Aliens

Jeruzālemes svētnīca

Tempļa celšanas ideja. Gribēja celt jau ķēniņš Dāvids, taču dievi nedeva šim pasākumam savu svētību: tie ar sapņu palīdzību lika noprast, ka šis viņa plāns netiks realizēts. Par šiem plāniem ķēniņš pastāstīja pravietim Nātanam, pie kura sapnī nāca dievs. Tas pauda, ka Dāvids ir daudz karojis un izlējis daudz asiņu, tādēļ svētnīcu varēs uzbūvēt tikai viņa dēls. Taču pie Dāvida kādā veidā bija nokļuvuši svētnīcas rasējumi kopā ar rakstveida instrukcijām (Pirmā paralipomenonas grāmata), kurus viņš pirms nāves nodeva savam dēlam Zālamanam. Vēl Dāvida dzīves laikā tika veikti priekšdarbi un zemes nolīdzināšana, kā šodien pieņemts uzskatīt – agrākās jebusiešu svētvietas vietā. 

Uzcēla tikai viņa dēls ķēniņš Zālamans, lai tajā glabātu Derības šķirstu, tagad pazīstams kā Pirmais templis. Zālamanam esot Havaonē, Tas Kungs nāca pie tā sapnī. Tad arī sākās Bībelē aprakstītā tempļa būvniecība. Situācija celtniecībai bija labvēlīga, jo cīņas ar kaimiņu ciltīm bija pabeigtas, zeme atradās mierā ar kaimiņiem. Attīstījās tirdzniecība, īpaši ar feniķiešiem ziemeļos, kur Tīrā valdīja ķēniņš Hīrāms I. Pie viņa ar vēstuli griezās Zālamans (Pirmā Ķēniņu 5), jo žīdi bija nomadi un zemkopji, un lielas celtnes uzbūvēt neprata.
Tā bija ieplānota kā sava laika visiespaidīgākā un greznākā celtne, Nipūras Ekura cienīga mantiniece. Tai nebija nepieciešams zikurāts, mākslīgi veidots kalns, jo templis atradās uz dabiska paaugstinājuma. Šim nolūkam ar kvadrātveida platformu tika paplašināts Morija kalns. Šai pašā vietā Ābrams reiz bija gandrīz upurējis savu otro dēlu Īzaku un tādēļ Zālamans apzināti šo klinti izvēlējās par sava tempļa platformas centru.

Arhitekts Hīrāms Abi. Iepriecināts par lielo pasūtījumu, Tīras ķēniņš sūtīja uz Jaruzālemi būvmateriālus un speciālistus. Žīdi maksāja ar milzīgu daudzumu labības, miltu un olīveļļas. Tempļa arhitekts bija kāds Hīrāms Abi no Tīras, Tīras valdnieka Hīrāma I padomnieks, astrologs, brīvmūrnieku tradīcijā saukts par Flagetāni. Hermeja Trismegista pēcnācējs. Tēvs feniķietis varkalis no Tīras, bet māte žīdiete no Naftaļu cilts ( Pirmā Ķēniņu, 7 ). Viņš pratis pagatavot dažādas lietas no vara. Pēc kāda masonu nostāsta, kuriem šī persona bija visai svarīga, Hīrāms gāja bojā pirms tempļa celtniecības pabeigšanas. Viņu nogalināja trīs vīri ( it kā viņa palīgi ) drīz pēc viņa vara darbu pabeigšanas, jo atteicās atklāt slepeno „meistarvārdu”. Iespējams, ka īstais slepkavības iemesls bija tas, ka Hīrāms bija pārāk daudz uzzinājis par templī glabājamo derības šķirstu un kļuva bīstams žīdu priesteriem. Viens no Hīrāma vara veidojumiem bija milzīgs vara baseins tempļa pagalmā ar 4.5 m diametrā un 2.3 m augstumā ar apmēram 45 000 l ietilpību. Tukšs tāds svēra ap 30 t. Baseina nozīme nav zināma. Rituālām apmazgāšanām viņš pagatavoja 10 daudz mazāku vanniņu uz riteņiem. Iespējams, ka improvizētā „jūra” tika izmantota, lai Šķirstu iznestu pie ūdeņiem.
Visu zeltu plāksnēs un pat durvis uz dviru nolaupīja babiloņi pirmā iebrukuma laikā 598.g.pmē. Gan „jūru” gan divas dobās vara kolonnas un citus vara izstrādājumus nolaupīja templim babiloņi savā otrajā iebrukumā 589.g.pmē.
Volframs fon Ešenbahs, liekas, savā darbā „Parsifals” runājis par Hīrāmu Abi kā Grāla noslēpuma glabātāju. Iespējams, ka Abi ir uzrakstījis kādu ziņojumu savam pavēlniekam Tīrā, bet vēlāk šo ziņojumu itkā ir uzgājis pie Toledo Spānijā kāds Kio.

