Antisemītisms, pretžīdisms
- Detaļas
- Publicēts 02 Marts 2019
- Autors Redaktors
Cionistu propagandistu ieviests termins, ar ko apzīmē pret žīdiem vērstus uzskatus un darbības.
"Senā antisemītisma pamatā bija bieds, ka jūdi izklīduši pa pasauli, tiem nav savas zemes un tie parazitē uz citu tautu miesas. "Lai vācas, no kurienes nākuši!" Mūsdienu antisemītisma pamatā – ka jūdiem ir sava zeme, bet viņi tur ir kolonizatori un apspiedēji. "Lai vācas projām!"" /čivinātuves gudrība/
Objektīvi, ar šo terminu būtu saprotams pretžīdisms, kurš, bez šaubām, dažādos laikos un vietās ir bijis un arī ir sastopams. Cionistu propagandoni terminā ieklāvuši visu semītu tautu nosaukumu, lai gan žīdi ir tikai viena no tām. Tādejādi termins ir sanācis maldinošs un pat melīgs.
Pretžīdisms. Senākais pret jūdiem vērstais ekscess zināms no Senās Ēģiptes vēsures. Kad Elefantīnas salā ieradās persiešu iekarotāji, tad tur esošā žīdu kopiena (apstiprināta ar arheoloģiskiem atradumiem) cieši sadarbojās ar iebrucējiem. Pēc tam, kad persieši bija spiesti aiziet, vietējie ēģiptieši ar varu padzina no šejienes žīdu kopienu.
Pretžīdisms Romas impērijā. Nākamais tāds pret jūdiem vērsts zināms ekscess norticis 38.gadā Aleksandrijā. Tolaik tā bija viena no lielākajām un varenākajām pilsētām, tās iedzīvotāju sastāvs bija ļoti raibs. Aleksandrijā satikās daudzas rieteņu un austreņu kultūras, reliģijas, lai gan valdoša valoda un kultūra bija grieķu. Tika uzskatīts, ka no 5 tolaik Aleksandrijā esošajiem kvartāliem 2 bija žīdu.
Sākot ar imperatoru Augustu Oktaviānu Romas impērija attīstījās valdnieka dievišķošanas tradīcija, kas bija nākusi no Austrumiem. Imperatoru statujas bija jāievieto visu Romas impēriju ticīgo svētnīcās un jāpielūdz kā dievības. Tā vēlējās arī imperators Kaligula (27.g.pmē.-41.g.mē.). Tā arī notika, vienīgais izņēmums bija žīdi, kuru svētnīcās vispar nedrīkstēja būt nekādu tēlu. Kādu laiku romiešu vara to arī respektēja, tomēr, iespējams, tas kā viens no iemesliem izraisīja pirmo zināmo žīdu grautiņu Aleksandrijā 38.gadā.
Bez tam daudziem Aleksandrijas žīdiem bija Romas pavalstniecība, kas, iespējams, izsauca skaudību citos iedzīvotājos. Uguni eļļā esot pielējis arī tas, ka Aleksandrijā viesojies Jūdejas ķēniņš Agripa (Jūdeja formāli vēl pastāvēja kā valsts, tomēr pilnīgā Romas kontrolē). Dažādos avotos pausts, ka grieķi apskauduši žīdus par to, ka viņiem ir savs ķēniņš, bet grieķiem ne.
Starpetniskās attiecības saspringa. Turklāt vēl nomainījās pilsētas pārvalde - par jauno Romas ielikto prefektu kļuva Flaks (Aulus Avilius Flaccus), kam nepatika žīdi, viņš tiem noņēma daudzas privilēģijas. Kad vizītē ieradās Agripa, pilsētas teātrī tika uzvesta luga, kurā smējās par jūdu ķēniņu. Pēc tam salasījās pūlis un pieprasīja, lai jūdu svētnīcās tiktu novietotas imperatora Kaligulas statujas, viņš bija visai populārs Aleksandrijā. Flaks šīs statujas arī tur novietoja, tā vēl vairāk pazemojot pilsētas žīdu kopienu. Pēc tam prefekts aizliedza svinēt sestdienu (Sabatu), dzīvot žīdiem noteiktās vietās pilsētā. Tā nu tas arī notika, ka pilsētnieki beigu beigās uzbruka žīdiem.
