Aliens

Anate

No nn - „parādīties” vai no ́yn - „avots").
Vārds varētu būt cēlies arī no Annunitu – „Anu mīļotā,” kas apzīmēja Inannu.

Anate ir viena no galvenajām rietumsemītu panteona dievībām. Viņa bija jaunava karotāja, medību un kauju dieviete.

Sinonīmi un analogi. Grieķiem – Artemīda.

Epiteti. „Tautu līgava,” = 84 dzemdētāja.” Minētie Anates epiteti, iespējams, norāda, ka daži rietumsemītu etnosi, piemēram, ugaritieši, atzina Anati par savu pirmmāti, radītāju.

Radniecība. Dieva Ela meita.
Brāļi - Bāls, Jams un Mots. 
Vīrs - Bāls un/vai Jāve.

Ikonogrāfija. Mākslā Anate attēlota lauvas mugurā, rokās viņai ir divi kalnu āži, pie jostas čūskas, bet plecus, krūtis un rokas rotā dārgakmeņi. Citos attēlojumos Anate paradīta starp vērsi un lauvu, un uz muguras dievietei ir spārni un galvā ragaina bruņucepure.

Dzīvesgājums. Starpbrāļu cīņā par varu atbalsta Bālu. Pēc tam, kad divkaujā ar Motu Bāls iet bojā, Anate pārcērt ar zobenu Motu un Bāla ķermeni nogādā atpakaļ Bālbekā. Tad viņa pasauca milzieni Šapašu, kas bija refajiešu valdniece un pazīstama arī kā dziedniece. Tā uzcēla Bālu no mirušajiem. 
Anati pielīdzina Atēnai. Leģendas daudz stāsta par tās mīlas dēkām, īpaši ar Bālu, kā arī palika grūta no viņa.

Anate - Jāves sieva. Senie žīdi ticēja, ka Jāvem bijušas vairākas sievas. Izrakumi Miznā (Centrālā Palestīna) parādīja, ka vēl IX gs.pmē. Jāves svētnīca atradusies blakus kādas dieves svētnīcai. Uz kādas stēlas, kas uzieta arheoloģiskajos izrakumos, attēlots Jāve un viņa sieva Anate (Anat-Jāve). Jāve ķēniņa tērpā stāv lauvam uz muguras, bet blakus ir Anate. Jāvem priekšā atrodas upura trauks, pie tā priesteris kvēpina vīraku. 

Mīti. Anate mītos darbojās kā uzticīga, pašaizliedzīga un darbīga sava brāļa un vīra Bāla palīdze. Viņa palīdzējusi Bālam cīņā ar jūras dievu un nežēlīgā divkaujā pieveikusi nāves dievu Mutu, kas bija pazudinājis Bālu. Anate salasījusi Mutu nogalinātā Bāla ķermeņa daļas un apbedīja tās kalna virsotnē.
Mītos Anate attēlota kā jauna un skaista, spēcīga un drosmīga, valdonīga un pašaizliedzīga sieviete. Taču viņa varēja būt arī skaudīga un ļauna (mīts par Akhitu), nevaldāma savās kaislībās un dusmās. Daudzos gadījumos Anate demonstrēja neaprakstāmu cietsirdību un asinskāri: viņa cietsirdīgi atriebās Mutu, sacirta gabalos viņa ķermeni un sasmalcinājusi to kā graudu, iesēja laukā. Cietsirdīga atriebība. Tomēr, pēc tam notikusi Bāla atdzimšana. Šīs Anates īpašības biedēja pat Bālu.

Kults. Draudīgi pievilcīgā un atbaidošā Anate bija populāra plašā teritorijā. Dievieti pazina ne tikai kanaānieši, bet arī žīdi (dieve Anatbeitela). Ēģiptē Jaunās valsts laikā Anate bija zināma kā dieva Seta sieva, hellēnismā Anate tika identificēta ar sengrieķu dievieti Atēnu. Anatei (kā arī Astartei) un sengrieķu dievietei Afrodītei saplūstot radās dieviete Atargatīda, kuru 2.gs. minējis Samosatas Lukiāns.

Avoti. Daļa Ugaritā uzieto ķīļrakstu tekstu veltīti Anatei. 

Saites.
Feniķiešu mitoloģija.