Šamirs. Tāds vards Bībelē parādas tikai 4 reizes: 3 reizes kā vietvārds un vienu reizi kā personas vārds. Par īsto Šamiru runā tikai talmudu un midrašu avotos. Pēc kādas žīdu leģendas Hīrams esot atdevis Zālamanam maģisko akmeni Šamiru, kas „pats no sevis” griezis akmeņus templim. Tas strādājis pavisam bez skaņas un grieza visu cieto, pat dimantu. To nevarēja turēt metāla traukos, jo tie sasprāga gabalos. To vajadzēja ievīstīt vilnas drānās un ievietot svina spainī ar graudu pelavām. Līdz ar tempļa sagraušanu tas pazudis.
Pirmā tempļa celtniecība. Pamatakmeni ielika ap 970.g.pmē. ( ap 966.g.pmē. – pēc Henkoka ), jo tas notika „480.gadā pēc Izraēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes”( Pirmā Ķēniņu 6:1). To veica 70 000 nesēju un 80 000 akmeņkaļu. Pirmā Ķēniņu 6:7 saka, ka „nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs darbarīki nebija dzirdami namā, kad to cēla”. Tīras valdnieks Hīrams sūtīja ķēniņam Zālamanam celtniecībai ciedru koksni un meistarus. Kad tika nogalināts arhitekts Hīrāms, Zālamans ar Šamira akmens palīdzību izsauca dēmonu Asmodiju, kas pabeidzis tempļa būvēšanu. Būvniecība kopumā ilga 7 gadus. Tā sākās ķēniņa ceturtajā valdīšanas gadā un turpinājās līdz 11., kad 8.mēnesī ( Bule ) darbs tika pabeigts.
Pirmā tempļa ārējais izskats. Celtne sastāvēja no trim telpām. Templī varēja iekļūt pa 12 pakāpieniem, jo tas atradās uz apmēram 3 m augsta cokola. Ieejai nebija aizveramu vārtu. Tā bija vērsta pret austrumiem, tāpēc katru rītu uzlecošā saule varēja iespīdēt iekštelpā.
Abās ieejas pusēs slējās divas nedaudz augstākas par 10 m kolonnas no vara, sauktas par Boasu ( pa labi no ieejas ) un Jahinu ( pa kreisi no ieejas ). Terminu nozīme neskaidra: „stiprums”, „spēks”, „Dievs dara stipru”, „Dievs dod spēku” u.c. To diametrs bija vai nu 1.90 m vai arī 0.95 m. Saskaņā ar brīvmūrnieku tradīciju tās bijušas Hermeja Trismegista kolonnu kopijas, bet pagatavoja Hīrāms. Iekšā tās bija tukšas un glabāja senus un vērtīgus žīdu rakstus, arī pierakstus par maģisko Šamiru un tā īpašībām.
Pirmā telpa bija ārējā priekšhalle. Tā bija 9 m gara un 4.5 m plata. To sauca par Ulamu vai Elamu ( domājams akadiešu ellam – „celtnes priekšpuse” ). Pretējā pusē atradās 5 m platas dubultdurvis, pārklātas ar lapu zeltu un izrotātas ar palmu, ķerubu un ziedu kokgriezumiem.
Aiz šiem dubultvārtiem atradās tempļa galvenā telpa, svētā vieta – hekals ( no akadiešu ekallu vai šumeru e-gal , tātad „Dieva māja” vai Lielā māja” ). Šī zāle bija 20 m gara, 10 m plata un 15 m augsta. Pa vairākiem logiem, kas bija izvietoti rindā zem griestiem, gaisma krita ar ciedras koku apšūtā un ar lapu zeltu izklātā zālē ar cipreses koka grīdu. Arī šeit sienas bija bagātīgi izrotātas ar kokgriezumiem, kuros bija attēlotas spārnotas būtnes, ziedi un palmas. Tas norāda uz feniķkiešu celtnieku ietekmi, jo līdzīgi motīvi izrakumos atrasti uz feniķiešu zīloņkaula plāksnēm nimrudā, samārijā un Megido.