Kaligulam nebija patikusi Flaka darbība Aleksandrijā (ne jau tikai pretžīdu politikas dēļ), viņš tika atsaukts uz Romu un tur sodīts ar nāvi. Aleksandrijas žīdi sapriecājās par sava ienaidnieka nāvi un nosūtīja pie Romas imperatora savu delegāciju, kas lūdza pārtraukt žīdu apspiešanu Aleksandrijā un atgriezt tiem iepriekšējās tiesības. Kaligula tai apvaicājās par savu statuju ievietošanu žīdu dievnamos un ko žīdi atbildēja, ka mēs nesam upurus Tev par godu, bet ne kā dievībai, jo ticība neļauj Tevi atzīt par dievu. Par šo atbildi Kaligula nebija nekādā sajūsmā un ierobežojumus žīdiem atstāja spēkā.
Pēc dažiem gadiem Kaligulu nogalināja, bet nākamais imperators Klaudijs atgrieza žīdiem viņu privilēģijas. Pēc Kaligulas nāves Aleksandrijā atkal izcēlās nemieri, taču šoreiz žīdi nogalināja grieķus.
Tā ka šie notikumi Aleksandrijā drīzāk uzskatāmi par divu lielo pilsētas etnisko kopienu cīņu par ietekmi pilsētā, kuru padarīja skarbāku reliģiskās atšķirības.
Žīdu nacionālās kopības gals 135.g. Tas notika valdnieka Adriāna laikā pēc diviem Jūdu kariem. Uz Jeruzālemes drupām izauga romiešu pilsēta Elija Kapitolīna. Jāves tempļa vietā tika uzcelta Jupitera svētnīca, visiem žīdiem ar nāvi tika piedraudēts nespert tur kāju. Jūdaisms kā reliģiska parādība kopš šī laika noslēdzās sevī, gremdēdamies Talmūda skaidrošanā. Žīdu nācijas valstiskuma, politiskā un teritoriālā veseluma sagrāvi sāka uzskatīt par Dieva sodu. Kristiešu draudzes arvien sīvāk sāka oponēt tradicionālajiem jūdaistiem, sākās tradicionālais kristīgās teoloģijas antijudaisms, kas licis pamatus sociālajam un ekonomiskajam pretžīdismam (dīvainā veidā visai bieži sauktam par „antisemītismu”). Žīdi masveidā devās prom no Palestīnas.
Kristīgais antisemītisms. Līdz ar kristietības ieviešanos radās un tika izplatīts uzskats, ka žīdi vainojami Jēzus krustā sišanā. Daudz nemulsināja arī apstāklis, ka mītiskais Jēzus ir bijis žīds (pēc mātes), ka ticis apgraizīts kā žīds un ka krustā sitēji tomēr bija romieši. Tomēr pirmajos kristietības gadsmitos nekāds pretžīdisms nav novērojams.
Pirmais pretžīdu sprediķis. Tāds ticis fiksēts 167.gadā un bijis grieķu. Tajā pausts kolektīvs apvainojums visiem žīdiem par Jēzus nonāvēšanas pieļaušanu.
Pretžīdisma kristietiskās saknes. Prmajā vēstulē tesaloniķiešiem (II, 15.) pirmo reizi formulēta apsūdzība, ka žīdi nogalinājuši Jēzu, kas ir visa antisemītisma pamatā.
Vēlāk sastādītajos evaņģēlijos vaina par Jēzus krustā sišanu pilnībā tiek uzvelta žīdiem, bet pārvaldniekam Poncijam Pilātam tiek vien sekundāra novērotāja loma. Turklāt vēlīnajā Lūkas evaņģēlijā Pilāts attēlots maigāk nekā pirmajos divos evaņģēlijos.
Pretžīdisku uzskatu formēšanai eļļu ugunī pielej pašu žīdu reliģisko rakstu saturs, īpaši talmūdi (Jeruzālemes un Bābeles). Šais senlaikos sarakstītajos darbos paustas tik nelabvēlīgas domas pret pārējām tautām, ka to pat zināmā mērā var definet kā "sazvērestību pret cilvēci." Katrā ziņā šādu kursu diktē jūdu reliģiskās dogmas, un tā sauktais "antisemītisms" vairumā gadījumu nav nekas cits kā vien pārējās pasaules reakcija uz to. Šādi žīdu reliģiskie uzskati un darbības, kas no tiem izriet, arī ir cēlonis - kādēļ daudzas tautas, starp kurām žīdi savas garās vēstures gaitā ir dzīvojuši, izrādīja pret tiem naidīgumu un galu galā pat padzina.
