu.
Daudzi tūlīt pēc kara emigrēja uz jaundibināto Izraēlas valsti. Jauns emigrācijas vilnis bija 1968.gadā, kad valdošā komunistu partija sāka atbalstīt pretžīdu noskaņas. Aptuveni no 15 000 - 20 000 Polijas žīdu, no kuriem daudzi bija izdzīvojuši holokaustā vai arī bija izdzīvotāju bērni, zaudēja savas darbavietas un bija spiesti pamest Poliju pēc komunistu partijas 1968.gadā uzsāktās pretžīdu kampaņas. Tīrīšanas upuriem, no kuriem daudzi emigrēja uz Izraēlu vai ASV, tika atņemta Polijas pilsonība un viņu īpašumus ekspropriēja valsts. Attieksme sāka uzlaboties tikai pēc komunistu režīma krišanas 1989.gadā.
Patlaban Polijā dzīvo ap 8 000 – 12 000 žīdu, neticīgo varētu būt ar reizi vairāk. Pretžīdu noskaņas Polijā samērā stipras: 2005.gadā sabiedriskās domas aptaujās 45% poļu atzina savu nepatiku pret žīdiem, 29% bija vienaldzīgi, bet 18% deklarēja savas simpātijas.
Polijā mūsdienās eksistē Polijas Žīdu reliģiskā apvienība ar priekšsēdi Pjotru Kadļčiku. Galvenais rabīns ņujorkietis Maikls Šudrihs.

Žīdi Portugālē. Žīdus padzina no Portugāles 1497.gadā.
Šodien Portugālē eksistē likums par atgriešanos, kas ļauj savulaik Ibērijas pussalu pametušo žīdu vai kristietībā pargājušo žīdu pēctečiem saņemt Portugālespilsonību. Šādu iespēju izmantoja krievžīdu miljardieris R.Abramovičs, 2021.gada beigās iegūstot Portugāles pilsonību, kad 2018.gadā viņam radās problēmas ar vīzas pagarināšanu Lielbritānijā un sekojošu pārcelšanos uz Telavivu.

