Dzīve pēc nāves
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
Angliski - near – death experience, NDE.
Saukta arī par aizkapa dzīvi.
Reliģiski filozofiska koncepcija, kas paredz, ka nāvē iet bojā tikai fiziskais ķermenis, bet nemirstīgā substance - dvēsele, dodas uz citām pasaulēm, un ar to pēc nāves pat iespējams sazināties.
Noskaidrot, vai eksistē dvēsele un cilvēka dzīve pēc fiziski-bioloģiskās nāves ir pats svarīgākais dabaszinātņu uzdevums.
Vai ir dzīve pēc nāves - tas ir vissvarīgākais dabaszinātņu jautājums. Reliģiozi cilvēki uzskata, ka tāda ir, jo pēcnāves eksistenci tādā vai citādā formā paredz praktiski visas reliģiskās koncepcijas, turpretī ateisti uzskata - ka tā tas nav. Kā viens tā arī otrs viedoklis ir balstīts uz ticību, nevis tiek pamatots ar argumentiem un zināšanām.
Iespējams par to liecina tādi fenomeni kā spoki, poltergeists, mirušo balsu ieraksti, spiritisms u.c.
Vēsture. Cilvēki jau pirmatnējās kopienas laikos bija nonākuši pie domas par garīgās substances - dvēseles eksistenci un nevarēja iedomāties, kur tā paliek pēc nāves. Pakāpeniski radās ideja, ka pēc miesas nāves dvēsele eksistē patstāvīgi. Dvēseles pēcnāves eksistence likās analoģiska cilvēka zemes dzīvei. Dvēselei piedēvēja parastās cilvēka vajadzības - barības, apģērba nepieciešamību. Ar to izskaidrojams visur sastopamais paradums apģērbt mirušo labākajās drēbēs un rotās, atstāt uz kapa ēdienu un dzērienu, sakurt ugunskuru. Pastāvēja uzskats, ka pēc cilvēka nāves viņa dvēsele dodas uz Viņpasauli, ko arī iztēlojās pēc šīs zemes parauga. Bušmeņi to iedomājās esam kalnos, Malakas pussalas semangi - tālīnā salā, andamāņi - zem zemes. Andamāņi domāja, ka Viņpasaule ir pilnīgi līdzīga īstajai pasaulei - tur ir mežs un jūra, dzīvnieki un augi.; dvēseles tai pasaulē medī un zvejo, t.i. dzīvo tāpat kā cilvēki uz Zemes.
Raksturīgi, ka sākumā saistībā ar aizkapa dzīvi nebija saistīta atmaksas ideja, paradīzes un elles esamība. Viņpasauli iedomājās vienu visiem un gluži tādu pašu kā šīs zemes apkārtējā pasaule.
Senie ēģiptieši ticēja pēcnāves dzīvei jau kopš Pirmsdinastiskā vēstures perioda. Lai savus aizgājējus sagatavotu pēcnāves dzīvei, eksperimentēja ar audus konservējošajiem līdzekļiem un izstrādāja mirušo ķermeņu mumifikācijas tehnoloģijas. Senie ēģiptieši kā kapa piedevas mirušajiem līdzi deva ušebtu figūriņas, tām figūriņām bija jākalpo mirušajam pēcnāves dzīvē. Apmēram trīstūkstoš gadu sena ir ēģiptiešu "Mirušo grāmata."
Sencilvēku priekštati par dvēseli un tās vajadzībām izmainītās formās saglabājušās arī praktiski visas mūsdienu reliģijās. Piemēram, kristietībā tās ir mirušo pieminēšana, bēru biezputra utt.
Sengrieķu filozofs Dēmokrīts (470.-370.g.pmē.) strikti noraidīja ticību aizkapa dzīvei. Īpaši šim tematam veltītā darbā viņš raksturoja šādu ticību kā blēņu pasakas, kas piestāv tikai muļķiem.
Pirms mūsu ēras Platons detalizēti aprakstījis NDE gadījumu ar kādu no klīniskās nāves atgriezušos zaldātu.
Korāns par aizkapa dzīvi. Šis jautājums islāmā aprakstīts pretrunīgi. Viena atbilde skan, ka dievišķā atmaksa nāks uzreiz pēc nāves - "nāves stundā" (16.sūra, 30.-34.ajati). Otra apgalvo, ka mirušie tikai pēc mirušo augšāmcelšanās un vispārējās Dieva tiesas saņemšot "norīkojumu" uz tālāku aizkapa dzīvi. Līdz tam laikam viņi nevarēšot augšāmcelties: "Aiz viņiem šķērslis (bjarzah) līdz dienai, kurā viņi tiks augšāmcelti." (23., 102.)