Jau Romas imperatora Tibērija laikā tika izdoti pret jūdiem vērsti likumi, žīdi tika padzīti no Romas un lielu jaunu vīriešu skaitu piespieda kļūt par karavīriem - nosūtīja tos uz attāliem impērijas nostūriem.
Viduslaikos eiropieši žīdus vainoja mēra izplatīšanā, aku saindēšanā un citās ļaundarībās - tas noveda pie vardarbības un slepkavībām.
Pretžīdisko noskaņojumu labā darbojas arī pakāpeniska žīdu nodarbošanos maiņa. No zemniekiem, amatniekiem, karavīriem un tirgotājiem žīdi arvien vairāk kļuva par tirgotājiem un augļotājiem. Ts notika tādu vēsturisko apstākļu ietekmē, kad kristīgā baznīca liedza kristiešiem nodarboties ar augļošanu. Jo vairāk nostiprinājās naudas-preču-naudas attiecības, jo lielāka loma šai procesā bija žīdiem.
Tomēr agrīnajos viduslaikos žīdi varēja dzīvot visai mierīgi.
IX gs. sākumā Lionas bīskaps Agobarts dikti "cepās" par žīdiem, ka tiem nevajag ļaut dzīvot kristiesu vidū. Tomēr tiesi p[ec viņa rakstītā redzams, cik saticīgi tobrīd dzīvojuši kristieši un žīdi: "Stāvoklis nogājis lidz tam, ka tumsonīgie kristieši apgalvo, ka žīdi sprediķojot labāk nekā mūsu mācītāji. daži kristieši nogājuši tiktāl, ka atzīmē sestdienu kopā ar žīdiem un neievēro svēto atpūtu svētdienā. Lai žīdi varētu brīvi atzīmēt savu sestdienu, tika pavēlēts pārcelt tirgu, kas mēdza notikt sestdienās, pārcelt uz citu dienu. Pie kam žīdiem tika piedāvāts tam izvēlēties piemērotu dienu."
Pretžīdisko noskaņojumu ziņā daudz ko mainīja Krusta kari. Pirmā krusta kara sākumā Pētera Tukšinieka vadībā uz Jeruzālemi devās daudz parastu ļaužu, bet ļoti fanātiski noskaņoti. Viņi veica daudz žīdu grautiņu, īpaši Vācijā. Žīdi tika spiesti kristīties un nogalināti, ja atteicās to darīt. Vācu imperators Indriķis IV pat vēlāk izdeva pavēli, ka var atgriezties savā ticībā tie, kurus vardarbīgi piespieduši ticību mainīt.
Krusta karu laikos sāk izplatīties dažādas runas par it kā žīdu reliģisku rituālu, kurā nepieciešamas kristiešu bērnu asinis. Viena no versijām ir tāda, ka nepieciešams nomocīt kristiešu bērnu, cita - tādā veidā jāizņirgā Sv.vakarēdiena sakraments, jaunāka versija - žīdiem asins esot nepieciešama macas cepšanai uz žīdu Lieldienām.
Rakstu avotos pirmais šāds gadījums fiksēts 1144.gadā, kad nesaprotamos apstākļos gāja bojā 12 gadu vecais Viljams, krāsotāja palīgs. krāsotāju vidū bija daudz jūdu. Kad uzgāja Viljama līķi, paklīda runas, ka vainīgi žīdi. Kad vietējais šerifs nevērsa izmeklēšanu pret žīdiem, tad viņu apsūdzēja uzpirkšanā. Kaut kādu meklēšanu veica vietējais bīskaps, bet jūdiem nebija pienākums viņam atbildēt. Tad viss saspringa tiktāl ka bija žīdu grautiņa mēģin ājusm, vietējais šerifs žīdus paglāba pilī. Puisēns vēl šodien Norvičā (Norwich) tiek uzskatīts par svēto mocekli.
Cionisti un viņu pakalpiņi bieži izmanto "antisemītismu" un par to uzskata gandrīz vai jebkuru pret viņiem vērstu darbību. Tie maskējas ar tēzi par citu tautu "antisemītismu" un to izmanto savu nacionālo mērķu sasniegšanai.