Žīdi PSRS. 1919.gadā VK(b)P CK Politbirojā tika apspriests jautājums, ka čekā pārsvarā ir divu tautību cilvēki - žīdi un latvieši. PSRS čekas vadībā 1934.gadā bija 38,54% žīdu un 7% latviešu, bet 1937. un 1938.gada represiju laikā viņu īpatsvars saruka. 1939.gadā čekā bija vairs tikai 3,92% žīdu un neviena latvieša.
Krima kā žīdu republika. 1922.gadā Rozenbergs no ASV žīdu labdarības biedrības Joint piespēlēja ideju Krievijā pie varas tikušajiem žīdiem par žīdu republikas dibināšanu Krimā. Ļeņina valdības priekšsēdētāja vietnieks Lurjē šo ideju aktīvi propagandēja Padomju Krievijas valdībā, kā rezultātā Simferopolē jau tai pašā 1922.gadā tika nodibināta biedrība Agro Joint, un uz krimu sāka pārcelt žīdus no Ukrainas, Baltkrievijas, Bulgārijas un Krievijas vidienes rajoniem. Krimā tika nodibināti 186 kibuci, kuros ar lauksaimniecību nodarbojās 40-50 tūkstoši žīdu. Žīdi sabrauca arī no Palestīnas, kas bija pārcēlušies turpu iepriekš. No Amerikas ieradās turīgi žīdu uzņēmēji, kas gan aizdevās uz lielajām metropolēm - Pēterpili, Maskavu, Kijevu, kur ieņēma atbildīgus un ietekmīgus amatus.
Vispār jau žīdu plāni bija daudz tālejošāki, jo viņi gribēja arī teritorijas līdz pat Abhāzijai (ieskaitot Sočus), Hersonas un Odesas apgabalus. turklāt neatkarīgajā valstī nedrīkstētu būt svešu valstu karaspēku - tātad PSRS zaudētu Sevastopoles jūras kara flotes bāzi.
Amerikas žīdu darbība Padkrievijas tautsaimniecībā. 1923.gadā Joint organizēja lauksaimniecības izstādi Maskavā, ko apmeklēja arī jau ļoti slimais Ļeņins - viņš deva ļoti pozitīvu novērtējumu šim pasākumam un idejām. izstādē tika reklamēta jaunākā amerikāņu lauksaimniecības tehnika un rādīts, kā dzīvos un strādās jaunie Krimas jaunie lauksaimnieki. Ja valdība piekristu Joint plāniem, tad biedrība kreditētu tehnikas iegādi un atbalstītu lauksaimniecisko ražošanu, aizdodot jaunajai padomju valdībai 900 000 ASV dolāru ik gadu - ar procentu likmi 5% gadā. padomju Krievijas valdība izlaida obligācijas un akcijas, kuras ASV iegādājās ap 200 ļoti bagāti cilvēki - Rūzvelts, Eleonora Rūzvelta, Hūvers, Māršals u.c. nauda bija jāsāk atdot (dzēst vekseļus) no 1945.-1954.gadam.
Sadarbību ar PSRS tolaik atbalstīja arī ASV žīdu bagātnieks Bernards Baruhs (Federālo rezervju sistēmas faktiskais tēvs). Viņš kopā ar Armandu hammeru un Viljamu Averelu Harimanu tika uzaicināts atjaunot padomju tautsaimniecību. viena no pirmajām amerikāņu uzceltajām fabrikām bija traktoru fabrika Harkovā. Bez traktoriem te sāka ražot arī tankus, bruņumašīnas u.c. kara tehniku.
Ja 1920.gadā Maskavā dzīvoja tikai 28 000 žīdu, tad pēc 6 gadiem to jau bija 130 000. Visos svarīgos amatos un pozīcijās. dižciltīgie Amerikas žīdi bija amatos, bet vienkāršos austrumniekus sadzina Krimas kibucos.
„Žīdu antifašistiskā komiteja.” To 1941.gadā izveidoja Staļins. Tās uzdevums bija lūgt ASV palīdzību Padomju Savienībai. PSRS iekšienē nedrīkstēja runāt par to, ka vācieši speciāli iznīcina žīdus. Taču šīs komitejas pārstāvjiem atļāva par to runāt ASV, tādējādi tie savāca daudzus desmitus miljonu dolāru komunistu Krievijai. 
Komiteju vadīja Daugavpilī dzimušais aktieris Solomons Mihoelss. Pēc kara tāda komiteja kļuva nevajadzīga un viņu 1948.gadā Minskā sabrauca kravas auto. Līķis bija tā sakropļots, ka lāga nebija ko apglabāt. Atlikušos 14 komitejas locekļus 1948.gadā apcietināja, viņiem izvirzīja apsūdzības spiegošanā un sadarbībā ar imperiālistiem. 13 dalībniekus nošāva 1952.gada augustā. Nenošāva tikai vienu – sievieti Linu Šternu. 
Žīdu apgabala dibināšana Birobidžanā. Šai Sibīrijas Pieamūras novadā Staļins nodibināja žīdu autonomo apgabalu. Tā ir skaista vieta, kur satek divas upes - Bira un Bidžana, teritorijas ziņā gandrīz divas reizes lielāks par Latviju. Puse ir kalni, bet puse ir līdzenums. klimats mazliet kontinentālāks kā Latvijā. Pēc nodinināšanas iedeva autonomās republikas statusu. Uz turieni pārcēlās vien 3400 žīdu no 47 000, kuriem tika piešķirti pārcelšanās pabalsti. Ar Birobidžanas variantu neesot bijis apmierināts Rotšildu klans.
No Palestīnas atbraukušie žīdi runāja ivritā, bet vietējie - jidišā. Tas nopietnas saziņas problēmas neradīja, tomēr čeka pirmos sāka uzskatīt par "ārzemju aģentiem" - faktiski, padomju varas ienaidniekiem. Kad 1929.gadā sākās kolektivizācija, Krimā sākās izsūtīšanas un represijas. PSRS žīdiem tika pārmests pārlieku liels nacionālisms un pārticīga dzīve.
PSRS žīdi II Pasaules kara laikā. Amerikas cionistu organizācijas (ne tikai jau pieminētā Joint) vēlējās "Krimas Kalifornijas" izveidošanu, ko 1943.gada 2.februārī sarunās ar Staļinu Teherānā prasīja Rūzvelts kā kompensāciju par 2.frontes atvēršanu Eiropā pret vācu nacistiem. Rūzvelts pat esot draudējis ar lendlīzes pārtraukšanu, jo žīdu lobijs ASV bijis ļoti norūpējies par žīdu stāvokli Krimā. Tādēļ Normandijas desants esot aizkavējies par veselu gadu.
Tiesas process par nelegālu sinagogu. Četrus žīdus – A.Dehtaru, J.Mincu, S.Libermani un S.Ļeščineru arestēja par to, ka tie mājās bija atvēruši nelegālu sinagogu, un tajā it kā sprieduši, kā bojāt ražojumus metalurģiskajā kombinātā, kurā strādājuši. Viņus tiesāja 1952.gada 18.septembrī, Sibīrijā Kuzņeckas pilsētā un piesprieda nāvessodus. 
Jauno Izraēlas valsti nodibināja ar Staļina svētību, jo viņam vajadzēja zemi, kur izbraukt nepaklausīgajiem padomju žīdiem. 
1953.gadā Padomju Savienībā no Izraēlas ieradās Golda Meira (viņa pati bija no kijevas un dzīvojusi Odesā) un divu nedēļu lakā noorganizēja divus mītiņus, katrā savācot pa 50 000 demonstrantu. Galvenā mītiņu prasība bija izpildīt saistības pret Ameriku - nodibināt "Krimas Kaliforniju."