„Tibetiešu mirušo grāmata” ir sarakstīta 8.gadsimtā.
Tūkstošiem ārstu mūsdienās ir dokumentējuši tūkstošiem NDE gadījumu.
Visi šie gadījumi izskatās līdzīgi pēcnāves dzīvei.
Pētījumi. Jautājums vai pastāv dzīve pēc nāves ir pats svarīgākais no visiem dabaszinātņu jautājumiem. Tāpēc tas pētniekiem un vienkārši interesentiem nekad nav devis miera. Daudz mēģināts ko noskaidrot eksperimentālā ceļā, kā arī apkopojot ziņas par spontānām parādībām.
Kāda kardiologu grupa no Denveras veica pētījumu ar 2300 sirds slimniekiem, kas atgriezušies dzīvē pēc klīniskās nāves. Gala slēdziens bija tāds, ka 60% šo cilvēku piedzīvojuši ļoti līdzīgus iespaidus. Tie apraksta, ka apmeklējuši brīnumainas gaismas pilnu vietu, kur viņus sagaidījuši jau mirušie draugi un radi.
60.gados ziņojumus par pēcnāves pārdzīvojumiem vācis Džeimss Greivss, psiholoģijas docents Maskīgonas draudzes koledžā Delavērā. Viņš konstatēja, ka daudzi cilvēki nevēlas atgriezties dzīvē.
1975.gadā Raimonds Mūdijs pirmoreiz publicē savu "Dzīvi pēc nāves" (Life after death).
1977.gadā emigrants Kārlis Osis un Haraldsons salīdzina ap 900 šādu stāstu, kas savākti ASV un Indijā.
1981.gadā Gellapa aptauja atklāja, ka NTP ("nāvei tuva pieredze") ir bijusi astoņiem miljoniem pieaugušo amerikāņu.
Liverpūles universitātes pasniedzējs sers Olivers Lodžs 56 savus mūža gadus veltījis šīs problemātikas izpētei. Viņš atzinis, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga, un, nonākusi debesīs, saglabā visas savas personiskās īpašības un spēj kontraktēties ar palicējiem uz zemes.
Halucināciju piesaucējiem citāts no grāmatas „Hologrāfiskais Visums”:
„Ir vēl kāds cits arguments, ko likt pretī idejai, ka NTP ir halucinācijas. Proti, NTP atgadās pacientiem, kuriem ir līdzena EEG. Normālos apstākļos, kad vien kāds cilvēks runā, domā, iedomājas, sapņo vai dara ko citu, viņa EEG reģistrē milzīgu daudzumu aktivitāšu. Halucināciju laikā ir EEG pieraksts. Ja NTP būtu vienkārši halucinācijas, EEG būtu tās pierakstījusi.”
Latvijā, cik zināms, tādus stāstījumus vācis reanimatologs Pēteris Kļava, kā arī šī portāla Aliens.lv komanda.
Pētniecības problemātika. Vairums mūsdienu parapsihologu pametuši mēģinājumus atrisināt šo jautājumu, uzskatot, ka šī mīkla nav atminama.
Katrs, kas iepazīsies ar šai jomā sastrādāto, ar izbrīnu konstatēs, ka iegūts milzums datu, kurus papildināt līdzinātos darbībai ar kafijas krūzīti smelt ūdeni un papildināt okeānu. Iespējams, ir jēga turpināt datus apkopot, lai gan arī tādi apkopojumi pagātnē ir jau bijuši un daži no tiem veikti vienkārši lieliski.
Ezotēriķu uzskati. Daudzi astrālie ceļotāji uzskata, ka mirušo cilvēku garus var sastapt astrālo ceļojumu laikā. Citi turpretī ir pavisam citādās domās - pēc nāves mirušā personība izzūd pilnībā un astrālajos līmeņos var sastapt tikai garus, kas kaut kādu iemeslu dēļ izliekas par konkrētiem mirušajiem.
Tomēr par cilvēka daļēju enerģētiski-informatīvu saglabāšanos jau pēc bioloģiskās nāves liecina spokošanās fenomens un ar to saistītās parādības.
Kritika. Racionāli domājoši cilvēki dzīvei pēc nāves netic. Uzskata cilvēka organismu par tīri bioloģisku veidojumu, kura funkcijas vada smadzenes. Seko novecošana, slimības un nāve. Ķermenis satrūd vai tiek sadedzināts un pāri paliek pelni. Un tikai.
Raksti.
Pētījums: nāvei tuvajā stāvoklī pieredzētās vīzijas ir spilgtākas nekā reālās dzīves atmiņas.
Golems.Augšāmcelšanās.
Saites.
Dvēsele.
Spiritisms.
Mirušo balsu ieraksti.
Spoki.