Svētās vietas izskats. Tajā varēja nokļūt no hekala halles aizmugurējā sienā pentagramas formā izgrieztām durvīm uzkāpjot piecus pakāpienus. Pēc formas tā līdzinājās kubam ar 9.5 m izmēru, un sauca to par debir. Grīda, sienas un griesti bija izklāti ar zelta plāksnēm 600 talentu daudzumā, kas ir 20.4 t kopējā svarā, piestiprinātām ar zelta naglām. Telpai nebija logu, gaisma iekļuva tikai pa atvērtajām durvīm. Telpas funkcija – Derības šķirsta un tā satura glabāšanas vieta.
Derības šķirsta ienešana templī ap 955.g.pmē. Tikai 11 mēnešus vēlāk ( Afanīms – 7.mēnesis ) visu 12 cilšu vecajie savācās Jaruzālemē. Viņus pavadīja simtiem tūkstošu svētceļnieku, kas vicināja palmu zarus, sveicot svinīgo gājienu. Baltos tērpos pa priekšu soļoja levīti, tad soļoja augstais priesteris ar dārgakmeņiem rotāto pareģu vesti uz krūtīm un baltu mitru ar zeltītu apmali galvā, tad četri izredzētie, kuriem bija kritis gods pēdējo reizi nest šķirstu. Līdzās viņiem gāja vēl četri priesteri, pa labi un pa kreisi šūpodami vīraka kvēpināmo trauku cimbalu un rokas bungu radīto skaņu ritmā. Aiz viņiem soļoja pats Zālamans miesassargu un svītas pavadībā. Procesija lēnām virzijās augšā Morija kalnā un izzuda skatieniem tempļa iekšējā pagalmā. Tika upurētas daudzas aitas un liellopi. Dedzināmo upuru dūmu stabs pieņēmās spēkā. un Derības šķirsts tika ienests templī. Šķirstā bija Mozus bauslības akmens plāksnes un viss. Pēcāk migla esot piepildījusi to un tajā mājojis Tas Kungs.
Pirmā tempļa sagraušana. Pirmo Templi sagrāva Bābeles ķēniņš Nebukadnēcers 587.g. 25.jūlijā pmē. un nodedzināja to.
Tempļa atjaunošana – Otrais templis.
Kad persiešu ķēniņš Kīrs sagrāva Bābeli, tad viņš atļāva gūstā aizdzītajiem jūdiem atgriezties Jaruzālemē un atjaunot templi. Kīra pavēles kopija ir tikusi atrasta uz māla cilindra.
Atgriezušies no gūsta 538.g.pmē., žīdi templi atjaunoja ķēniņa Sarubabela laikā, iesvētot nesot tam 12 upurus – par visām Izraēļa ciltīm. Celtniecību pabeidza 515.g.pmē. ( pēc Jarusalem Bible ) vai laikā no 520. – 517.g.pmē. ( pēc”Judaisma enciklopēdijas” ) Iesvētīšana notika 520.g.pmē. Jaunā Tempļa vīzija tiek parādīta pravietim Ecekiēlam kāda augsta kalna galā. Atjaunošana sākās ar altāri tai pašā vietā, septītajā meneša sākumā t.i. jaunajā gadā. Precīzs datums minēts Bībeles Ezdras grāmatā. Pravietis Zaharija savā stāstā par tempļa atjaunošanu stāsta, ka bijis kāds dieva sūtīts cilvēks, kas iezīmējis tempļa pamatu vietu. Jaunais templis tika celts visai spiedīgos apstākļos, pa daļām, un tikai nedaudz atgādīnāja Pirmo savā godībā. Ievērotas tika visas detaļas, kādas izklāstītas Mozus 5.grāmatā. Taču templim trūka paša galvenā – Derības Šķirsta, kā arī Urims un Tummims un zelta ķērubi. Nu vairs Šķirsta pazušanu no tautas nevarēja noslēpt.
5 gadusimteņus vēlāk jūdu ķēniņš Hērods I Lielais nolēma templi pārbūvēt krāšņāku un iespaidīgāku, pat pārspēt Pirmo Templi. Tas tika uzbūvēts uz plaša zemes uzbēruma, tagad pazīstama kā Tempļa kalna. Apkārt tika apjozta masīva siena, kuras Rietumu mūri jeb Raudu mūri mūsdienu žīdi uzskata par svētu kā vienīgo saglabāto Zālamana tempļa daļu. Taču iedalījums trejās daļās un astronomiskais novietojums pilnībā tika saglabāts. Svētnīcas izmēri pilnībā atbilda Pirmā Tempļa svētnīcas izmēriem un atradās tai pat vietā. Taču tā vairs netika saukta par dvir, jo Derības Šķirsts bija zudis. Tempļa būvdarbi turpinājās vēl pēc Hēroda nāves 1.gs.