„Žīdu ārstu lieta.” 1953.gada janvārī tika paziņots, ka žīdu ārstu grupa, no kuriem vairums bija akadēmiķi un profesori, ir nepareizi ārstējuši Politbiroja locekļus. Domājams, viņiem būtu piespriests nāvessods, ja ne Staļina nāve 1953.gada 5.martā. 
PSRS un Izraēlas attiecības. Sākumā PSRS ļoti atbalstīja Izraēlas valsts izveidošanu, jo domāja, ka tā būs viņu marionete. Taču Izraēla nebūt neizrādījās kreisa, kas pasliktināja komunistu režīma attieksmi pret pašas žīdu iedzīvotājiem. 
Lai gan kopumā ASV centās uzturēt ciešamas attiecības ar komunistu Krieviju, tās Senāts 1975.gadā pieņēma PSRS nepieņemamu labojumu, ka tirdznieciskās labvēlības statuss PSRS saistāms ar to cik daudz žīdiem dos atļaujas izbraukt no PSRS. 
Žīdu izbraukšana. Žīdi bija vienīgā nācija PSRS, kas pēc 1967.gada sāka masveidā pieprasīt izbraukšanas atļaujas no PSRS. Vairumā gadījumu tās tomēr nedeva. Piemēram 1970.gadā izbrauca vien 999 žīdi. Galu galā vairākiem Ļeņingradas, Rīgas un Kišiņevas žīdiem radās plāns Erevānā nolaupīt lidmašīnu, ar kuru izbēgt uz Turciju vai Šveici. Tad tika plānots sasaukt konferenci un izstāstīt par žīdu stāvokli PSRS. Taču 11 šīs akcijas organizētāji tika apcietināti un diviem piespriests nāvessods „par dzimtenes nodevību."

Žīdi Romas impērijā. Pirmie žīdu grautiņi tika sarīkoti Aleksandrijā 38.gadā, kad jūdu ķēniņš Marks Jūlijs Agripa I ieradās pilsētā. Bija pirmie masveida kautiņi, tika dedzinātas sinagogas, demolēti veikali un žīdi sadzīti geto. 
Mūsu ēras sākumā impērijā ar 65–70 miljoniem iedzīvotāju žīdu skaits bija 7 miljoni. Žīdu skaits emigrācijā bija 5 miljoni. No šiem 7 miljoniem tikai ¼ daļai žīdu bija Romas pilsoņu tiesības, saskaņā ar imperatora Augusta organizēto tautas skaitīšanu. 