Apraksts. Orientēts pēc austrumu-rietumu ass. Būvēts līdzīgi kā telts Sinaja tuksnesī. Pie tā ieejas bija divas atsevišķas kolonnas un iekšā vairākas telpas: priekšnams – ulam, ceremoniju zāle – hekal, svētnīca – dvir ( „tur, kur notiek saruna”- žīdu val. ). Bija tanī arī bibliotēka. Pie ieejas bija divi obeliski, līdzīgi šumeru un ēģiptiešu tempļiem, katrai no abām bija vārds: Iahina un Voaza. To nozīme mūsdienās nav skaidra, bet tās abas tiek sīki aprakstītas Bībelē ( Trešajā Ķēniņu grāmatā, 7.nodaļā ). Abas kolonas bija lietas bronzā, to augstums bija 18 elkoņu ( ap 27 pēdām ). To galos atradās sarežģīti vainagi zobainu kroņu veidā ar septiņiem izvirzījumiem. Bībelē kolonu funkcija nav norādīta.
Templim bija zemas un šauras durvis, pa kurām cilvēks ar grūtībām varēja iespraukties, iesauktas par „adatas aci”.

Otrā tempļa sagraušana. To veica Romas imperators Tits žīdu sacelšanās laikā 70.gadā. Pēc otrās žīdu sacelšanās 132. un 135.g., Zālamana tempļa vietā tika iekārtots Jupitera templis. Kad 637.gadā jaruzālemi ieņēma kalifs Omārs, viņš lika kalnu atbrīvot no gruvešiem, jo tā bija arī musulmaņu svētā vieta. Visbeidzot Abd el Maliks laikā no 685.- 705.gadam uzbūvēja Klinšu kupola mošeju, kas stāv vēl šobaltdien.

Pētījumi. Mūsdienās šo vietu nevar pētīt un atrakt politisku iemeslu dēļ, jo tā atrodas līdzās Klints mošejai – musulmaņu svētajai vietai. Vienīgais fragments, kas mūsdienās ir apskatāms no tempļa ir tā saucamais Raudu mūris jeb Zālamana tempļa Rietumu siena.

Jeruzālemes svētnīcas celtnieciskās līdzības ar Bālbeku. Adreasa Kropa un D.Lomana 2011.gadā publicēts raksts, kurā zinātnieki salīdzina Bālbekas pirmsromiešu platformas un Jeruzālemes tempļa arhitektūru, norādot uz izmantoto tehniku un stila līdzību. Šajā rakstā norādīts, ka nepublicēto (resp. - libāņu-franču) izrakumu laikā Lielajā pagalmā tikusi izrakta 9 m dziļa tranšeja.
Par to, kas un kad veicis šo pirmo monumentālo Heliopoles izbūvi izteiktas vairākas versijas, no kurām jaunāko augstākminētajā rakstā izvirza Krops un Lomans. Viņi, izpētījuši Bālbekas 1.platformas būvniecības metodes un būvbloku stilistisko apstrādi, secina, ka tie ir ļoti līdzīgi Jūdejas ķēniņa Hēroda Lielā (73./74.-4.g.pmē.) celtajam Jeruzālemes templim. Mūra rindas augstums Bālbekas 1.platformā un Jeruzālemes templī ir precīzi vienāds, sastādot 1,11 m. Ļoti līdzīga ir arī bloku malu apstrāde.
Krops un Lomans pieļauj, ka templim, ko bija plānots celt uz platformas, pēc sākotnējās ieceres vajadzēja atveidot Hēroda būvēto Jeruzālemes templi vai tā elementus. Tomēr to nav iespējams pārliecinoši pierādīt, jo, domājams, finansējuma izsīkuma dēļ, projekts netika pabeigts, templi uz platformas Hēroda laikā tā arī nemaz nesākot celt.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc Hērodam būtu bijis nepieciešams dot naudu grandiozas svētnīcas celtniecībai, kas neatrodas paša pārvaldītā zemē, autori norāda, ka tam varēja būt vairāki iemesli. Pirmkārt, no dažādiem veltījuma uzrakstiem un citiem avotiem, tai skaitā Jāzepa Flāvija darbiem, ir zināms, ka Hērods, gribēdams līdzināties slaveniem grieķu valdniekiem, pretī saņemot slavu un sumināšanu, ziedoja līdzekļus ļoti daudzu Romas impērijā ietilpstošu pilsētu labiekārtošanai. Citu, Jūdejai tuvāku pilsētu vidū Hēroda ziedojumus saņēma arī Atēnas, Olimpija un Sparta. Otrkārt, Hērodam, ziedojot ļoti ievērojamas naudas summas impērijas varenības un spožuma pieauguma labā, varēja būt arī daudz praktiskāki mērķi, šādā veidā cenšoties panākt lielāku cieņu un uzticību Romā. Impērijas atbalsts viņam bija ļoti svarīgs, jo pats savā zemē, neskatoties uz ieguldītajiem pūliņiem, Hērods nebaudīja pietiekamu uzticību, nereti tika uzlūkots ar nicinājumu un savas izcelsmes dēļ saukts par "pusžīdu."
Tā kā visu I gs.pmē. II pusi Bālbeka atradās ituerāņu valdnieku - Hēroda konkurentu - kontrolē, tad skaidrs, ka 1.platformas celtniecības darbi Bālbekā nevarēja sākties ātrāk kā pēc 15.g.pmē., kad Heliopole, kopā ar lielāko Sīrijas daļu tika iekļauta romiešu jaundibinātajā Berītas (Beirūtas) kolonijā - Colonia Julia Augusta Felix Berytus. Tas gan neizslēdz iespējamību, ka kaut kādi feniķiešu svētnīcas paplašinājumi varēja notikt jau itureāņu tetrarhu laikā vai pat pirms tiem.
Lai gan Bālbeka hellēnisma periodā vai vismaz tā beigās bija nozīmīgs reģionālais reliģiskais centrs, ko apliecina Hēroda izvēle ieguldīt tās monumentalizācijā lielus līdzekļus, tomēr arī no šī laika nav saglabājušies nekādi rakstītie vēstures avoti, kas to varētu apstiprināt tieši.

Atradumi.
Granātābols. It kā vienīgais saglabājies dekoratīvais elements. Nejauši uziets vienā no Jaruzālemes veikaliem 1979.gadā. Tas atradies kāda staba galā un uz tā ir uzraksts: „Piederīgs Jahves templim.” Tā īstums apstiprināts 1984.gadā, bet 1988.gadā to savā īpašumā ieguva Izraēlas muzejs. 

Saites.
Zālamans.
Žīdi.