Žīdi Rumānijā. Žīdu teātra pamatlicējs un pirmās profesionālās trupas dibinātāajs bija dramaturgs A.Goldfādens Rumānijā. 1878.-1883.gados šī trupa sniedza viesizrādes Krievijā. 

Žīdi Spānijā. 
Kordovas kalifāta laikā. 850.gada laikā visi muvalīti („pievērstie”) – kristieši un žīdi, tika atstādināti no valsts amatiem.
1066.gadā Andalūzijas dienvidu pilsētā Granādā notika masveida žīdu nogalināšana. Nav zināmi precīzi notikušā iemesli: iespējams, tas notika dēļ žīdu (un arī kristiešu) izvirzīšanu vadošos amatos. Tas izsauca neapmierinātību musulmaņu vidū, jo „ticīgajiem neklājas dzīvot neticīgo pārraudzībā.”
Pēc Tolēdas ieņemšanas 1085.gadā Alfonso VI apsolīja atbalstu musulmaņu un žīdu zinātniekiem, no kuriem daudzi arī palika pilsētā. Tolēda ieņēma Kordovas vietu kā apgaismības centrs.
1478.gadā Izabella deva piekrišanu „pāvesta kancelejas” darbībai Spānijā. Līdz ar to sākās spāņu inkvizīcijas darbība. Sākotnēji tā tika radīta, lai cīnītos ar ķecerību kristiešu vidū. Beigu beigās tā vajāja kristietībai pievērstos žīdus un musulmaņus.
1479.gadā kļuva par Aragonas karali, no šī brīža sākās mūsdienu Spānijas vēsture. Lai gan Ferdinands nebija tik dedzīgs katolis kā Izabella, tomēr abi veidoja Spānijas politiku tā, lai valsts kļūtu par katolisma bastionu. Tamdēļ pieauga nedrošība Spānijas musulmaņu un žīdu iedzīvotāju vidū.
Žīdus padzina no Spānijas 1492.gadā. 3 mēnešus pēc Granādas ieņemšanas 1942.gada 2.janvārī Izabella un Ferdinands izdzina no Spānijas žīdus – ap 100 000 tā saucamo sefardu („Spānijas jūdu”) apmetās Vidusjūras Rietumu piekrastē osmaņu turku zemēs. Daudzi no viņiem ieradās tieši Safedā - turki bija atļāvuši pilsētā iemitināties Mozus ticīgajiem.

Žīdi Turcijā. 3 mēnešus pēc Granādas ieņemšanas 1942.gada 2.janvārī Izabella un Ferdinands izdzina no Spānijas žīdus – ap 100 000 tā saucamo sefardu („Spānijas jūdu”) apmetās Vidusjūras Rietumu piekrastē osmaņu turku zemēs. Daudzi no viņiem ieradās tieši Safedā - turki bija atļāvuši pilsētā iemitināties Mozus ticīgajiem.Turki nodrošināja tiem pilsoniskās un reliģiskās tiesības.

Žīdi Ukrainā. X gs. hronikās minēti žīdi, kas ienāca Kijevas Krievzemē no Hazāru kaganāta. 
Krievu cars Nikolajs I 1841.gadā izdevis rīkojumu par žīdu koloniju iekārtošanu Ukrainā pie Melnās jūras.
Tagad izplatās baumas, ka žīdi veic priekšdarbus savas valsts organizēšanai Ukrainā - sauc to par "jauno Jeruzālemi." Ne velti Dņepropetrovskā uzcelta patlaban lielākā sinagoga pasaulē - 18 stāvi virs zemes un divi zem zemes.

Žīdi Ungārijā. Žīdi 1930.gadā, vadoties pēc statistikas par piederību jūdaismam sastādīja 5,1% no Ungārijas iedzīvotājiem (Budapeštā 20%). Žīdi, kā autors atzīmēja jau nodaļas sākumā, pārvaldīja lielāko daļu Ungārijas tirdzniecības un rūpniecības, finanšu uzņēmumu un starpkaru periodā ekspansīvi ienāca arī brīvo profesiju jomā. Ja „žīdu jautājums” netika oficiāli izvirzīts pirmskara „izlīguma” Ungārijā, tad tas tika pacelts Trianonas Ungārijā, sākot ar 1920.gadu, kad parlaments pieņēma likumu par 6% barjeru žīdu uzņemšanai universitātēs. Tomēr līdz pat 30.gadu beigām un it īpaši 40.gadu sākumam, kad Vācijas iespaidā tika pieņemti rasistiski likumi žīdu sabiedriskās un politiskās darbības ierobežošanai, viņu stāvoklis Ungārijā bija salīdzinoši labs.
No 1944.gada 16.maija līdz 11.jūlijam risinājās tā sauktā "Ungārijas kampaņa" - 137 vilcienos uz Aušvicas koncentrācijas nometni tika nogādāti 425 000 Ungārijas žīdu.

Žīdi Vācijā. Pirmā žīdu kopiena Vācijas teritorijā radās XIII gs. - Reinas ielejā (Mūsdienu Ziemeļfrancijā un Rietumvācijā).
Vēlāk, XIII-XV gs. sākoties visaptverošām žīdu vajāšanām, ierobežošanai un izdzīšanai no daudzām Rietumeiropas valstīm, tai skaitā Spānijas, Itālijas, Anglijas un Francijas, aškenāzi pārvietojās uz austrumiem, izveidojot plašas kopienas Vācijā un tālāk uz austreņiem.
Līdz pat 1941.gada beigām vācu varas iestādes bija gatavas tam, lai žīdi no Vācijas aizbrauktu, protams, ar noteikumu, ka tiek konfiscēts viss viņu īpašums. Bija tikai viena valsts, kas piedāvājās uzņemt visus žīdus - tā bija nelielā Dominikānas republika Karību jūrā.
Kristālu nakts – Kristallnacht („Izsisto stiklu nakts”). Vācijas nacisti uzkurināja naidu pret žīdiem, līdz 1938.gada 9.novembra naktī tas izvērtās par žīdu grautiņu. Vācieši uzbruka žīdu īpašumiem – veikaliem un sinagogām. Tika nogalēti 90 žīdi, izdemolētas 200 sinagogas, ap 30 000 žīdu vīriešiem varas iestādes arestēja. Šis grautiņš ievadīja represijas pret žīdiem Vācijā.
Tomēr, kad kļuva skaidrs, ka Vācijas žīdi nevienam nav vajadzīgi (piemēram, ASV uzņēma ap 100 000 žīdu un tad tiem iebraukt aizliedza), nacisti politiku mainīja - žīdus sāka ieslodzīt nometnēs un atsevišķos gadījumos arī iznīcināt.
Pēc kara. Pirms nacistu režīma Berlīnē dzīvoja ap 160 000 žīdu. Pēc kara – vairs tikai 1400.
Holokausts. 1939.gadā okupētajā Polijā SD nodibināja īpašas ātri pārvietojamas vienības cīņai ar pretestības kustību. Šīs grupas bez jebkādiem tiesas spriedumiem nošāva vai apcietināja aizdomās turētos. Gaidot uzbrukumu Padomju Savienībai 1941.gada martā-aprīļa mijā tika panākta vienošanās par šo SD grupu uzdevumu paplašināšanu. Vienošanās paredzēja, ka SS un SD „atrisinās” padomju žīdu jautājumu.
Žīdu jautājuma galīgais atrisinājums” tika izplānots tā sauktajā Vanezera (Wannsee) konferencē 1942.gada 20.janvārī. Abus šos lēmumus uzskatīja par ārkārtīgi slepeniem. Tiem, kuri piedalījās iznīcināšanas operāciju plānošanā un īstenošanā, vajadzēja dot rakstisku solījumu par absolūtu noslēpuma neizpaušanu un savas darbības slepenību (unbedingte Verschwiegenheit). Noslēpuma glabātāji radīja pat īpašu leksiku ar nepieciešamajiem eifēmismiem. Ostlandes reihskomisārs Heinrihs Loze rakstīja: „Grūti iedomāties, kas varētu notikt, ja šīs akcijas kļūtu zināmas un ienaidnieki tās izmantotu savā propagandā pret mums. Bet, iespējams, ka propagandai nebūtu nekādas ietekmes, jo tauta neticētu, ka tā varētu būt patiesība.”

Saites.
Žīdi, jūdi.